Par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 41.punkta vārdu "līdz 2011.gada 31.decembrim" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109.pantam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Dr. oec.

Edgars Voļskis - norāda, ka deviņdesmito gadu vidū,

reformējot pensiju sistēmu, tika izveidotas un noteiktas pensiju

sistēmas pirmā līmeņa pamatnostādnes, kas paredzēja

personīgo nefondēto pensiju kontu izveidi katram pensiju sistēmas

dalībniekam. Proti, uzkrājumi personīgajos pensiju kontos

atbilstoši pensiju sistēmas taisnīguma principam veidojoties

atkarībā no sistēmas dalībnieka iemaksām. Līdz ar to pensiju

sistēmas dalībniekam, kas sasniedz likumā noteikto pensionēšanās

vecumu, pensijas apmērs tiekot noteikts atkarībā no darba gadu

laikā privātajos nefondētajos pensiju kontos uzkrātā pensiju

kapitāla lieluma.

Minētās pensiju sistēmas reformas ietvaros esot veiktas

sociālekonomiskās prognozes gan par Latvijas tautsaimniecībā

gaidāmo algu pieaugumu, gan par Latvijas iedzīvotāju vecuma

struktūras izmaiņām, gan par dzimstību un Latvijas iedzīvotāju

migrāciju. Balstoties uz šīm prognozēm un sekojošās ekonomiskās

modelēšanas rezultātiem, likumā noteikta iemaksu likme, kas

pakāpeniski tikusi samazināta no 38 procentiem līdz 33,09

procentiem.

Kopš 2000. gada līdz pat 2009. gada vidum Latvijas

Republikas iedzīvotāju ienākumi esot strauji auguši un attiecīgi

pieauguši arī speciālā budžeta ieņēmumi. Šā iemesla dēļ pieņemts

lēmums piešķirt piemaksu. Šīs piemaksas mērķis bijis uzlabot to

pensionāru materiālo stāvokli, kuru pensijas bija zemas.

Pieaicinātā persona uzsver, ka pensiju sistēmas sākotnējās

prognozēs piemaksa neesot ietilpusi. Arī iemaksu likme, kas

nodrošina speciālā budžeta ieņēmumus, piemaksu neesot

paredzējusi. Tātad, raugoties no publisko finanšu viedokļa,

piemaksas izmaksai nepieciešamo finansējumu nācies meklēt ārpus

speciālā budžeta.

Piemaksa esot uzskatāma par pagaidu un papildu sociālā

atbalsta instrumentu. Tas paredzēts personām, kurām bija

ierobežotas sociālekonomiskās iespējas uzkrāt adekvātu pensijas

kapitālu pārejas posmā no 1996. gada līdz 1999. gadam,

kā arī ierobežotas iespējas brīvprātīgi pievienoties pensiju

sistēmas otrajam līmenim.

Secinājumu

daļa