14. pants

ECT vairākos spriedumos ir norādījusi uz divpusējo

starpvalstu līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā būtisko

nozīmi pārrobežu pensiju jautājuma risināšanā (sk., piemēram,

ECT Lielās palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā

"Carson and Others v. the United Kingdom", iesniegums

Nr. 42184/05, 88. punktu). Arī lietā "Andrejeva pret

Latviju" ECT norādīja, ka tā "pilnībā apzinās šādu

līgumu nozīmīgumu tādu problēmu, kādas parādās šinī lietā,

efektīvai risināšanai" (ECT Lielās palātas 2009. gada 18.

februāra sprieduma lietā "Andrejeva pret Latviju",

iesniegums Nr. 55707/00, 90. punkts).

Arī Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2001-02-0106 atzina,

cik svarīgi ir starptautiskie līgumi, kuri noslēdzami, ievērojot

taisnīguma, samērīguma un citus tiesību principus. Latvijas

valstij nav jāuzņemas citas valsts saistības nodrošināt personas

ar vecuma pensiju par citas valsts teritorijā nostrādāto laiku.

Latvijas valsts nevar jaunajā pensiju shēmā iesaistītajiem

nodokļu maksātājiem uzlikt pienākumu atrisināt starpvalstu

līgumos risināmus jautājumus, līdz ar to tā ir ar konkrētām

valstīm slēdzamu starptautisku līgumu, nevis valsts likuma

kompetence (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu).

Turklāt arī Saeima un Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās

cilvēktiesību institūcijās norāda, ka jautājums par ārpus

Latvijas uzkrāto darba periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā

ir risināms starptautisku līgumu formā. Noslēdzot šādu līgumu,

tiek atrisināts jautājums par atšķirīgo attieksmi pret

nepilsoņiem, kuriem ārpus Latvijas teritorijas uzkrātie darba

periodi netiek ņemti vērā, aprēķinot vecuma pensijas.

Latvija ir noslēgusi līgumus, kas paredz apdrošināšanas stāža

savstarpēju atzīšanu, ar vairākām valstīm - ar Amerikas

Savienotajām Valstīm (spēkā no 1992. gada 5. novembra), Lietuvu

(spēkā no 1995. gada 31. janvāra), Igauniju (spēkā no 1997. gada

29. janvāra, jauns līgums - no 2008. gada 1. septembra), Ukrainu

(spēkā no 1999. gada 11. jūnija), Somiju (spēkā no 2000. gada 1.

jūnija), Norvēģiju (spēkā no 2004. gada 18. novembra), Nīderlandi

(spēkā no 2005. gada 1. jūnija), Kanādu (spēkā no 2006. gada 1.

novembra), Baltkrieviju (spēkā no 2010. gada 28. septembra),

Krieviju (spēkā no 2011. gada 19. janvāra). Tādējādi valstis

savstarpēji vienojas par iedzīvotāju sociālo aizsardzību,

konkretizējot katras valsts tiesības un pienākumus.

Ar valstīm, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma, noslēgtie

līgumi liecina, ka valstis vienādi izprot tiesības un pienākumus

sociālo tiesību jomā attiecībā uz PSRS īstenotās okupācijas

laiku. Visi šie līgumi ir atšķirīgi, tie atspoguļo dažādu valstu

vienošanās rezultātus un regulē situācijas, kas izveidojušās

dažādu vēsturisko, ekonomisko un politisko apstākļu ietekmē

(sk. ECT 2010. gada 4. novembra sprieduma lietā "Tarkoev

and Others v. Estonia", iesniegumi Nr. 14480/08 un 47916/08,

53. punktu). Noslēdzot šādus līgumus, valstis ir ņēmušas vērā

vēsturisko kontekstu, kādā Latvijā pēc tās neatkarības

atjaunošanas tika izveidota pensiju sistēma.

Līdz ar to Konvencijas 14. pants kopsakarā ar Pirmā protokola

1. pantu jātulko atbilstoši Vīnes konvencijas par starptautisko

līgumu tiesībām 31. pantam, kas nosaka, ka līgumi tulkojami

godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma

noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim, kā arī

ievērojot līguma piemērošanas praksi, kuru ieviesusi dalībnieku

vienošanās par tā iztulkošanu, un jebkuras starptautisko tiesību

normas. Starptautisko attiecību praksē nostiprināts princips, ka

starptautisko līgumu nevar izvērtēt izolēti, jo tas ne tikai ir

saistīts ar sociālajām reālijām, bet tā normām ir jābūt

izvērtētām attiecībā pret citām tiesību normām, ar kurām tās

varētu konkurēt (sk. Dailler D., Pellet A., Droit

international public. - Paris: Libraire generale de droit et de

jurisprudence, 2002, p. 266).

Tādējādi, aprēķinot apdrošināšanas stāžu Pieteikuma

iesniedzējai A. Sivickai, vērā ņemams Latvijas un Baltkrievijas

noslēgtais līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, savukārt

laiks, ko viņa nostrādājusi Vācijā, ieskaitāms viņas

apdrošināšanas stāžā, pamatojoties uz Eiropas Savienības

normatīvajiem aktiem (Eiropas Parlamenta un Padomes regulas Nr.

883/2004, Nr. 987/2009 un Nr. 1231/2010).

Turklāt kopš 2011. gada 19. janvāra spēkā ir Latvijas

Republikas un Krievijas Federācijas noslēgtais līgums par

sadarbību sociālās drošības jomā, kurš paredz, ka pensiju piešķir

un izmaksā tā valsts, kuras teritorijā pensijas pieprasīšanas

brīdī ir personas dzīvesvieta. Līdz ar to Pieteikumu

iesniedzējiem J.Savickim, A.Sivickai un M.Vagapovai

apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīts laiks, kas nostrādāts

tagadējā Krievijas Federācijā, bet V.Podoļako - laiks, ko viņš

pavadījis obligātajā militārajā dienestā. Līgumā arī noteikts, ka

pensijas, kas piešķirtas pirms līguma spēkā stāšanās, uz personas

iesnieguma pamata var tikt pārskatītas.

Tādējādi jautājums par ārpus Latvijas teritorijas uzkrāto

darba periodu ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā tiek risināts,

noslēdzot divpusējus starpvalstu līgumus par sadarbību sociālās

drošības jomā vai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību

aktiem.