14. pants

1Pieteikumā ir norādīti divi tiesību principi,

2kurus pārkāpjot apstrīdētā norma, proti: tiesiskās vienlīdzības

3princips un tiesiskās paļāvības princips.

414.1. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes

591. pantu, atzinusi, ka tajā ir ietverti divi savstarpēji

6cieši saistīti, bet tomēr dažādi principi: vienlīdzības princips

7- pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips -

8otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

914. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

109.3. punktu).

11Lai gan pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās

12normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no

13pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas

14atbilstība 91. panta pirmajam teikumam, proti, ka "visi

15cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā". No

16pieteikuma neizriet pamatojums tam, ka apstrīdētā norma sadalītu

17pensiju saņēmējus vairākās grupās pēc kāda nepieļaujama

18kritērija.

19Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās

20kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu

21īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

22ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

23jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

2414. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

259.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

26nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu

27pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama"

28(Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma

29lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas

304. punkts).

31Sociālo tiesību jomā atšķirīgas attieksmes pamatā ir ideja, ka

32valsts nolūkā nodrošināt sociālo taisnīgumu uzņemas atbildību par

33tās pilsoņiem, kuru pamatvajadzības tai jāapmierina, ievērojot

34savā rīcībā esošos resursus. Absolūta vienlīdzības principa

35piemērošana sociālo tiesību jomā var radīt nopietnas finansiālas

36sekas. Tas vien, ka persona nebauda kādas konkrētas sociālās

37tiesības, pats par sevi nerada pamattiesību pārkāpumu. Atšķirīga

38attieksme personu tiesību pārkāpumu rada tikai tad, ja tai nav

39pamatota iemesla [sk. Bossuyt M. Should the

40Strasbourg Court Exercise More Self-Restraint? // Human Rights

41Law Journal, Vol. 28, No. 9-12 (2007), pp. 325,

42329].

43Izskatāmajā lietā jāņem vērā, ka apstrīdētā norma attiecas uz

44tādiem finansiāla rakstura atbalsta pasākumiem, kuri ir atkarīgi

45no likumdevēja rīcības brīvības ietvariem. Jo plašāka ir

46likumdevēja rīcības brīvība konkrēta sociālo tiesību jomā

47ietilpstoša jautājuma regulēšanā, jo mazāka ir tiesiskā

48aizsardzība, ko personām nosaka Satversmes 91. panta pirmajā

49teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips.

5014.2. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību

51Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams

52noskaidrot, pirmkārt, vai un kuras personas (personu grupas)

53atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai

54apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi; treškārt, vai

55atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti,

56vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

57(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija

58sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 10. punktu).

5914.2.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

60vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras

61pensijā devušās līdz 2011. gada 31. decembrim un kurām

62piešķirta piemaksa, un personas, kuras pensijā devušās pēc šā

63datuma un kurām nav tiesību uz piemaksu. Savukārt Saeima norāda,

64ka šīs personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos

65apstākļos, jo piemaksa bijusi terminēta. Personas, kas pensijā

66devušās pēc 2011. gada 31. decembra, atrodoties tāda

67jauna tiesiskā regulējuma ietvaros, kurš neesot salīdzināms ar

68iepriekšējo periodu.

69Satversmes tiesa norāda, ka lietas dalībnieku piedāvātais

70vērtējums par to, kuras personas atrodas vienādos un salīdzināmos

71apstākļos, izskatāmajā lietā tomēr nav izmantojams. Ja atzītu par

72pamatotu Pieteikuma iesniedzēja piedāvāto argumentu, izveidotos

73tāda situācija, ka likumdevēja noteikts termiņš pats par sevi

74vienmēr rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu

75attieksmi pret tām. Savukārt Saeimas piedāvātais arguments

76nozīmētu to, ka likumā noteikto termiņu nekad nevarēs aplūkot

77vienlīdzības principa aspektā, jo personu tiesību vai pienākumu

78izmaiņas pēc šā termiņa vienmēr notiks jaunā tiesiskā regulējuma

79ietvaros.

80Satversmes tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās

81normas kontekstā būtu saprātīgi pieņemt, ka vienādos un

82salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām

83piešķirta pensija un kurām ir līdz 1995. gada

8431. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs. Proti,

85likumdevēja nolūks, ieviešot piemaksu, bija sniegt īpašu atbalstu

86tām personām, kurām līdz 1995. gada 31. decembrim bija

87uzkrāts liels apdrošināšanas stāžs, bet kuras nevarēja

88pilnvērtīgi līdzdarboties ar 1995. gada 2. novembra

89likumu "Par valsts pensijām" jaunizveidotajā sociālās

90apdrošināšanas sistēmā. Tāpat arī pārejas noteikumu

9141. punkts vienmēr ir paredzējis, ka piemaksas piešķiršanas

92galvenais priekšnoteikums ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts

93līdz 1995. gada 31. decembrim.

94Līdz ar to izskatāmajā lietā

95apstrīdētās normas kontekstā vienādos un salīdzināmos apstākļos

96atrodas visas tās personas, kurām ir līdz 1995. gada

9731. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs un tiesības uz

98valsts pensiju.

9914.2.2. Gan personām, kurām pensija piešķirta līdz

100apstrīdētajā normā paredzētajam termiņam - 2011. gada

10131. decembrim, gan personām, kurām pensija piešķirta pēc šā

102datuma, ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada

10331. decembrim. Savukārt piemaksa maksājama tikai vienai šo

104personu grupai, proti, personām, kurām pensija piešķirta līdz

1052011. gada 31. decembrim. Otrai personu grupai nav

106tiesību uz piemaksu.

107Līdz ar to apstrīdētā norma ir

108radījusi atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas

109vienādos un salīdzināmos apstākļos.

11014.2.3. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas

111leģitīmais mērķis esot ilgtermiņā nodrošināt speciālā budžeta

112stabilitāti. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot

113pieļaujama finanšu līdzekļu taupīšana uz vismazāk aizsargātās

114sabiedrības daļas rēķina un līdz ar to šādu mērķi nevarot atzīt

115par leģitīmu.

116No tā likumprojekta anotācijas, ar kuru likumā "Par

117valsts pensijām" tika ietverta apstrīdētā norma, izriet, ka

118tā pieņemta nolūkā līdzsvarot speciālā budžeta ieņēmumus un

119izdevumus un līdz ar to nodrošināt sociālās apdrošināšanas

120sistēmas ilgtspēju (sk. likumprojekta "Grozījumi

121likumā "Par valsts pensijām"" anotāciju,

122likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada

1237. decembrī). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pat

124Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību ierobežošanas

125gadījumā mērķis nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju ir

126atzīstams par leģitīmu. Tātad likumdevējam bija ne vien tiesības,

127bet arī pienākums rīkoties un gādāt par sociālās apdrošināšanas

128sistēmas ilgtspēju. Pretējā gadījumā varētu tikt apgrūtināta citu

129valsts pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību

130īstenošana. Likumdevējam ir pienākums nodrošināt pensiju sistēmas

131ilgtspēju, garantējot, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu būs

132īstenojamas arī nākamajās paaudzēs (sk. Satversmes tiesas

1332009. gada 26. novembra sprieduma lietā

134Nr. 2009-08-01 22.3. punktu).

135Turklāt sociālās politikas jomā pieņemtais pārsteidzīgais un

136nepārdomātais lēmums piemaksu palielināt līdz 70 santīmiem par

137katru apdrošināšanas stāža gadu ietekmēja speciālā budžeta

138ilgtspēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

13921. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

14031.1.2. punktu).

141Gan no Labklājības ministrijas sniegtās informācijas, gan

142Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas izriet, ka naudas

143līdzekļu atlikums (uzkrājums) speciālajā budžetā strauji

144samazinās. Laika posmā no 2009. gada 1. janvāra līdz

1452013. gada 1. janvārim samazinājums sasniedzis aptuveni

146750 miljonus latu (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas

147koncepcijas 8. lpp. un Labklājības ministrijas

1482012. gada 7. septembra vēstuli Satversmes tiesai

149Nr.34-1-02/1869, lietas materiālu 94. lpp.). Tādējādi

150apstrīdētās normas pieņemšana bija viens no leģitīmā mērķa

151sasniegšanas līdzekļiem. Piemēram, Labklājības ministrija norāda,

152ka laika posmā no 2012. gada 1. janvāra līdz

1532012. gada 1. jūlijam apstrīdētā norma radīja

154ietaupījumu aptuveni 540 tūkstošu latu apmērā

155(sk. Labklājības ministrijas 2012. gada

1567. septembra vēstuli Satversmes tiesai Nr.34-1-02/1869,

157lietas materiālu 93. lpp.). Savukārt Saeima, atsaucoties

158uz Ministru kabineta prognozi, norāda, ka bija plānots ar

159apstrīdētās normas palīdzību 2012. gadā ietaupīt 2,6

160miljonus latu, bet 2013. gadā - 7,2 miljonus latu

161(sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu

16228. lpp.).

163Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina

164speciālā budžeta ilgtspēju, kas atbilst leģitīmajam mērķim - citu

165personu tiesību aizsardzībai.

16614.2.4. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

167apstrīdētajai normai neesot saprātīga pamata, jo tās pieņemšanas

168procesā neesot vērtētas alternatīvas. Piemēram, kā vienu no

169alternatīvām Pieteikuma iesniedzējs norāda iespēju arī turpmāk

170piešķirt piemaksu, bet vienlaikus paredzēt visām personām vienādu

171tās samazinājumu.

172Lai noskaidrotu, vai likumdevējs rīcības brīvību izmantojis

173atbilstoši Satversmei, Satversmes tiesa savos nolēmumos ir

174vērtējusi, vai tas apsvēris apstrīdētās normas alternatīvas

175(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

17626. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

17721. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma

178lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Pat tad, ja

179nevienas personu grupas pamattiesības netiek ierobežotas, bet

180likumdevējs iecerējis noteikt atšķirīgu attieksmi pret vienādos

181un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tam ir

182pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, apsvērt

183iespējamās iecerētā tiesiskā regulējuma alternatīvas. Šā

184pienākuma ievērošana citastarp nodrošina arī izsvērtāka lēmuma

185pieņemšanu.

186Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentam,

187ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot vērtētas

188alternatīvas.

189Apstrīdēto normu Ministru kabinets ir izstrādājis, par pamatu

190ņemot Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijā ietverto

191situācijas analīzi, kā arī tajā aplūkotos dažādos iespējamos

192speciālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanas risinājumus.

193Apstrīdētā norma nav vērtējama atrauti no citiem pasākumiem, kuru

194mērķis ir nodrošināt speciālā budžeta stabilitāti.

195No Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas redzams, ka

196tika piedāvāti vairāki risinājumi minētā mērķa sasniegšanai, un

197tajā aplūkoti, piemēram, šādi alternatīvi risinājumi: iemaksu

198likmes paaugstināšana, dažādu valsts sociālās apdrošināšanas

199sistēmas pakalpojumu, tostarp pensiju un pabalstu, apmēra

200samazināšana, aizņemšanās no Valsts kases vai arī faktisko

201iemaksu principa attiecināšana uz visiem sociālās apdrošināšanas

202veidiem. Tomēr visi šie iespējamās rīcības modeļi novērtēti kā

203personu tiesības vairāk ierobežojoši un mazāk labvēlīgi personu

204interesēm (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas

205koncepcijas 21. - 39. lpp.).

206Līdzīgs alternatīvo risinājumu izvērtējums ir ietverts arī tā

207likumprojekta anotācijā, ar kuru likumā "Par valsts

208pensijām" tika ieviesta apstrīdētā norma

209(sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par

210valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta

211reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada

2127. decembrī).

213Arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā bija

214notikušas diskusijas par dažādām iespējamām pārejas noteikumu

21541. punkta redakcijām. Piemēram, tika apspriesta iespēja

216noteikt, ka piemaksu piešķir personām, kuru vecuma vai

217invaliditātes pensija nepārsniedz 135 latus mēnesī. Tāpat tika

218aplūkota iespēja piemaksu piešķirt tikai tām personām, kuru

219pensija nepārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu

220vienpadsmitkāršā apmērā (sk. Saeimas Budžeta un finanšu

221(nodokļu) komisijas 2010. gada 14. decembra sēdes

222protokolu Nr. 19, lietas materiālu 50. un

22351. lpp.).

224Lai gan Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija šos

225priekšlikumus noraidīja un attiecībā uz piemaksu Saeimas

226balsojumā tika atbalstīts Ministru kabineta piedāvātais

227risinājums, nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētās normas

228izstrādāšanas un pieņemšanas procesā netika izvērtēti

229alternatīvie risinājumi. Tāpat par apstrīdētās normas

230neatbilstību Satversmei neliecina arī tas apstāklis, ka

231likumdevējs nav pieņēmis tādu apstrīdētās normas alternatīvu,

232kādu par lietderīgāko uzskata Pieteikuma iesniedzējs vai arī kāda

233no lietā pieaicinātajām personām.

234Ja sociālo tiesību jomā pastāv vairākas objektīvi pamatojamas

235alternatīvas, kas ir vienlīdz piemērotas izraudzītā leģitīmā

236mērķa sasniegšanai, tad konkrētā risinājuma izvēle ir pirmām

237kārtām likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesas uzdevums ir

238pārliecināties, vai alternatīvas tika vērtētas. Taču tiesas

239uzdevums nav nedz aizstāt izraudzīto risinājumu ar pieteikuma

240iesniedzējam vēlamo alternatīvu, nedz pārvērtēt uz sociālās

241politikas lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību, nedz

242arī veikt valsts budžeta, tostarp speciālā budžeta, finanšu

243līdzekļu pārdali par labu citu mērķu sasniegšanai.

244Tātad apstrīdētās normas izstrādāšanas laikā alternatīvi

245risinājumi ir apsvērti.

24614.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

247apstrīdētā norma neatbilst arī tiesiskās paļāvības principam.

248Tiesiskās paļāvības princips ir nesaraujami saistīts ar

249tiesiskas valsts principu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

250atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā

251darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

252normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

253varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt

254indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi

255izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var

256plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi

257(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

258Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un

2592006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

260punktu).

261Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

262paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

263saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

264saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu

265zaudēta personu uzticība valstij un tiesībām.

266Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju

267grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie

268valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Taču,

269arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tiesības,

270uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu persona varēja likumīgi,

271pamatoti un saprātīgi paļauties. Tiesiskās paļāvības princips

272prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

273saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm,

274kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.

275Tādējādi, lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis

276atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās

277paļāvības principam, jānoskaidro:

2781) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

279tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2802) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

281tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

282nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26.

283novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

284Izvērtējot iespējamo personas tiesību aizskārumu attiecībā uz

285papildu sociālā atbalsta pasākumiem, Satversmes tiesa ir

286atzinusi, ka tad, ja tiesiskais regulējums attiecas nevis uz

287personām piešķirtajām, bet tikai gaidāmajām tiesībām, tiesiskās

288aizsardzības līmenis ir zemāks. Savukārt tad, ja tiesiskais

289regulējums skar tiesības, kas personām piešķiramas pēc ilgāka

290laika posma, personām vispār nevar būt izveidojusies pamatota un

291saprātīga paļāvība uz konkrēta papildu sociālā atbalsta pasākuma

292saņemšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

29326. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 24.

294punktu).

295Arī uz izskatāmo lietu attiecināmas Satversmes tiesas praksē

296paustās atziņas. Proti, apstrīdētā norma tika pieņemta jau

2972010. gada 20. decembrī un stājās spēkā 2011. gada

2981. janvārī. Līdz ar to normatīvais regulējums paredzēja

299pietiekami ilgu periodu - vienu gadu -, lai personas, kuras

300pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu sasniedz pēc

3012011. gada 31. decembra, varētu attiecīgi plānot savu

302rīcību. Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata uzskatīt, ka

303personām, kurām piemaksa vēl nav piešķirta, būtu radusies

304tiesiskā paļāvība uz piemaksas kā papildu sociālā atbalsta

305pasākuma saņemšanu.

306Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

307gan Satversmes 109. pantam, gan arī Satversmes

30891. panta pirmajam teikumam.

309Nolēmumu

310daļa

311Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

312Satversmes tiesa

313nosprieda:

314atzīt likuma "Par valsts

315pensijām" pārejas noteikumu 41. punkta vārdus un

316skaitļus "līdz 2011. gada 31. decembrim" par

317atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91.

318un 109. pantam.

319Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

320Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

321Tiesas sēdes priekšsēdētājs

322G.Kūtris