13. pants

Sociālās tiesības, uz kurām attiecas

apstrīdētā norma, ir īpaša cilvēktiesību joma, kas arī

starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi

valsts pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

17. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106

10. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi,

ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās

normas starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes

tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Iespēja

un pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē

ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes

89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka

likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

5. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās ir atzinusi,

ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencija dod valstij plašu rīcības brīvību jautājumos, kas skar

vispārīgo stratēģisko ekonomisko vai sociālo pasākumu īstenošanu.

Pateicoties valsts institūciju rīcībā esošajām zināšanām par

savas valsts sabiedrību un tās vajadzībām, likumdevējs uz sociālu

vai ekonomisku apsvērumu pamata var vislabāk definēt sabiedrības

intereses, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti respektē

likumdevēja izraudzīto politiku sociālo tiesību jomā

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

palātas 2010. gada 16. marta sprieduma lietā

"Carson and Others v. the United Kingdom", iesniegums

Nr. 42184/05, 61. punktu).

Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā

ietilpst tikai tāda sociālā palīdzība, kas tiek garantēta pat

tad, ja persona nav veikusi iemaksas. Personu tiesības uz sociālo

nodrošinājumu minimālā līmenī tiek garantētas ar likuma "Par

valsts pensijām" pārejas noteikumu 34. punktu, kas

paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no personas

uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta apmēra. Ja konkrētajā gadījumā personai tiek garantētas

minētās tiesības, tad sociālais nodrošinājums vismaz minimālajā

līmenī netiek skarts (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01

15.3. punktu).

Ņemot vērā piemaksas kā papildu sociālā atbalsta pasākuma

raksturu, Satversmes tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā

apstrīdētā norma neskar sociālās apdrošināšanas sistēmas

pamatpakalpojumu, piemēram, pensijas piešķiršanas, aprēķināšanas

vai izmaksāšanas jautājumus. Tāpat lietas sagatavošanas gaitā nav

gūts apstiprinājums tam, ka tieši apstrīdētās normas spēkā

stāšanās būtu novedusi pie tā, ka kādai personu grupai vairs

netiktu garantētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

minimālā līmenī. Arī Tiesībsargs ir atzinis, ka personu tiesības

uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī tiek garantētas ar

likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu

34. punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir

atkarīgs no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra (sk. lietas

materiālu 87. lpp.).

Līdz ar to apstrīdētā norma neskar sociālo tiesību īstenošanu

vismaz minimālajā apmērā.