109. pants, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo

, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo

1nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā

2noteiktajos gadījumos." Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ar

3vārdu "ikviens" esot jāsaprot jebkurš Latvijas iedzīvotājs, arī

4nepilsoņi, ārvalstnieki un bezvalstnieki. Tāpat pieteikuma

5iesniedzējs uzskata, ka esot pārkāpts Satversmes 89.pants, kas

6noteic: "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā

7ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

8starptautiskajiem līgumiem."

9Pieteikuma iesniedzējs raksta, ka

10esot pārkāpts Konvencijas 14.pants, kas noteic: "Šajā Konvencijā

11minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez

12jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas

13krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem,

14nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo

15minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa."

16Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas

17praksē jēdziens "diskriminācija pēc cita stāvokļa" tiekot

18skaidrots arī kā diskriminācija pēc pilsonības kritērija.

19Pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa

20spriedumā lietā Gaygusuz v. Austria izlēmusi, ka nedrīkst

21ierobežot personas tiesības uz pirmstermiņa pensijas iegūšanu,

22pamatojoties uz to, ka personai nav Austrijas pilsonības. Tiesa

23esot secinājusi, ka jābūt ļoti svarīgiem iemesliem, lai pamatotu

24nevienlīdzīgu attieksmi vienīgi pēc pilsonības pazīmes. Tāpat

25pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka esot pārkāpts Konvencijas

261.protokola 1.pants, kura pirmajā daļā noteikts: "Jebkurai

27fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam

28nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības

29interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst

30vispārējiem starptautisko tiesību principiem." Pieteikuma

31iesniedzējs secina, ka Konvencijas izpratnē tiesības uz pensiju

32un sociālo pabalstu esot jāuzskata par tiesībām lietot savu

33īpašumu.

34Satversmes tiesai iesniegtajā

35iebildumu rakstā pieteikuma iesniedzēja pilnvarotais pārstāvis

36M.Mitrofanovs pauž viedokli, ka nepilsoņi pēc sava tiesiskā

37statusa neesot saistīti ne ar vienu citu valsti, izņemot Latviju,

38tādēļ nevarot ārvalstīs individuāli īstenot savas tiesības uz

39sociālo nodrošinājumu, kā minēts Saeimas atbildes rakstā. Bez tam

40pieteikuma iesniedzēja pārstāvis apgalvo, ka apstrīdētajā tiesību

41normā ieviestā robežšķirtne neesot pamatota ar ekonomiskiem vai

42sociāliem cēloņiem, kā arī šīs atšķirības nenosakot Latvijas

43likumos reglamentētais pilsoņu un nepilsoņu tiesiskais statuss,

44turklāt iepriekšminēto tēzi pamatojot fakts, ka pēc pilsonības

45iegūšanas naturalizācijas ceļā nepilsoņi automātiski iegūstot

46tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu arī par ārpus Latvijas

47nostrādātajiem gadiem.

48Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

49atsaucas uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izziņu

50nr.01/3039, norādot, ka šobrīd Latvijā esot 13 298 personas, kuru

51pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija un kuras

52līdz 1991.gada 1.janvārim bija strādājušas ārvalstīs.

53Tik liela skaita cilvēku tiesību

54ierobežošanu nevarot uzskatīt par pamatotu.

55Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

56atzīst, ka risināt minētos pensiju jautājumus ar

57starptautiskajiem līgumiem pēc reciprocitātes (savstarpības)

58principiem varētu attiecībā uz ārvalstniekiem, bet ne attiecībā

59uz nepilsoņiem, kuriem neesot tiesisku saišu ar citām valstīm,

60izņemot Latviju.

61Pieteikuma iesniedzējs lūdz

62Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu

63no tās pieņemšanas brīža.

64Institūcija, kas izdevusi

65apstrīdēto aktu, - Saeima - savā atbildes rakstā

66Satversmes tiesai norāda, ka Satversmes 109.pants paredzot

67ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, taču

68neminot ne konkrētu vecumu, no kura personai būtu tiesības

69īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ne konkrētu pensiju

70aprēķināšanas shēmu, nedz arī reglamentējot citus ar sociālo

71nodrošinājumu vecuma gadījumā saistītus jautājumus. Šie jautājumi

72esot atstāti Saeimas kompetencē, un Saeima tos risina, pieņemot

73likumus vispārējā kārtībā. Sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā

74pamatā reglamentējot Pensiju likums, kura uzdevums ir noteikt uz

75apdrošināšanas iemaksām balstītus valsts obligātās pensiju

76apdrošināšanas sistēmas principus un kārtību, kādā tiek

77nodrošināta pensija vecuma gadījumā (2.pants). Jebkura persona,

78kura ir pakļauta valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai, esot

79tiesīga saņemt vecuma pensiju (3.pants). Valsts obligātajai

80pensiju apdrošināšanai pakļautās personas netiekot diferencētas

81ne pēc kādām pazīmēm, arī ne pēc valstiskās piederības, un

82noteicošais faktors esot sociāli apdrošinātās personas statuss un

83apdrošināšanas stāžs. Likumdevējs, izveidojot šādu sistēmu

84sociālajam nodrošinājumam vecuma gadījumā, esot ievērojis

85vienlīdzības principu.

86Pensiju likuma pārejas noteikumu

871.punkts reglamentējot gadījumus, kādos personai ir tiesības

88saņemt vecuma pensiju attiecībā uz laikposmu pirms 1991.gada

891.janvāra. Apstrīdētās tiesību normas nepieciešamību noteicis

90apstāklis, ka Latvija attiecīgajā laikā atjaunoja valstisko

91suverenitāti un bija jāizstrādā vecuma pensijas saņemšanas

92kārtība, lai nodrošinātu ikvienu ar sociālo nodrošinājumu vecuma

93gadījumā arī pēc neatkarības atgūšanas, turklāt šī kārtība bija

94jāpiemēro jaunajai pensiju aprēķināšanas sistēmai. Vienīgā

95atšķirība Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punktā attiecoties

96uz darbu, ko persona līdz 1991.gada 1.janvārim strādājusi ārpus

97Latvijas, - ārvalstniekiem un bezvalstniekiem vecuma pensija par

98darbu ārpus Latvijas netiek aprēķināta. Saeima atbildes rakstā

99izsaka viedokli, ka saskaņā ar apstrīdēto tiesību normu Latvija

100nevarot uzņemties citas valsts saistības attiecībā uz šo personu

101tiesībām vecumā saņemt pensiju par darbu, kas veikts ārpus

102Latvijas. Attiecībā uz darbu, ko persona veikusi Latvijas

103teritorijā, tai esot tiesības saņemt pilnu sociālo nodrošinājumu

104vecuma gadījumā tāpat kā Latvijas pilsonim. Saeima uzskata, ka

105apstrīdētā tiesību norma neliedzot personai tiesības prasīt no

106valsts, kuras teritorijā tā ir strādājusi, sociālo nodrošinājumu

107vecuma gadījumā atbilstoši nostrādātajam laika periodam. Saeima

108uzskata, ka šādi jautājumi esot risināmi starpvalstu sarunu ceļā

109saskaņā ar reciprocitātes principu, līdz ar to tā esot ar

110konkrētām valstīm slēdzamu starptautisko līgumu, nevis valsts

111likuma kompetence. Latvija esot noslēgusi šādus līgumus ar četrām

112valstīm: Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Somiju.

113Saeima atbildes rakstā norāda, ka

114apstrīdētā tiesību norma neesot pretrunā ar Konvencijas

1151.protokola 1.pantu, nedz arī ar Konvencijas 14.pantu.

116Konvencijas 1.protokola 1.pants nosakot personas tiesības uz

117īpašumu, taču saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi

118tiesības uz īpašumu šā panta izpratnē automātiski negarantējot

119tiesības uz vecuma pensiju. Pie tam par diskrimināciju nevarot

120uzskatīt jebkuras atšķirības tiesību piemērošanā. Saeima uzskata,

121ka personas tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā

122tādā veidā, kādā tās ir nostiprinātas apstrīdētajā normā,

123netiekot aptvertas ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu.

124Satversmes

125tiesa

126, izvērtējusi apstrīdētās tiesību normas atbilstību

127augstāka juridiska spēka tiesību normām,

128secināja:

1291. 1990.gada 4.maijā Latvijas PSR

130Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas

131neatkarības atjaunošanu" (turpmāk - Deklarācija). Tās 8.punkts

132noteic: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem,

133kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un

134kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst

135vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā

136attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot

137Latvijā, nepieņemot tās pilsonību."

138Pusgadu pēc Deklarācijas

139pieņemšanas, 1990.gada 29.novembrī, Latvijas Republikas Augstākā

140padome pieņēma likumu "Par valsts pensijām". Tiesības uz valsts

141pensiju tika piešķirtas visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru

142pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās brīdī, tas ir,

1431991.gada 1.janvārī, bija Latvijas Republika. Šis likums noteica

144tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Bija paredzēti

145divi valsts pensijas veidi: darba pensija (vecuma, invaliditātes,

146apgādnieka zaudējuma un izdienas pensija) un sociālā pensija.

147Tiesības uz darba pensiju bija personām, kas pakļautas Latvijas

148Republikas sociālajai apdrošināšanai. Personām, kurām nebija

149tiesību uz darba pensiju, likums garantēja sociālo pensiju.

150Tādējādi šā likuma izpratnē jēdzieni "valsts pensija" un

151"sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā" ir identiski. Minētā

152likuma 44.pants noteica, ka Latvijas Republikas un ārvalstu

153pilsoņiem un personām bez pilsonības, kuras ieceļojušas no citām

154valstīm un nav strādājušas Latvijas Republikas uzņēmumos un

155iestādēs, pensija piešķirama atbilstoši ar šīm valstīm

156noslēgtajiem līgumiem; ja šādu līgumu nav, piešķirama sociālā

157pensija. Tādējādi minētajām personu grupām pensija tika

158aprēķināta pēc vienādiem noteikumiem, ievērojot Deklarācijā

159nostiprinātos principus.

160Šajā likumā noteiktā pensiju shēma

161bija balstīta uz iepriekšējiem pensionēšanas principiem, tas ir,

162uz pārdales principiem, kas neveicināja strādājošo ieinteresētību

163savu vecumdienu nodrošināšanā. Latvijai nostiprinot valstisko

164neatkarību, radās nepieciešamība izveidot jaunu, Eiropas

165Savienības principiem atbilstošu pensiju sistēmu.

166Izvērtējusi valsts ekonomisko un

167demogrāfisko situāciju, pieejamos resursus un citus apstākļus,

168Saeima 1995.gada 2.novembrī pieņēma jaunu likumu ar tādu pašu

169nosaukumu "Par valsts pensijām" (Pensiju likums), kurš stājās

170spēkā 1996.gada 1.janvārī. Likuma pārejas noteikumu 1.punkts

171noteic, ka ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīgā

172dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas

173stāžu veido Latvijā uzkrātie darba periodi un tiem pielīdzinātie

174periodi. Šīm personām apdrošināšanas stāžā netiek ieskaitīti līdz

1751991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas uzkrātie darba periodi un

176tiem pielīdzinātie periodi, izņemot 4., 5. un 10.apakšpunktā

177minētos: mācību laiku augstākajās mācību iestādēs, kā arī citās

178mācību iestādēs pēc vidējās izglītības iegūšanas; mācību laiku

179aspirantūras dienas nodaļā, pēcdiploma izglītības un

180kvalifikācijas paaugstināšanas laiku; politiski represēto

181ieslodzījuma vietās, nometinājumā un izsūtījumā, kā arī bēgšanā

182no šīm vietām pavadīto laiku trīskāršā apmērā, bet Galējos

183Ziemeļos un tiem pielīdzinātajos rajonos - pieckārtīgā

184apmērā.

185Latvijā ieviestais pensiju

186sistēmas modelis saņēmis atzinīgu starptautisku novērtējumu.

187Pozitīvi tiek vērtēts tas, ka Latvijā radikāli mainīts klasiskais

188paaudžu solidaritātes princips: strādājošās paaudzes nopelnītā

189nauda tiek maksāta esošajiem pensionāriem, bet vienlaikus pastāv

190arī apdrošināšanas princips, ka katrs pats veido uzkrājumu savai

191pensijai. Progresīvs ir princips, ka, aprēķinot pensiju, tiek

192ņemts vērā paredzamais mūža ilgums. Starptautiskie eksperti

193atzīst, ka ar pensiju politiku nedrīkst risināt visus sociālos

194jautājumus, jo jebkurš šāds solis rada tikai problēmas, kas

195apdraud pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, un to

196nedrīkstētu pieļaut (sk. Par Latvijas pensiju sistēmas

197starptautisko novērtējumu. "Latvijas Vēstnesis", 57.nr.,

1982001.gada 10.aprīlis).

199Ar Pensiju likuma pieņemšanu

200Latvijā tika ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts

201obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi, arī norma, ka

202pensijas apmērs ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža.

203Apdrošināšanas stāžu veido likumā noteiktie darba periodi un tiem

204pielīdzinātie periodi neatkarīgi no personas pilsonības.

2052. Konvencijas 1.protokola 1.pantā

206nostiprinātās tiesības uz īpašumu ir vienas no svarīgākajām

207cilvēka pamattiesībām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir

208secinājusi, ka būtībā šis pants sastāv no trim atsevišķām normām:

209pirmkārt, tas paredz tiesības netraucēti pārvaldīt savu īpašumu;

210otrkārt, tas nosaka apstākļus, kādos šo īpašumu var atņemt, un,

211treškārt, tas atzīst, ka valsts var kontrolēt īpašuma izmantošanu

212saskaņā ar vispārējām interesēm un pieņemt šai nolūkā tādus

213likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem (sk. Eiropas

214Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās Marckx v.Belgium un

215Sporrong and Lönnroth v.Sweden ).

216Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā

217praksē izvērtē katra prasījuma atbilstību šim pantam, nosakot

218kritērijus katrā lietā no jauna. Ne visas prasības ir automātiski

219attiecināmas uz īpašuma definīciju Konvencijas izpratnē. Lai to

220konstatētu, nepieciešams izvērtēt sakarību starp tiesībām uz

221konkrēto pensiju vai pabalstu un pienākumu maksāt nodokļus un

222izdarīt citas iemaksas. Tiesības vai ieinteresētība ir pienācīgi

223jāpierāda. Personai, kura sūdzas par iejaukšanos tās īpašuma

224tiesību izmantošanā, jāpierāda, ka tai minētās tiesības

225pieder.

226Bez tam Eiropas Cilvēktiesību

227tiesa nošķir sistēmu, kura paredz individuālu līdzdalību iemaksu

228fondā, nosakot arī katrā atsevišķā gadījumā izmaksājamo summu, no

229sistēmas, kur saistība starp iemaksām un vēlāk saņemamo summu ir

230netieša. Pēdējo nevar uzskatīt par pietiekamā mērā definējamu,

231bet tiesībām uz īpašumu kā tādu ir jābūt definējamām (sk.

232Theory and Practice of the European Convention on Human

233Rights. Third edition by P.van Dijk, G.J.H.van Hoof. Kluwer Law

234International, The Hague - London - Boston, 1998, pp.618-625

235).

236Lai noteiktu, vai apstrīdētā

237tiesību norma skar tiesības uz īpašumu, jāizvērtē pensiju shēmas

238raksturs. Jaunā pensiju shēma ir "īpašumu" veidojoša sistēma. Tā

239balstās uz principu, ka dalībnieks izdarījis iemaksas noteiktos

240fondos, kuros no šīm iemaksām veidojas noteikta paja (daļa).

241Turklāt tās apmēru jebkurā brīdī var konstatēt. Šajā gadījumā

242personai rodas tiesības uz īpašumu Konvencijas izpratnē. Eiropas

243Cilvēktiesību tiesa lietā Gaygusuz v.Austria , uz kuru

244atsaucas pieteikuma iesniedzējs, konstatēja saikni starp konkrēto

245pabalsta veidu, uz kuru prasītājam nedeva tiesības Austrijas

246valsts likums, un nodokļu iemaksām bezdarbnieku pabalsta fondā.

247Tādējādi tiesa attiecināja prasījumu uz Konvencijas 1.protokola

2481.pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā

249Gaygusuz v.Austria ).

250Savukārt pensiju sistēma, kas

251Latvijā pastāvēja līdz 1991.gada 1.janvārim, balstījās uz

252solidaritātes principu, kas nosaka visas sabiedrības atbildību un

253neveido tiešu saikni starp iemaksu un pensijas apmēru. Ja ir

254spēkā solidaritātes princips, tad nevar noteikt, kāda fonda daļa

255konkrēti pieder katram tā dalībniekam. Tāpēc tiesības uz īpašumu,

256ko aizsargā Konvencijas 1.protokola 1.pants, šajā gadījumā

257neveidojas. Šī sistēma nepiešķir tiesības katram indivīdam prasīt

258identificējamu daļu, bet ļauj cerēt, ka tas saņems tādu materiālu

259atbalstu, kas būs atkarīgs no apstākļiem, kādi pastāvēs laikā,

260kad būs jāsaņem pensija.

261Šīs sistēmas pensijas ir pamatotas

262uz tā saukto kolektīvā nodrošinājuma principu, un tās nevar

263piešķirt, izvērtējot individuālo ieguldījumu. Pastāv gan tiesības

264uz zināmu pabalstu izmaksu, ja sistēma darbojas nepārtraukti un

265indivīds izpilda attiecīgus nosacījumus. Taču pat šajā gadījumā

266neveidojas tiesības uz noteiktu summu, jo tā ir pakļauta

267svārstībām, arī tiesiskam regulējumam (sk. Theory and Practice

268of the European Convention on Human Rights, p.621 ).

269Tādējādi apstrīdētā tiesību norma

270neskar tiesības uz īpašumu un nav pretrunā ar Konvencijas

2711.protokola 1.pantu. Līdz ar to nav pamatots arī pieteikuma

272iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētā tiesību norma ir pretrunā

273ar Konvencijas 14.pantu.

2743. Satversmes 109.pants nodrošina

275ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas,

276bezdarba gadījumā, atstājot šo uzskaitījumu atklātu. Šajā pantā

277lietotais termins "sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā"

278ietver ne tikai maksājumus, ko persona saņem saskaņā ar sociālās

279apdrošināšanas shēmām, bet arī sociālās palīdzības pasākumus.

280Pamatots ir Saeimas atbildes

281rakstā paustais viedoklis, ka šajā Satversmes normā nav noteikts

282ne konkrēts vecums, ar kādu personai rodas tiesības uz vecuma

283pensiju, ne pensijas apmērs, ne arī kādi īpaši pensiju shēmas

284noteikumi. Satversme ar šo normu nebūt negarantē visām personām

285vienādu vecuma pensiju. Tāpat tā negarantē, ka visām personām

286rodas tiesības saņemt vecuma pensiju vienādā vecumā. Līdz ar to

287šī norma paredz un pieļauj zināmas atšķirības sociālā

288nodrošinājuma saņemšanā.

289Jāņem vērā, ka Latvijā, pastāvot

290jaunajai pensiju shēmai, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma

291gadījumā nosaka vairāki likumi. Piemēram, Pensiju likumā noteikts

292to personu loks, kurām ir tiesības uz valsts pensiju, savukārt

293likumā "Par sociālo palīdzību" noteikta kārtība, kādā personas

294iegūst sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, ja tām nav tiesību

295uz valsts pensiju saskaņā ar Pensiju likumu. Tādējādi likumdevējs

296garantē sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā ikvienam, kura

297pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija,

298neatkarīgi no viņa pilsonības.

299Pensiju likuma izpratnē jēdziens

300"valsts pensija" jeb "valsts sociālās apdrošināšanas pensija", uz

301kuru attiecas apstrīdētā tiesību norma, ir tikai viens no sociālā

302nodrošinājuma veidiem vecuma gadījumā. Tādējādi apstrīdētā

303tiesību norma neierobežo Satversmē garantētās personas tiesības

304uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā un nav pretrunā ar

305Satversmes 109.pantu.

3064. Satversmes 91.pantā noteiktais,

307proti, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

308diskriminācijas, jāsaprot tādējādi, ka cilvēku tiesībām jābūt

309vienlīdzīgām. Taču tas nenozīmē, ka tām jābūt vienādām.

310Vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

311sabiedrībā ir attaisnojama. Tātad ir jāizvērtē iemesli, uz kuriem

312pamatota atšķirīgā attieksme.

313Sociālās tiesības, uz kurām

314attiecināma apstrīdētā tiesību norma, ir specifiska cilvēktiesību

315joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos

316cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi.

317Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā.

318Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās

319situācijas un pieejamiem resursiem.

320No Pensiju likuma spēkā stāšanās

321brīža ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no pilsonības ir

322tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju, ja viņš ir

323sociāli apdrošināmā persona un ir uzkrāts nepieciešamais

324apdrošināšanas stāžs. Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punkts

325pašreizējā redakcijā pieņemts, lai jaunās pensiju sistēmas

326ietvaros noregulētu jautājumu par personas līdz 1991.gada

3271.janvārim uzkrāto darba periodu un tiem pielīdzināto periodu

328ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Bez tam jāņem vērā, ka

329apstrīdētā tiesību norma attiecas tikai uz to personu loku, kurām

330tiesības uz valsts pensiju rodas, sākot ar 1996.gada

3311.janvāri.

332Ārvalstniekiem un bezvalstniekiem,

333kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija,

334tāpat kā Latvijas pilsoņiem, apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti

335līdz 1991.gada 1.janvārim Latvijas teritorijā uzkrātie darba

336periodi. Tādējādi Latvijas valsts ir uzņēmusies atbildību par

337ikviena Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja - neatkarīgi no viņa

338valstiskās piederības - Latvijas teritorijā nostrādāto laiku.

339Apstrīdētajā tiesību normā

340noteiktā atšķirīgā attieksme ir objektīvi pamatota ar Latvijas

341pensiju sistēmas raksturu un principiem. Tāpēc to nevar uzskatīt

342par diskrimināciju Satversmes izpratnē. Tādējādi apstrīdētā

343tiesību norma nav pretrunā ar Satversmes 91.pantu.

344Tā kā apstrīdētā tiesību norma nav

345pretrunā ar Satversmes 91.un 109.pantu, Konvencijas 14.pantu un

346Konvencijas 1.protokola 1.pantu, tā neierobežo cilvēka

347pamattiesības saskaņā ar Satversmi un Latvijai saistošiem

348starptautiskajiem līgumiem un nav pretrunā ar Satversmes

34989.pantu.

350Satversmes tiesa uzskata, ka

351jautājums par ārvalstnieku un bezvalstnieku līdz 1991.gada

3521.janvārim ārpus Latvijas teritorijas uzkrātajiem darba periodiem

353ir risināms starptautisku līgumu formā, ievērojot taisnīguma,

354samērīguma, savstarpības un citus tiesību principus. Ar Saeimas

355apstiprinātu starptautisku līgumu ir iespējams noregulēt pensiju

356aprēķināšanas un piešķiršanas jautājumu pēc iespējas labvēlīgi

357personai, kurai nav tiesību uz valsts sociālās apdrošināšanas

358pensiju saskaņā ar Pensiju likumu.

359Pamatots ir Saeimas viedoklis, ka

360Latvijas valstij nav jāuzņemas citas valsts saistības personu

361nodrošināšanā ar vecuma pensiju par citas valsts teritorijā

362nostrādāto laiku. Latvijas valsts nevar jaunajā pensiju shēmā

363iesaistītajiem nodokļu maksātājiem uzlikt pienākumu atrisināt

364starpvalstu līgumos risināmus jautājumus, līdz ar to tā ir ar

365konkrētām valstīm slēdzamu starptautisku līgumu, nevis valsts

366likuma kompetence.

367Latvija pagaidām ir noslēgusi

368divpusējus starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā ar

369Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Somiju. Tādējādi valstis

370savstarpēji vienojas par katras līgumslēdzējas puses iedzīvotāju

371sociālo aizsardzību, konkretizējot katras puses tiesības un

372pienākumus. Šāda prakse pastāv vairākumā Eiropas valstu, proti,

373konkrētas valsts iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai tiek

374pielāgotas atšķirīgas divu valstu sociālās drošības sistēmas.

375Katras valsts sociālās drošības modelis ir samērots ar tās

376pilsoņu interesēm, tāpēc starpvalstu līgums ir viens no

377līdzekļiem, kā aizsargāt visu valsts iedzīvotāju sociālo drošību.

378Šādi līgumi tiek gatavoti arī ar citām valstīm.

379Latvija ir izrādījusi savu gribu

380risināt sociālās drošības jautājumus starptautisko līgumu formā,

381akceptējot pievienošanos 1953.gada 11.decembra Eiropas Pagaidu

382līgumam par sociālās drošības shēmām, kas attiecas uz vecuma,

383invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumiem (turpmāk -

384Pagaidu līgums) un pieņemot to. Preambulā nostiprināti šā līguma

385principi, arī vienlīdzīga attieksme pret jebkuras līgumslēdzējas

386puses pilsoņiem attiecībā uz vecuma pensijām. Paredzēts, ka citas

387līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir jāsaņem jebkuru citu divu vai

388vairāku līgumslēdzēju pušu noslēgtajos līgumos noteiktās

389priekšrocības attiecībā uz vecuma pensijām. Turpat ir minēts arī

390līguma mērķis: šo principu īstenošana ar Pagaidu līguma

391palīdzību, kamēr nav noslēgta vispārēja konvencija, kas balstās

392uz divpusēju līgumu tīklu. Pagaidu līguma 1.pants paredz, ka

393termina "Līgumslēdzējas Puses pilsoņi" nozīmi nosaka Puse, un

394tādējādi pieļauj katras līgumslēdzējas valsts brīvu izvēli šajā

395jautājumā. Likuma "Par Eiropas Pagaidu līgumu par sociālās

396drošības shēmām, kas attiecas uz vecuma, invaliditātes un

397apgādnieka zaudējuma gadījumiem, un tā protokolu" 3.pants noteic,

398ka jēdziens "pilsonis" šā līguma izpratnē ietver Latvijas

399pilsoņus, kā arī nepilsoņus, kas ir likuma "Par to bijušās PSRS

400pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības"

401(turpmāk - Likums par nepilsoņiem) subjekti. Savukārt 6.pantā

402noteikts, ka Latvijas Republikā Pagaidu līgums un tā protokols

403neattiecas uz Pensiju likuma pārejas noteikumu 1.punktu - par

404laikposmā līdz 1991.gadam uzkrāto darba periodu un tiem

405pielīdzināto periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Šādu

406atrunu izdarīšanu paredz Pagaidu līguma 9.panta otrā daļa.

4075. Pieteikuma iesniedzējs Pensiju

408likuma pārejas noteikumu 1.punktu daļā par ārvalstniekiem un

409bezvalstniekiem lūdz izvērtēt arī saistībā ar nepilsoņu tiesībām

410uz apdrošināšanas stāža aprēķināšanu.

411Nepilsoņi ir iedzīvotāju grupa ar

412īpašu tiesisko statusu, ko nosaka Likums par nepilsoņiem.

413Latvijas likumos iedzīvotāju grupas (pilsoņi, nepilsoņi,

414ārvalstnieki un bezvalstnieki) tiek stingri diferencētas.

415Piemēram, likuma "Par sociālo palīdzību" 5.pants noteic, ka

416tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem,

417nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem; likuma "Par

418civilstāvokļa aktiem" 15.pants īpaši nosaka, kādi dokumenti

419nepieciešami laulības noslēgšanai ārvalstniekiem un

420bezvalstniekiem.

421Kaut gan vienu iedzīvotāju grupu

422citai var pielīdzināt arī ar īpašu atrunu likumā, Pensiju likuma

423pārejas noteikumu 1.punktā termins "nepilsoņi" nav minēts, tāpat

424nav atrunas, ka šā likuma izpratnē, piemēram, jēdziens

425"bezvalstnieks" ietver arī nepilsoņus. Līdz ar to jāsecina, ka

426likumdevējs nav noregulējis jautājumu par laikposmā līdz

4271991.gadam nepilsoņu uzkrāto darba periodu un tiem pielīdzināto

428periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā.

429Atbilstoši Satversmes tiesas

430likuma 1.pantam Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un

431citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas nozīmē, ka

432Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos formulētas

433tiesību normas un nevar izvērtēt neesošas normas atbilstību

434augstāka juridiska spēka normai. Tomēr jāņem vērā, ka nepilsoņi

435ir daļa no Latvijas Republikas iedzīvotājiem un minētais

436jautājums skar viņiem nozīmīgas sociālās tiesības. Likumdevēja

437kompetencē ir reglamentēt nepilsoņu kā atsevišķa tiesību subjekta

438līdz 1991.gada 1.janvārim ārpus Latvijas uzkrāto darba periodu un

439tiem pielīdzināto periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā

440saskaņā ar Satversmi un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

441tiesību aktiem cilvēktiesību jomā.

442Pamatojoties uz Satversmes tiesas

443likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

444n o s p r i e d

445a:

446Atzīt likuma "Par valsts pensijām"

447pārejas noteikumu 1.punktu (daļā par ārvalstnieku un

448bezvalstnieku, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī

449bija Latvija, apdrošināšanas stāžu) par atbilstošu Latvijas

450Republikas Satversmes 89., 91. un 109.pantam, kā arī 1950.gada

4514.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

452konvencijas 14.pantam un šīs konvencijas 1.protokola

4531.pantam.

454Spriedums stājas spēkā tā

455publicēšanas dienā. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

456Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

457Endziņš