11. pants

ECT vairākās lietās ir atzīmējusi valstu pēctecības

vai saistību pārmantojamības aspekta nozīmīgumu lietas

izskatīšanā (sk., piemēram, ECT 1998. gada 9. septembra lēmumu

lietā "Jasinskij and Others v. Lithuania", iesniegums

Nr. 38985/97; 2001. gada 10. aprīļa lēmumu lietā "Kuna v.

Germany", iesniegums Nr. 52449/99; 2008. gada 1. jūlija

lēmumu lietā "Kireev v. Moldova and Russia", iesniegums

Nr. 11375/05; Lielās palātas 2008. gada 3. oktobra sprieduma

lietā "Kovačič and Others v. Slovenia", iesniegumi Nr.

44574/98, 45133/98 un 48316/99, 256. punktu; 2009. gada 29.

oktobra spriedumu lietā "Si Amer c. France", iesniegums

Nr. 29137/06). Kaut arī šajās lietās ECT ir konstatējusi

Konvencijas 14. panta un Pirmā protokola 1. panta piemērojamību,

tā noraidījusi sūdzības, ņemot vērā tieši valstu rīcības brīvības

vai pēctecības neesamības aspektu.

Arī Satversmes tiesa uzskata: lai noskaidrotu, vai atšķirīgo

attieksmi pret pilsoņiem un nepilsoņiem darba periodu

ieskaitīšanā apdrošināšanas stāžā var uzskatīt par objektīvu un

samērīgu attiecīgo vēsturisko, ekonomisko un sociālo notikumu

kontekstā, izskatāmajā lietā ir būtisks sociālo tiesību

izvērtējums, kas veicams, ievērojot starptautiskās tiesības un

valsts nepārtrauktības doktrīnu.

11.1. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir detalizēti

izvērtējusi Latvijas Republikas dibināšanas, prettiesiskās

okupācijas un neatkarības atjaunošanas tiesiskos aspektus.

1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome proklamēja

Latvijas Republiku kā neatkarīgu un patstāvīgu valsti. Latvija un

pārējās Baltijas valstis de facto savu neatkarību zaudēja

1940. gadā, kad, pārkāpjot starptautiskās tiesības, PSRS okupēja

Latviju.

Latvijas neatkarība 1990. gadā tika atjaunota, balstoties uz

valsts nepārtrauktības doktrīnu. Ja valsts, kuras neatkarība tika

prettiesiski pārtraukta, atjauno savu valstiskumu, tā var,

pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu, atzīt sevi par

to pašu valsti, kura tika prettiesiski likvidēta (sk.: Ziemele