21. pants

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā

līmenī ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā, un šo tiesību

mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas

eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu).

Satversmes tiesa vairākos spriedumos norādījusi, ka būtiska

nozīme ir sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu).

Saskaņā ar šā sprieduma 18. un 20. punktā secināto valsts,

uzņemoties pozitīvo pienākumu, nezaudē tiesības īstenot savu

rīcības brīvību Satversmes 109. pantā ietvertā sociālā

nodrošinājuma izpildes reglamentēšanā, kurā ietilpst arī

piešķirtās priekšlaicīgās vecuma pensijas apmēra grozījumi.

Valsts nedrīkst šo rīcības brīvību izmantot pretēji

priekšlaicīgās pensionēšanās mērķiem un patvaļīgi atkāpties no

pozitīvā pienākuma izpildes. Tomēr šāda pienākuma īstenošana ir

cieši saistīta ar valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

iespējām.

Likumdevējs personai ir devis izvēles brīvību - tā var vai nu

izmantot likumā noteiktās tiesības uz priekšlaicīgu pensiju, vai

arī turpināt darba tiesiskās attiecības un pensionēties vispārējā

kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 8. punktu). Tas nozīmē, ka

persona var doties priekšlaicīgā pensijā pirms vispārējā

pensionēšanās vecuma sasniegšanas un saņemt priekšlaicīgo vecuma

pensiju tādā apmērā, kādu likumdevējs noteicis par atbilstošāko.

Persona var izdarīt arī pretēju izvēli un neizmantot iespēju

priekšlaicīgi pensionēties. Ja persona izvēlējusies priekšlaicīgo

pensionēšanos kā labāko risinājumu iztikas nodrošināšanai, tā

iegūst tiesības priekšlaicīgo vecuma pensiju saņemt apmērā, kādu

noteicis likumdevējs atbilstoši sociālās apdrošināšanas budžeta

iespējām.

Satversmes tiesa norāda, ka prasības, kas valstij izvirzāmas

saistībā ar tās pienākumu nodrošināt personām vecuma pensiju, nav

attiecināmas uz priekšlaicīgo pensionēšanos. Priekšlaicīgā vecuma

pensija ir valsts noteikta papildu sociālā garantija, kuras

izmantošana ir atkarīga no personas subjektīvajiem apsvērumiem,

bet apmērs - no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

iespējām.

Apstrīdētā norma garantē visām personām, kas priekšlaicīgi

pensionējušās, sociālo nodrošinājumu tādā apmērā, kas atbilst

sociālās apdrošināšanas budžeta iespējām.