12. pants

Sociālo tiesību jomā atšķirīgas attieksmes pamatā

ir ideja, ka valsts uzņemas īpašas rūpes un atbildību par tās

pilsoņiem, kuru pamatvajadzības tai jāapmierina. Attiecībā uz

sociālajām tiesībām, kuras jāievieš vispārējā kārtā, ievērojot

konkrētās valsts maksimālos resursus, nav noteikti vispārēji

standarti. Tomēr atsevišķas sociālās tiesības var nodrošināt

tikai daļēji. Absolūta diskriminācijas aizlieguma piemērošana

attiecībā uz sociālajām tiesībām var radīt nopietnas finansiālas

sekas. Tas vien, ka persona nebauda kādas konkrētas sociālās

tiesības, pats par sevi nerada pamattiesību pārkāpumu. Šāds

pārkāpums rodas tad, ja šo tiesību aizskārumam nav pamatota

iemesla [sk. Bossuyt M. Should the Strasbourg Court

Exercise More Self-Restraint? // Human Rights Law Journal, Vol.

28, No. 9-12 (2007), pp. 325, 329].

Arī ECT ir norādījusi, ka valsts bauda rīcības brīvību

piešķirt priekšrocības tām personām, kurām to uzskata par

nepieciešamu, ievērojot īpašo kontekstu (sk. ECT 2000. gada

12. oktobra lēmumu lietā "Jankovič v. Croatia",

iesniegums Nr. 43440/98). Konvencija neaizliedz dalībvalstīm

likumdošanas ceļā ieviest vispārējus politiskus pasākumus, kuru

rezultātā pret konkrētu indivīdu grupu izturas citādi nekā pret

pārējiem, ar nosacījumu, ka kopumā iejaukšanās ar likumu

noteiktās kategorijas vai grupas tiesībās saskaņā ar Konvenciju

var tikt attaisnota (sk. ECT Lielās palātas 2006. gada 16.

marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju",

iesniegums Nr. 58278/00, 112. punktu).

Tāpat ECT ir atzinusi, ka uz pilsonību balstītu atšķirīgu

attieksmi var atzīt par atbilstošu Konvencijas normām, ja tās

pamatā ir ļoti nopietni apstākļi (sk. ECT 1996. gada 16.

septembra sprieduma lietā "Gaygusuz v. Austria",

iesniegums Nr. 17371/90, 42. punktu; 2003. gada 30. septembra

sprieduma lietā "Koua Poirrez v. France", iesniegums

Nr. 40892/98, 46. punktu; Lielās palātas 2009. gada 18. februāra

sprieduma lietā "Andrejeva pret Latviju", iesniegums

Nr. 55707/00, 87. punktu).

ECT judikatūrā ir arī skaidri nodibināts princips: lai gan

Konvencijas Pirmā protokola 1. pants paredz tiesības uz pensiju

personām, kas veikušas iemaksas valsts sociālās apdrošināšanas

fondā, Konvencija negarantē tiesības uz konkrētu pensijas apmēru.

Noteicošais ir novērtējums, vai personas tiesības saņemt pensiju

netiek aizskartas tik lielā mērā, ka grautu šīs tiesības pēc

būtības (sk. ECT 2004. gada 12. oktobra sprieduma lietā

"Kjartan Asmundsson v. Iceland", iesniegums Nr.

60669/00, 39. punktu; arī 2000. gada 12. oktobra lēmumu lietā

"Jankovič v. Croatia", iesniegums Nr. 43440/98).

Tāpat ECT ir atzinusi, ka Konvencija negarantē tiesības uz

pensijas saņemšanu par citā valstī veikto darbu (sk. ECT 2002.

gada 18. aprīļa lēmumu lietā "L.B. v. Austria",

iesniegums Nr. 39802/98).

12.1. Deklarācijas preambula konkretizē Latvijas valsts

nepārtrauktības doktrīnu, kas uzliek valsts varas institūcijām

pienākumu to ievērot un neatkāpties no tās. Tāpat valsts varas

institūcijām ir saistošs preambulā ietvertais vēsturisko faktu

izklāsts un to juridiskais novērtējums, kas pamato valsts

nepārtrauktības doktrīnu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29.

novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 64.2. punktu). Līdz

ar to Deklarācijas 8. punktā ietvertā apņemšanās garantēt visiem

Latvijas iedzīvotājiem sociālās tiesības nav jāsaprot kā sociālo

tiesību atzīšana par absolūtām cilvēka pamattiesībām, kas

attiecas uz visiem pilnīgi vienādi. Šī apņemšanās tulkojama

kopsakarā ar preambulā nostiprināto valsts nepārtrauktības

doktrīnu un ņemot vērā padomju okupācijas rezultātā izveidojušos

situāciju. Līdz ar to Deklarācijā noteiktais uzliek valstij

pienākumu nodrošināt sociālās tiesības ikvienam tās iedzīvotājam

vismaz minimālā apmērā.

12.2. Latvija pēc neatkarības atjaunošanas ir veidojusi

tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas attiecas uz visām

personām, kuras 1991. gada 1. janvārī dzīvoja Latvijā.

Ar PSRS sabrukumu un Latvijas atjaunošanos bija saistītas

ievērojamas grūtības. Okupācijas laikā valsts un sociālās

apdrošināšanas budžetu kontrolēja PSRS Valsts banka. Pēc PSRS

sabrukuma līdzekļi netika sadalīti, bet palika Krievijas

Federācijas īpašumā. Līdz ar to Latvija nolēma nodrošināt

minimālo pensiju visiem valstī dzīvojošajiem. Saskaņā ar

apstrīdēto normu, aprēķinot pensijas gan pilsoņiem, gan

nepilsoņiem, tiek ņemti vērā Latvijas teritorijā uzkrātie darba

periodi. Šādu regulējumu likumdevējs izvēlējās, jo faktiski tā

bija tā pati administratīvā teritorija ar to pašu iedzīvotāju

kopumu, kuru Latvija "mantoja", atjaunojot savu

neatkarību. Turklāt var uzskatīt, ka arī līdz 1990. gada 31.

decembrim Latvijas teritorijā uzkrātajos darba periodos

iedzīvotāji veica ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un

attīstībā.

12.3. Veidojot jauno pensiju sistēmu, tika nolemts

visām personām papildus piešķirtajai minimālajai pensijai

apdrošināšanas stāžā ieskaitīt arī darba periodus, kurus personas

uzkrājušas ārpus Latvijas teritorijas. Pilsoņiem tika noteikts

plašāks apdrošināšanas stāžā ieskaitāmo ārpus Latvijas

teritorijas uzkrāto darba periodu loks nekā nepilsoņiem,

ārvalstniekiem un bezvalstniekiem. Izvērtējot, kādus darba

periodiem pielīdzināmos periodus likumdevējs noteicis kā

ieskaitāmus nepilsoņu apdrošināšanas stāžā, secināms, ka tie ir

tādi periodi, kuros nepilsoņi ieguva izglītību un cēla

kvalifikāciju, lai vēlāk dotu savu ieguldījumu Latvijas

tautsaimniecībā, kā arī tādi periodi, kuros politiski represētas

personas atradās ieslodzījuma vietā, nometinājumā vai izsūtījumā

kā okupācijas režīma pretinieki. Tādējādi valsts izmantoja savu

rīcības brīvību pensiju sistēmas veidošanas jomā un attiecībā uz

saviem pilsoņiem ņēma vērā to īpašo saikni ar valsti un viņu, kā

arī viņu priekšteču ieguldījumu valsts tautsaimniecībā. Ārpus

Latvijas teritorijas uzkrāto atsevišķu darba periodu ieskaitīšanu

nepilsoņu apdrošināšanas stāžā var uzskatīt par atjaunotās valsts

labas gribas izpausmi (sk. arī ECT 2008. gada 8. janvāra

lēmumu lietā "Epstein et Autres c. Belgique",

iesniegums Nr. 9717/05).