5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

Labklājības ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam.

Apstrīdētās normas mērķis bijis samazināt budžeta izdevumus,

sabalansēt valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

ieņēmumus un izdevumus, kā arī nodrošināt valsts sociālās

apdrošināšanas sistēmas darbību ilgtermiņā un citu personu

tiesības uz sociālo nodrošinājumu atbilstoši Satversmes 116.

pantam.

Piemērojot 50 procentu ierobežojumu, valsts sociālā budžeta

izdevumu samazinājums laika posmā no 2009. gada 1. jūlija līdz

2010. gada 31. jūlijam esot 3,02 miljoni latu. Līdz ar to

apstrīdētā norma nodrošinot valsts sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta izdevumu samazināšanu un attiecīgi sekmējot

ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanu.

Valsts sociālā apdrošināšana darbojoties pēc solidaritātes

principa. Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksai varot

izmantot tikai valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

līdzekļus. Citi līdzekļi, ar kādiem izvirzīto mērķi varētu

sasniegt, esot personām nelabvēlīgāki vai radītu nelabvēlīgas

sociālekonomiskas sekas.

Likumdevējs esot izvēlējies saudzīgāko risinājumu, jo

apstrīdētajā normā ietvertais samazinājums attiecoties tikai uz

tiem pensijas saņēmējiem, kuri nav sasnieguši likumā noteikto

pensionēšanās vecumu, proti, uz personām darbspējas vecumā. Šajā

periodā personām esot tiesības uz bezdarbnieka statusu un

bezdarbnieka pabalstu. Ja persona nevarot strādāt veselības

stāvokļa dēļ un tai noteikta invaliditāte, tad tā iegūstot

tiesības uz invaliditātes pensiju.

Priekšlaicīgās pensionēšanās normatīvais regulējums neesot

bijis noteikts, un izmaiņas tajā ne vienmēr bijušas personām

labvēlīgas. Apstrīdētā norma ietekmējot personu sagaidāmās, nevis

jau iegūtās tiesības. Līdz ar to tā neskarot jau nodibinātās

tiesiskās attiecības.