3. pantsnoteica, ka "Ministru kabinets izdod tuvākus noteikumus

noteica, ka "Ministru kabinets izdod tuvākus noteikumus

1šī likuma izvešanai dzīvē" (Likumu un Ministru kabineta

2noteikumu krājums, 27. burtnīca, 1928. gada 31. decembris, 662.

3lpp.).

41931. gada 6. maijā Valsts prezidents izsludināja Saeimā 1931.

5gada 28. aprīlī pieņemto Likumu par 1931.g. iekšējo ceļu

6aizņēmumu ar prēmijām. Tā 1. pants noteica, ka "iekšējo 1931.g.

7ceļu aizņēmumu ar prēmijām izlaiž 12 miljonu latu nominālvērtībā

8uz 30 gadiem. Izlaišanu izdara uz sevišķa finanšu ministra

9instrukcijas pamata" (Likumu un Ministru kabineta noteikumu

10krājums, 11. burtnīca, 1931. gada 18. maijs, 441. - 447.

11lpp.).

121931. gada 29. jūnijā Valsts prezidents izsludināja Saeimā

131931. gada 22. jūnijā pieņemto Likumu par ārējo īstermiņa

14aizņēmumu. Tā 1. pants noteica, ka "Ministru kabinets pilnvarots

15uzdot finanšu ministram izdot valsts parādu zīmes par summu līdz

1620 miljoniem latu" (Likumu un Ministru kabineta noteikumu

17krājums, 22. burtnīca, 1931. gada 12. augusts, 772.

18lpp.).

19Minētais liecina, ka jautājumi, kas attiecas uz

20starptautiskajiem un citiem aizņēmumiem, kuriem ir būtiska

21ietekme uz valsts budžetu, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados

22tika risināti likumdošanas ceļā Saeimā. Arī sākotnējā prakse pēc

23Satversmes darbības atjaunošanas liecina, ka jautājumus, kas

24saistīti ar starptautiskajiem aizņēmumiem, izlēma Saeima (sk.,

25piemēram, 1995. gada 29. marta likumu "Par Latvijas Investīciju

26bankas vispārējā aizņēmuma garantijas līgumu starp Latvijas

27Republiku un Eiropas Investīciju banku" un 1995. gada 29. marta

28likumu "Par Līgumu starp Latvijas Republiku un Ziemeļu

29investīciju banku").

30Satversmes 81. pants noteica, ka laikā starp Saeimas sesijām

31Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa,

32izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi

33citastarp nevarēja grozīt budžetu un budžeta tiesības, tie

34nevarēja attiekties uz valsts kases zīmju emisiju un

35aizņēmumiem.

36Tas, ka 81. pants no Satversmes ir izslēgts, nedod pamatu

37secinājumam, ka tajā minētie jautājumi tagad ietilptu Ministru

38kabineta kompetencē. Proti, arī pēc grozījumu izdarīšanas

39Satversmē un 81. panta izslēgšanas no tās, kompetence izlemt

40jautājumus, kas attiecas uz šajā pantā ietvertajām jomām,

41joprojām ekskluzīvi pieder tikai Saeimai un Ministru kabinetam

42nav tiesību izlemt tajā regulētos jautājumus.

43Satversmes tiesa atzīst, ka jautājumi, kurus Ministru kabinets

44risinājis, slēdzot attiecīgās vienošanās ar starptautiskajiem

45aizdevējiem, atzīstami par pietiekami svarīgiem valsts un

46sabiedrības dzīves jautājumiem, lai tos izlemtu likumdošanas ceļā

47Saeimā. Arī no Saeimas atbildes rakstiem acīmredzami izriet tas,

48ka starptautiskā aizdevuma saņemšana ir ārkārtīgi svarīga

49Latvijas ekonomiskās lejupslīdes apturēšanai. Tāpat paša

50Saprašanās memoranda starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku

5120. punktā norādīts, "ka attiecībā uz Latviju šis Memorands

52stāsies spēkā pēc Latvijas tiesību aktos noteikto iekšējo

53procedūru pabeigšanas" (lietas materiālu 11. sēj. 66.

54lpp.).

55Nevar piekrist Latvijas Republikas tieslietu ministra vēstulē

56Eiropas Komisijai sakarā ar aizdevuma saņemšanu norādītajam, ka

57ir iegūti visi aizdevuma saņemšanai nepieciešamie saskaņojumi un

58pilnvarojumi un līgums nepārkāpj nevienu nacionālo tiesību normu,

59arī līguma īstenošana nepārkāpšot neviena Latvijas tiesību akta

60prasības un tā tiesiskums, spēkā esamība un izpildīšanas

61jautājumi netikšot apstrīdēti ne tiesā, ne kādā citā institūcijā

62(sk. Latvijas Republikas tieslietu ministra vēstuli Eiropas

63Komisijai, 2009. gada janvāra Aizdevuma līguma starp Eiropas

64Savienību un Latviju 3. pielikumu http://ec.europa.eu/latvija/documents/pievienotie_faili/29.01.09.la.doc,aplūkots

652009. gada 1. decembrī).

66Satversmes tiesa norāda, ka konceptuālā izšķiršanās par

67starptautisko aizdevumu saņemšanu un tās nosacījumiem atzīstama

68par svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu,

69kas, ievērojot Satversmē noteikto kārtību, bija jāizlemj pašam

70likumdevējam. Kaut arī Saeima ir pieņēmusi ekonomikas

71stabilizācijas programmu, lēmusi par grozījumiem 2009. gada

72valsts budžetā un pieņēmusi 2010. gada valsts budžetu, tomēr šie

73lēmumi nevar aizstāt Satversmē noteiktās tiesības un vienlaikus

74arī pienākumu izlemt visus būtiskos jautājumus, kas attiecas uz

75minētajiem aizdevumiem, tostarp jautājumus par iespējamo

76pilnvarojumu Ministru kabinetam.

77Ministru kabineta uzņemtās

78starptautiskās saistības pašas par sevi nevar kalpot par

79argumentu Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību

80ierobežošanai.

8130.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcībā bija

82mazāk ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

83likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas.

84ECT ir norādījusi, ka sabiedrības intereses arī pensiju vai

85tām pielīdzināmu maksājumu samazināšanas kontekstā atstāj

86likumdevējam plašu rīcības brīvību. Šo rīcības brīvību tiesai ir

87pienākums respektēt, ja vien likumdevēja rīcībai nav acīmredzami

88trūcis saprātīga pamatojuma (sk. ECT spriedumu lietā Moskal v.

89Poland, Application No. 10373/05, 15 September 2009, para.

9061).

9130.2.1. Saeimas atbildes rakstā un Ministru kabineta

92viedoklī norādīts, ka 11. jūnija vienošanās rezultātā Izmaksu

93likums tika saskaņots ar valdību veidojošajām politiskajām

94partijām, LBAS, LDDK, LPF, LPS un Latvijas tirdzniecības un

95rūpniecības kameru. Tādējādi Saeima un Ministru kabinets netieši

96apliecina, ka ar šo vienošanos ir panākts labākais iespējamais

97risinājums no vairākām alternatīvām.

98No Satversmes tiesai iesniegtajām iesaistīto organizāciju

99atbildēm gūstams ieskats, ka apstrīdētajām normām alternatīvi

100risinājumi ir vai nu izskanējuši citu apspriežu laikā, vai arī

101atstāti bez ievērības. Tā, piemēram, LPS informēja Satversmes

102tiesu, ka, sagatavojot 11. jūnija vienošanos, tika apsvērtas arī

103citas alternatīvas - neapliekamā minimuma samazināšana līdz 0

104latiem, pensiju samazināšana par 15 procentiem, pensiju piemaksu

105samazināšana un pensiju izmaksāšana strādājošajiem pensionāriem

106100 latu apmērā. LBAS un LDDK norāda, ka 2009. gada budžeta

107grozījumu izstrādes laikā notikušas konsultācijas par iespējām

108samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamo minimumu vai

109paaugstināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi. Nekādas citas

110apspriedes par apstrīdētajām normām neesot notikušas.

111Savukārt LPF norāda, ka tā neesot piedalījusies 11. jūnija

112vienošanās apspriešanā, jo lēmums jau bijis pieņemts, kā arī

113norāda, ka 2009. gada 9. jūnijā, tiekoties ar labklājības

114ministru, esot panākta vienošanās par pensiju samazinājumu 20

115procentu apmērā tiem strādājošajiem pensionāriem, kuru pensijas

116ir lielākas par 100 latiem, un par piemaksu neizmaksāšanu tiem

117pensionāriem, kuri pensionējušies pēc 1996. gada 1. janvāra.

118Ministru kabineta sēdē minētās vienošanās netika akceptētas.

119Satversmes tiesa norāda, ka 11. jūnija vienošanās pati par

120sevi nedz apstiprina, nedz arī izslēdz apstrīdēto normu

121konstitucionalitāti vai leģitimitāti. Arī atsevišķu organizāciju

122vai valdības sociālo partneru līdzdalība minētās vienošanās

123sagatavošanā neliecina par apstrīdēto normu konstitucionalitāti

124vai arī - tieši pretēji - neatbilstību Satversmei. 11. jūnija

125vienošanās drīzāk ir vērtējama nevis kā tāda, kas radītu

126tiesiskus apstrīdēto normu pieņemšanas priekšnoteikumus, bet gan

127kā kvazipolitiska apņemšanās, kuru līdztekus valdību veidojošajām

128partijām dažādu apsvērumu dēļ parakstījušas arī atsevišķas

129organizācijas un valdības sociālie partneri. Šajā lietā

130vienošanās faktam ir nozīme tiktāl, ciktāl tās sagatavošanas

131gaitā apspriestas iespējamās apstrīdēto normu alternatīvas.

132Turklāt pretēji Saeimas atbildes rakstos, Ministru kabineta

133vēstulē un Izmaksu likuma projekta anotācijā norādītajam

134Satversmes tiesa atzīst, ka organizāciju un valdības sociālo

135partneru līdzdalība 11. jūnija vienošanās sagatavošanā vērtējama

136kā formāla.

13730.2.2. Labklājības ministrijas sniegtajā informācijā

138norādīts, ka Izmaksu likuma projekts bija jāizstrādā ļoti

139ierobežotā laikā un laika trūkuma dēļ izvērtēt alternatīvas

140neesot bijis iespējams (sk. lietas materiālu 9. sēj. 115.

141lpp.). Savukārt Ministru kabinets norāda, ka diskusijas par

142nepieciešamā 500 miljonu latu samazinājuma panākšanu valsts

143budžetā bijušas ārkārtīgi sarežģītas un smagas. Sarunu gaitā

144vērtēti un apspriesti arī citi, pensiju samazināšanai alternatīvi

145risinājumi, tomēr diskusiju rezultātā vienošanās panākta tikai

146par vienu konkrētu risinājumu, proti, to, kas fiksēts 11. jūnija

147vienošanās tekstā. Pēc šīs vienošanās noslēgšanas diskutēt par

148citiem risinājumiem Izmaksu likuma projekta sagatavošanas procesā

149nebūtu bijis racionāli citastarp arī tādēļ, ka budžeta deficīta

150samazinājums bija jānosaka nekavējoties (sk. lietas materiālu

1519. sēj. 8. lpp.).

152Saeimas, LBAS, LDDK, LPF, LPS un Saeimas Sociālo un darba

153lietu komisijas priekšsēdētājas A. Barčas sniegtā informācija

154liecina, ka atsevišķas alternatīvas apstrīdētās normas

155pieņemšanai tika apspriestas. Piemēram, ticis izstrādāts

156priekšlikums noteikt maksimālo pensijas apmēru - 350 latu,

157savukārt strādājošiem pensionāriem noteikt pensiju izmaksas

158ierobežojumu 50 procentu apmērā. Vienlaikus tiek atzīts arī tas,

159ka alternatīvas nebūtu devušas pietiekamu ietaupījumu vai arī

160nebija pietiekami izvērtētas (sk. lietas materiālu 9. sēj.

161162., 163. lpp. un 10. sēj. 64. lpp.).

162Arī debatēs par Izmaksu likumu Saeimas sēdē tika izteikti

163vairāki apstrīdēto normu pieņemšanai alternatīvi priekšlikumi.

164Piemēram, tika norādīts uz ministriju izdevumu samazināšanu,

165sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes palielināšanu vai

166tāda minimālā pensijas apmēra noteikšanu, kas nebūtu samazināms

167(sk. Latvijas Republikas 9. Saeimas 15. un 16. jūnija sēdes

168stenogrammas http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/090615/st090615.htm,

169http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/090616a/st090616a.htm,

170aplūkots 2009. gada 2. decembrī). Tomēr arī šie priekšlikumi

171tika vienīgi izteikti, bet ne vērtēti.

172Satversmes tiesa atzīst, ka ne Ministru kabinets, ne Saeima

173nav veikuši objektīvu un izsvērtu analīzi ne attiecībā uz to,

174kādas būs apstrīdēto normu piemērošanas sekas, ne arī attiecībā

175uz to, vai nepastāv citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi leģitīmā

176mērķa sasniegšanai. Šāds secinājums izriet no Izmaksu likuma

177projekta anotācijas. Tajā norādīts, ka "pastāv risks, ka

178Likumprojekta 2., 3., 5. un 6. panta normas ir pretrunā ar no

179Satversmes 1.panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, kā arī

180rada risku pretrunai ar Satversmes 91. pantā noteiktajām personu

181tiesībām uz vienlīdzību un nediskrimināciju un 109. pantā

182noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, un var radīt

183pamatu personām vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā"

184(likumprojekta "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu

185laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" anotācijas II sadaļa

186http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/0BEB9E49A7761574C22575D6003F8248?OpenDocument,

187aplūkots 2009. gada 1. decembrī).

188Izmaksu likuma projekta anotācijā arī norādīts, ka

189konsultācijas ar ekspertiem neesot notikušas (sk.

190likumprojekta "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu

191laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" anotācijas VI

192sadaļu). Savukārt Saeimas Juridiskais birojs savā atzinumā

193par Izmaksu likuma projektu norādījis, ka neesot pietiekamas

194informācijas tam, lai likumprojektā ietvertās normas vērtētu kā

195iespējami saudzīgāko un galējo līdzekli valsts izdevumu

196samazināšanai. Likumprojekta 3. panta pirmajā daļā paredzētā

197ierobežojuma attiecināšana uz tik plašu personu loku neesot

198pamatota un pārkāpjot samērīguma principu. Turklāt likumprojektā

199ietverta acīmredzama pretruna - tajā paredzēts, ka likums stāsies

200spēkā 2009. gada 1. jūlijā, taču likumprojekta anotācijā

201norādīts, ka likuma piemērošana no minētā datuma esot neiespējama

202(sk. lietas materiālu 8. sēj. 53. - 54. lpp.).

203Likumdevēja uzdevums ir meklēt kompromisu starp konkurējošiem

204tiesiski politiskiem mērķiem, it īpaši - starp tiesību un

205konstitucionālajiem principiem. Ja, piemēram, jāizlemj par

206noteiktiem sociālajiem atvieglojumiem, ir jāatrod kompromiss

207starp sociālā valstiskuma un taupīgas valsts budžeta politikas

208īstenošanas pamatprincipiem (sk.: Cipeliuss R. Par tiesisko

209apsvērumu racionālu strukturēšanu. Likums un Tiesības, 2000, Nr.

2104, 112. lpp.).

211Satversmes tiesa atzīst, ka ieteiktās apstrīdēto normu

212alternatīvas nevar atzīt par kvalitatīviem priekšlikumiem, jo

213adekvātus alternatīvos priekšlikumus tik īsā laikā izstrādāt

214gluži vienkārši nebija iespējams. Arī šo alternatīvo risinājumu

215iespējamo ekonomisko efektu un sociālās sekas atbilstoši to

216nozīmīgumam dažu dienu laikā nevarēja rūpīgi un vispusīgi

217izvērtēt.

218Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka alternatīvie

219risinājumi, kuriem trūkst nepieciešamā pamatojuma un ekonomisko

220un sociālo seku izvērtējuma, būtu atzīstami par pietiekami

221apsvērtām apstrīdēto normu alternatīvām.

222Steiga un nepietiekamā ekspertu iesaiste neļāva likumdevējam

223pienācīgā kārtībā izvērtēt alternatīvus risinājumus un noteikt

224saudzējošu pāreju. Par likumdevēja nepārdomāto rīcību citastarp

225liecina arī tas, ka Izmaksu likums tika steidzamības kārtībā

226labots. Proti, Izmaksu likumā ietvertie izmaksu ierobežojumi

227attiecās uz vecuma un izdienas pensijām. Tādējādi personām, kuras

228bija sasniegušas pensijas vecumu, bet joprojām saņēma

229invaliditātes pensiju, tā tika maksāta pilnā apmērā, savukārt

230personas, kurām invaliditātes pensijas vietā bija piešķirta

231vecuma pensija, to saņēma ierobežotā apmērā. Līdz ar to Izmaksu

232likums paredzēja acīmredzami atšķirīgu attieksmi pret personām,

233kuras bija invaliditātes pensijas saņēmēji un kurām pensijas

234samazinājums netika piemērots, un personām, kuras invaliditātes

235pensijas vietā saņēma vecuma pensiju un kurām pensijas

236samazinājums tika piemērots (sk. 2009. gada 17. septembra

237likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensiju un valsts

238pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam""

239un šā likuma projekta anotāciju http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/CDF73564B79BB4E3C225761F004BE61E?OpenDocument,

240aplūkots 2009. gada 1. decembrī).

241Tiesību zinātnē ir atzīts: kavēšanās, neparedzamība un

242nekonsekvence valsts varas izmantošanā ir pierādījums tam, ka

243valsts veiktie un ieviestie pasākumi ir noveduši pie samērīguma

244principa pārkāpuma (sk. Harris D., O'Boyle M., and Warbrick

245C., Law of the European Convention on Human Rights, 2nd ed.,

246Oxford University Press, 2009, p. 676). Arī ECT ir

247norādījusi, ka "nenoteiktība - vienalga, vai tā būtu radusies

248likumdošanas, administratīvās vai institucionālās prakses

249rezultātā, - ir faktors, kas jāņem vērā, izvērtējot valsts

250rīcību. Patiešām, ja tiek skarts vispārēju interešu jautājums,

251publiskās varas institūcijām ir pienākums darboties saprātīgi

252ilgu laiku, pienācīgā un saskaņotā veidā" (Broniowski v.

253Poland, 2004-V; 43 EHRR 1, paras. 151 and 184 GC).

254Neparedzot diferencētu pieeju Izmaksu likuma 3. panta pirmajā

255daļā noteiktajam ierobežojumam, var izveidoties tāda situācija,

256ka personai noteiktais ieturējums no pensijas ir lielāks nekā tās

257gūtais ienākums no darba vai pašnodarbinātā tiesiskajām

258attiecībām. Tas, ka šāda likumdevēja rīcība nav atbilstoša

259Satversmei, jau ir norādīts agrākajos Satversmes tiesas

260spriedumos (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

261sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3.

262punktu).

263Turklāt izveidojās tāda situācija, ka atsevišķām personu

264grupām, kurām papildus pensijai ir arī citi ienākumi, Izmaksu

265likuma 3. panta pirmā daļa netiek piemērota. Atbilstoši Ministru

266kabineta norādītajam saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo

267apdrošināšanu" 6. pantu par obligāti sociāli apdrošinātām

268personām netiek uzskatītas personas, kuras ir sasniegušas vecumu,

269kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, un ir zemnieku

270(zvejnieku) saimniecības īpašnieki, autoratlīdzības saņēmēji,

271fiziskās personas, kuras veic nekustamā īpašuma apsaimniekošanu

272vai gūst ienākumus no personīgās palīgsaimniecības vai piemājas

273saimniecības un ir reģistrējušās kā saimnieciskajā darbībā gūtā

274ienākuma nodokļa maksātājas. Tāpat pensijas samazinājums netiek

275piemērots pašnodarbinātajiem, kuri ir reģistrēti Valsts ieņēmumu

276dienestā, bet kuru ienākumi nesasniedz minimālo mēnešalgu (sk.

277lietas materiālu 9. sēj. 11. - 12. lpp.).

278Arī attiecībā uz tām personām, kurām tiek piemērota Izmaksu

279likuma 2. panta pirmā daļa, nevar atzīt, ka likumdevējs

280izvēlējies vismazāk ierobežojošo līdzekli leģitīmā mērķa

281sasniegšanai. Proti, pensiju ieturējums 10 procentu apmērā tiek

282piemērots visiem pensionāriem neatkarīgi no viņu pensijas apmēra.

283Šīs normas piemērošanas rezultātā pensionārs var kļūt par trūcīgu

284personu, kas ir spiesta lūgt sociālo palīdzību.

285Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās

286normas, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un

287nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās

288normas neatbilst Satversmes 109. pantam.

28931. Satversmes tiesa norāda, ka valstij, straujas

290ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, uz noteiktu laiku samazinot

291pensiju izmaksas, tomēr saglabājas noteikts pamatpienākumu

292kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Šajā kontekstā ir

293būtiski noskaidrot, vai pensijas saņēmēju tiesības ir ierobežotas

294tiktāl, ka tiek skartas viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu

295pēc būtības (sk. ECT spriedumu lietā Kjartan Ásmundsson v.

296Iceland, Application no. 60669/00, Judgment of 30 March 2005,

297para. 39).

298Satversmes tiesa norāda, ka viens no pensiju sistēmas

299nepieciešamajiem elementiem ir adekvātums. Tas nozīmē, ka pensiju

300sistēmas ietvaros tiek garantēti droši finansēti, adekvāti

301ienākumi, kas nedestabilizē valsts finanses un neuzliek pārlieku

302apgrūtinājumu nākamajām paaudzēm, tajā pašā laikā nodrošinot

303taisnīgumu un solidaritāti, kā arī iespēju reaģēt uz mainīgajām

304indivīdu un sabiedrības vajadzībām (sk. Social Protection

305Committee, Adequate and Sustainable Pensions, Report by the

306Social Protection Committee on the future evolution of social

307protection, Göteborg European Council, June 2000). Valstīm

308iespēju robežās ir jānodrošina visiem vecajiem cilvēkiem cilvēka

309cienīgas dzīves standarts un iespēja aktīvi piedalīties valsts

310sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē [sk. European

311Commission, Communication on supporting national strategies for

312safe and sustainable pensions through an integrated approach, COM

313(2001) 362 final, July 2001].

31431.1. Pieteikumos vairākkārt uzsvērts, ka sociālās

315apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļu uzkrājums ir izlietots

316nepamatoti un tā izlietošana bijusi viens no apstrīdēto normu

317pieņemšanas iemesliem.

318Savukārt Finanšu ministrija un Valsts kase savās atbildēs

319Satversmes tiesai norādījušas, ka rīcība ar sociālās

320apdrošināšanas speciālā budžeta uzkrājumiem bijusi atbilstoša

321Likumam par budžetu un finanšu vadību.

322Tiesību aktos, kas regulē sociālās apdrošināšanas jautājumus,

323ir iestrādāts viens no šīs jomas pamatprincipiem -

324pašfinansēšanās. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets

325veidojas vienīgi no sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Arī

326izmaksas no šā budžeta paredzētas vienīgi sociālās apdrošināšanas

327pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina zināms līdzsvars

328starp minētā budžeta ieņēmumiem un izdevumiem. Šo līdzsvaru var

329izjaukt nepārdomātu papildu izmaksu noteikšana, un līdz ar to

330minētā budžeta finansiālā ilgtspēja var tikt apdraudēta.

33131.1.1. No lietas materiāliem secināms, ka sociālās

332apdrošināšanas speciālajā budžetā 2009. gada sākumā bija

333izveidojies uzkrājums - 951,1 miljons latu. Savukārt 2009. gada

3341. septembrī valsts speciālā budžeta uzkrājums bija 845,4 miljoni

335latu. Tātad astoņu mēnešu laikā minētais uzkrājums samazinājies

336par vairāk nekā 100 miljoniem latu.

337Sociālās apdrošināšanas budžetā ieskaitīto iemaksu

338pārpalikums, kas veidojas ekonomiskās izaugsmes gados un

339demogrāfiski labvēlīgos gados, tiek uzskaitīts sociālās

340apdrošināšanas kontos. Lai gan savstarpēja aizņemšanās starp

341budžetiem notika jau 1999. gadā un jau 2005. gadā tika apspriesta

342iespēja sociālās apdrošināšanas budžeta rezerves izmantot peļņas

343gūšanai, Ministru kabinets tikai 2008. gada 2. decembrī nolēma

344atbalstīt uzkrāto sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

345līdzekļu ieguldīšanu Valsts kasē (sk. lietas materiālu 9. sēj.

346187. un 188. lpp. un Ministru kabineta 2008. gada 3.

347decembra koncepciju "Par valsts sociālās apdrošināšanas finanšu

348resursu pārvaldīšanu līdz 2012. gadam". Latvijas Vēstnesis, 2008.

349gada 5. decembris, Nr.190).

350Sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pārpalikums ir

351rezerves fonds. Atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem

352tas izmantojams tikai sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju

353izmaksai gadījumos, kad sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

354ieņēmumi nav pietiekami, lai segtu tā izdevumus. Proti, minētais

355uzkrājums izmantojams, lai citastarp rastu līdzsvaru starp dažādu

356paaudžu sociālo nodrošinājumu un garantētu pensiju adekvātumu.

357Likuma "Par sociālo apdrošināšanu" 7. panta trešā daļa paredz, ka

358katram no speciālajiem budžetiem var izveidot rezervi, kurā tiek

359ieskaitīts speciālā budžeta ieņēmumu pārsniegums pār sniegto

360sociālās apdrošināšanas pakalpojumu finansējuma summu.

361Tādējādi secināms, ka izšķiršanās par rīcību ar sociālās

362apdrošināšanas budžeta līdzekļu uzkrājumu ietilpst sociālās

363politikas jomā. Pārdomāta un mērķtiecīga rīcība ar šo uzkrājumu

364sekmētu tā pieaugumu, un uzkrājums atvieglotu budžeta situāciju

365tad, kad demogrāfiskā situācija valstī sāktu būtiski

366pasliktināties.

367No vienas puses, izraudzītā kārtība nodrošina to, ka sociālās

368apdrošināšanas budžeta uzkrājuma līdzekļi ir pakļauti mazākam

369ekonomiskajam riskam, jo tiek ieguldīti pietiekami drošos finanšu

370instrumentos un tiek saglabāta relatīva ieguldīto līdzekļu

371vērtība. Tāpat pastāvošā kārtība garantē to, ka sociālās

372apdrošināšanas sociālā budžeta līdzekļi tiek adekvāti uzskaitīti.

373No otras puses, nevar apšaubīt arī to, ka pastāvošā kārtība, kas

374nosaka rīcību ar šo vairākus simtus miljonu latu lielo uzkrājumu,

375nepamatoti lielas pilnvaras piešķir tieši izpildvarai - finanšu

376ministram un VSAA kā budžeta izpildītājam. Piemēram, par

377nepārskatāmu var uzskatīt kārtību, kādā VSAA direktors un Valsts

378kases pārstāvis slēdz vienkāršotus līgumus par vairākus simtus

379miljonu latu lielu sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājuma

380līdzekļu ieguldīšanu Valsts kasē.

381Ņemot vērā pienācīgas kontroles trūkumu, pamatoti var apšaubīt

382to, vai šādā veidā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

383uzkrājuma līdzekļi patiešām tiek izvietoti visefektīvākajā veidā.

384Šā iemesla dēļ arī Pieteikumu iesniedzējiem varēja rasties

385pamatotas šaubas par to, kādiem mērķiem minētais uzkrājums

386patiesībā ir ticis novirzīts.

387Tāpat netiek nodrošināta pienācīga kontrole, citastarp arī

388Saeimas kontrole, pār to, lai šis ievērojamais uzkrājums tiktu

389izmantots kā sociālās politikas instruments, izvietojot

390attiecīgos finanšu līdzekļus tautsaimniecībai un sociālās

391apdrošināšanas budžetam visizdevīgākajā veidā. Tieši pretēji, kā

392norāda M. Poršņova, minētais uzkrājums, iespējams, tiek izmantots

393valsts budžeta deficīta problēmu risināšanai, kā arī izpildvaras

394īstermiņa mērķu īstenošanai un tādā veidā tiek destabilizēta visa

395sociālās apdrošināšanas sistēma (sk. lietas materiālu 9. sēj.

396188. lpp.).

39731.1.2. No lietas materiāliem secināms, ka viens no

398iemesliem, kādēļ sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojās tik

399liels deficīts, ir tas, ka vecāku pabalsts tika nepārdomāti

400noteikts par sociālās apdrošināšanas veidu. Šo pabalstu

401izmaksāšanai 2008. gadā tika izlietoti aptuveni 66,7 miljoni

402latu, bet 2009. gadā šim mērķim bija plānots tērēt aptuveni 82,9

403miljonus latu (sk. lietas materiālu 9. sēj. 195.

404lpp.).

405Līdz 2008. gada 1. janvārim minētais pabalsts bija noteikts kā

406sociālā pabalsta veids - bērna kopšanas pabalsts - un tika

407izmaksāts no valsts pamatbudžeta. Saskaņā ar tobrīd spēkā esošo

408tiesisko regulējumu pabalsta lielums bija ierobežots, proti, tas

409nevarēja pārsniegt 392 latus mēnesī. Satversmes tiesa šādu

410regulējumu atzina par atbilstošu no Satversmes 91. panta

411izrietošajam tiesiskās vienlīdzības principam (sk. Satversmes

412tiesas 2006. gada 11. decembra spriedumu lietā Nr.

4132006-10-03).

414Lai mainītu līdz 2008. gada 1. janvārim pastāvējušo kārtību,

415kādā tika maksāts bērna kopšanas pabalsts, Ministru kabinets

4162007. gada 8. oktobrī Saeimai iesniedza likumprojektu "Grozījumi

417likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"". Likumprojekta

418izstrādāšanas pamats bija Ministru prezidenta 2007. gada 20.

419septembra rezolūcija Nr.111-1/152. Tajā Labklājības ministrijai

420kopīgi ar Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju tika uzdots

421sagatavot un līdz 2007. gada 24. septembrim iesniegt izskatīšanai

422Ministru kabineta 25. septembra sēdē grozījumus attiecīgajos

423tiesību aktu projektos par bērna kopšanas pabalsta sistēmas

424optimizāciju (sk. Ministru prezidenta 2007. gada 20. septembra

425rezolūciju Nr.111-1/152 lietas materiālu 10. sēj. 81. lpp.).

426Likumprojekts tika atzīts par steidzamu un Saeimā bez debatēm

427pieņemts gan pirmajā, gan arī otrajā lasījumā (sk. Saeimas

4282007. gada 24. oktobra sēdes stenogrammu http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/071024/st071024.htm

429un Saeimas 2007. gada 8. novembra sēdes stenogrammu http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/071108/st071108.htm,

430aplūkots 2009. gada 2. decembrī).

431Ar šā likuma pieņemšanu likumā "Par valsts sociālo

432apdrošināšanu" tika ieviests jauns valsts sociālās apdrošināšanas

433veids - vecāku apdrošināšana. Likumprojekta anotācijā bija

434norādīts: tā kā vecāku pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem

435paredzēts pilnā apmērā maksāt arī nodarbinātām personām, kuras

436paralēli saņems darba ienākumus, tad vecāku apdrošināšana

437neatbilst sociālās apdrošināšanas būtībai. Ņemot vērā to, ka šā

438pabalsta ieviešana nodrošināma esošās sociālās apdrošināšanas

439iemaksu likmes ietvaros, tas radīšot negatīvu ietekmi uz sociālās

440apdrošināšanas speciālo budžetu ilgtermiņā. Sociālās

441apdrošināšanas speciālajā budžetā uzkrātā rezerve, ieviešot

442vecāku pabalstu un veicot tā izmaksu no šā budžeta esošās likmes

443ietvaros, tikšot izlietota par 10 gadiem ātrāk (sk.

444likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo

445apdrošināšanu"", reģ. Nr. 470/Lp9, anotāciju http://www.saeima.lv/saeima9/lasa?dd=LP0470_0,

446aplūkots 2009. gada 2. decembrī).

447Likumprojekta anotācijā bija norādīts, ka kopējā sociālās

448apdrošināšanas iemaksu likme tiek saglabāta 33,09 procentu apmērā

449un vecāku apdrošināšanas veidam atbilstošais pakalpojums (vecāku

450pabalsts) tiks finansēts no invaliditātes, maternitātes un

451slimības speciālā budžeta līdzekļiem, mainot vienīgi speciālo

452budžetu savstarpējo izdevumu īpatsvaru sadalījumu (sk.

453likumprojekta reģ. Nr. 470/Lp9 anotāciju).

454No Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē valsts sociālās

455apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās

456apdrošināšanas veidiem, redzams, ka vecāku apdrošināšanai

457paredzētā sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu proporcija

4582009. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, ir pieaugusi par aptuveni

45970 procentiem. Proti, tā palielinājusies no 1,08 procentiem 2008.

460gadā līdz 1,85 procentiem 2009. gadā.

461Satversmes tiesa uzskata, ka, saglabājot sociālās

462apdrošināšanas iemaksu likmi 33,09 procentu apmērā, likumdevējam

463nebija pamata ieviest jaunu sociālās apdrošināšanas veidu. Šāda

464jauna sociālās apdrošināšanas veida ieviešanas rezultātā tika

465izjaukts sociālās apdrošināšanas budžeta līdzsvars un apdraudēta

466tā ilgtspēja. Ieviestais sociālās apdrošināšanas veids - vecāku

467pabalsts - tiek apmaksāts no sociālās apdrošināšanas budžeta bez

468attiecīgām papildu iemaksām tajā.

469Arī no likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" izstrādāšanas

470materiāliem redzams, ka sākotnēji noteiktā sociālās

471apdrošināšanas iemaksu likme tika paredzēta, lai finansētu tikai

472piecus valsts sociālās apdrošināšanas veidus - valsts pensiju

473apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam, sociālo

474apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām,

475invaliditātes apdrošināšanu un maternitātes un slimības

476apdrošināšanu (sk., piemēram, likuma "Par valsts sociālo

477apdrošināšanu" izstrādāšanas dokumentus lietas materiālu 9. sēj.

478166. - 180. lpp., Pensiju likuma koncepcijas 3. lpp. lietas

479materiālu 10. sēj. 158. lpp. un Labklājības ministrijas 1998.

480gada sociālā ziņojuma 12. - 37. lpp.).

481Līdz ar to pie sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

482negatīvās finansiālās bilances būtiski ir novedis tas, ka vecāku

483pabalsts tika noteikts par jaunu sociālās apdrošināšanas veidu,

484nepārskatot apdrošināšanas iemaksu likmi. Piemēram, apstrīdēto

485normu īstenošanas rezultātā panākamais kopējais ietaupījums 2009.

486gadā tika plānots aptuveni 88 miljonu latu apmērā. Šāda summa

487atbilst aptuveni viena gada un viena mēneša vecāku pabalstiem

488paredzētajām izmaksām no sociālā budžeta.

489Tāpat secināms, ka sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

490ilgtspēju ietekmēja arī citi pārsteidzīgi un nepārdomāti lēmumi

491sociālās politikas jomā, piemēram, piemaksas pie pensijas

492palielināšana līdz 70 santīmiem par katru apdrošināšanas stāža

493gadu, kas uzkrāts līdz 1996. gadam, pensiju fondiem novirzāmo

494obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksu samazināšana, kā arī

495nepārdomātais pensiju indeksācijas mehānisms (sk. Pasaules

496Bankas ziņojuma Aide Memoire 4.19. punktu lietas materiālu 9.

497sēj. 105. lpp. un M. Poršņovas atzinumu lietas materiālu 9. sēj.

498204. lpp.).

499Šajā spriedumā jau tika norādīts, ka Latvijā izveidotā

500sociālās apdrošināšanas sistēma ir jutīga un ikviens nepārdomāts

501lēmums var radīt nopietnas sekas attiecībā uz šīs sistēmas

502stabilitāti ilgtermiņā. Līdz ar to valstij ir pienākums ar

503vislielāko rūpību īstenot sociālo politiku, apsaimniekojot

504sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļus. Pārsteidzīgie

505un iepriekš nepietiekami izsvērtie lēmumi līdztekus ar valsts

506ekonomisko stāvokli ir izraisījuši pašreizējo nelabvēlīgo

507situāciju sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā.

50831.2. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

509minimālajā līmenī ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā, un šo

510tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka

511cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas

5122001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

513daļu). Pensionāri ir uzskatāmi par sociālo grupu, kurai

514nepieciešama īpaša aizsardzība. Tas vēl jo vairāk attiecināms uz

515tiem pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par

516tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam

517nodrošinājumam.

518ANO Ekonomisko un sociālo lietu komiteja ir skaidrojusi valsts

519pienākumu garantēt sociālā nodrošinājuma pieejamību vismaz

520minimālā līmenī. Gadījumos, kad valsts, ņemot vērā tai pieejamos

521resursus, nav spējīga nodrošināt šo minimālo līmeni visām riska

522grupām, tai ir jānosaka grupas, kuras ir īpaši aizsargājamas un

523kurām jāparedz sociālais nodrošinājums (sk. General

524Comment No. 19, para. 59).

525Latvijas iedzīvotāju nabadzības risku ir vērtējušas vairākas

526organizācijas, tostarp arī starptautiskās organizācijas.

527Piemēram, Eurostat datos par nabadzības riska grupām

528saistībā ar vecumu attiecībā uz 2007. gadu ir norādīts, ka

529aptuveni 33 procenti no personām, kuru vecums pārsniedz 65 gadus,

530atrodas nabadzības riska grupā (sk. http://ec.europa.eu/employment_social/spsi/docs/social_inclusion/data_overarching_en.xls,

531aplūkots 2009. gada 25. novembrī).

532Savukārt atbilstoši Latvijā veiktajam pētījumam secināms, ka

533nabadzības risks vecāka gadagājuma vientuļo personu vidū ir

534palielinājies arī ekonomiskās augšupejas laikā - no 45 procentiem

5352005. gadā līdz 69 procentiem 2006. gadā un 75 procentiem 2007.

536gadā [sk. Centrālās statistikas pārvaldes 2007. gada

537provizoriskos datus "Kopienas statistikas ienākumu un dzīves

538apstākļu apsekojums (EU-SILC)" http://www.csb.lv/csp/content/?cat=471&id=5762,

539aplūkots 2009. gada 25. novembrī].

540Latvijā pat ekonomiskās izaugsmes laikā sociālās aizsardzības

541pakalpojumiem atvēlētie līdzekļi ir bijuši salīdzinoši mazi

542(sk. Europe in Figures, Eurostat yearbook 2009, p. 256).

543Ja, piemēram, Zviedrija šim mērķim atvēlēja aptuveni 32 procentus

544un Francija - attiecīgi 31,5 procentus no valsts iekšzemes

545kopprodukta, tad Latvija - vien aptuveni 12,4 procentus no

546iekšzemes kopprodukta. Tas atspoguļojas statistikā par ienākumu

547nevienlīdzību, kas turpinājusi pieaugt arī valsts ekonomiskās

548izaugsmes periodā un ir uzskatāma par lielāko ES valstīs (sk.

549Inequality of income distribution http://epp.eurostat.ec.europa.eu/tgm/table.do?tab=table&init=1&plugin=1&language=en&pcode=tsdsc260,

550aplūkots 2009. gada 1. decembrī).

551Lai noskaidrotu, kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā

552nodrošinājuma minimālais līmenis, valstij jāizdara izvēle starp

553vairākām metodēm, ko lieto dažādas starptautiskās organizācijas.

554Lai gan šo metožu statuss nav juridiski saistošs, tomēr tajās

555ietvertās idejas atzīstamas par avotu ar izteikti rekomendējošu,

556bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij

557iesaka konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties optimālo

558rīcības modeli. Šajās metodēs ir ņemtas vērā vajadzības, kādas ir

559mājsaimniecībām atkarībā no to lieluma un sastāva. Ir pieejams

560plašs šādu izvērtējumu spektrs (sk. Atkinson A. B., Rainwater

561L., Smeeding T. M., Income Distribution in OECD Countries, OECD

562Social Policy Studies, No. 18, 1995, Paris).

563Starp izplatītākajām minamas trīs metodes. Pirmkārt,

564ekvivalences skala, otrkārt, modificētā skala un, treškārt,

565kvadrātsaknes skala, kura tiek izmantota kopš 2008.

566gada(sk. http://www.oecd.org/dataoecd/61/52/35411111.pdf,

567aplūkots 2009. gada 3. decembrī). Modificētās skalas metodi

568savā praksē ir pārņēmis Eurostat (sk. http://ec.europa.eu/employment_social/spsi/docs/social_protection/SPC%20Study%20minimum%20income%20final.pdf,

569aplūkots 2009. gada 3. decembrī). Balstoties uz attiecīgajiem

570aprēķiniem, tiek noteikts ienākumu līmenis, kurš tiek uzskatīts

571par optimālu tai ziņā, lai personas varētu apmierināt savas

572pamatvajadzības.

573Izvēle par labu noteiktai ekvivalences skalai ir atkarīga no

574tehniskiem apsvērumiem par ekonomikas patēriņu un vērtību

575izsvēruma, proti, prioritātēm, kas nosakāmas attiecībā uz

576atšķirīgām indivīdu grupām, piemēram, pensionāriem. Šie apsvērumi

577ietekmēs rezultātus. Izvēloties konkrētu ekvivalences skalu, ir

578svarīgi apzināties tās potenciālo ietekmi uz nevienlīdzības un

579nabadzības sekām, nabadzīgo iedzīvotāju skaitu un sastāvu (sk.

580What are Equivalence Scales? OECD Project on Income Distribution

581and Poverty, via www.oecd.org/els/social/inequality,

582aplūkots 2009. gada 25. novembrī).

583Ņemot vērā to, ka rezultāti var atšķirties atkarībā no

584izraudzītās metodes, tieši Latvijas situācijai vispiemērotākās

585metodes argumentēta izvēle ir likumdevēja politiskās izšķiršanās

586jautājums.

58732. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

588normas neatbilst tiesiskās paļāvības principam, jo likumdevējs

589neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko

590regulējumu.

591Tiesiskās paļāvības princips ir nesaraujami saistīts ar

592tiesiskas valsts principu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

593atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā

594darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

595normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

596varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt

597indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi

598izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var

599plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi

600(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

601Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8.

602novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu).

603Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju

604grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības

605princips nav interpretējams tik plaši, ka tas personu pasargātu

606no jebkuras vilšanās. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas

607reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus tiesiskās

608paļāvības princips prasa, lai valsts mainot normatīvo regulējumu,

609ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļaušanos uz spēkā

610esošo tiesisko regulējumu un tām interesēm, kuru nodrošināšanai

611šis regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

61226. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. un 25.

613punktu).

614Satversmes tiesa jau norādījusi, ka, pieņemot lēmumu par

615pensiju pārskatīšanas atcelšanu 2009. gadā, Saeimas debatēs kā

616pamatojums tam tika minēta apņemšanās nesamazināt pensijas

617(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

618Nr. 2009-08-01 21. punktu). 2009. gada 11. martā parakstītās

619valdības deklarācijas 12.2.4. punktā teikts, ka valdība

620nepasliktinās "esošo finansiālo situāciju pensionāriem un

621cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tomēr, apzinoties, ka iepriekš

622parakstītie starptautiskie dokumenti paredz Latvijā "iesaldēt"

623pensijas, kas nozīmē pensiju indeksācijas atcelšanu uz laiku",

624tiks precizēta turpmākā pensiju indeksācijas kārtība.

625Pensiju samazināšana īpaši skāra strādājošos pensionārus,

626kuriem tika noteikts pensijas ieturējums 70 procentu apmērā un

627kuri nevarēja pārtraukt darba attiecības atbilstoši Latvijas

628normatīvo aktu prasībām nodarbinātības jomā. Proti, no Izmaksu

629likuma pieņemšanas brīža līdz tā spēkā stāšanās brīdim pagāja

630aptuveni divas nedēļas. Īsais likuma spēkā stāšanās termiņš

631nebija pietiekams, lai personas varētu pienācīgā kārtā izvērtēt,

632vai tām būtu lietderīgi uzteikt darba tiesiskās attiecības

633atbilstoši Darba likuma 100. panta pirmajai daļai, kas paredz, ka

634darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu vienu

635mēnesi iepriekš.

636Pie tam strādājošo pensionāru pensijas tika ieturētas, pat

637neraugoties uz to, ka darba tiesiskās attiecības faktiski tika

638pārtrauktas. Tādējādi radās vēl lielāka tiesiskā nenoteiktība.

639Arī Izmaksu likuma projekta anotācijā bija norādīts, ka likuma

640piemērošana ar 2009. gada 1. jūliju nav iespējama (sk.

641likumprojekta "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu

642laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" anotācijas I

643sadaļu).

644Satversmes tiesa iepriekš ir atzinusi, ka strādājošo

645pensionāru pensiju apmērs var tikt ierobežots, ņemot vērā

646pensionāru nodarbinātības ienākumus (sk. Satversmes tiesas

6472002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

648daļas 3.1.3. punktu). Tomēr šajā lietā izvērtējamās

649apstrīdētās normas neparedz vispārēju valsts politikas maiņu

650attiecībā uz strādājošo pensionāru pensiju apmēru, bet tikai uz

651izmaksu ierobežojumu noteiktā periodā. Šādu, kaut arī terminētu,

652tiesiskā regulējuma maiņu strādājošie pensionāri nevarēja

653paredzēt un nevarēja izdarīt arī pienācīgi pārdomātu izvēli.

654Vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp

655nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un

656nepieciešamību nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas,

657vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu.

658Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka šāda saudzējoša

659pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai

660kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

66125. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2.

662punktu). Ievērojot no tiesiskās paļāvības principa izrietošo

663pienākumu aizstāvēt personu saprātīgu paļaušanos uz tiesiskā

664regulējuma nemainīgumu, valstij tomēr ir ne vien tiesības, bet

665pat pienākums vērsties pret būtiskiem sabiedrības interešu

666apdraudējumiem. Ja tiesiskā regulējuma grozīšana kalpo

667sabiedrības kopējam labumam, tad šāda rīcība ir pieļaujama.

668Tādējādi arī pensiju izmaksu samazināšana uz laiku ir iespējama,

669ja tiek panākts taisnīgs līdzsvars ar personai izveidojušos

670tiesisko paļāvību uz konkrētu pensijas apmēru. Arī ECT vairākkārt

671norādījusi uz taisnīga līdzsvara meklējumiem un atbilstošu

672kompensāciju (sk. Harris D., O'Boyle M., Warbrick C., Law of

673the European Convention on Human Rights, 2nd ed., Oxford

674University Press, 2009, p. 675).

675Šīs lietas kontekstā tas nozīmē, ka pensiju samazinājumu

676varēja noteikt tikai tādā gadījumā, ja vienlaikus tiktu pieņemts

677tiesiskais regulējums par ieturēto līdzekļu vēlāku atlīdzināšanu.

678Proti, likumdevējam, uz laiku paredzot šādu samazinājumu, ir

679pienākums vēlāk nodrošināt tā taisnīgu atmaksāšanu. Turklāt

680valstij samērīgi ar vispārējo sabiedrības interesi bija jānosaka

681pensionāru grupas, uz kurām šo samazinājumu attiecināt nedrīkst

682vai kurām jāparedz atšķirīgs samazinājums.

683Tā kā pensiju samazinājumam nav

684paredzēta diferencēta pieeja, nav noteikta nedz atlīdzība par

685pensiju ieturējumu, nedz arī atbilstošs pārejas periods,

686apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantam.

687IV

68833. Atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumiem gadījumā,

689kad apstrīdētā tiesību norma tiek atzīta par neatbilstošu kādai

690Satversmes normai, tiesa vairs neizvērtē šīs normas atbilstību

691citām Satversmes normām. Vienlaikus šajā lietā apstrīdētās normas

692skar vairākas citas Satversmē noteiktās pamattiesības un

693visupirms jau Satversmes 91. un 105. pantā ietvertās

694pamattiesības. Tādējādi likumdevējam vienlīdz lielā mērā bija

695jāņem vērā gan no Satversmes 91. panta pirmā teikuma izrietošais

696pienākums dažādi izturēties pret personām, kuru situācija ir

697atšķirīga, gan arī pienākums aizsargāt Satversmes 105. pantā

698garantētās tiesības uz pensijas izmaksu (sk. Satversmes tiesas

6992002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 konstatējošās

700daļas 6. punktu un 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

7012007-01-01 20. un 21. punktu).

70234. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

703punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst

704par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai

705jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā lietā

706Pieteikumu iesniedzēji lūguši apstrīdētās normas atzīt par spēkā

707neesošām no to pieņemšanas dienas, proti, 2009. gada 16.

708jūnija.

709Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, no kura brīža

710apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām.

711Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa noteic, ka

712tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par

713neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

714par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

715dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Līdz ar to

716apstrīdētās normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiskā

717spēka tiesību normai ne vienmēr nozīmē to, ka tā atzīstama par

718spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas.

719Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

720Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

721kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

722neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

723apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

724publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

725viedoklis ir jāpamato. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru

726apstrīdētās normas zaudē spēku, Satversmes tiesa, balstoties arī

727uz savu līdzšinējo praksi, izvērtēs vairākus jautājumus:

728- vai apstrīdēto normu atzīšana par spēku zaudējušām ar

729atpakaļejošu datumu ir nepieciešama Pieteikumu iesniedzēju

730pamattiesību aizsardzībai;

731- vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētās

732normas būtu jāatzīst par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu

733tikai attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem.

734Šajā spriedumā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētās

735normas pārkāpj Satversmē noteiktos tiesiskas valsts

736pamatprincipus un personām garantētās pamattiesības. Nav nekādu

737citu iespēju novērst Pieteikumu iesniedzējiem Satversmē noteikto

738pamattiesību aizskārumu, kā vien atzīt apstrīdētās normas par

739spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Šādā gadījumā valstij

740rodas pienākums atmaksāt ieturēto pensijas daļu.

741Līdzīgā situācijā kā Pieteikumu iesniedzēji atrodas visas

742personas, uz kurām apstrīdētās normas attiecas. Satversmes tiesa

743ņem vērā, ka konstitucionālās sūdzības par šīm pašām

744apstrīdētajām normām vēlējās iesniegt vēl vairāki tūkstoši

745personu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka aizskārums ir

746radīts ne tikai konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem, bet

747visiem pensiju saņēmējiem. Tāpēc apstrīdētās normas ir atzīstamas

748par spēku zaudējušām no to pieņemšanas brīža attiecībā uz visiem

749pensiju saņēmējiem, kurus tās skar.

750Vienlaikus jāņem vērā fakts, ka apstrīdētās normas būtiski

751skar valsts finanses, proti, valsts budžetu. Šo normu ietekme uz

752valsts budžetu ir lēšama vairākos desmitos miljonu latu. Tūlītēja

753sprieduma izpilde varētu radīt ļoti nelabvēlīgas sekas. Tādēļ

754Satversmes tiesa analizēs vairākus apstākļus, kas noteikti ir

755jāizvērtē, lemjot par brīdi, kad apstrīdētās normas zaudēs savu

756spēku.

757Satversmes 66. pants noteic: "Saeima ik gadus pirms

758saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu

759budžetu." Interpretējot šo pantu, Satversmes tiesa ir norādījusi,

760ka "budžetā tiek noteikti un pamatoti valsts pienākumu izpildei

761nepieciešamie līdzekļi tādā kārtā, ka laikposmā, kuram šie

762līdzekļi paredzēti, izdevumus sedz atbilstoši ieņēmumi"

763[Satversmes tiesas 1998. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr.

7641998-01-05(98) secinājumu daļas 1. punkts]. Likums "Par

765valsts budžetu 2010. gadam" Saeimā tika pieņemts 2009. gada 1.

766decembrī. Budžetā netika paredzēta atteikšanās no apstrīdētajās

767normās ietvertā regulējuma.

768Ja Satversmes tiesas spriedums būtu izpildāms nekavējoties,

769izveidotos situācija, kas Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā

770tāda situācija, ka apstrīdēto normu sekas vēl kādu laiku

771turpinātos. Tūlītēja pensiju izmaksa pilnā apmērā un visu

772neizmaksāto summu atlīdzināšana varētu būtiski apdraudēt gan

773valsts pamatbudžeta, gan arī sociālās apdrošināšanas speciālā

774budžeta stabilitāti un līdz ar to visas sabiedrības, tostarp arī

775pašu Pieteikumu iesniedzēju, labklājību. Satversmes tiesas praksē

776ir atzīts: kaut arī kādas normas ir atzītas par Satversmei

777neatbilstošām, tomēr personām izmaksājamo finanšu līdzekļu

778tūlītēja palielināšana, neparedzot iespēju veikt pārdomātus

779pasākumus izmaksu nodrošināšanai, varētu būtiski ietekmēt citām

780personām paredzētos maksājumus, apgrūtināt iestāžu funkciju

781veikšanu un tādējādi apgrūtināt valsts funkciju pildīšanu kopumā

782(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

783Nr. 2006-13-0103 12. punktu).

784Ievērojot sociālā budžeta mērķi - nodrošināt pensiju sistēmas

785ilgtspēju, kā arī sabiedrības intereses kopumā, ir nepieciešams

786atvēlēt saprātīgu laiku nepieciešamo pasākumu veikšanai.

787Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānosaka šā sprieduma izpildes

788kārtība.

78935. Satversmes tiesas likuma 31. panta 12. punkts

790noteic, ka Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi

791tiesas nolēmumi". Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga

792noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta

793atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto

794pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu "izņemšana no aprites"

795neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā (sk. Satversmes

796tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

79725. punktu).

79835.1. Satversmes tiesas likuma 31. panta 12. punkts pēc

799būtības paredz līdzīgas tiesības, kādas ir piešķirtas citu valstu

800konstitucionālajām tiesām to spriedumu izpildes nodrošināšanai,

801proti, pilnvarojumu konstitucionālajai tiesai pašai noteikt

802svarīgas savu spriedumu tiesiskās sekas. Piemēram,

803konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī

804uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

805nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk.

806Benda E., Klein E. Lehrbuch des Verfassungsprozeßrechts. C.F.

807Müller Juristischer Verlag Heidelberg, 1991, S.525).

808Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka tai iespēju robežās

809jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

810apstrīdētās normas zaudē spēku, neradītu Pieteikumu iesniedzējiem

811un citām personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

812arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

813(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

814Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

815Ja Satversmes tiesa neizlemtu ar šā sprieduma izpildi

816saistītos jautājumus, proti, nenoteiktu brīdi, kad apstrīdētās

817normas zaudē savu spēku, tad veidotos situācija, kas varētu

818apdraudēt valsts budžeta stabilitāti, turklāt rastos neskaidrība

819par to, kad tieši uzsākama, cik ilgi un kādā kārtībā veicama uz

820apstrīdēto normu pamata ieturētās pensijas daļas izmaksāšana.

821Likums Satversmes tiesai neliedz noteikt, ka sprieduma izpildi -

822pensiju izmaksāšanu pilnā apmērā - nav iespējams uzsākt

823nekavējoties.

82435.2. Izmaksu likuma 9. pantā ir noteikts, ka Ministru

825kabinetam divas reizes gadā jāizvērtē turpmāku pensiju izmaksu

826ierobežojumu noteikšanas pamatotība un jāiesniedz Saeimai

827ziņojums par ierobežojumu saglabāšanu vai, ja nepieciešams,

828likumprojekts par ierobežojumu daļēju vai pilnīgu atcelšanu.

829Labklājības ministrija norādījusi, ka tai līdz 2010. gada 1.

830februārim jāsagatavo un jāiesniedz Ministru kabinetam Izmaksu

831likuma 9. pantā minētais Saeimai iesniedzamais ziņojuma projekts,

832attiecīgi nodrošinot Ministru kabinetam uzticētā uzdevuma izpildi

833(sk. Labklājības ministrijas vēstuli lietas materiālu 10. sēj.

83493. lpp.).

835No lietā esošajiem materiāliem secināms, ka 2009. gada janvāra

836sākumā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta uzkrājums bija

837aptuveni 951 miljons latu. Savukārt 2009. gada decembra sākumā

838minētais uzkrājums bija sarucis līdz 767 miljoniem latu (sk.

839Nacionālās ziņu aģentūras LETA 2009. gada 11. decembra ziņu

840"Naudu pensiju izmaksai nāksies ņemt arī no noguldījumu

841depozīta"). Tātad 2009. gada vienpadsmit mēnešos uzkrājums

842samazinājies par 184 miljoniem latu, mēnesī sarūkot vidēji par 17

843miljoniem latu.

844Tāpat VSAA sniegtā informācija liecina, ka 2009. gada decembrī

845pensiju speciālajā budžetā izveidojies aptuveni 50 miljonu latu

846iztrūkums. Lai nodrošinātu pensiju izmaksu 2010. gada sākumā,

847tiekot apsvērti risinājumi nepieciešamo līdzekļu iegūšanai:

848pirmkārt, nodarbinātības speciālajā budžetā esošā uzkrājuma

849novirzīšana pensiju speciālajam budžetam; otrkārt, ar Valsts kasi

850noslēgtās vienošanās par sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

851ieguldīšanu termiņnoguldījumā pirmstermiņa izbeigšana (sk.

852Nacionālās ziņu aģentūras LETA 2009. gada 11. decembra ziņu

853"Naudu pensiju izmaksai nāksies ņemt arī no noguldījumu

854depozīta").

855Līdz ar to var secināt, ka šobrīd sociālās apdrošināšanas

856pensiju speciālajā budžetā esošā deficīta novēršanai ir

857nepieciešams noteikts laiks gan tam, lai tiktu pārskatīta ar

858Valsts kasi noslēgtā vienošanās par sociālās apdrošināšanas

859speciālā budžeta ieguldīšanu termiņnoguldījumā, gan arī tam, lai

860pienācīgā kārtībā tiktu pārskatīts valsts sociālās apdrošināšanas

861iemaksu likmes sadalījums pa valsts sociālās apdrošināšanas

862veidiem vai tiktu atrasts cits risinājums.

863Ņemot vērā minēto un to, ka pilna apmēra pensiju izmaksu

864atjaunošanai ik mēnesi papildus pašreizējiem izdevumiem vēl būs

865nepieciešami vairāk nekā desmit miljoni latu, kā arī to, ka

866pensijas tiek aprēķinātas un izmaksātas par kalendāro mēnesi,

867Satversmes tiesa uzskata, ka uz apstrīdēto normu pamata veiktie

868pensiju ieturējumi ir izbeidzami ne vēlāk kā no 2010. gada 1.

869marta.

87035.3. Lemjot par brīdi, līdz kuram atmaksājama tā

871pensijas daļa, kuru personas nav saņēmušas laika posmā no 2009.

872gada 1. jūlija līdz 2010. gada 1. martam, secināms, ka Izmaksu

873likumā ietvertais ierobežojums atsevišķu pensiju izmaksai tika

874paredzēts uz trīsarpus gadiem - no 2009. gada 1. jūlija līdz

8752012. gada 31. decembrim. Turklāt likumdevējs paredzējis, ka

876minētie ierobežojumi var tikt atcelti jau pirms 2012. gada 31.

877decembra. Šajā spriedumā jau tika atzīts, ka Izmaksu likums ir

878pieņemts lielā steigā, neizvērtējot ne pensiju samazinājumu

879samērīgumu, nedz arī citus aspektus, kas attiecas uz apstrīdēto

880normu sekām.

881Atbilstoši Satversmē noteiktajam Saeimai ir ne tikai tiesības,

882bet arī pienākums izstrādāt un pieņemt regulējumu, kas izšķir

883nozīmīgus valsts un sabiedriskās dzīves jautājumus. Tāpat

884Satversme Saeimai piešķir tiesības lemt par jautājumiem, kas skar

885valsts budžetu. Atbilstoši apstrīdētajām normām veikto pensiju

886ieturējumu atmaksāšanas kārtības noteikšana ir atzīstama gan par

887pietiekami nozīmīgu sabiedrības dzīves jautājumu, gan arī par

888tādu jautājumu, kas būtiski skar valsts budžetu. Līdz ar to

889Saeimai ir pienākums izstrādāt un pieņemt regulējumu, kas šo

890jautājumu tiesiski nokārtotu.

891Savukārt Satversmes tiesai ir pienākums savas kompetences

892ietvaros gādāt par aizskarto personu pamattiesību iespējami

893efektīvāku aizsardzību un atjaunošanu. Nedz aizskarto tiesību

894aizsardzība, nedz arī to atjaunošana nebūtu efektīva, ja Saeima

895neizpildītu savu pienākumu un nenoteiktu pensiju ieturējumu

896atmaksāšanas kārtību. Šādā gadījumā būtu uzskatāms, ka

897atmaksāšanas pamats ir šajā spriedumā secinātais un atmaksāšana

898uzsākama 2010. gada 1. martā tādā apmērā un termiņā, kādā

899atbilstoši apstrīdētajām normām ieturējumi tika veikti. Proti,

900vienā mēnesī neizmaksātā pensijas daļa būtu arī jāatlīdzina vienā

901mēnesī.

902Arī ECT, izšķirot jautājumus par Konvencijā ietverto tiesību

903pārkāpuma rezultātā nepamatoti ieturēto naudas līdzekļu atmaksu,

904ir norādījusi, ka personai, ņemot vērā konkrēto situāciju un

905samērojamās intereses, ir tiesības uz kompensācijas izmaksu

906saprātīgā laikā (sk. ECT spriedumu lietās: Lithgow v. UK,

907Judgment of 8 July 1986, application no. 9006/80; 9262/81;

9089263/81; 9265/81; 9266/81; 9313/81; 9405/81, paras. 120-122;

909Guillemin v. France (Article 50), Judgment of 2 September 1998,

910105/1995/611/699, para. 24; Jucys v. Lithuania, Judgment of 8

911January 2008, application no. 5457/03, paras. 37 and 39;

912Broniowski v. Poland, 2004-V; 43 EHRR 1, paras. 151 and 184

913GC).

914Lemjot par šāda regulējuma izstrādāšanu un pieņemšanu, jāņem

915vērā tas, ka vecuma pensiju saņēmēji ir īpaša, tomēr gan

916ienākumu, gan vecuma, gan arī citādā ziņā pietiekami neviendabīga

917personu grupa. Tas nozīmē, ka ieturētās pensijas daļas

918atmaksāšana būtu veicama saprātīgā laika posmā un, cik vien tas

919iespējams, ņemot vērā atšķirīgo situāciju, kādā atrodas dažādas

920personas. Izvērtējot valsts ekonomisko stāvokli un valsts budžeta

921iespējas, uz apstrīdēto normu pamata neizmaksātā pensijas daļa

922Saeimas noteiktajā kārtībā pilnā mērā atmaksājama ne vēlāk kā

923līdz 2015. gada 1. jūlijam.

924Nolēmumu

925daļa

926Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

927Satversmes tiesa

928n o s p r i e d

929a:

9301. Atzīt likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu

931izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta

932pirmo daļu un 3. panta pirmo daļu par neatbilstošu Latvijas

933Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no

934pieņemšanas brīža.

9352. Noteikt, ka saskaņā ar likuma "Par valsts pensiju un

936valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012.

937gadam" 2. panta pirmo daļu un 3. panta pirmo daļu noteiktie

938ieturējumi no pensijām ir jāizbeidz ne vēlāk kā no 2010. gada 1.

939marta.

9403. Noteikt, ka Saeimai ne vēlāk kā līdz 2010. gada 1.

941martam ir jānosaka kārtība, kādā atlīdzināmi ieturējumi, kas

942veikti, pamatojoties uz likuma "Par valsts pensiju un valsts

943pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2.

944panta pirmo daļu un 3. panta pirmo daļu.

945Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

946Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

947Tiesas sēdes priekšsēdētājs

948G.Kūtris