Par likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5.panta ceturtās daļas un 21.panta 2.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109.pantam

, saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena cilvēka

1tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo apdrošināšanu.

2Pakta saturu citastarp atklāj ANO Ekonomisko, sociālo un

3kultūras tiesību komiteja, kas izveidota, lai uzraudzītu

4Pakta īstenošanu, savā skaidrojumā (turpmāk - Skaidrojums)

5(sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights,

6General Comment No. 19. The right to social security,

7E/C.12/GC/19, 4 February 2008). Tomēr, jāņem vērā, ka šajā

8skaidrojumā secinātais ir vērtējams tikai kā pietiekami

9autoritatīvs viedoklis, kas valstīm iesaka izvēlēties optimālo

10rīcības modeli konkrētas problēmas risināšanai (sk., piemēram,

11Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā Nr.

122005-25-01 22. punktu). Šādi skaidrojumi nav juridiski

13saistoši, un tajos ietvertie ieteikumi atzīstami par izteikti

14rekomendējoša raksturu avotiem (sk., piemēram, Satversmes

15tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

1616. punktu).

17Skaidrojumā norādīts, ka valstu pienākums ir nodrošināt visām

18personām tiesības baudīt cilvēktiesības uz sociālo nodrošinājumu

19vismaz minimālā līmenī. Tas, citastarp, ietver tādu sociālās

20apdrošināšanas sistēmu izveidošanu, kuras prasa obligātus

21maksājumus no darba ņēmējiem, darba devējiem un atsevišķos

22gadījumos no valsts (Skaidrojuma 4. punkta "a"

23apakšpunkts). Valsts pienākums ir nodrošināt efektīvu

24sociālās aizsardzības sistēmas administrēšanu un pārraudzību,

25vienlaikus nodrošinot arī pensiju sistēmas ilgtspēju, lai

26tiesības uz sociālo nodrošinājumu varētu īstenot gan pašreizējās,

27gan arī nākamās paaudzes (Skaidrojuma 11.punkts).

28Skaidrojuma 59. punktā ir uzskaitītas pamatprasības, kas

29uzskatāmas par Paktā ietverto obligāti nodrošināmo tiesību

30kodolu.

31Valsts pienākums citastarp ir nodrošināt sociālos pakalpojumus

32un citu palīdzību tiem vecajiem cilvēkiem, kuri, sasniedzot

33pensijas vecumu, nav uzkrājuši nepieciešamo stāžu vai arī

34neiegūst tiesības saņemt uz apdrošināšanas iemaksām balstītu

35pensiju un kuriem nav citu ienākumu avotu (Skaidrojuma 15.

36punkts). Turklāt pensiju sistēmas ietvaros ir jānodrošina

37tas, ka indivīdiem ir pieejama informācija par sociālās

38apdrošināšanas sistēmu un tās darbības kārtību pārskatāmā veidā

39(Skaidrojuma 26. punkts). Taču Pakts neliek izveidot

40noteikta modeļa sociālās apdrošināšanas sistēmu. Toties Pakts

41uzliek likumdevējam obligātu pienākumu veikt efektīvus un

42nepieciešamus likumdošanas un citus pasākumus, lai vērstos pret

43darba devējiem un personām, kas neveic iemaksas sociālās

44apdrošināšanas sistēmā (Skaidrojuma 45. punkts).

45Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro,

46vai izveidotā pensiju sistēma spēj nodrošināt sociālo tiesību

47kodolu un vai likumdevējs pilda savu pienākumu piemērot

48attiecīgus pasākumus personām, kuras neveic iemaksas sociālās

49apdrošināšanas sistēmā.

5015.3. Satversmes 109. pantā nav reglamentēti

51pensiju sistēmas noteikumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

522002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

53secinājumu daļas 1. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas

54uzbūves un darbības principi ir likumdošanas ceļā izlemjams

55jautājums, proti, likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu

56konkretizēt likumos.

57Likumdevējs ir paredzējis personu tiesības uz Satversmes 109.

58pantā garantēto sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas

59veidā.

60Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir

61apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad,

62iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz

63attiecīgu nodrošinājumu" (Satversmes tiesas 2004. gada

6426. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punkts).

65Tiesības saņemt pensiju ietilpst Satversmes 109. pantā

66noteiktajās pamattiesībās uz sociālo nodrošinājumu.

67Pensiju sistēmas pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās

68apdrošināšanas principa balstītais raksturs veido saikni starp

69visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās

70apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu

71līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

72sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu).

73Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais

74teikums pēc būtības paredz to, ka personai piešķirtās valsts

75vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no faktiski veiktajām sociālās

76apdrošināšanas iemaksām. Ar apstrīdētajām normām ir mainīta

77sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtība attiecībā uz

78pensiju apdrošināšanu.

79Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ierobežojis

80personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā,

81jo tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kādā persona

82līdzdarbojusies pensijas kapitāla uzkrāšanā, saglabājas

83neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir uzskaitītas veiktās sociālās

84apdrošināšanas iemaksas. Tātad apstrīdētās normas nav vērtējamas

85kā ierobežojums tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētās

86normas neskar arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt

87sistēmu, kas vērsta uz pensionēšanās vecumu sasniegušo personu

88sociālo un ekonomisko aizsardzību, jo šāda sistēma jau pastāv

89neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites

90kārtības.

91Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā

92ietilpst tikai tādas sociālās palīdzības nodrošināšana, kas tiek

93garantēta pat tad, ja persona nav veikusi sociālās apdrošināšanas

94iemaksas. Personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā

95līmenī tiek garantētas ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 34.

96punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no

97personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā

98nodrošinājuma pabalsta apmēra. Līdz ar to konkrētajā

99gadījumā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā

100līmenī netiek skartas.

10115.4. Satversmes 109. pants neliedz likumdevējam mainīt

102izveidoto sociālās drošības sistēmu, proti, likumdevējs var

103izvēlēties citus risinājumus noteiktu sociālo problēmu

104risināšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa

105sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 10. punktu). Likumdevējs ne

106vien izstrādā pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, bet arī lemj

107par apstākļiem, kādos būtu izdarāmas izmaiņas pensiju sistēmā.

108Līdz ar to likumdevējam ir tiesības mainīt pensiju sistēmas

109darbības noteikumus, ja tam ir objektīvi iemesli un pienācīgs

110pamatojums.

111Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas

112kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības,

113likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi

114saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība

115nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra

116sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.14. punktu). Savukārt

117"tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs

118ievērojis šīs rīcības brīvības robežas" (Satversmes

119tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.

120punkts).

121Satversmes tiesa jau iepriekš uzsvērusi: ja likumdevējs ir

122izšķīries veidot tādu pensiju sistēmu, kurā pensijas apmērs ir

123atkarīgs no personas līdzdarbības pensijas kapitāla uzkrāšanā,

124tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība

125attiecībā uz šo pensiju sistēmu atbilstu tiesiskas valsts

126principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

127sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 16. punktu).

128Tātad likumdevēja rīcības brīvības apjomam, pieņemot lēmumus

129sociālo tiesību jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un

130principiem. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros ir

131jāpārbauda:

1321) vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir

133rīkojies tiesiski, proti, atbilstoši Satversmes normām un

134principiem, un vai pensiju sistēmas darbības noteikumi mainīti ar

135pienācīgu pamatojumu, proti, vai konkrētais regulējums ir vērsts

136uz sabiedrībai nozīmīgu interešu īstenošanu un konstitucionāli

137nozīmīgu vērtību aizsardzību;

1382) vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips un sociāli

139atbildīgas valsts princips.

140II

14116. Satversmes tiesa jau vairākos nolēmumos ir

142analizējusi Latvijā pastāvošo pensiju sistēmu (sk., piemēram,

143Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

1442001-12-01 secinājumu daļas 1. punktu, 2009. gada 21. decembra

145sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu, 2010. gada 1. decembra

146sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 17. punktu un 2011. gada 17.

147februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106 6.2. punktu).

148Lai secinātu, vai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu

149kārtība atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, ir

150jānoskaidro, uz kādiem principiem ir balstīta Latvijā pastāvošā

151pensiju sistēma.

15216.1. 1995. gadā Saeima akceptēja Pensiju reformas

153koncepciju. Likumdevējs bija iecerējis izveidot tādu pensiju

154sistēmu, kura "nodrošinātu sociālās garantijas personām, kas

155ar savām iemaksām piedalījušās tās veidošanā"(Pensiju

156reformas koncepcijas 10. lpp.). Tādēļ no 1996. gada 1.

157janvāra Latvijā ir ieviesta individualizētā sociālās

158apdrošināšanas iemaksu uzskaite.

159Līdz ar to pensiju sistēma atbilstoši sociālās apdrošināšanas

160iemaksām garantē ienākumu aizvietojumu, iestājoties pensijas

161vecumam, proti, pensijas apmērs ir tieši atkarīgs no ienākumiem,

162no kuriem aprēķinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

163Pēc likumdevēja ieskata, šāda pensiju sistēma "lielā mērā

164atbilst priekšstatiem par sociālo taisnīgumu, jo likvidē stimulu

165noslēpt savu nodarbinātību (iedzīvotāji ir ieinteresēti izdarīt

166sociālos maksājumus, legāli piedalīties darba tirgū) vai daļu

167savas izpeļņas" (sk. Pensiju reformas koncepcijas 12.

168lpp.).

1691995. gadā izstrādātā Pensiju reformas koncepcija paredzēja

170ieviest trīs līmeņu pensiju sistēmu, kas ietver paaudžu

171solidaritātes pensiju shēmu, fondēto pensiju shēmu un privātos

172pensiju fondus. Likumdevējs bija iecerējis izstrādāt pensiju

173sistēmu, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi no

174ekonomiskajām izmaiņām (sk. Pensiju reformas koncepcijas 10.

175lpp.) Tāpēc tika izstrādāts regulējums, kas personām dod

176iespēju ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt

177personu pašu izdarītās un to labā brīvprātīgi izdarītās naudas

178līdzekļu iemaksas, tādējādi nodrošinot papildu pensijas kapitālu

179(sk.: Likums "Par privātajiem pensiju fondiem"//

180Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 20. jūnijs, Nr. 150/151). Tika

181izstrādāta arī fondēto pensiju shēma, lai sekmētu uzkrājumu

182veidošanu, kuri kalpotu kā papildu balsts sociālās drošības

183sistēmai (sk.: Valsts fondēto pensiju likums // Latvijas

184Vēstnesis, 2000. gada 8. marts, Nr. 78/87).

185Tā kā otrais un trešais pensiju līmenis prasa personas

186līdzdarbību pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad atbildība par

187pienācīgu pensijas apmēru jāuzņemas arī pašai personai.

188Pensiju sistēma, it sevišķi tās pirmais līmenis, balstās uz

189solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principiem.

190Pirmais minētais princips paredz solidaritāti starp sociālās

191apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas

192pakalpojumu saņēmējiem, proti, pensijas tiek finansētas no

193pašreizējo sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju iemaksām.

194Taisnīguma princips paredz to, ka pensijas apmērs ir

195proporcionāls sociālās apdrošināšanas iemaksu lielumam un darba

196ņēmēja darba stāžam. Savukārt individuālā ieguldījuma princips

197paredz: lai gan visi sociālās apdrošināšanas maksājumi visa darba

198stāža garumā tiek ieskaitīti speciālajā budžetā, iemaksātie

199līdzekļi tiek reģistrēti, novirzīti un uzkrāti katra maksātāja

200individuālā pensiju iemaksu kontā. Šo principu nozīmību pensiju

201sistēmas sekmīgā un ilgtspējīgā funkcionēšanā tiesas sēdes laikā

202akcentēja arī pieaicinātā persona Dr. oec. E. Voļskis

203(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 29. novembra sēdes

204stenogramma, lietas materiālu 2. sējuma 110. - 120.

205lpp.).

20616.2. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka pensiju

207reformas rezultātā Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas

208sistēma spēj nodrošināt pensiju un citu sociālo pakalpojumu

209pieejamību ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā

210sistēmā līdzdarbojusies. Latvijā izveidotās pensiju sistēmas

211ilgtspēju nodrošina trīs elementi: adekvātums, finansiālā

212ilgtspēja un spēja pielāgoties pārmaiņām. Tas nozīmē, ka pensiju

213sistēmas ietvaros tiek garantēti droši finansēti, adekvāti

214ienākumi, kas nedestabilizē valsts finanses un neuzliek pārlieku

215apgrūtinājumu nākamajām paaudzēm, tajā pašā laikā nodrošinot

216taisnīgumu un solidaritāti, kā arī iespēju reaģēt uz mainīgajām

217indivīdu un sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas

2182009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. un

21927.2. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga darbība

220ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti solidaritātes,

221taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un nodrošināta to

222mijiedarbība.

223Aplūkojot Latvijā izveidotās pensiju sistēmas darbības

224pamatprincipus, jāsecina, ka pensiju sistēma citastarp ietver arī

225personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un savas

226pensijas apmēru. Tātad pensiju sistēma balstās uz to, ka sociālās

227apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas

228tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē. Turklāt pensiju

229sistēmai ir raksturīgs tāds aspekts kā personas līdzdarbība visā

230nodarbinātības periodā. Tādējādi no pensiju sistēmas darbības

231pamatprincipiem izriet tas, ka likumdevējs ir tiesīgs prasīt

232personu līdzdarbību pensijas kapitāla veidošanā un uzkrāšanā.

233Līdz ar to persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības

234var pilnvērtīgi izmantot tad, ja tā līdzdarbojusies pensiju

235sistēmā. Tādā gadījumā valsts vecuma pensijas apmērs ir

236proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.

23717. Lai izvērtētu, vai likumdevējs, mainot pensiju

238sistēmas darbības noteikumus, ir rīkojies tiesiski, Satversmes

239tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs ir rīkojies parlamentārās

240procedūras ietvaros, proti, vai apstrīdētās normas uzskatāmas par

241pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un vai likumdevējs,

242reglamentējot sociālās tiesības, ir ievērojis vispārējos tiesību

243principus, tostarp pensiju sistēmas darbības pamatprincipus.

244Apstrīdētās normas veido vienotu, savstarpēji cieši saistītu

245regulējumu, jo tās kopumā nosaka faktisko sociālās apdrošināšanas

246iemaksu kārtības īstenošanu. Līdz ar to minētajos jautājumos

247Satversmes tiesa apstrīdētās normas vērtēs kā vienotu

248regulējumu.

24918. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

250tas, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā

251ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka Saeima

252pati nosaka sev darbības kārtību [sk. Satversmes tiesas 1998.

253gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3.

254punktu, 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03

255secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma

256lietā Nr. 2008-09-0106 6.1. punktu].

2572010. gada 20. decembrī Saeima valsts budžeta likumprojektu

258paketes ietvaros pieņēma apstrīdētās normas.

259Valsts budžets kā saimnieciska rakstura politikas plānošanas

260dokuments ietver ne vien konkrētu izdevumu un ieņēmumu aprēķinu -

261finanšu līdzekļu kopumu -, bet arī pasākumu kopumu, kas paredz

262labumu pārdali un sadali starp sabiedrības grupām. Likumdevēja

263uzdevums ir raudzīties, lai valsts budžetā būtu pietiekami daudz

264līdzekļu, kā arī tiktu izstrādāts pienācīgs regulējums

265sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Tādēļ Saeimas kārtības

266rullī paredzēta īpaša procedūra valsts budžeta pieņemšanai.

267Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta

268likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma

269projekts un likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu

270jeb ar budžetu saistīti likumprojekti. Tā kā valsts finanšu

271līdzekļu plānošanas pamats ir valsts ienākumu un izdevumu

272aprēķins, likumdevējam ir tiesības un tai pašā laikā arī

273pienākums valsts budžeta likumā

274un to pavadošo likumu paketē reglamentēt vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz

275konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu

276līdzekļu izlietojumu.

277Satversmes tiesa jau norādījusi, ka speciālais budžets ir

278valsts budžeta sastāvdaļa un tātad starp abiem šiem budžetiem

279pastāv finansiālas kopsakarības. Mainoties sociālās

280apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem vai ienākumiem, tiek

281ietekmēts visa valsts budžeta līdzsvars (sk. Satversmes tiesas

2822010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 21.

283punktu).

284Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 1. punkts

285noteic, ka sociālās apdrošināšanas iemaksa ir nodoklis. Līdz ar

286to apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar speciālā budžeta

287ieņēmumiem un to plānošanu. Apstrīdētajās normās ietvertais

288regulējums pārsniedz viena saimnieciskā gada ietvaru, tomēr

289situācija speciālajā budžetā prasīja neatliekamu rīcību un

290nepieciešamību izstrādāt regulējumu, kas būtu vērsts uz šā

291budžeta finansiālās ilgtspējas nodrošināšanu.

292Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa

293likumprojektā tika iestrādāta kā atbildīgās komisijas - Budžeta

294un finanšu (nodokļu) komisijas - priekšlikums, sagatavojot

295likumprojektu otrajam lasījumam. Satversmes tiesa jau ir

296norādījusi, ka Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta

297sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā

298komisija nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē

299tiek sagatavots pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

30016. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.4. punktu un

3012009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2.

302punktu).

303Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2010. gada 10. un 16.

304decembra sēžu protokoli Nr. 19 un Nr. 23 neatspoguļo argumentus,

305kas bijuši pamatā konkrētā regulējuma pieņemšanai, proti, Saeimas

306Juridiskais birojs savā atzinumā vērsis komisijas uzmanību uz to,

307ka, sākotnēji izvērtējot, šķiet, ka apstrīdētās normas ir

308pretrunā ar Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītajiem

309secinājumiem (sk. lietas materiālu 1. sējuma 45. - 64.

310lpp.).

311Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi Saeimas uzmanību uz to,

312ka būtisku atzinumu izvērtēšanas neatspoguļošana komisijas sēdes

313protokolā liedz gūt pilnvērtīgu ieskatu par komisijas sēdes gaitu

314un lēmumiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19.

315oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-0106 18.4. punktu).

316Tomēr izskatāmajā lietā minētais apsvērums nedz pamato, nedz

317izslēdz apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.

318Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas ir izsludinātas

319Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

320Apstrīdētās normas ir pieņemtas un

321izsludinātas pienācīgā procesuālā kārtībā.

32219. Saeima norāda, ka apstrīdētajām normām ir divi

323savstarpēji saistīti mērķi - sabalansēt speciālā budžeta

324ieņēmumus un izdevumus un īstenot citu personu tiesības uz

325sociālo nodrošinājumu, garantējot, ka šīs tiesības būs

326realizējamas arī nākotnē. Saeima arī uzskata, ka apstrīdētās

327normas ir vērtējamas kā viens no pasākumiem, kas vērsti uz ēnu

328ekonomikas apkarošanu.

329Satversmes tiesa jau iepriekš par tiesiski nozīmīgu apsvērumu

330sociālo tiesību jomā ir atzinusi mērķi sabalansēt valsts pensiju

331speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu daļas. Sociālās

332apdrošināšanas speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par

333pamatu šā budžeta ilgtspējas garantēšanai, tādēļ būtiski ir

334izvairīties no deficīta veidošanās speciālajā budžetā, kā arī

335nodrošināt to, lai pensiju izmaksas būtu iespējamas arī nākotnē,

336kad demogrāfiskais stāvoklis, iespējams, būs citāds (sk.

337Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr.

3382005-08-01 8. punktu).

339Ņemot vērā to, ka pienākums izveidot ilgtspējīgu pensiju

340sistēmu ir pamatā tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējam

341speciālā budžeta finansiālās iespējas ir jāsamēro ne tikai ar

342personas tiesībām sociālajā jomā, bet arī ar nepieciešamību

343nodrošināt visas sabiedrības labklājību. Atbildība par speciālā

344budžeta sabalansēšanu un saprātīgu šā budžeta līdzekļu

345izlietošanu gulstas uz valsti. Līdz ar to speciālā budžeta

346pašfinansēšanās princips personas pamattiesības uz sociālo

347nodrošinājumu saista ar šā budžeta ieņēmumu un izdevumu

348sabalansētību.

349Ēnu ekonomikā plaši izplatīta ir nelegālā nodarbinātība,

350nodokļu nemaksāšana, arī darba algu izmaksa

351"aploksnēs", darījumu apliecinošu čeku neizsniegšana,

352dubultā grāmatvedība un citas nelikumīgas darbības. Ēnu ekonomika

353veicina nevienlīdzīgu konkurenci, izkropļo tirgu un negatīvi

354ietekmē nodokļu iekasēšanu (sk. Ministru kabineta 2004. gada

35529. janvāra rīkojuma Nr. 60 "Pamatnostādnes "Par

356nelegālās nodarbinātības samazināšanas pasākumiem""

357informatīvās daļas 3.lpp.).

358Arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija

359norādījusi, ka liela daļa sabiedrības ir gatava nepildīt

360saistības pret valsti un nemaksāt nodokļus, ja tas uzlabotu

361attiecīgo personu tūlītējo materiālo stāvokli (sk. Valsts

362prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas pārskata ziņojuma par

363sabiedrības noskaņojumu 2009. gadā 6. punktu

364http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3168, aplūkots 2011. gada 6.

365decembrī).

366Tā kā par personām, kuras ir nelegāli nodarbinātas, faktiski

367netiek maksāti nodokļi, nodokļu slogs gulstas uz tiem darba

368devējiem un darba ņēmējiem, kuri maksā visus nodokļus. Līdz ar to

369nelegālā nodarbinātība citastarp negatīvi ietekmē sociālā budžeta

370sabalansētību un būtiski kaitē šā budžeta finansiālajai

371ilgtspējai.

372Var piekrist Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka darba devēju

373pienākumu izpildes uzraudzība un ēnu ekonomikas apkarošana ir

374valsts uzdevums. Tomēr pamatots ir arī Saeimas pārstāvja

375viedoklis, ka ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumu veikšana bez

376ieinteresēto personu un visas sabiedrības iesaistīšanās nebūs

377efektīva. Viens no demokrātijas priekšnoteikumiem ir sabiedrības

378aktīva līdzdarbība pasākumos, kas skar sabiedrības

379sociālekonomiskās dzīves kvalitāti. Sabiedrības

380vajadzību nodrošināšana prasa aktīvu pilsonisko

381līdzdarbību un to, ka valsts iedzīvotāji uzņemas kopēju atbildību

382par valsts ilgtspējīgu attīstību.

383Ministru kabineta 2010. gada 27. maija rīkojumā Nr. 287

384"Par Pasākumu plānu ēnu ekonomikas apkarošanai"

385norādīts, ka nepieciešams izstrādāt "sabiedrības

386informēšanas/izglītošanas sistēmu, lai sniegtu informāciju par

387iekasēto nodokļu izlietojumu un visiem labumiem, ko nodokļu

388maksātājs gūst no nodokļu maksāšanas".

389Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kas paredz

390personas pensijas apmēru saistīt ar tās veikto sociālās

391apdrošināšanas iemaksu kopsummu, varētu veicināt personas

392ieinteresētību maksāt nodokļus. Tas, ka ar apstrīdēto normu

393palīdzību varētu tikt samazināts ēnu ekonomikas īpatsvars,

394vērtējams kā pozitīvs blakus efekts, kas vērsts uz sabiedrības

395labklājības aizsardzību.

396Apstrīdētās normas ir vērstas uz pensiju sistēmas ilgtspējas

397nodrošināšanu, līdzsvarojot speciālā budžeta ieņēmumus un

398izdevumus, un līdz ar to arī uz sabiedrības labklājības un citu

399cilvēku tiesību aizsardzību.

400Apstrīdētās normas pieņemtas gan

401sabiedrībai nozīmīgu interešu, gan konstitucionālo vērtību

402aizsardzības labad.

40320. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

404likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga ir

405politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā parasti tiek

406pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no

407politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no likumdevēja

408priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem,

409valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas

410īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk.

411Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

4122006-04-01 16. punktu).

413Labklājības ministrija norāda, ka citi līdzekļi, ar kādiem

414varētu panākt pensiju sistēmas un sociālā budžeta ilgtspēju, ir

415personām vēl nelabvēlīgāki vai arī var radīt virkni nelabvēlīgu

416sociālekonomisku seku. Tā kā speciālais budžets veidojas no

417sociālās apdrošināšanas iemaksām, tad ietaupījumu tajā var radīt

418vai nu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšana, vai

419personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēra samazināšana.

420Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko

421regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai.

422Izskatāmajā lietā Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt

423apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām,

424nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

425racionālāko risinājumu.

426Lai izvērtētu, vai likumdevējs nav pārkāpis savas rīcības

427brīvības robežas, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmes

428109. pantā paredzēto pamattiesību īstenošanai, Satversmes tiesai

429jāpārliecinās par to, vai ir ievēroti tiesiskās paļāvības un

430sociāli atbildīgas valsts principi.

43121. Pieteikumā pausts uzskats, ka apstrīdētās normas

432neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības

433principam. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja, ka,

434ieviešot jauno regulējumu, tiekot būtiski ietekmētas personas

435tiesības uz sociālo nodrošinājumu pēc pensionēšanās vecuma

436sasniegšanas. Nenosakot pārejas periodu jaunā regulējuma

437ieviešanai un atceļot deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu

438kārtību, tiekot pārkāpts Satversmes 1. pantā nostiprinātais

439tiesiskās paļāvības princips.

440Tiesiskās paļāvības princips nozīmē, ka persona var paļauties

441uz to, ka tiesības un likumiskās intereses, kuras tā ir ieguvusi,

442tai vēlāk netiks atņemtas. Šā principa pamatā ir personas

443paļaušanās uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību. Tā galvenais

444uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad normatīvā

445regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama

446privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk.

447Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

4482006-04-01 21. punktu). Taču tiesiskās paļāvības princips

449neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu

450(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā

451Nr. 2010-21-01 19. punktu). Tiesiskās paļāvības princips

452citastarp noteic arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības nevar

453pastāvēt neierobežoti ilgi, proti, šis princips nedod pamatu

454ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies

455(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā

456Nr. 2004-03-01 9.3. punktu).

457Apstrīdētās normas tika pieņemtas 2010. gada 20. decembrī un

458stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī. Faktisko sociālās

459apdrošināšanas iemaksu kārtība tika attiecināta uz nākotnē

460veicamām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Apstrīdētās normas

461neietekmē tās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas bija veiktas

462saskaņā ar deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, un

463tādējādi normatīvā regulējuma grozījumi nenoved pie privātpersonu

464tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās.

465Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas neuzliek

466personai jaunus pienākumus. Personai nav pienākuma regulāri

467pieprasīt informāciju par to, vai darba devējs pienācīgi veic

468sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo tās ir personas tiesības.

469Līdz ar to likumdevējam šajā gadījumā nebija jānosaka pārejas

470periods, lai personas varētu pielāgoties jaunajai kārtībai.

471Apstrīdētās normas neskar tiesiskās

472paļāvības principu, tādēļ nav nepieciešams izvērtēt to atbilstību

473šim principam.

47422. No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts

475pienākums izstrādāt ilgtspējīgu un sabalansētu politiku

476sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Tāpēc likumdevējam jārada

477tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts ilgtspējīgu

478attīstību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

479sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 21.3. punktu).

480Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka situācija sociālajā

481budžetā ir nesaraujami saistīta ar valsts kopējo ekonomisko

482situāciju, ko raksturo ekonomiskās aktivitātes mazināšanās.

483Minētie apstākļi arī izraisa sociālās apdrošināšanas iemaksu

484apjoma samazināšanos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

485decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu un 2010.

486gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 20.

487punktu).

488Jau vairākus gadus demogrāfiskā situācija Latvijā ir negatīva,

489jo turpinās sabiedrības novecošanās, ko raksturo zema dzimstība

490un vidējā mūža ilguma pieaugums. Sabiedrības novecošanās ir

491nopietns risks sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei ne

492tikai pašlaik, bet arī turpmāk (sk. Koncepcijas

493informatīvās daļas 5. lpp.

494http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3518, aplūkota 2011. gada 2.

495decembrī; Koncepcija apstiprināta ar Ministru kabineta 2010. gada

49617.novembra rīkojumu Nr. 647 //Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 23.

497novembris, Nr. 185). Turklāt jāņem vērā arī Centrālās

498statistikas pārvaldes dati, kas liecina, ka Latvijā ir negatīvs

499migrācijas saldo un pieaugusi darbspējas vecuma iedzīvotāju

500mirstība (sk.: Par Latvijas iedzīvotāju vecumsastāva izmaiņu

501tendencēm

502http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-latvijas-iedzivotaju-vecumsastava-izmainu-tendencem-32045.html,

503aplūkots 2011. gada 7.decembrī).

504Tātad valsts ekonomiskā un demogrāfiskā situācija ietekmē

505speciālā budžeta stabilitāti. Satversmes tiesa atkārtoti uzsver,

506ka Saeimai šajā sakarā ir pienākums rīkoties, lai nodrošinātu

507sabiedrības labklājību ilgtermiņā (sk. Satversmes tiesas 2009.

508gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2

509punktu).

510Satversmes tiesa jau norādījusi, ka likumdevējam jāapsver

511katra lēmuma ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju un savlaicīgi

512jāveic ekonomiskā un demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi.

513Nenovēršot riskus savlaicīgi, pensiju sistēma var tikt vājināta

514pat tik lielā mērā, ka tās normālas funkcionēšanas atjaunošana

515prasītu ilgāku laiku un daudz lielākus resursus (sk.

516Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

5172010-21-01 20.3. punktu).

518Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka pārsteidzīgie un

519iepriekš nepietiekami izsvērtie lēmumi līdztekus ar valsts

520ekonomisko stāvokli ir izraisījuši pašreizējo nelabvēlīgo

521situāciju speciālajā budžetā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

52221. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.1.2. punktu).

523Arī šajā lietā Satversmes tiesa konstatē, ka speciālā budžeta

524finansiālo ilgtspēju apdraud vairākas problēmas, kurām vēl

525joprojām nav rasts pienācīgs risinājums (sk. Satversmes tiesas

5262011. gada 29. novembra sēdes stenogramma, lietas materiālu 2.

527sējuma 83. - 93. lpp.).

528Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz

529piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts

530budžeta līdzekļi. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesas pienākums

531ir vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību rast šīs

532situācijas risinājumu. Likumdevēja pārmērīgā vilcināšanās izlemt,

533kādā veidā tiks nodrošināta speciālā budžeta finansiālā

534ilgtspēja, rada sabiedrības interešu un pamattiesību pārkāpšanas

535risku. Pasākumi, ar kādiem īstermiņā var sakārtot valsts sociālās

536apdrošināšanas sistēmu, nenovērš speciālā budžeta finansiālo

537problēmu cēloņus. Pārdomātas un sabalansētas ilgtermiņa politikas

538trūkums, kā arī adekvātu un ekonomiski pamatotu pasākumu

539neesamība liecina par to, ka pensiju sistēmas un sociālā budžeta

540pastāvēšana var tikt apdraudēta.

54123. Pensiju sistēmas sekmīga darbība ir cieši saistīta

542ar personu uzticēšanos šai sistēmai un ieinteresētību veikt

543sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādēļ persona ir jāinformē par

544dažādos pensiju sistēmas līmeņos paredzētajām iespējām nodrošināt

545pienācīgu pensijas apmēru.

546Nesaprotama, sarežģīta un nestabila pensiju sistēma mazina

547personu ieinteresētību tajā līdzdarboties. Likumdevējam ir

548jāveicina stabilitāte, sniedzot skaidru informāciju par pensiju

549sistēmas darbību un turpmāko sociālo politiku. Pensiju sistēmas

550darbībai jāvieš sabiedrībā pārliecība par to, ka pensijas apmēru

551noteiks veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši

552normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai.

553Tikai tad persona varēs pieņemt līdzsvarotus un saprātīgus

554lēmumus par savas pensijas nodrošināšanu.

555Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir pienākums

556nodrošināt, lai ikviena persona un visa sabiedrība būtu pienācīgi

557un savlaicīgi informēta par pensiju sistēmas darbības

558pamatprincipiem. No lietas materiāliem un tiesas sēdē paustajiem

559viedokļiem Satversmes tiesa nav guvusi pārliecību par to, ka

560šobrīd ikviena persona apzinās un saprot, kā faktisko sociālās

561apdrošināšanas iemaksu kārtība ietekmē pensiju aprēķināšanu un

562apmēru.

563Turklāt jānorāda, ka minēto apstākļu dēļ sociālās

564apdrošināšanas iemaksas varētu samazināties un līdz ar tām

565būtiski samazinātos arī speciālā budžeta ieņēmumi. Finanšu

566līdzekļu trūkums valstij liegtu iespēju garantēt tiesības uz

567sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā pat tām personām, kas līdz

568šim līdzdarbojušās pensiju sistēmā. Jāņem vērā arī tas, ka

569sociālās apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai nesamērīgi

570liels slogs gulstas uz personām, par kurām sociālās

571apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas, un tādējādi faktiski tiek

572apdraudēta solidaritātes principa efektīva īstenošana. Sociālais

573taisnīgums prasa, lai no speciālā budžeta līdzekļiem visupirms

574tiktu finansētas pensijas tām personām, kuras pienācīgi

575līdzdarbojušās pensijas kapitāla uzkrāšanā. Arī Saeima savā

576atbildes rakstā atzīst, ka valstij nav jāuzņemas atbildība par

577personām, kuras nav veltījušas pietiekamu uzmanību tam, vai darba

578devējs veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un pilda likumā

579noteiktos pienākumus, bet paļāvušās uz to, ka nepieciešamības

580gadījumā valsts tām tāpat sniegs sociālo nodrošinājumu.

58124. Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību sociāli

582atbildīgas valsts principam, par kritēriju kalpo tas, vai

583likumdevēja izraudzītais risinājums ir sociāli atbildīgs. Sociāli

584atbildīgs risinājums ir tāds risinājums, kura rezultātā atsevišķu

585personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības

586interesēm. Tāpēc ir jāvērtē likumdevēja izraudzītie līdzekļi

587kopsakarā ar nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru starp valsts

588ekonomiskajām iespējām, visas sabiedrības labklājību un sociāli

589taisnīgu risinājumu. Sociāli atbildīgs risinājums šādos apstākļos

590var tikt balstīts uz to, ka vienlaikus ar izmaiņām normatīvajos

591aktos tiek paredzēta iespēja personai īstenot tās tiesības, ko

592valsts tai reiz piešķīrusi, atbilstoši valsts finansiālajām

593iespējām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma

594lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu).

595Saeima uzskata, ka ar apstrīdēto normu palīdzību likumdevējs

596veic sociāli taisnīgas un sabiedrības interešu ievērošanai

597nepieciešamas reformas. Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšana ir

598uzskatāma par sociāli atbildīgu risinājumu, proti, tādu

599risinājumu, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses

600tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm.

601Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr.

6022009-44-01 jēdziens "sociāli atbildīgs risinājums"

603lietots reformu kontekstā. Sociālās apdrošināšanas likuma 5.

604panta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzēto sociālās

605apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtību var uzskatīt par

606sociālās apdrošināšanas sistēmas reformu, jo pensijas apmērs var

607mainīties, ja tā tiek aprēķināta, ņemot vērā faktiski veiktās,

608nevis deklarētās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Turklāt

609Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais

610teikums pieņemts nozīmīgu sabiedrības interešu nodrošināšanas

611labad, jo likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir centies

612uzlabot sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai nodrošinātu tās

613ilgtspēju, kā arī palielinājis personas iespēju līdzdarboties

614pensiju sistēmā.

615Satversmes tiesa secina, ka faktisko sociālās apdrošināšanas

616iemaksu kārtība atbilst no Satversmes izrietošajiem principiem,

617proti, nodrošina to, ka personas pensijas apmērs būs taisnīgs -

618proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām - un

619atkarīgs no personas līdzdalības pensijas kapitāla veidošanā.

620Vienlaikus tiek nodrošināta pensiju sistēmas ilgtspēja, jo

621nākamajām paaudzēm ir tiesības uz pensiju atbilstoši faktiski

622veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Likumdevējs, ieviešot

623faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, ir ievērojis no

624Satversmes izrietošos principus un rīkojies savas rīcības

625brīvības ietvaros.

626Līdz ar to faktisko sociālās

627apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst sociāli atbildīgas valsts

628principam un tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta

629ceturtās daļas otrais teikums atbilst Satversmes 1. un 109.

630pantam.

631III

63225. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka nodokļi ir

633valstiski organizētas sabiedrības priekšnoteikums un valsts

634politikas sastāvdaļa. Ieņēmumi no nodokļiem veido būtisku

635kopējo valsts budžeta ieņēmumu daļu, nodrošinot valsts spēju

636pildīt savas funkcijas, arī savus pienākumus pamattiesību

637nodrošināšanas jomā. Personas konstitucionālais pienākums maksāt

638likumā noteiktos nodokļus izriet gan no Satversmes 66. panta, gan

639netieši arī no Satversmes 73. panta (sk. Satversmes tiesas

6402010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9.

641punktu).

642Valsts finansiālās dzīves pamatprincipa īstenošanu reglamentē

643Satversmes 66. pants, paredzot, ka Saeima ik gadu pirms

644saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu

645budžetu. No šīs konstitucionālās normas izriet tas, ka, no vienas

646puses, likumdevējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem izraudzīties

647sabiedrības labklājības nodrošināšanai nepieciešamo regulējumu,

648taču, no otras puses, likumdevējam ir arī pienākums paredzēt

649pienācīgu mehānismu, lai panāktu šā regulējuma ievērošanu

650(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.maija

651sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 13. punktu).

652Līdz ar to likumdevējam, veidojot sociālās apdrošināšanas

653sistēmu, lai īstenotu Satversmē garantētās personu pamattiesības

654uz sociālo nodrošinājumu, ir konstitucionāls pienākums izveidot

655efektīvu šo tiesību normu īstenošanas mehānismu.

656Ņemot vērā to, ka pensiju sistēma paredz personas līdzdarbības

657pienākumu, lai nodrošinātu pienācīgu pensijas apmēru, valstij ir

658jānodrošina efektīva uzraudzība pār sociālās apdrošināšanas

659iemaksu administrēšanu un uzkrātā pensijas kapitāla aizsardzību

660ilgtermiņā.

661Likumdevējs Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta otrajā

662daļā paredzējis, ka darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas iemaksas

663veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina

664un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja

665iemaksu daļu.

666Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas ir arī nodoklis,

667likumdevējam ir konstitucionāls pienākums izveidot pienācīgu un

668efektīvu mehānismu šā nodokļa administrēšanai. Pienācīga nodokļu

669administrēšana ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu

670un vienlaikus novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (sk.

671Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

6722006-28-01 13. un 19.1. punktu). Likumdevēja konstitucionālā

673pienākuma nepienācīga izpilde apdraud tādu konstitucionālo

674vērtību kā sabiedrības labklājība.

675Līdz ar to, no vienas puses, likumdevējam ir pienākums uzturēt

676pensiju sistēmu administratīvā līmenī, proti, nodrošināt to, ka

677normatīvie akti paredz personai reālu iespēju uzkrāt pensijas

678kapitālu. Taču, no otras puses, likumdevējam ir pienākums radīt

679piespiedu mehānismu nodokļu iekasēšanai, lai mazinātu darba

680ņēmēju sociālās aizsargātības līmeņa nepamatotu mazināšanu, darba

681devējam neievērojot normatīvos aktus.

682Tādējādi atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta

683starp valsti, darba devēju un darba ņēmēju.

684Apstrīdētās normas nedz atceļ darba devēja konstitucionālo

685pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas

686iemaksas, nedz atbrīvo likumdevēju no konstitucionālā pienākuma

687izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara pienācīgi iekasētu

688sociālās apdrošināšanas iemaksas.

689Tātad personai ir tiesības

690pieprasīt, lai darba devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā

691iekasē sociālās apdrošināšanas iemaksas.

69226. Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109

693secināja, ka "likums neparedz arī apdrošināmajām personām

694pienākumu vai iespējas realizēt kontroli pār darba devēju -

695apdrošināšanas iemaksu veicēju".

696Tiesas sēdē Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji

697norādīja, ka normatīvie akti paredz darba ņēmējam iespēju

698kontrolēt to, vai un kā darba devējs par viņu veic sociālās

699apdrošināšanas iemaksas.

700Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt, vai šobrīd

701ir paredzēts efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona var

702iegūt informāciju par to, vai darba devējs un likumdevējs

703pienācīgi pilda savus konstitucionālos pienākumus, proti, vai

704sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas un iekasētas likumā

705noteiktajā kārtībā.

70627. Saskaņā ar Darba likuma 71. pantu darba devējs,

707izmaksājot darbiniekam darba samaksu, izsniedz darba samaksas

708aprēķinu, kurā citastarp vajag būt norādītām darba devēja

709veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā kā darba samaksu

710saskaņā ar Darba likuma 69. panta pirmo daļu darba devējs izmaksā

711ne retāk kā reizi mēnesī, darbiniekam informācija par veiktajām

712valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek sniegta

713regulāri.

714Papildus tam Sociālās apdrošināšanas likuma 23. panta ceturtā

715daļa paredz, ka jebkurai sociāli apdrošinātai personai ir

716tiesības bez maksas saņemt no VSAA informāciju par sociālās

717apdrošināšanas iemaksām, kuras par to ir veicis darba devējs.

718Turklāt persona var arī attālināti pieprasīt un saņemt no VSAA

719informācijas sistēmas informāciju par darba devēja veiktajām

720sociālās apdrošināšanas iemaksām, proti, portālā

721www.latvija.lv ir pieejama informācija par sociālās

722apdrošināšanas iemaksām un apdrošināšanas periodiem. Šo

723informāciju persona var saņemt tiešsaistē.

724Tātad persona informāciju par to, vai darba devējs faktiski

725veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, var pārbaudīt un pievērst

726darba devēja vai valsts institūciju uzmanību tam, ka likumā

727noteiktais pienākums nav pienācīgi izpildīts.

728Šajā sakarā gan jānorāda, ka personai ir tiesības, nevis

729pienākums sekot līdzi sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Tomēr

730personai ir jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana varētu

731ietekmēt tai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru.

732Personai ir nodrošināta efektīva

733iespēja saņemt informāciju par to, vai darba devējs ir pienācīgi

734veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas.

73528. Valsts institūcijām, kas uzrauga sociālās

736apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu un citus ar nodarbinātību

737saistītus jautājumus, ir pienācīgi jāpilda tām likumā noteiktie

738pienākumi un jāgādā par personu sociālo tiesību īstenošanu.

739Lai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība

740nelabvēlīgi neietekmētu pensiju apdrošināšanu, būtiska nozīme ir

741efektīvai nodokļu administrācijas darbībai (sk. likumprojekta

742"Grozījumi likumā "Par valsts sociālo

743apdrošināšanu"" sākotnējās ietekmes novērtējuma

744ziņojuma (anotācijas) 1. sadaļas 4. punktu).

745Tiesas sēdē VID pārstāve norādīja, ka piedziņas darba

746rezultātā 2011. gada desmit mēnešos valsts sociālās

747apdrošināšanas iemaksās kopā tika iekasēti 59,6 miljoni latu.

748Vienlaikus ar sociālās apdrošināšanas vispārīgo principu maiņu,

749ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību

750attiecībā uz valsts vecuma pensiju apdrošināšanu, VID pārskatījis

751darba organizācijas prioritātes, lai nodrošinātu efektīvu nodokļu

752iekasēšanu. Šobrīd VID uzdevums esot savlaicīgi apzināt sociālās

753apdrošināšanas iemaksu parādniekus un apstiprinātās nodokļu

754pārmaksas novirzīt sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu

755segšanai. Turklāt nodokļu maksātājam sociālās apdrošināšanas

756iemaksu segšanas termiņa pagarinājumu varot piešķirt tikai

757pamatojoties uz argumentētiem un rūpīgi izvērtētiem lietas

758apstākļiem un, ievērojot likuma "Par nodokļiem un

759nodevām" 24. panta nosacījumus. Nodokļu parādu iekasēšanas

760procesā par prioritāti esot izvirzīta tieši sociālās

761apdrošināšanas iemaksu parādu iekasēšana un līdz ar to arī

762savlaicīga nokavēto maksājumu piedziņas uzsākšana. Īpašu uzmanību

763VID pievēršot parādniekiem, kuru darba ņēmēji tuvākajā laikā

764sasniegs likumā noteikto pensijas vecumu. Ja preventīvi pasākumi

765ir veikti, bet parāds tomēr netiek samaksāts, VID uzsākot

766nokavēto nodokļu maksājumu bezstrīda piedziņu (sk. Satversmes

767tiesas 2011. gada 15. novembra sēdes stenogramma, lietas

768materiālu 1. sējuma 56. - 65. lpp.).

769Informatīvajā ziņojumā "Par faktiski veikto valsts

770sociālās apdrošināšanas iemaksu pensiju apdrošināšanai ietekmi uz

771personu sociālo nodrošinājumu" norādīts, ka par 209

772tūkstošiem jeb 85,6 procentiem darba ņēmēju vecumā virs 50 gadiem

773sociālās apdrošināšanas iemaksas veiktas pilnā apmērā, bet par

77424,9 tūkstošiem darba ņēmēju jeb 10,2 procentiem šīs iemaksas nav

775veiktas pilnā apmērā. Savukārt par 5,1 tūkstoti darba ņēmēju jeb

7762,1 procentu sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas vispār.

777Ziņojumā norādīts, ka analizētajā periodā par 95,8 procentiem

778darba ņēmēju vecumā virs 50 gadiem sociālās apdrošināšanas

779iemaksas ir veiktas.

780Valstī ir izveidots pienācīgs

781piespiedu mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic likumā

782noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

78329. Papildus sociālās apdrošināšanas iemaksu

784iekasēšanai un iespējai saņemt informāciju par sociālās

785apdrošināšanas iemaksu apmēru, ir jāvērtē arī tie mehānismi, kas

786nodrošina personas tiesību aizsardzību gadījumā, kad darba devējs

787vispār neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas vai neveic tās

788pilnā apmērā.

789Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji norāda, ka šādā

790gadījumā persona var vērsties valstī izveidotajās kontrolējošajās

791institūcijās, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā vai Valsts darba

792inspekcijā, kas uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību

793atbilstību normatīvajiem aktiem. Arī atbilstoši likuma "Par

794darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā"

795izveidotais fonds aizsargājot darbinieku tiesības uz darba

796samaksu un to, lai par viņiem tiktu veiktas sociālās

797apdrošināšanas iemaksas. Papildus tam arī Maksātnespējas likumā

798esot paredzēts, ka darba ņēmējs var pieteikt darba devēja

799maksātnespēju, ja tas nav pilnībā izmaksājis darba samaksu vai

800nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas divu mēnešu laikā no

801izmaksai noteiktās dienas. Turklāt Sociālās apdrošināšanas likuma

80221. panta 2.1 daļa paredz, ka noteiktos apstākļos

803pašai personai ir tiesības par sevi veikt sociālās apdrošināšanas

804iemaksas, ja darba devējs tās nav veicis.

805Tā kā katrs no minētajiem mehānismiem paredz atšķirīgus

806īstenošanas priekšnoteikumus, tie vērtējami atsevišķi.

80730. Personas tiesības ierosināt darba devēja

808maksātnespējas procesu norādīto apstākļu dēļ nav uzskatāmas par

809efektīvu mehānismu personas sociālo pamattiesību īstenošanai.

810Pirmkārt, Maksātnespējas likuma 57. panta 4. punkts noteic, ka

811viena no juridiskās personas maksātnespējas pazīmēm ir tā, ka

812"parādnieks [..] nav veicis sociālās apdrošināšanas

813obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās

814dienas". Tomēr likumdevējs attiecībā uz šādiem gadījumiem

815nav nedz noteicis darba ņēmējam vienkāršotu kārtību savu tiesību

816aizsardzībai, nedz atbrīvojis viņu no Civilprocesa likumā

817paredzētās valsts nodevas nomaksas un Maksātnespējas likuma 62.

818panta pirmajā daļā paredzētā pienākuma iemaksāt depozītu divu

819minimālo mēnešalgu apmērā. Tātad personai jārēķinās ar papildu

820izdevumiem, lai tā varētu atgūt darba devēja neveiktās sociālās

821apdrošināšanas iemaksas.

822Otrkārt, Maksātnespējas likuma 2. panta otrā daļa paredz, ka

823attiecībā uz valsti, pašvaldību vai citu publisko tiesību

824juridisko personu šajā likumā noteikto maksātnespējas procesu

825nepiemēro.

826Treškārt, maksātnespējas procesa ierosināšana gadījumā, kad

827darba devējs nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas divu

828mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas, varētu būtiski

829apdraudēt saimniecisko darbību, jo darba devēja maksātnespējas

830process vienlaikus nozīmē arī to, ka darba ņēmējs, visticamāk,

831zaudēs savu darba vietu darba devējam piederošās

832komercsabiedrības likvidācijas dēļ.

83331. Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta

8342.1 daļa paredz, ka persona, sasniedzot pensijas

835vecumu, ir tiesīga veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas

836pensiju apdrošināšanai, ja darba devējs tās nav veicis.

837Šī norma pēc būtības ir dispozitīva, proti, persona var

838izvēlēties, vai tā veiks vai neveiks sociālās apdrošināšanas

839iemaksas, kuras darba devējs nav veicis. Tātad tikai pati

840persona, izvērtējot visus apstākļus, var pieņemt ekonomiski

841pamatotu lēmumu par nepieciešamību papildināt savu pensijas

842kapitālu ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras darba devējs

843nav veicis un valsts institūcijas vēl nav iekasējušas. Šī norma

844neuzliek personai pienākumu veikt sociālās apdrošināšanas

845iemaksas, jo persona var arī gaidīt, līdz valsts institūcijas

846piedzīs no darba devēja tā neveiktās sociālās apdrošināšanas

847iemaksas.

848Pēc Satversmes tiesas ieskata, Sociālās apdrošināšanas likuma

84921. panta 2.1 daļa ir personai labvēlīga, jo paredz

850tai iespēju ietekmēt sava pensijas kapitāla apmēru gadījumā, kad

851darba devējs sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veicis likumā

852noteiktajā kārtībā.

853Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka

854Ministru kabinets kārtību, kādā persona veic valsts sociālās

855apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai, izstrādājis ar

856nokavēšanos. Ministru kabinetam kā izpildvaras institūcijai bija

857pienākums nekavējoties gādāt par likuma izpildi un iespējami īsā

858termiņā izdot attiecīgos noteikumus. Tomēr Ministru kabineta

859bezdarbība nevar būt par pamatu tam, lai liegtu personai izmantot

860likumā noteiktās tiesības.

861Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka vairumā gadījumu sociālās

862apdrošināšanas iemaksu parāds veidojas īslaicīgi - kamēr valsts

863institūcijas nepiedzen neveiktās sociālās apdrošināšanas

864iemaksas. Saskaņā ar VID sniegto informāciju vidējais sociālās

865apdrošināšanas iemaksu parāda ilgums ir divi gadi un seši mēneši.

866Situācijas atrisinājuma varianti ir divi: vai nu sociālās

867apdrošināšanas iemaksu parāds tiks samaksāts un neradīs personai

868nekādas nelabvēlīgas sekas, vai arī neveiktās sociālās

869apdrošināšanas iemaksas tiks kompensētas no Darbinieku prasījumu

870garantiju fonda atbilstoši likumam "Par darbinieku

871aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un arī

872šādā gadījumā nelabvēlīgu seku nebūs.

873Turklāt Pensiju likuma pārejas noteikumu 23. punkts nosaka: ja

874tiek iegūtas tiesības uz pensijas palielināšanu sakarā ar

875sociālās apdrošināšanas iemaksu papildināšanu par periodu pirms

876pensijas piešķiršanas, pensija pārrēķināma ar tās piešķiršanas

877dienu. Likums noteic, ka pensijas pārrēķins izdarāms ne biežāk kā

878reizi pusgadā. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad sociālās

879apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai par periodu pirms

880pensijas piešķiršanas tiks papildinātas - proti, darba devējs

881nomaksās parādu vai iemaksas tiks segtas no Darbinieku prasījumu

882garantiju fonda -, pensija, pamatojoties uz personas iesniegumu,

883tiks pārrēķināta ar tās piešķiršanas dienu, bet ne biežāk kā

884reizi pusgadā. Pārrēķinot pensiju, tiks aprēķināta un personai

885izmaksāta līdz šim izmaksātās un pārrēķinātās pensijas apmēru

886starpība. Tātad persona saņems tādu pensiju, kāda tai

887pienāktos.

888Tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta

8892.1 daļa ir vērtējama kā viens no elementiem, kas

890nodrošina personas iespējas efektīvi līdzdarboties sava pensijas

891kapitāla uzkrāšanā. Turklāt visi minētie mehānismi aplūkojami

892kompleksi, proti, persona var sekot līdzi sava pensijas kapitāla

893uzkrāšanai un tādējādi pārbaudīt, vai darba devējs pienācīgi

894pilda likumā noteiktos pienākumus. Ja persona konstatē, ka

895sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas, tā var vērsties

896valsts institūcijās, kuru pienākums ir novērst normatīvo aktu

897neievērošanu. Tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta

8982.1 daļā ietvertais regulējums uzskatāms par pēdējo

899līdzekli adekvāta pensijas apmēra nodrošināšanai. Turklāt tas ir

900pagaidu līdzeklis, jo personas veiktās sociālās apdrošināšanas

901iemaksas tiek atmaksātas, tiklīdz VID tās piedzinis no darba

902devēja. Tomēr norādāms, ka personai nav pienākuma izmantot

903Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļā

904ietverto regulējumu.

905Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais

906teikums un 21. panta 2.1 daļa pēc būtības neskar

907jautājumu par likumdevēja konstitucionālo pienākumu pienācīgā

908kārtā iekasēt sociālās apdrošināšanas iemaksas.

909Būtisks ir arī tas apstāklis, ka apstrīdētajās normās

910ietvertais regulējums ir regulāri vērtējams, proti, Sociālās

911apdrošināšanas likuma pārejas noteikumu 49. punkts uzliek

912Ministru kabinetam un Saeimai par pienākumu regulāri izvērtēt šā

913regulējuma efektivitāti. Ja tiek secināts, ka apstrīdētajās

914normās paredzētais mehānisms nedod plānoto efektu, Saeimai un

915Ministru kabinetam ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus,

916lai novērstu nelabvēlīgās sekas.

917Likumdevējs, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu

918kārtību, ir veicis pasākumus pensiju sistēmas stabilizēšanai un

919izveidojis pienācīgu mehānismu šīs kārtības īstenošanai, turklāt

920personām ir paredzēta iespēja līdzdarboties sava pensijas

921kapitāla veidošanā un uzkrāšanā.

922Līdz ar to Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās

923daļas otrais teikums un 21. panta 2.1 daļa atbilst

924Satversmes 1. un 109. pantam.

925Nolēmumu

926daļa

927Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

928Satversmes tiesa

929nosprieda:

930atzīt likuma "Par valsts

931sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas otro teikumu

932un 21. panta 2.1 daļu par atbilstošu Latvijas

933Republikas Satversmes 1. un 109. pantam.

934Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

935Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

936Spriedums pasludināts Rīgā 2011. gada 20. decembrī.

937Tiesas sēdes priekšsēdētājs

938G.Kūtris