4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91. un 109.

pantam.

4.1. Satversmes 109. pants neparedzot valstij pienākumu

noteikt priekšlaicīgas vecuma pensijas piešķiršanas iespēju.

Nākotnē esot paredzēts no šādas iespējas atteikties, tāpēc

apstrīdētā norma neradot būtiskus personu tiesību ierobežojumus.

Priekšlaicīgas pensijas piešķiršana esot pagaidu pasākums.

Vecuma pensijas un priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas

mērķi esot atšķirīgi. Likuma norma par iespēju doties pensijā

priekšlaicīgi esot izstrādāta ar mērķi nodrošināt minimālas

sociālās garantijas pirmspensijas vecuma personām, kuras

zaudējušas darbu un ilgstoši ir bezdarbnieki. Tās mērķis neesot

garantēt sociālo nodrošinājumu sociālā riska - vecuma -

iestāšanās gadījumā. Apstrīdētā norma attiecoties uz personām,

kuras ir darbspējīgā vecumā un bezdarba gadījumā ir tiesīgas

saņemt bezdarbnieka pabalstu. Apstrīdētā norma arī nodrošinot

personai brīvu izvēli - priekšlaicīgi pensionēties vai turpināt

darba tiesiskās attiecības.

Ļaujot priekšlaicīgi pensionēties, palielinoties pensionāru

īpatsvars kopējā iedzīvotāju struktūrā un arī darbspējīgā vecuma

iedzīvotāju noslodze. Likumā "Par valsts pensijām"

noteiktā vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība esot vērsta uz to,

lai motivētu personas pieprasīt pensiju pēc iespējas vēlāk. Tad

tās iegūtu tiesības uz lielāku pensiju.

Valstij esot jānodrošina pensiju sistēmas ilgtspēja. Tai esot

pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām

ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts

pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību realizēšana.

4.2. Atbilstoši Labklājības ministrijas sniegtajai

informācijai 50 procentu apmērā izmaksājamās priekšlaicīgās

vecuma pensijas vidējais apmērs valstī 2010. gada martā bijis

104,54 lati. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai R. Pabērzai

priekšlaicīgi piešķirtā vecuma pensija gandrīz pilnīgi

kompensējot iepriekšējo neto darba samaksu, bet Pieteikumu

iesniedzējiem J. Ozoliņam un V. Graudiņam ievērojami pārsniedzot

vidējās vecuma pensijas apmēru valstī. Līdz ar to personām, kurām

priekšlaicīgi piešķirta vecuma pensija, vismaz minimālā līmenī

tiekot garantēts Satversmes 109. pantā noteiktais sociālais

nodrošinājums. Šāds sociālā nodrošinājuma gadījums neesot minēts

Satversmes 109. pantā, taču izrietot no minētajā pantā ietvertās

norādes, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu arī

citos likumā noteiktajos gadījumos.

4.3. Izdarot grozījumus likumā "Par valsts

pensijām", likumdevējs vairākkārt mainījis priekšlaicīgās

pensionēšanās regulējumu. Tas esot pārskatījis termiņu, līdz

kuram apstrīdētā norma ir spēkā, izmaksājamās pensijas apmēru un

nepieciešamo apdrošināšanas stāžu. Ar 2001. gada 20. decembra

grozījumiem priekšlaicīgās pensionēšanās regulējums ticis

noteikts kā terminēta pārejas perioda norma. Priekšlaicīgās

pensionēšanās normatīvais regulējums piecpadsmit gadu laikā

neesot bijis stabils un nemainīgs, tajā vairākkārt izdarīti

grozījumi, lai pielāgotos ekonomiskajai situācijai.

Apstrīdētā norma attiecoties uz sagaidāmām, nevis iegūtām

tiesībām. Tā neskarot personas, kuras jau saņem priekšlaicīgo

pensiju, proti, personas, kurām pensija piešķirta līdz 2009. gada

30. jūnijam. Pārējās personas apstrīdētās normas spēkā stāšanās

brīdī neesot bijušas pensijas saņēmējas, kā arī vēl neesot

pieteikušās uz priekšlaicīgās pensijas saņemšanu. Līdz ar to

apstrīdētā norma atbilstot tiesiskās paļāvības principam.

4.4. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot

sabiedrības labklājības nodrošināšana, jo tā vērsta uz valsts

sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšanu. Tā

tiekot sekmīgi īstenota, jo laika posmā no 2009. gada 1. jūlija

līdz 2010. gada 31. martam sociālā budžeta izdevumi samazināti

par 1,52 miljoniem latu. Pieteikumu iesniedzējiem neesot bijis

iebildumu pret to, ka priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas

apmērs ir 80 procenti. Līdz ar to likumdevēja lietotie līdzekļi

esot piemēroti apstrīdētās normas leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Apstrīdētā norma esot arī iespējami saudzējošākais risinājums

šā mērķa sasniegšanai, jo ierobežojums attiecoties tikai uz tām

personām, kuras nav sasniegušas likumā noteikto pensionēšanās

vecumu. Apstrīdētā norma neattiecoties uz personām, kurām jau

bija priekšlaicīgi piešķirta vecuma pensija.

Ierobežojums, kuru rada apstrīdētā norma, esot ievērojami

mazāks par visas sabiedrības ieguvumu, tas sekmējot valsts

sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu

līdzsvarošanu, kā arī veicinot valsts sociālās apdrošināšanas

sistēmas darbību ilgtermiņā.