13. pants

PSRS īstenotās okupācijas rezultātā 1940. gada

jūnijā Latvija ne tikai zaudēja savu neatkarību, bet arī

piedzīvoja iedzīvotāju masveida izvešanas un nogalināšanas

akcijas, kā arī migrantu ieplūšanu. 1949. gada martā no Latvijas

tika deportēti 2,3 procenti iedzīvotāju, tas ir, apmēram trīs

reizes vairāk cilvēku nekā 1941. gada 14. jūnija deportācijā. Pēc

Otrā pasaules kara Latvijā notika PSRS pilsoņu masveida

imigrācija (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1.

punktu).

Pēc neatkarības atgūšanas likumdevējam bija jālemj par

Latvijas pilsoņu kopuma noteikšanu. Ņemot vērā Latvijas kā

starptautisko tiesību subjekta kontinuitāti, bija pamats atjaunot

Latvijas pilsoņu kopumu tādu, kāds tas bija noteikts ar 1919.

gada "Likumu par pavalstniecību". Tādējādi Latvija

nevis piešķīra pilsonību personām, kurām tā jau bija pirms

Latvijas okupācijas, bet gan atjaunoja šo personu tiesības de

facto (sk.: Ziemele I. Starptautiskās tiesības un cilvēktiesības

Latvijā: abstrakcija vai realitāte. - Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2005, 103. lpp.). Līdz ar to Latvijas kā starptautisko

tiesību subjekta kontinuitāte radīja tiesisku pamatu tam, lai

noteiktai personu grupai netiktu automātiski piešķirts pilsoņa

statuss, un bija nepieciešams noteikt īpašu tiesisko statusu tām

personām, kuras Latvijas teritorijā bija ieceļojušas okupācijas

laikā, neiegūstot nekādu citu pilsonību. Nepilsoņa statusa

piešķiršana noteiktai personu grupai bija sarežģīta politiskā

kompromisa rezultāts. Turklāt, pieņemot likumu "Par to

bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas

valsts pilsonības", Latvijai bija jāievēro arī

starptautiskie cilvēktiesību standarti, kas aizliedz palielināt

bezvalstnieku skaitu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7.

marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 13. un 14.

punktu).

Latvijas nepilsoņu statuss nav pielīdzināms nedz

bezvalstnieku, nedz arī ārvalstnieku statusam, kas noteikts

starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību

apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Nepilsoņa

statuss nav un nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības

paveidu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma

lietā Nr. 2004-15-0106 15. un 17. punktu).

Izskatāmā lieta neattiecas uz ilgtermiņa imigrantiem, kas

ieradušies valstī, saskaņā ar normatīvi regulētas imigrācijas

procedūras noteikumiem, kā tas notiek mūsdienās. Vairums Latvijas

nepilsoņu ieradās Latvijas teritorijā PSRS īstenotās imigrācijas

politikas rezultātā. Darba periodos, ko šīs personas bija

pavadījušas ārpus Latvijas teritorijas, tās neveica nekādu

ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un attīstībā. Šīm personām

Latvijas PSR bija tikai viens no PSRS nostūriem, kur īsāku vai

garāku laika sprīdi apmesties un strādāt, tādējādi īstenojot daļu

no PSRS komunistiskās partijas sovjetizācijas un

rusifikācijas politikas (sk. ECT tiesneses I. Ziemeles

daļēji atšķirīgā nepiekrītošā viedokļa lietā "Andrejeva pret

Latviju" 27. punktu).

Satversmes tiesa atzīst nepilsoņu tiesisko saikni ar Latviju,

uz kuras pamata ir radušās savstarpējas tiesības un pienākumi.

Tomēr valsts kontinuitātes konteksts ir noteicošais un tas kalpo

par būtisku apstākli, lai atšķirības pilsoņu un nepilsoņu vecuma

pensiju aprēķināšanas kārtībā uzskatītu par attaisnojamām.

Valstij, kas citas valsts agresijas rezultātā tikusi okupēta, nav

pienākuma garantēt sociālo nodrošinājumu personām, kas ir

iebraukušas tās teritorijā okupētājvalsts imigrācijas politikas

rezultātā. It īpaši, ja ņem vērā erga omnes pienākumu

neatzīt un neattaisnot starptautisko tiesību pārkāpumus [sk.

Starptautiskās tiesas 1970. gada 5. februāra sprieduma lietā

"Belgium v. Spain (Barcelona traction case)", I.C.J.

Reports 1970, No. 3, 33. punktu].

Lai gan Pieteikumu iesniedzēji neuzskata šādu iespēju par

samērīgu, tomēr nepilsoņiem ir iespēja iegūt Latvijas Republikas

pilsoņa statusu. Likumdevējs paudis viedokli, ka sākotnēji

nepilsoņu statuss bija paredzēts kā pagaidu institūts, lai

persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību vai izvēlētos citu

valsti, ar kuru nostiprināt tiesisko saikni (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 16.

punktu). Pēc Latvijas pilsonības iegūšanas personas

apdrošināšanas stāžā tiktu ieskaitīti arī ārpus Latvijas

teritorijas uzkrātie darba periodi. Daudzi nepilsoņi šo iespēju

arī izmantojuši, iegūstot normatīvajos aktos pilsoņiem paredzētās

tiesības un pienākumus. Taču tāpat daudzi nepilsoņi šo iespēju

dažādu iemeslu dēļ nav vēlējušies izmantot.

Tādējādi atšķirīgajai attieksmei,

aprēķinot vecuma pensijas Latvijas Republikas pilsoņiem un

nepilsoņiem, ir objektīvs un saprātīgs pamats.