14. pants

Pieteikumā ir norādīti divi tiesību principi,

kurus pārkāpjot apstrīdētā norma, proti: tiesiskās vienlīdzības

princips un tiesiskās paļāvības princips.

14.1. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes

91. pantu, atzinusi, ka tajā ir ietverti divi savstarpēji

cieši saistīti, bet tomēr dažādi principi: vienlīdzības princips

- pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips -

otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9.3. punktu).

Lai gan pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no

pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas

atbilstība 91. panta pirmajam teikumam, proti, ka "visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā". No

pieteikuma neizriet pamatojums tam, ka apstrīdētā norma sadalītu

pensiju saņēmējus vairākās grupās pēc kāda nepieļaujama

kritērija.

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās

kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu

īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu

pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama"

(Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas

4. punkts).

Sociālo tiesību jomā atšķirīgas attieksmes pamatā ir ideja, ka

valsts nolūkā nodrošināt sociālo taisnīgumu uzņemas atbildību par

tās pilsoņiem, kuru pamatvajadzības tai jāapmierina, ievērojot

savā rīcībā esošos resursus. Absolūta vienlīdzības principa

piemērošana sociālo tiesību jomā var radīt nopietnas finansiālas

sekas. Tas vien, ka persona nebauda kādas konkrētas sociālās

tiesības, pats par sevi nerada pamattiesību pārkāpumu. Atšķirīga

attieksme personu tiesību pārkāpumu rada tikai tad, ja tai nav

pamatota iemesla [sk. Bossuyt M. Should the

Strasbourg Court Exercise More Self-Restraint? // Human Rights

Law Journal, Vol. 28, No. 9-12 (2007), pp. 325,

329].

Izskatāmajā lietā jāņem vērā, ka apstrīdētā norma attiecas uz

tādiem finansiāla rakstura atbalsta pasākumiem, kuri ir atkarīgi

no likumdevēja rīcības brīvības ietvariem. Jo plašāka ir

likumdevēja rīcības brīvība konkrēta sociālo tiesību jomā

ietilpstoša jautājuma regulēšanā, jo mazāka ir tiesiskā

aizsardzība, ko personām nosaka Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips.

14.2. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams

noskaidrot, pirmkārt, vai un kuras personas (personu grupas)

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi; treškārt, vai

atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti,

vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 10. punktu).

14.2.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras

pensijā devušās līdz 2011. gada 31. decembrim un kurām

piešķirta piemaksa, un personas, kuras pensijā devušās pēc šā

datuma un kurām nav tiesību uz piemaksu. Savukārt Saeima norāda,

ka šīs personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, jo piemaksa bijusi terminēta. Personas, kas pensijā

devušās pēc 2011. gada 31. decembra, atrodoties tāda

jauna tiesiskā regulējuma ietvaros, kurš neesot salīdzināms ar

iepriekšējo periodu.

Satversmes tiesa norāda, ka lietas dalībnieku piedāvātais

vērtējums par to, kuras personas atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, izskatāmajā lietā tomēr nav izmantojams. Ja atzītu par

pamatotu Pieteikuma iesniedzēja piedāvāto argumentu, izveidotos

tāda situācija, ka likumdevēja noteikts termiņš pats par sevi

vienmēr rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu

attieksmi pret tām. Savukārt Saeimas piedāvātais arguments

nozīmētu to, ka likumā noteikto termiņu nekad nevarēs aplūkot

vienlīdzības principa aspektā, jo personu tiesību vai pienākumu

izmaiņas pēc šā termiņa vienmēr notiks jaunā tiesiskā regulējuma

ietvaros.

Satversmes tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās

normas kontekstā būtu saprātīgi pieņemt, ka vienādos un

salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām

piešķirta pensija un kurām ir līdz 1995. gada

31. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs. Proti,

likumdevēja nolūks, ieviešot piemaksu, bija sniegt īpašu atbalstu

tām personām, kurām līdz 1995. gada 31. decembrim bija

uzkrāts liels apdrošināšanas stāžs, bet kuras nevarēja

pilnvērtīgi līdzdarboties ar 1995. gada 2. novembra

likumu "Par valsts pensijām" jaunizveidotajā sociālās

apdrošināšanas sistēmā. Tāpat arī pārejas noteikumu

41. punkts vienmēr ir paredzējis, ka piemaksas piešķiršanas

galvenais priekšnoteikums ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts

līdz 1995. gada 31. decembrim.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

apstrīdētās normas kontekstā vienādos un salīdzināmos apstākļos

atrodas visas tās personas, kurām ir līdz 1995. gada

31. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs un tiesības uz

valsts pensiju.

14.2.2. Gan personām, kurām pensija piešķirta līdz

apstrīdētajā normā paredzētajam termiņam - 2011. gada

31. decembrim, gan personām, kurām pensija piešķirta pēc šā

datuma, ir apdrošināšanas stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada

31. decembrim. Savukārt piemaksa maksājama tikai vienai šo

personu grupai, proti, personām, kurām pensija piešķirta līdz

2011. gada 31. decembrim. Otrai personu grupai nav

tiesību uz piemaksu.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir

radījusi atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos.

14.2.3. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis esot ilgtermiņā nodrošināt speciālā budžeta

stabilitāti. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot

pieļaujama finanšu līdzekļu taupīšana uz vismazāk aizsargātās

sabiedrības daļas rēķina un līdz ar to šādu mērķi nevarot atzīt

par leģitīmu.

No tā likumprojekta anotācijas, ar kuru likumā "Par

valsts pensijām" tika ietverta apstrīdētā norma, izriet, ka

tā pieņemta nolūkā līdzsvarot speciālā budžeta ieņēmumus un

izdevumus un līdz ar to nodrošināt sociālās apdrošināšanas

sistēmas ilgtspēju (sk. likumprojekta "Grozījumi

likumā "Par valsts pensijām"" anotāciju,

likumprojekta reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada

7. decembrī). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pat

Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību ierobežošanas

gadījumā mērķis nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju ir

atzīstams par leģitīmu. Tātad likumdevējam bija ne vien tiesības,

bet arī pienākums rīkoties un gādāt par sociālās apdrošināšanas

sistēmas ilgtspēju. Pretējā gadījumā varētu tikt apgrūtināta citu

valsts pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību

īstenošana. Likumdevējam ir pienākums nodrošināt pensiju sistēmas

ilgtspēju, garantējot, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu būs

īstenojamas arī nākamajās paaudzēs (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-08-01 22.3. punktu).

Turklāt sociālās politikas jomā pieņemtais pārsteidzīgais un

nepārdomātais lēmums piemaksu palielināt līdz 70 santīmiem par

katru apdrošināšanas stāža gadu ietekmēja speciālā budžeta

ilgtspēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

31.1.2. punktu).

Gan no Labklājības ministrijas sniegtās informācijas, gan

Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas izriet, ka naudas

līdzekļu atlikums (uzkrājums) speciālajā budžetā strauji

samazinās. Laika posmā no 2009. gada 1. janvāra līdz

2013. gada 1. janvārim samazinājums sasniedzis aptuveni

750 miljonus latu (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas

koncepcijas 8. lpp. un Labklājības ministrijas

2012. gada 7. septembra vēstuli Satversmes tiesai

Nr.34-1-02/1869, lietas materiālu 94. lpp.). Tādējādi

apstrīdētās normas pieņemšana bija viens no leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekļiem. Piemēram, Labklājības ministrija norāda,

ka laika posmā no 2012. gada 1. janvāra līdz

2012. gada 1. jūlijam apstrīdētā norma radīja

ietaupījumu aptuveni 540 tūkstošu latu apmērā

(sk. Labklājības ministrijas 2012. gada

7. septembra vēstuli Satversmes tiesai Nr.34-1-02/1869,

lietas materiālu 93. lpp.). Savukārt Saeima, atsaucoties

uz Ministru kabineta prognozi, norāda, ka bija plānots ar

apstrīdētās normas palīdzību 2012. gadā ietaupīt 2,6

miljonus latu, bet 2013. gadā - 7,2 miljonus latu

(sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu

28. lpp.).

Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina

speciālā budžeta ilgtspēju, kas atbilst leģitīmajam mērķim - citu

personu tiesību aizsardzībai.

14.2.4. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

apstrīdētajai normai neesot saprātīga pamata, jo tās pieņemšanas

procesā neesot vērtētas alternatīvas. Piemēram, kā vienu no

alternatīvām Pieteikuma iesniedzējs norāda iespēju arī turpmāk

piešķirt piemaksu, bet vienlaikus paredzēt visām personām vienādu

tās samazinājumu.

Lai noskaidrotu, vai likumdevējs rīcības brīvību izmantojis

atbilstoši Satversmei, Satversmes tiesa savos nolēmumos ir

vērtējusi, vai tas apsvēris apstrīdētās normas alternatīvas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

21. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Pat tad, ja

nevienas personu grupas pamattiesības netiek ierobežotas, bet

likumdevējs iecerējis noteikt atšķirīgu attieksmi pret vienādos

un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tam ir

pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, apsvērt

iespējamās iecerētā tiesiskā regulējuma alternatīvas. Šā

pienākuma ievērošana citastarp nodrošina arī izsvērtāka lēmuma

pieņemšanu.

Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentam,

ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot vērtētas

alternatīvas.

Apstrīdēto normu Ministru kabinets ir izstrādājis, par pamatu

ņemot Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijā ietverto

situācijas analīzi, kā arī tajā aplūkotos dažādos iespējamos

speciālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanas risinājumus.

Apstrīdētā norma nav vērtējama atrauti no citiem pasākumiem, kuru

mērķis ir nodrošināt speciālā budžeta stabilitāti.

No Sociālās apdrošināšanas sistēmas koncepcijas redzams, ka

tika piedāvāti vairāki risinājumi minētā mērķa sasniegšanai, un

tajā aplūkoti, piemēram, šādi alternatīvi risinājumi: iemaksu

likmes paaugstināšana, dažādu valsts sociālās apdrošināšanas

sistēmas pakalpojumu, tostarp pensiju un pabalstu, apmēra

samazināšana, aizņemšanās no Valsts kases vai arī faktisko

iemaksu principa attiecināšana uz visiem sociālās apdrošināšanas

veidiem. Tomēr visi šie iespējamās rīcības modeļi novērtēti kā

personu tiesības vairāk ierobežojoši un mazāk labvēlīgi personu

interesēm (sk. Sociālās apdrošināšanas sistēmas

koncepcijas 21. - 39. lpp.).

Līdzīgs alternatīvo risinājumu izvērtējums ir ietverts arī tā

likumprojekta anotācijā, ar kuru likumā "Par valsts

pensijām" tika ieviesta apstrīdētā norma

(sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par

valsts pensijām"" anotāciju, likumprojekta

reģ. Nr. 81/Lp10, iesniegts 2010. gada

7. decembrī).

Arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā bija

notikušas diskusijas par dažādām iespējamām pārejas noteikumu

41. punkta redakcijām. Piemēram, tika apspriesta iespēja

noteikt, ka piemaksu piešķir personām, kuru vecuma vai

invaliditātes pensija nepārsniedz 135 latus mēnesī. Tāpat tika

aplūkota iespēja piemaksu piešķirt tikai tām personām, kuru

pensija nepārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu

vienpadsmitkāršā apmērā (sk. Saeimas Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijas 2010. gada 14. decembra sēdes

protokolu Nr. 19, lietas materiālu 50. un

51. lpp.).

Lai gan Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija šos

priekšlikumus noraidīja un attiecībā uz piemaksu Saeimas

balsojumā tika atbalstīts Ministru kabineta piedāvātais

risinājums, nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētās normas

izstrādāšanas un pieņemšanas procesā netika izvērtēti

alternatīvie risinājumi. Tāpat par apstrīdētās normas

neatbilstību Satversmei neliecina arī tas apstāklis, ka

likumdevējs nav pieņēmis tādu apstrīdētās normas alternatīvu,

kādu par lietderīgāko uzskata Pieteikuma iesniedzējs vai arī kāda

no lietā pieaicinātajām personām.

Ja sociālo tiesību jomā pastāv vairākas objektīvi pamatojamas

alternatīvas, kas ir vienlīdz piemērotas izraudzītā leģitīmā

mērķa sasniegšanai, tad konkrētā risinājuma izvēle ir pirmām

kārtām likumdevēja kompetencē. Satversmes tiesas uzdevums ir

pārliecināties, vai alternatīvas tika vērtētas. Taču tiesas

uzdevums nav nedz aizstāt izraudzīto risinājumu ar pieteikuma

iesniedzējam vēlamo alternatīvu, nedz pārvērtēt uz sociālās

politikas lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību, nedz

arī veikt valsts budžeta, tostarp speciālā budžeta, finanšu

līdzekļu pārdali par labu citu mērķu sasniegšanai.

Tātad apstrīdētās normas izstrādāšanas laikā alternatīvi

risinājumi ir apsvērti.

14.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst arī tiesiskās paļāvības principam.

Tiesiskās paļāvības princips ir nesaraujami saistīts ar

tiesiskas valsts principu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā

darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt

indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi

izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var

plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu).

Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu

zaudēta personu uzticība valstij un tiesībām.

Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju

grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie

valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Taču,

arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tiesības,

uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu persona varēja likumīgi,

pamatoti un saprātīgi paļauties. Tiesiskās paļāvības princips

prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm,

kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.

Tādējādi, lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis

atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās

paļāvības principam, jānoskaidro:

1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

Izvērtējot iespējamo personas tiesību aizskārumu attiecībā uz

papildu sociālā atbalsta pasākumiem, Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka tad, ja tiesiskais regulējums attiecas nevis uz

personām piešķirtajām, bet tikai gaidāmajām tiesībām, tiesiskās

aizsardzības līmenis ir zemāks. Savukārt tad, ja tiesiskais

regulējums skar tiesības, kas personām piešķiramas pēc ilgāka

laika posma, personām vispār nevar būt izveidojusies pamatota un

saprātīga paļāvība uz konkrēta papildu sociālā atbalsta pasākuma

saņemšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 24.

punktu).

Arī uz izskatāmo lietu attiecināmas Satversmes tiesas praksē

paustās atziņas. Proti, apstrīdētā norma tika pieņemta jau

2010. gada 20. decembrī un stājās spēkā 2011. gada

1. janvārī. Līdz ar to normatīvais regulējums paredzēja

pietiekami ilgu periodu - vienu gadu -, lai personas, kuras

pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu sasniedz pēc

2011. gada 31. decembra, varētu attiecīgi plānot savu

rīcību. Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata uzskatīt, ka

personām, kurām piemaksa vēl nav piešķirta, būtu radusies

tiesiskā paļāvība uz piemaksas kā papildu sociālā atbalsta

pasākuma saņemšanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

gan Satversmes 109. pantam, gan arī Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par valsts

pensijām" pārejas noteikumu 41. punkta vārdus un

skaitļus "līdz 2011. gada 31. decembrim" par

atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91.

un 109. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris