15. pants

Satversmes 116. pantā nav minētas personai

Satversmes 91. pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka

šīs tiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus.

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 91. pantā

paredzētajām tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu

pretrunā gan ar to mērķiem, gan ar citos Satversmes pantos

garantētajām citu personu pamattiesībām.

Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka "vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

secinājumu daļas 6. punkts).

Vairākos Satversmes tiesas spriedumos ir secināts, ka 2009.

gadā Latvijas valsts ekonomiskās lejupslīdes situācijā bija

spiesta būtiski samazināt budžeta izdevumus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

2009-11-01).

Kā norāda Saeima, likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto

normu, bija nodrošināt sabiedrības labklājību, kā arī valsts

sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēju, līdzsvarojot tā

ieņēmumus un izdevumus. Valstij ir ne tikai tiesības, bet arī

pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām

ekonomiskajām iespējām, citādi var tikt apgrūtināta valsts

pienākumu izpilde, tai skaitā citu sociālo tiesību realizēšana

(sk. lietas materiālu 129. lpp.).

Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir

sabiedrības labklājības nodrošināšana un aizsardzība, kā

arī citu personu tiesību aizsardzība.