10. pants

Sociālās tiesības, uz kurām attiecas apstrīdētā

norma, ir īpaša cilvēktiesību joma, kas valstu konstitucionālajos

likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos (piemēram,

Eiropas Sociālajā hartā) formulēta kā vispārīgi valsts

pienākumi.

Satversmes tiesa vairākkārt ir vērtējusi tādu normu

satversmību, kuras attiecas uz sociālajām tiesībām, un atzinusi,

ka sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi

un apmēri), kā arī tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā. Šī

sistēma ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un

pieejamiem resursiem. Turklāt valstij ir piešķirama plaša rīcības

brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr.

2001-11-0106 secinājumu daļas 1. un 3. punktu un 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Arī ECT vairākās lietās ir atzinusi, ka Konvencija dod valstij

plašu rīcības brīvību jautājumos par vispārīgiem ekonomiskās vai

sociālās stratēģijas pasākumiem. Pateicoties vistiešākajām

zināšanām par savas valsts sabiedrību un tās vajadzībām, valsts

amatpersonas uz sociālu vai ekonomisku apsvērumu pamata var labāk

nekā starptautisks tiesnesis izvērtēt, kas ir sabiedrības

interesēs, un ECT pamatā respektē likumdevēja izraudzīto politiku

(sk., piemēram, ECT 2000. gada 12. oktobra lēmumu lietā

"Jankovič v. Croatia", iesniegums Nr. 43440/98; 2001.

gada 13. septembra lēmumu lietā "Hadžič v. Croatia",

iesniegums Nr. 48788/99; 2003. gada 28. janvāra lēmumu lietā

"Saarinen v. Finland", iesniegums Nr. 69136/01; 2008.

gada 4. novembra sprieduma lietā "Carson and Others v. the

United Kingdom", iesniegums Nr. 42184/05, 73. punktu; Lielās

palātas 2009. gada 18. februāra sprieduma lietā "Andrejeva

pret Latviju", iesniegums Nr. 55707/00, 83. punktu; 2010.

gada 12. janvāra lēmumu lietā "Zubczewski v. Sweden",

iesniegums Nr. 16149/08).

Līdz ar to valstij ir plaša rīcības

brīvība, veidojot savu sociālās drošības, tostarp arī pensiju

sistēmu.