109. pants
, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā

noteiktajos gadījumos." Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ar

vārdu "ikviens" esot jāsaprot jebkurš Latvijas iedzīvotājs, arī

nepilsoņi, ārvalstnieki un bezvalstnieki. Tāpat pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka esot pārkāpts Satversmes 89.pants, kas

noteic: "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā

ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem."

Pieteikuma iesniedzējs raksta, ka

esot pārkāpts Konvencijas 14.pants, kas noteic: "Šajā Konvencijā

minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez

jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas

krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem,

nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo

minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa."

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksē jēdziens "diskriminācija pēc cita stāvokļa" tiekot

skaidrots arī kā diskriminācija pēc pilsonības kritērija.

Pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa

spriedumā lietā Gaygusuz v. Austria izlēmusi, ka nedrīkst

ierobežot personas tiesības uz pirmstermiņa pensijas iegūšanu,

pamatojoties uz to, ka personai nav Austrijas pilsonības. Tiesa

esot secinājusi, ka jābūt ļoti svarīgiem iemesliem, lai pamatotu

nevienlīdzīgu attieksmi vienīgi pēc pilsonības pazīmes. Tāpat

pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka esot pārkāpts Konvencijas

1.protokola 1.pants, kura pirmajā daļā noteikts: "Jebkurai

fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam

nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības

interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst

vispārējiem starptautisko tiesību principiem." Pieteikuma

iesniedzējs secina, ka Konvencijas izpratnē tiesības uz pensiju

un sociālo pabalstu esot jāuzskata par tiesībām lietot savu

īpašumu.

Satversmes tiesai iesniegtajā

iebildumu rakstā pieteikuma iesniedzēja pilnvarotais pārstāvis

M.Mitrofanovs pauž viedokli, ka nepilsoņi pēc sava tiesiskā

statusa neesot saistīti ne ar vienu citu valsti, izņemot Latviju,

tādēļ nevarot ārvalstīs individuāli īstenot savas tiesības uz

sociālo nodrošinājumu, kā minēts Saeimas atbildes rakstā. Bez tam

pieteikuma iesniedzēja pārstāvis apgalvo, ka apstrīdētajā tiesību

normā ieviestā robežšķirtne neesot pamatota ar ekonomiskiem vai

sociāliem cēloņiem, kā arī šīs atšķirības nenosakot Latvijas

likumos reglamentētais pilsoņu un nepilsoņu tiesiskais statuss,

turklāt iepriekšminēto tēzi pamatojot fakts, ka pēc pilsonības

iegūšanas naturalizācijas ceļā nepilsoņi automātiski iegūstot

tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu arī par ārpus Latvijas

nostrādātajiem gadiem.

Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

atsaucas uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izziņu

nr.01/3039, norādot, ka šobrīd Latvijā esot 13 298 personas, kuru

pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija un kuras

līdz 1991.gada 1.janvārim bija strādājušas ārvalstīs.

Tik liela skaita cilvēku tiesību

ierobežošanu nevarot uzskatīt par pamatotu.

Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

atzīst, ka risināt minētos pensiju jautājumus ar

starptautiskajiem līgumiem pēc reciprocitātes (savstarpības)

principiem varētu attiecībā uz ārvalstniekiem, bet ne attiecībā

uz nepilsoņiem, kuriem neesot tiesisku saišu ar citām valstīm,

izņemot Latviju.

Pieteikuma iesniedzējs lūdz

Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu

no tās pieņemšanas brīža.

Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Saeima - savā atbildes rakstā

Satversmes tiesai norāda, ka Satversmes 109.pants paredzot

ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, taču

neminot ne konkrētu vecumu, no kura personai būtu tiesības

īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ne konkrētu pensiju

aprēķināšanas shēmu, nedz arī reglamentējot citus ar sociālo

nodrošinājumu vecuma gadījumā saistītus jautājumus. Šie jautājumi

esot atstāti Saeimas kompetencē, un Saeima tos risina, pieņemot

likumus vispārējā kārtībā. Sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā

pamatā reglamentējot Pensiju likums, kura uzdevums ir noteikt uz

apdrošināšanas iemaksām balstītus valsts obligātās pensiju

apdrošināšanas sistēmas principus un kārtību, kādā tiek

nodrošināta pensija vecuma gadījumā (2.pants). Jebkura persona,

kura ir pakļauta valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai, esot

tiesīga saņemt vecuma pensiju (3.pants). Valsts obligātajai

pensiju apdrošināšanai pakļautās personas netiekot diferencētas

ne pēc kādām pazīmēm, arī ne pēc valstiskās piederības, un

noteicošais faktors esot sociāli apdrošinātās personas statuss un

apdrošināšanas stāžs. Likumdevējs, izveidojot šādu sistēmu

sociālajam nodrošinājumam vecuma gadījumā, esot ievērojis

vienlīdzības principu.

Pensiju likuma pārejas noteikumu

1.punkts reglamentējot gadījumus, kādos personai ir tiesības

saņemt vecuma pensiju attiecībā uz laikposmu pirms 1991.gada

1.janvāra. Apstrīdētās tiesību normas nepieciešamību noteicis

apstāklis, ka Latvija attiecīgajā laikā atjaunoja valstisko

suverenitāti un bija jāizstrādā vecuma pensijas saņemšanas

kārtība, lai nodrošinātu ikvienu ar sociālo nodrošinājumu vecuma

gadījumā arī pēc neatkarības atgūšanas, turklāt šī kārtība bija

jāpiemēro jaunajai pensiju aprēķināšanas sistēmai. Vienīgā

atšķirība Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punktā attiecoties

uz darbu, ko persona līdz 1991.gada 1.janvārim strādājusi ārpus

Latvijas, - ārvalstniekiem un bezvalstniekiem vecuma pensija par

darbu ārpus Latvijas netiek aprēķināta. Saeima atbildes rakstā

izsaka viedokli, ka saskaņā ar apstrīdēto tiesību normu Latvija

nevarot uzņemties citas valsts saistības attiecībā uz šo personu

tiesībām vecumā saņemt pensiju par darbu, kas veikts ārpus

Latvijas. Attiecībā uz darbu, ko persona veikusi Latvijas

teritorijā, tai esot tiesības saņemt pilnu sociālo nodrošinājumu

vecuma gadījumā tāpat kā Latvijas pilsonim. Saeima uzskata, ka

apstrīdētā tiesību norma neliedzot personai tiesības prasīt no

valsts, kuras teritorijā tā ir strādājusi, sociālo nodrošinājumu

vecuma gadījumā atbilstoši nostrādātajam laika periodam. Saeima

uzskata, ka šādi jautājumi esot risināmi starpvalstu sarunu ceļā

saskaņā ar reciprocitātes principu, līdz ar to tā esot ar

konkrētām valstīm slēdzamu starptautisko līgumu, nevis valsts

likuma kompetence. Latvija esot noslēgusi šādus līgumus ar četrām

valstīm: Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Somiju.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka

apstrīdētā tiesību norma neesot pretrunā ar Konvencijas

1.protokola 1.pantu, nedz arī ar Konvencijas 14.pantu.

Konvencijas 1.protokola 1.pants nosakot personas tiesības uz

īpašumu, taču saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi

tiesības uz īpašumu šā panta izpratnē automātiski negarantējot

tiesības uz vecuma pensiju. Pie tam par diskrimināciju nevarot

uzskatīt jebkuras atšķirības tiesību piemērošanā. Saeima uzskata,

ka personas tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā

tādā veidā, kādā tās ir nostiprinātas apstrīdētajā normā,

netiekot aptvertas ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu.

Satversmes

tiesa

, izvērtējusi apstrīdētās tiesību normas atbilstību

augstāka juridiska spēka tiesību normām,

secināja:

1. 1990.gada 4.maijā Latvijas PSR

Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas

neatkarības atjaunošanu" (turpmāk - Deklarācija). Tās 8.punkts

noteic: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem,

kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un

kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst

vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā

attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot

Latvijā, nepieņemot tās pilsonību."

Pusgadu pēc Deklarācijas

pieņemšanas, 1990.gada 29.novembrī, Latvijas Republikas Augstākā

padome pieņēma likumu "Par valsts pensijām". Tiesības uz valsts

pensiju tika piešķirtas visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru

pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās brīdī, tas ir,

1991.gada 1.janvārī, bija Latvijas Republika. Šis likums noteica

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Bija paredzēti

divi valsts pensijas veidi: darba pensija (vecuma, invaliditātes,

apgādnieka zaudējuma un izdienas pensija) un sociālā pensija.

Tiesības uz darba pensiju bija personām, kas pakļautas Latvijas

Republikas sociālajai apdrošināšanai. Personām, kurām nebija

tiesību uz darba pensiju, likums garantēja sociālo pensiju.

Tādējādi šā likuma izpratnē jēdzieni "valsts pensija" un

"sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā" ir identiski. Minētā

likuma 44.pants noteica, ka Latvijas Republikas un ārvalstu

pilsoņiem un personām bez pilsonības, kuras ieceļojušas no citām

valstīm un nav strādājušas Latvijas Republikas uzņēmumos un

iestādēs, pensija piešķirama atbilstoši ar šīm valstīm

noslēgtajiem līgumiem; ja šādu līgumu nav, piešķirama sociālā

pensija. Tādējādi minētajām personu grupām pensija tika

aprēķināta pēc vienādiem noteikumiem, ievērojot Deklarācijā

nostiprinātos principus.

Šajā likumā noteiktā pensiju shēma

bija balstīta uz iepriekšējiem pensionēšanas principiem, tas ir,

uz pārdales principiem, kas neveicināja strādājošo ieinteresētību

savu vecumdienu nodrošināšanā. Latvijai nostiprinot valstisko

neatkarību, radās nepieciešamība izveidot jaunu, Eiropas

Savienības principiem atbilstošu pensiju sistēmu.

Izvērtējusi valsts ekonomisko un

demogrāfisko situāciju, pieejamos resursus un citus apstākļus,

Saeima 1995.gada 2.novembrī pieņēma jaunu likumu ar tādu pašu

nosaukumu "Par valsts pensijām" (Pensiju likums), kurš stājās

spēkā 1996.gada 1.janvārī. Likuma pārejas noteikumu 1.punkts

noteic, ka ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā

dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas

stāžu veido Latvijā uzkrātie darba periodi un tiem pielīdzinātie

periodi. Šīm personām apdrošināšanas stāžā netiek ieskaitīti līdz

1991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas uzkrātie darba periodi un

tiem pielīdzinātie periodi, izņemot 4., 5. un 10.apakšpunktā

minētos: mācību laiku augstākajās mācību iestādēs, kā arī citās

mācību iestādēs pēc vidējās izglītības iegūšanas; mācību laiku

aspirantūras dienas nodaļā, pēcdiploma izglītības un

kvalifikācijas paaugstināšanas laiku; politiski represēto

ieslodzījuma vietās, nometinājumā un izsūtījumā, kā arī bēgšanā

no šīm vietām pavadīto laiku trīskāršā apmērā, bet Galējos

Ziemeļos un tiem pielīdzinātajos rajonos - pieckārtīgā

apmērā.

Latvijā ieviestais pensiju

sistēmas modelis saņēmis atzinīgu starptautisku novērtējumu.

Pozitīvi tiek vērtēts tas, ka Latvijā radikāli mainīts klasiskais

paaudžu solidaritātes princips: strādājošās paaudzes nopelnītā

nauda tiek maksāta esošajiem pensionāriem, bet vienlaikus pastāv

arī apdrošināšanas princips, ka katrs pats veido uzkrājumu savai

pensijai. Progresīvs ir princips, ka, aprēķinot pensiju, tiek

ņemts vērā paredzamais mūža ilgums. Starptautiskie eksperti

atzīst, ka ar pensiju politiku nedrīkst risināt visus sociālos

jautājumus, jo jebkurš šāds solis rada tikai problēmas, kas

apdraud pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, un to

nedrīkstētu pieļaut (sk. Par Latvijas pensiju sistēmas

starptautisko novērtējumu. "Latvijas Vēstnesis", 57.nr.,

2001.gada 10.aprīlis).

Ar Pensiju likuma pieņemšanu

Latvijā tika ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts

obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi, arī norma, ka

pensijas apmērs ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža.

Apdrošināšanas stāžu veido likumā noteiktie darba periodi un tiem

pielīdzinātie periodi neatkarīgi no personas pilsonības.

2. Konvencijas 1.protokola 1.pantā

nostiprinātās tiesības uz īpašumu ir vienas no svarīgākajām

cilvēka pamattiesībām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir

secinājusi, ka būtībā šis pants sastāv no trim atsevišķām normām:

pirmkārt, tas paredz tiesības netraucēti pārvaldīt savu īpašumu;

otrkārt, tas nosaka apstākļus, kādos šo īpašumu var atņemt, un,

treškārt, tas atzīst, ka valsts var kontrolēt īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm un pieņemt šai nolūkā tādus

likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās Marckx v.Belgium un

Sporrong and Lönnroth v.Sweden ).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā

praksē izvērtē katra prasījuma atbilstību šim pantam, nosakot

kritērijus katrā lietā no jauna. Ne visas prasības ir automātiski

attiecināmas uz īpašuma definīciju Konvencijas izpratnē. Lai to

konstatētu, nepieciešams izvērtēt sakarību starp tiesībām uz

konkrēto pensiju vai pabalstu un pienākumu maksāt nodokļus un

izdarīt citas iemaksas. Tiesības vai ieinteresētība ir pienācīgi

jāpierāda. Personai, kura sūdzas par iejaukšanos tās īpašuma

tiesību izmantošanā, jāpierāda, ka tai minētās tiesības

pieder.

Bez tam Eiropas Cilvēktiesību

tiesa nošķir sistēmu, kura paredz individuālu līdzdalību iemaksu

fondā, nosakot arī katrā atsevišķā gadījumā izmaksājamo summu, no

sistēmas, kur saistība starp iemaksām un vēlāk saņemamo summu ir

netieša. Pēdējo nevar uzskatīt par pietiekamā mērā definējamu,

bet tiesībām uz īpašumu kā tādu ir jābūt definējamām (sk.

Theory and Practice of the European Convention on Human

Rights. Third edition by P.van Dijk, G.J.H.van Hoof. Kluwer Law

International, The Hague - London - Boston, 1998, pp.618-625

).

Lai noteiktu, vai apstrīdētā

tiesību norma skar tiesības uz īpašumu, jāizvērtē pensiju shēmas

raksturs. Jaunā pensiju shēma ir "īpašumu" veidojoša sistēma. Tā

balstās uz principu, ka dalībnieks izdarījis iemaksas noteiktos

fondos, kuros no šīm iemaksām veidojas noteikta paja (daļa).

Turklāt tās apmēru jebkurā brīdī var konstatēt. Šajā gadījumā

personai rodas tiesības uz īpašumu Konvencijas izpratnē. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa lietā Gaygusuz v.Austria , uz kuru

atsaucas pieteikuma iesniedzējs, konstatēja saikni starp konkrēto

pabalsta veidu, uz kuru prasītājam nedeva tiesības Austrijas

valsts likums, un nodokļu iemaksām bezdarbnieku pabalsta fondā.

Tādējādi tiesa attiecināja prasījumu uz Konvencijas 1.protokola

1.pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā

Gaygusuz v.Austria ).

Savukārt pensiju sistēma, kas

Latvijā pastāvēja līdz 1991.gada 1.janvārim, balstījās uz

solidaritātes principu, kas nosaka visas sabiedrības atbildību un

neveido tiešu saikni starp iemaksu un pensijas apmēru. Ja ir

spēkā solidaritātes princips, tad nevar noteikt, kāda fonda daļa

konkrēti pieder katram tā dalībniekam. Tāpēc tiesības uz īpašumu,

ko aizsargā Konvencijas 1.protokola 1.pants, šajā gadījumā

neveidojas. Šī sistēma nepiešķir tiesības katram indivīdam prasīt

identificējamu daļu, bet ļauj cerēt, ka tas saņems tādu materiālu

atbalstu, kas būs atkarīgs no apstākļiem, kādi pastāvēs laikā,

kad būs jāsaņem pensija.

Šīs sistēmas pensijas ir pamatotas

uz tā saukto kolektīvā nodrošinājuma principu, un tās nevar

piešķirt, izvērtējot individuālo ieguldījumu. Pastāv gan tiesības

uz zināmu pabalstu izmaksu, ja sistēma darbojas nepārtraukti un

indivīds izpilda attiecīgus nosacījumus. Taču pat šajā gadījumā

neveidojas tiesības uz noteiktu summu, jo tā ir pakļauta

svārstībām, arī tiesiskam regulējumam (sk. Theory and Practice

of the European Convention on Human Rights, p.621 ).

Tādējādi apstrīdētā tiesību norma

neskar tiesības uz īpašumu un nav pretrunā ar Konvencijas

1.protokola 1.pantu. Līdz ar to nav pamatots arī pieteikuma

iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā

ar Konvencijas 14.pantu.

3. Satversmes 109.pants nodrošina

ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas,

bezdarba gadījumā, atstājot šo uzskaitījumu atklātu. Šajā pantā

lietotais termins "sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā"

ietver ne tikai maksājumus, ko persona saņem saskaņā ar sociālās

apdrošināšanas shēmām, bet arī sociālās palīdzības pasākumus.

Pamatots ir Saeimas atbildes

rakstā paustais viedoklis, ka šajā Satversmes normā nav noteikts

ne konkrēts vecums, ar kādu personai rodas tiesības uz vecuma

pensiju, ne pensijas apmērs, ne arī kādi īpaši pensiju shēmas

noteikumi. Satversme ar šo normu nebūt negarantē visām personām

vienādu vecuma pensiju. Tāpat tā negarantē, ka visām personām

rodas tiesības saņemt vecuma pensiju vienādā vecumā. Līdz ar to

šī norma paredz un pieļauj zināmas atšķirības sociālā

nodrošinājuma saņemšanā.

Jāņem vērā, ka Latvijā, pastāvot

jaunajai pensiju shēmai, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma

gadījumā nosaka vairāki likumi. Piemēram, Pensiju likumā noteikts

to personu loks, kurām ir tiesības uz valsts pensiju, savukārt

likumā "Par sociālo palīdzību" noteikta kārtība, kādā personas

iegūst sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, ja tām nav tiesību

uz valsts pensiju saskaņā ar Pensiju likumu. Tādējādi likumdevējs

garantē sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā ikvienam, kura

pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija,

neatkarīgi no viņa pilsonības.

Pensiju likuma izpratnē jēdziens

"valsts pensija" jeb "valsts sociālās apdrošināšanas pensija", uz

kuru attiecas apstrīdētā tiesību norma, ir tikai viens no sociālā

nodrošinājuma veidiem vecuma gadījumā. Tādējādi apstrīdētā

tiesību norma neierobežo Satversmē garantētās personas tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā un nav pretrunā ar

Satversmes 109.pantu.

4. Satversmes 91.pantā noteiktais,

proti, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas, jāsaprot tādējādi, ka cilvēku tiesībām jābūt

vienlīdzīgām. Taču tas nenozīmē, ka tām jābūt vienādām.

Vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama. Tātad ir jāizvērtē iemesli, uz kuriem

pamatota atšķirīgā attieksme.

Sociālās tiesības, uz kurām

attiecināma apstrīdētā tiesību norma, ir specifiska cilvēktiesību

joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi.

Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā.

Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās

situācijas un pieejamiem resursiem.

No Pensiju likuma spēkā stāšanās

brīža ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no pilsonības ir

tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju, ja viņš ir

sociāli apdrošināmā persona un ir uzkrāts nepieciešamais

apdrošināšanas stāžs. Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkts

pašreizējā redakcijā pieņemts, lai jaunās pensiju sistēmas

ietvaros noregulētu jautājumu par personas līdz 1991.gada

1.janvārim uzkrāto darba periodu un tiem pielīdzināto periodu

ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Bez tam jāņem vērā, ka

apstrīdētā tiesību norma attiecas tikai uz to personu loku, kurām

tiesības uz valsts pensiju rodas, sākot ar 1996.gada

1.janvāri.

Ārvalstniekiem un bezvalstniekiem,

kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija,

tāpat kā Latvijas pilsoņiem, apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti

līdz 1991.gada 1.janvārim Latvijas teritorijā uzkrātie darba

periodi. Tādējādi Latvijas valsts ir uzņēmusies atbildību par

ikviena Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja - neatkarīgi no viņa

valstiskās piederības - Latvijas teritorijā nostrādāto laiku.

Apstrīdētajā tiesību normā

noteiktā atšķirīgā attieksme ir objektīvi pamatota ar Latvijas

pensiju sistēmas raksturu un principiem. Tāpēc to nevar uzskatīt

par diskrimināciju Satversmes izpratnē. Tādējādi apstrīdētā

tiesību norma nav pretrunā ar Satversmes 91.pantu.

Tā kā apstrīdētā tiesību norma nav

pretrunā ar Satversmes 91.un 109.pantu, Konvencijas 14.pantu un

Konvencijas 1.protokola 1.pantu, tā neierobežo cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem un nav pretrunā ar Satversmes

89.pantu.

Satversmes tiesa uzskata, ka

jautājums par ārvalstnieku un bezvalstnieku līdz 1991.gada

1.janvārim ārpus Latvijas teritorijas uzkrātajiem darba periodiem

ir risināms starptautisku līgumu formā, ievērojot taisnīguma,

samērīguma, savstarpības un citus tiesību principus. Ar Saeimas

apstiprinātu starptautisku līgumu ir iespējams noregulēt pensiju

aprēķināšanas un piešķiršanas jautājumu pēc iespējas labvēlīgi

personai, kurai nav tiesību uz valsts sociālās apdrošināšanas

pensiju saskaņā ar Pensiju likumu.

Pamatots ir Saeimas viedoklis, ka

Latvijas valstij nav jāuzņemas citas valsts saistības personu

nodrošināšanā ar vecuma pensiju par citas valsts teritorijā

nostrādāto laiku. Latvijas valsts nevar jaunajā pensiju shēmā

iesaistītajiem nodokļu maksātājiem uzlikt pienākumu atrisināt

starpvalstu līgumos risināmus jautājumus, līdz ar to tā ir ar

konkrētām valstīm slēdzamu starptautisku līgumu, nevis valsts

likuma kompetence.

Latvija pagaidām ir noslēgusi

divpusējus starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā ar

Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Somiju. Tādējādi valstis

savstarpēji vienojas par katras līgumslēdzējas puses iedzīvotāju

sociālo aizsardzību, konkretizējot katras puses tiesības un

pienākumus. Šāda prakse pastāv vairākumā Eiropas valstu, proti,

konkrētas valsts iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai tiek

pielāgotas atšķirīgas divu valstu sociālās drošības sistēmas.

Katras valsts sociālās drošības modelis ir samērots ar tās

pilsoņu interesēm, tāpēc starpvalstu līgums ir viens no

līdzekļiem, kā aizsargāt visu valsts iedzīvotāju sociālo drošību.

Šādi līgumi tiek gatavoti arī ar citām valstīm.

Latvija ir izrādījusi savu gribu

risināt sociālās drošības jautājumus starptautisko līgumu formā,

akceptējot pievienošanos 1953.gada 11.decembra Eiropas Pagaidu

līgumam par sociālās drošības shēmām, kas attiecas uz vecuma,

invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumiem (turpmāk -

Pagaidu līgums) un pieņemot to. Preambulā nostiprināti šā līguma

principi, arī vienlīdzīga attieksme pret jebkuras līgumslēdzējas

puses pilsoņiem attiecībā uz vecuma pensijām. Paredzēts, ka citas

līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir jāsaņem jebkuru citu divu vai

vairāku līgumslēdzēju pušu noslēgtajos līgumos noteiktās

priekšrocības attiecībā uz vecuma pensijām. Turpat ir minēts arī

līguma mērķis: šo principu īstenošana ar Pagaidu līguma

palīdzību, kamēr nav noslēgta vispārēja konvencija, kas balstās

uz divpusēju līgumu tīklu. Pagaidu līguma 1.pants paredz, ka

termina "Līgumslēdzējas Puses pilsoņi" nozīmi nosaka Puse, un

tādējādi pieļauj katras līgumslēdzējas valsts brīvu izvēli šajā

jautājumā. Likuma "Par Eiropas Pagaidu līgumu par sociālās

drošības shēmām, kas attiecas uz vecuma, invaliditātes un

apgādnieka zaudējuma gadījumiem, un tā protokolu" 3.pants noteic,

ka jēdziens "pilsonis" šā līguma izpratnē ietver Latvijas

pilsoņus, kā arī nepilsoņus, kas ir likuma "Par to bijušās PSRS

pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"

(turpmāk - Likums par nepilsoņiem) subjekti. Savukārt 6.pantā

noteikts, ka Latvijas Republikā Pagaidu līgums un tā protokols

neattiecas uz Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punktu - par

laikposmā līdz 1991.gadam uzkrāto darba periodu un tiem

pielīdzināto periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Šādu

atrunu izdarīšanu paredz Pagaidu līguma 9.panta otrā daļa.

5. Pieteikuma iesniedzējs Pensiju

likuma pārejas noteikumu 1.punktu daļā par ārvalstniekiem un

bezvalstniekiem lūdz izvērtēt arī saistībā ar nepilsoņu tiesībām

uz apdrošināšanas stāža aprēķināšanu.

Nepilsoņi ir iedzīvotāju grupa ar

īpašu tiesisko statusu, ko nosaka Likums par nepilsoņiem.

Latvijas likumos iedzīvotāju grupas (pilsoņi, nepilsoņi,

ārvalstnieki un bezvalstnieki) tiek stingri diferencētas.

Piemēram, likuma "Par sociālo palīdzību" 5.pants noteic, ka

tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem,

nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem; likuma "Par

civilstāvokļa aktiem" 15.pants īpaši nosaka, kādi dokumenti

nepieciešami laulības noslēgšanai ārvalstniekiem un

bezvalstniekiem.

Kaut gan vienu iedzīvotāju grupu

citai var pielīdzināt arī ar īpašu atrunu likumā, Pensiju likuma

pārejas noteikumu 1.punktā termins "nepilsoņi" nav minēts, tāpat

nav atrunas, ka šā likuma izpratnē, piemēram, jēdziens

"bezvalstnieks" ietver arī nepilsoņus. Līdz ar to jāsecina, ka

likumdevējs nav noregulējis jautājumu par laikposmā līdz

1991.gadam nepilsoņu uzkrāto darba periodu un tiem pielīdzināto

periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā.

Atbilstoši Satversmes tiesas

likuma 1.pantam Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un

citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas nozīmē, ka

Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos formulētas

tiesību normas un nevar izvērtēt neesošas normas atbilstību

augstāka juridiska spēka normai. Tomēr jāņem vērā, ka nepilsoņi

ir daļa no Latvijas Republikas iedzīvotājiem un minētais

jautājums skar viņiem nozīmīgas sociālās tiesības. Likumdevēja

kompetencē ir reglamentēt nepilsoņu kā atsevišķa tiesību subjekta

līdz 1991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas uzkrāto darba periodu un

tiem pielīdzināto periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā

saskaņā ar Satversmi un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

tiesību aktiem cilvēktiesību jomā.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

Atzīt likuma "Par valsts pensijām"

pārejas noteikumu 1.punktu (daļā par ārvalstnieku un

bezvalstnieku, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī

bija Latvija, apdrošināšanas stāžu) par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 89., 91. un 109.pantam, kā arī 1950.gada

4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 14.pantam un šīs konvencijas 1.protokola

1.pantam.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Endziņš