9. pants
, saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena cilvēka

tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo apdrošināšanu.

Pakta saturu citastarp atklāj ANO Ekonomisko, sociālo un

kultūras tiesību komiteja, kas izveidota, lai uzraudzītu

Pakta īstenošanu, savā skaidrojumā (turpmāk - Skaidrojums)

(sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights,

General Comment No. 19. The right to social security,

E/C.12/GC/19, 4 February 2008). Tomēr, jāņem vērā, ka šajā

skaidrojumā secinātais ir vērtējams tikai kā pietiekami

autoritatīvs viedoklis, kas valstīm iesaka izvēlēties optimālo

rīcības modeli konkrētas problēmas risināšanai (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā Nr.

2005-25-01 22. punktu). Šādi skaidrojumi nav juridiski

saistoši, un tajos ietvertie ieteikumi atzīstami par izteikti

rekomendējoša raksturu avotiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

16. punktu).

Skaidrojumā norādīts, ka valstu pienākums ir nodrošināt visām

personām tiesības baudīt cilvēktiesības uz sociālo nodrošinājumu

vismaz minimālā līmenī. Tas, citastarp, ietver tādu sociālās

apdrošināšanas sistēmu izveidošanu, kuras prasa obligātus

maksājumus no darba ņēmējiem, darba devējiem un atsevišķos

gadījumos no valsts (Skaidrojuma 4. punkta "a"

apakšpunkts). Valsts pienākums ir nodrošināt efektīvu

sociālās aizsardzības sistēmas administrēšanu un pārraudzību,

vienlaikus nodrošinot arī pensiju sistēmas ilgtspēju, lai

tiesības uz sociālo nodrošinājumu varētu īstenot gan pašreizējās,

gan arī nākamās paaudzes (Skaidrojuma 11.punkts).

Skaidrojuma 59. punktā ir uzskaitītas pamatprasības, kas

uzskatāmas par Paktā ietverto obligāti nodrošināmo tiesību

kodolu.

Valsts pienākums citastarp ir nodrošināt sociālos pakalpojumus

un citu palīdzību tiem vecajiem cilvēkiem, kuri, sasniedzot

pensijas vecumu, nav uzkrājuši nepieciešamo stāžu vai arī

neiegūst tiesības saņemt uz apdrošināšanas iemaksām balstītu

pensiju un kuriem nav citu ienākumu avotu (Skaidrojuma 15.

punkts). Turklāt pensiju sistēmas ietvaros ir jānodrošina

tas, ka indivīdiem ir pieejama informācija par sociālās

apdrošināšanas sistēmu un tās darbības kārtību pārskatāmā veidā

(Skaidrojuma 26. punkts). Taču Pakts neliek izveidot

noteikta modeļa sociālās apdrošināšanas sistēmu. Toties Pakts

uzliek likumdevējam obligātu pienākumu veikt efektīvus un

nepieciešamus likumdošanas un citus pasākumus, lai vērstos pret

darba devējiem un personām, kas neveic iemaksas sociālās

apdrošināšanas sistēmā (Skaidrojuma 45. punkts).

Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro,

vai izveidotā pensiju sistēma spēj nodrošināt sociālo tiesību

kodolu un vai likumdevējs pilda savu pienākumu piemērot

attiecīgus pasākumus personām, kuras neveic iemaksas sociālās

apdrošināšanas sistēmā.

15.3. Satversmes 109. pantā nav reglamentēti

pensiju sistēmas noteikumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

secinājumu daļas 1. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas

uzbūves un darbības principi ir likumdošanas ceļā izlemjams

jautājums, proti, likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu

konkretizēt likumos.

Likumdevējs ir paredzējis personu tiesības uz Satversmes 109.

pantā garantēto sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas

veidā.

Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir

apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad,

iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz

attiecīgu nodrošinājumu" (Satversmes tiesas 2004. gada

26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punkts).

Tiesības saņemt pensiju ietilpst Satversmes 109. pantā

noteiktajās pamattiesībās uz sociālo nodrošinājumu.

Pensiju sistēmas pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās

apdrošināšanas principa balstītais raksturs veido saikni starp

visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās

apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu

līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu).

Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais

teikums pēc būtības paredz to, ka personai piešķirtās valsts

vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no faktiski veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām. Ar apstrīdētajām normām ir mainīta

sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtība attiecībā uz

pensiju apdrošināšanu.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ierobežojis

personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā,

jo tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kādā persona

līdzdarbojusies pensijas kapitāla uzkrāšanā, saglabājas

neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir uzskaitītas veiktās sociālās

apdrošināšanas iemaksas. Tātad apstrīdētās normas nav vērtējamas

kā ierobežojums tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētās

normas neskar arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt

sistēmu, kas vērsta uz pensionēšanās vecumu sasniegušo personu

sociālo un ekonomisko aizsardzību, jo šāda sistēma jau pastāv

neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites

kārtības.

Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā

ietilpst tikai tādas sociālās palīdzības nodrošināšana, kas tiek

garantēta pat tad, ja persona nav veikusi sociālās apdrošināšanas

iemaksas. Personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā

līmenī tiek garantētas ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 34.

punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no

personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēra. Līdz ar to konkrētajā

gadījumā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā

līmenī netiek skartas.

15.4. Satversmes 109. pants neliedz likumdevējam mainīt

izveidoto sociālās drošības sistēmu, proti, likumdevējs var

izvēlēties citus risinājumus noteiktu sociālo problēmu

risināšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 10. punktu). Likumdevējs ne

vien izstrādā pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, bet arī lemj

par apstākļiem, kādos būtu izdarāmas izmaiņas pensiju sistēmā.

Līdz ar to likumdevējam ir tiesības mainīt pensiju sistēmas

darbības noteikumus, ja tam ir objektīvi iemesli un pienācīgs

pamatojums.

Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas

kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības,

likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi

saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība

nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.14. punktu). Savukārt

"tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs

ievērojis šīs rīcības brīvības robežas" (Satversmes

tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.

punkts).

Satversmes tiesa jau iepriekš uzsvērusi: ja likumdevējs ir

izšķīries veidot tādu pensiju sistēmu, kurā pensijas apmērs ir

atkarīgs no personas līdzdarbības pensijas kapitāla uzkrāšanā,

tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība

attiecībā uz šo pensiju sistēmu atbilstu tiesiskas valsts

principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 16. punktu).

Tātad likumdevēja rīcības brīvības apjomam, pieņemot lēmumus

sociālo tiesību jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un

principiem. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros ir

jāpārbauda:

1) vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir

rīkojies tiesiski, proti, atbilstoši Satversmes normām un

principiem, un vai pensiju sistēmas darbības noteikumi mainīti ar

pienācīgu pamatojumu, proti, vai konkrētais regulējums ir vērsts

uz sabiedrībai nozīmīgu interešu īstenošanu un konstitucionāli

nozīmīgu vērtību aizsardzību;

2) vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips un sociāli

atbildīgas valsts princips.

II

16. Satversmes tiesa jau vairākos nolēmumos ir

analizējusi Latvijā pastāvošo pensiju sistēmu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 1. punktu, 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu, 2010. gada 1. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 17. punktu un 2011. gada 17.

februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106 6.2. punktu).

Lai secinātu, vai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu

kārtība atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, ir

jānoskaidro, uz kādiem principiem ir balstīta Latvijā pastāvošā

pensiju sistēma.

16.1. 1995. gadā Saeima akceptēja Pensiju reformas

koncepciju. Likumdevējs bija iecerējis izveidot tādu pensiju

sistēmu, kura "nodrošinātu sociālās garantijas personām, kas

ar savām iemaksām piedalījušās tās veidošanā"(Pensiju

reformas koncepcijas 10. lpp.). Tādēļ no 1996. gada 1.

janvāra Latvijā ir ieviesta individualizētā sociālās

apdrošināšanas iemaksu uzskaite.

Līdz ar to pensiju sistēma atbilstoši sociālās apdrošināšanas

iemaksām garantē ienākumu aizvietojumu, iestājoties pensijas

vecumam, proti, pensijas apmērs ir tieši atkarīgs no ienākumiem,

no kuriem aprēķinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Pēc likumdevēja ieskata, šāda pensiju sistēma "lielā mērā

atbilst priekšstatiem par sociālo taisnīgumu, jo likvidē stimulu

noslēpt savu nodarbinātību (iedzīvotāji ir ieinteresēti izdarīt

sociālos maksājumus, legāli piedalīties darba tirgū) vai daļu

savas izpeļņas" (sk. Pensiju reformas koncepcijas 12.

lpp.).

1995. gadā izstrādātā Pensiju reformas koncepcija paredzēja

ieviest trīs līmeņu pensiju sistēmu, kas ietver paaudžu

solidaritātes pensiju shēmu, fondēto pensiju shēmu un privātos

pensiju fondus. Likumdevējs bija iecerējis izstrādāt pensiju

sistēmu, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi no

ekonomiskajām izmaiņām (sk. Pensiju reformas koncepcijas 10.

lpp.) Tāpēc tika izstrādāts regulējums, kas personām dod

iespēju ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt

personu pašu izdarītās un to labā brīvprātīgi izdarītās naudas

līdzekļu iemaksas, tādējādi nodrošinot papildu pensijas kapitālu

(sk.: Likums "Par privātajiem pensiju fondiem"//

Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 20. jūnijs, Nr. 150/151). Tika

izstrādāta arī fondēto pensiju shēma, lai sekmētu uzkrājumu

veidošanu, kuri kalpotu kā papildu balsts sociālās drošības

sistēmai (sk.: Valsts fondēto pensiju likums // Latvijas

Vēstnesis, 2000. gada 8. marts, Nr. 78/87).

Tā kā otrais un trešais pensiju līmenis prasa personas

līdzdarbību pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad atbildība par

pienācīgu pensijas apmēru jāuzņemas arī pašai personai.

Pensiju sistēma, it sevišķi tās pirmais līmenis, balstās uz

solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principiem.

Pirmais minētais princips paredz solidaritāti starp sociālās

apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas

pakalpojumu saņēmējiem, proti, pensijas tiek finansētas no

pašreizējo sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju iemaksām.

Taisnīguma princips paredz to, ka pensijas apmērs ir

proporcionāls sociālās apdrošināšanas iemaksu lielumam un darba

ņēmēja darba stāžam. Savukārt individuālā ieguldījuma princips

paredz: lai gan visi sociālās apdrošināšanas maksājumi visa darba

stāža garumā tiek ieskaitīti speciālajā budžetā, iemaksātie

līdzekļi tiek reģistrēti, novirzīti un uzkrāti katra maksātāja

individuālā pensiju iemaksu kontā. Šo principu nozīmību pensiju

sistēmas sekmīgā un ilgtspējīgā funkcionēšanā tiesas sēdes laikā

akcentēja arī pieaicinātā persona Dr. oec. E. Voļskis

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 29. novembra sēdes

stenogramma, lietas materiālu 2. sējuma 110. - 120.

lpp.).

16.2. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka pensiju

reformas rezultātā Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas

sistēma spēj nodrošināt pensiju un citu sociālo pakalpojumu

pieejamību ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā

sistēmā līdzdarbojusies. Latvijā izveidotās pensiju sistēmas

ilgtspēju nodrošina trīs elementi: adekvātums, finansiālā

ilgtspēja un spēja pielāgoties pārmaiņām. Tas nozīmē, ka pensiju

sistēmas ietvaros tiek garantēti droši finansēti, adekvāti

ienākumi, kas nedestabilizē valsts finanses un neuzliek pārlieku

apgrūtinājumu nākamajām paaudzēm, tajā pašā laikā nodrošinot

taisnīgumu un solidaritāti, kā arī iespēju reaģēt uz mainīgajām

indivīdu un sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. un

27.2. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga darbība

ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti solidaritātes,

taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un nodrošināta to

mijiedarbība.

Aplūkojot Latvijā izveidotās pensiju sistēmas darbības

pamatprincipus, jāsecina, ka pensiju sistēma citastarp ietver arī

personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un savas

pensijas apmēru. Tātad pensiju sistēma balstās uz to, ka sociālās

apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas

tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē. Turklāt pensiju

sistēmai ir raksturīgs tāds aspekts kā personas līdzdarbība visā

nodarbinātības periodā. Tādējādi no pensiju sistēmas darbības

pamatprincipiem izriet tas, ka likumdevējs ir tiesīgs prasīt

personu līdzdarbību pensijas kapitāla veidošanā un uzkrāšanā.

Līdz ar to persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības

var pilnvērtīgi izmantot tad, ja tā līdzdarbojusies pensiju

sistēmā. Tādā gadījumā valsts vecuma pensijas apmērs ir

proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.

17. Lai izvērtētu, vai likumdevējs, mainot pensiju

sistēmas darbības noteikumus, ir rīkojies tiesiski, Satversmes

tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs ir rīkojies parlamentārās

procedūras ietvaros, proti, vai apstrīdētās normas uzskatāmas par

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un vai likumdevējs,

reglamentējot sociālās tiesības, ir ievērojis vispārējos tiesību

principus, tostarp pensiju sistēmas darbības pamatprincipus.

Apstrīdētās normas veido vienotu, savstarpēji cieši saistītu

regulējumu, jo tās kopumā nosaka faktisko sociālās apdrošināšanas

iemaksu kārtības īstenošanu. Līdz ar to minētajos jautājumos

Satversmes tiesa apstrīdētās normas vērtēs kā vienotu

regulējumu.

18. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

tas, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā

ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka Saeima

pati nosaka sev darbības kārtību [sk. Satversmes tiesas 1998.

gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3.

punktu, 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03

secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2008-09-0106 6.1. punktu].

2010. gada 20. decembrī Saeima valsts budžeta likumprojektu

paketes ietvaros pieņēma apstrīdētās normas.

Valsts budžets kā saimnieciska rakstura politikas plānošanas

dokuments ietver ne vien konkrētu izdevumu un ieņēmumu aprēķinu -

finanšu līdzekļu kopumu -, bet arī pasākumu kopumu, kas paredz

labumu pārdali un sadali starp sabiedrības grupām. Likumdevēja

uzdevums ir raudzīties, lai valsts budžetā būtu pietiekami daudz

līdzekļu, kā arī tiktu izstrādāts pienācīgs regulējums

sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Tādēļ Saeimas kārtības

rullī paredzēta īpaša procedūra valsts budžeta pieņemšanai.

Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta

likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma

projekts un likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu

jeb ar budžetu saistīti likumprojekti. Tā kā valsts finanšu

līdzekļu plānošanas pamats ir valsts ienākumu un izdevumu

aprēķins, likumdevējam ir tiesības un tai pašā laikā arī

pienākums valsts budžeta likumā

un to pavadošo likumu paketē reglamentēt vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz

konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu

līdzekļu izlietojumu.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka speciālais budžets ir

valsts budžeta sastāvdaļa un tātad starp abiem šiem budžetiem

pastāv finansiālas kopsakarības. Mainoties sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem vai ienākumiem, tiek

ietekmēts visa valsts budžeta līdzsvars (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 21.

punktu).

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 1. punkts

noteic, ka sociālās apdrošināšanas iemaksa ir nodoklis. Līdz ar

to apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar speciālā budžeta

ieņēmumiem un to plānošanu. Apstrīdētajās normās ietvertais

regulējums pārsniedz viena saimnieciskā gada ietvaru, tomēr

situācija speciālajā budžetā prasīja neatliekamu rīcību un

nepieciešamību izstrādāt regulējumu, kas būtu vērsts uz šā

budžeta finansiālās ilgtspējas nodrošināšanu.

Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa

likumprojektā tika iestrādāta kā atbildīgās komisijas - Budžeta

un finanšu (nodokļu) komisijas - priekšlikums, sagatavojot

likumprojektu otrajam lasījumam. Satversmes tiesa jau ir

norādījusi, ka Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta

sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā

komisija nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē

tiek sagatavots pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.4. punktu un

2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2.

punktu).

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2010. gada 10. un 16.

decembra sēžu protokoli Nr. 19 un Nr. 23 neatspoguļo argumentus,

kas bijuši pamatā konkrētā regulējuma pieņemšanai, proti, Saeimas

Juridiskais birojs savā atzinumā vērsis komisijas uzmanību uz to,

ka, sākotnēji izvērtējot, šķiet, ka apstrīdētās normas ir

pretrunā ar Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītajiem

secinājumiem (sk. lietas materiālu 1. sējuma 45. - 64.

lpp.).

Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi Saeimas uzmanību uz to,

ka būtisku atzinumu izvērtēšanas neatspoguļošana komisijas sēdes

protokolā liedz gūt pilnvērtīgu ieskatu par komisijas sēdes gaitu

un lēmumiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-0106 18.4. punktu).

Tomēr izskatāmajā lietā minētais apsvērums nedz pamato, nedz

izslēdz apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.

Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas ir izsludinātas

Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

Apstrīdētās normas ir pieņemtas un

izsludinātas pienācīgā procesuālā kārtībā.

19. Saeima norāda, ka apstrīdētajām normām ir divi

savstarpēji saistīti mērķi - sabalansēt speciālā budžeta

ieņēmumus un izdevumus un īstenot citu personu tiesības uz

sociālo nodrošinājumu, garantējot, ka šīs tiesības būs

realizējamas arī nākotnē. Saeima arī uzskata, ka apstrīdētās

normas ir vērtējamas kā viens no pasākumiem, kas vērsti uz ēnu

ekonomikas apkarošanu.

Satversmes tiesa jau iepriekš par tiesiski nozīmīgu apsvērumu

sociālo tiesību jomā ir atzinusi mērķi sabalansēt valsts pensiju

speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu daļas. Sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par

pamatu šā budžeta ilgtspējas garantēšanai, tādēļ būtiski ir

izvairīties no deficīta veidošanās speciālajā budžetā, kā arī

nodrošināt to, lai pensiju izmaksas būtu iespējamas arī nākotnē,

kad demogrāfiskais stāvoklis, iespējams, būs citāds (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-08-01 8. punktu).

Ņemot vērā to, ka pienākums izveidot ilgtspējīgu pensiju

sistēmu ir pamatā tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējam

speciālā budžeta finansiālās iespējas ir jāsamēro ne tikai ar

personas tiesībām sociālajā jomā, bet arī ar nepieciešamību

nodrošināt visas sabiedrības labklājību. Atbildība par speciālā

budžeta sabalansēšanu un saprātīgu šā budžeta līdzekļu

izlietošanu gulstas uz valsti. Līdz ar to speciālā budžeta

pašfinansēšanās princips personas pamattiesības uz sociālo

nodrošinājumu saista ar šā budžeta ieņēmumu un izdevumu

sabalansētību.

Ēnu ekonomikā plaši izplatīta ir nelegālā nodarbinātība,

nodokļu nemaksāšana, arī darba algu izmaksa

"aploksnēs", darījumu apliecinošu čeku neizsniegšana,

dubultā grāmatvedība un citas nelikumīgas darbības. Ēnu ekonomika

veicina nevienlīdzīgu konkurenci, izkropļo tirgu un negatīvi

ietekmē nodokļu iekasēšanu (sk. Ministru kabineta 2004. gada

29. janvāra rīkojuma Nr. 60 "Pamatnostādnes "Par

nelegālās nodarbinātības samazināšanas pasākumiem""

informatīvās daļas 3.lpp.).

Arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija

norādījusi, ka liela daļa sabiedrības ir gatava nepildīt

saistības pret valsti un nemaksāt nodokļus, ja tas uzlabotu

attiecīgo personu tūlītējo materiālo stāvokli (sk. Valsts

prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas pārskata ziņojuma par

sabiedrības noskaņojumu 2009. gadā 6. punktu

http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3168, aplūkots 2011. gada 6.

decembrī).

Tā kā par personām, kuras ir nelegāli nodarbinātas, faktiski

netiek maksāti nodokļi, nodokļu slogs gulstas uz tiem darba

devējiem un darba ņēmējiem, kuri maksā visus nodokļus. Līdz ar to

nelegālā nodarbinātība citastarp negatīvi ietekmē sociālā budžeta

sabalansētību un būtiski kaitē šā budžeta finansiālajai

ilgtspējai.

Var piekrist Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka darba devēju

pienākumu izpildes uzraudzība un ēnu ekonomikas apkarošana ir

valsts uzdevums. Tomēr pamatots ir arī Saeimas pārstāvja

viedoklis, ka ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumu veikšana bez

ieinteresēto personu un visas sabiedrības iesaistīšanās nebūs

efektīva. Viens no demokrātijas priekšnoteikumiem ir sabiedrības

aktīva līdzdarbība pasākumos, kas skar sabiedrības

sociālekonomiskās dzīves kvalitāti. Sabiedrības

vajadzību nodrošināšana prasa aktīvu pilsonisko

līdzdarbību un to, ka valsts iedzīvotāji uzņemas kopēju atbildību

par valsts ilgtspējīgu attīstību.

Ministru kabineta 2010. gada 27. maija rīkojumā Nr. 287

"Par Pasākumu plānu ēnu ekonomikas apkarošanai"

norādīts, ka nepieciešams izstrādāt "sabiedrības

informēšanas/izglītošanas sistēmu, lai sniegtu informāciju par

iekasēto nodokļu izlietojumu un visiem labumiem, ko nodokļu

maksātājs gūst no nodokļu maksāšanas".

Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kas paredz

personas pensijas apmēru saistīt ar tās veikto sociālās

apdrošināšanas iemaksu kopsummu, varētu veicināt personas

ieinteresētību maksāt nodokļus. Tas, ka ar apstrīdēto normu

palīdzību varētu tikt samazināts ēnu ekonomikas īpatsvars,

vērtējams kā pozitīvs blakus efekts, kas vērsts uz sabiedrības

labklājības aizsardzību.

Apstrīdētās normas ir vērstas uz pensiju sistēmas ilgtspējas

nodrošināšanu, līdzsvarojot speciālā budžeta ieņēmumus un

izdevumus, un līdz ar to arī uz sabiedrības labklājības un citu

cilvēku tiesību aizsardzību.

Apstrīdētās normas pieņemtas gan

sabiedrībai nozīmīgu interešu, gan konstitucionālo vērtību

aizsardzības labad.

20. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga ir

politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā parasti tiek

pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no

politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no likumdevēja

priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem,

valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas

īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 16. punktu).

Labklājības ministrija norāda, ka citi līdzekļi, ar kādiem

varētu panākt pensiju sistēmas un sociālā budžeta ilgtspēju, ir

personām vēl nelabvēlīgāki vai arī var radīt virkni nelabvēlīgu

sociālekonomisku seku. Tā kā speciālais budžets veidojas no

sociālās apdrošināšanas iemaksām, tad ietaupījumu tajā var radīt

vai nu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšana, vai

personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēra samazināšana.

Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko

regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām,

nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

racionālāko risinājumu.

Lai izvērtētu, vai likumdevējs nav pārkāpis savas rīcības

brīvības robežas, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmes

109. pantā paredzēto pamattiesību īstenošanai, Satversmes tiesai

jāpārliecinās par to, vai ir ievēroti tiesiskās paļāvības un

sociāli atbildīgas valsts principi.

21. Pieteikumā pausts uzskats, ka apstrīdētās normas

neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības

principam. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja, ka,

ieviešot jauno regulējumu, tiekot būtiski ietekmētas personas

tiesības uz sociālo nodrošinājumu pēc pensionēšanās vecuma

sasniegšanas. Nenosakot pārejas periodu jaunā regulējuma

ieviešanai un atceļot deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu

kārtību, tiekot pārkāpts Satversmes 1. pantā nostiprinātais

tiesiskās paļāvības princips.

Tiesiskās paļāvības princips nozīmē, ka persona var paļauties

uz to, ka tiesības un likumiskās intereses, kuras tā ir ieguvusi,

tai vēlāk netiks atņemtas. Šā principa pamatā ir personas

paļaušanās uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību. Tā galvenais

uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad normatīvā

regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama

privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 21. punktu). Taču tiesiskās paļāvības princips

neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-21-01 19. punktu). Tiesiskās paļāvības princips

citastarp noteic arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības nevar

pastāvēt neierobežoti ilgi, proti, šis princips nedod pamatu

ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2004-03-01 9.3. punktu).

Apstrīdētās normas tika pieņemtas 2010. gada 20. decembrī un

stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī. Faktisko sociālās

apdrošināšanas iemaksu kārtība tika attiecināta uz nākotnē

veicamām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Apstrīdētās normas

neietekmē tās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas bija veiktas

saskaņā ar deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, un

tādējādi normatīvā regulējuma grozījumi nenoved pie privātpersonu

tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas neuzliek

personai jaunus pienākumus. Personai nav pienākuma regulāri

pieprasīt informāciju par to, vai darba devējs pienācīgi veic

sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo tās ir personas tiesības.

Līdz ar to likumdevējam šajā gadījumā nebija jānosaka pārejas

periods, lai personas varētu pielāgoties jaunajai kārtībai.

Apstrīdētās normas neskar tiesiskās

paļāvības principu, tādēļ nav nepieciešams izvērtēt to atbilstību

šim principam.

22. No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts

pienākums izstrādāt ilgtspējīgu un sabalansētu politiku

sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Tāpēc likumdevējam jārada

tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts ilgtspējīgu

attīstību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 21.3. punktu).

Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka situācija sociālajā

budžetā ir nesaraujami saistīta ar valsts kopējo ekonomisko

situāciju, ko raksturo ekonomiskās aktivitātes mazināšanās.

Minētie apstākļi arī izraisa sociālās apdrošināšanas iemaksu

apjoma samazināšanos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu un 2010.

gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 20.

punktu).

Jau vairākus gadus demogrāfiskā situācija Latvijā ir negatīva,

jo turpinās sabiedrības novecošanās, ko raksturo zema dzimstība

un vidējā mūža ilguma pieaugums. Sabiedrības novecošanās ir

nopietns risks sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei ne

tikai pašlaik, bet arī turpmāk (sk. Koncepcijas

informatīvās daļas 5. lpp.

http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3518, aplūkota 2011. gada 2.

decembrī; Koncepcija apstiprināta ar Ministru kabineta 2010. gada

17.novembra rīkojumu Nr. 647 //Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 23.

novembris, Nr. 185). Turklāt jāņem vērā arī Centrālās

statistikas pārvaldes dati, kas liecina, ka Latvijā ir negatīvs

migrācijas saldo un pieaugusi darbspējas vecuma iedzīvotāju

mirstība (sk.: Par Latvijas iedzīvotāju vecumsastāva izmaiņu

tendencēm

http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-latvijas-iedzivotaju-vecumsastava-izmainu-tendencem-32045.html,

aplūkots 2011. gada 7.decembrī).

Tātad valsts ekonomiskā un demogrāfiskā situācija ietekmē

speciālā budžeta stabilitāti. Satversmes tiesa atkārtoti uzsver,

ka Saeimai šajā sakarā ir pienākums rīkoties, lai nodrošinātu

sabiedrības labklājību ilgtermiņā (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2

punktu).

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka likumdevējam jāapsver

katra lēmuma ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju un savlaicīgi

jāveic ekonomiskā un demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi.

Nenovēršot riskus savlaicīgi, pensiju sistēma var tikt vājināta

pat tik lielā mērā, ka tās normālas funkcionēšanas atjaunošana

prasītu ilgāku laiku un daudz lielākus resursus (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-21-01 20.3. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka pārsteidzīgie un

iepriekš nepietiekami izsvērtie lēmumi līdztekus ar valsts

ekonomisko stāvokli ir izraisījuši pašreizējo nelabvēlīgo

situāciju speciālajā budžetā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.1.2. punktu).

Arī šajā lietā Satversmes tiesa konstatē, ka speciālā budžeta

finansiālo ilgtspēju apdraud vairākas problēmas, kurām vēl

joprojām nav rasts pienācīgs risinājums (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 29. novembra sēdes stenogramma, lietas materiālu 2.

sējuma 83. - 93. lpp.).

Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz

piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts

budžeta līdzekļi. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesas pienākums

ir vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību rast šīs

situācijas risinājumu. Likumdevēja pārmērīgā vilcināšanās izlemt,

kādā veidā tiks nodrošināta speciālā budžeta finansiālā

ilgtspēja, rada sabiedrības interešu un pamattiesību pārkāpšanas

risku. Pasākumi, ar kādiem īstermiņā var sakārtot valsts sociālās

apdrošināšanas sistēmu, nenovērš speciālā budžeta finansiālo

problēmu cēloņus. Pārdomātas un sabalansētas ilgtermiņa politikas

trūkums, kā arī adekvātu un ekonomiski pamatotu pasākumu

neesamība liecina par to, ka pensiju sistēmas un sociālā budžeta

pastāvēšana var tikt apdraudēta.

23. Pensiju sistēmas sekmīga darbība ir cieši saistīta

ar personu uzticēšanos šai sistēmai un ieinteresētību veikt

sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādēļ persona ir jāinformē par

dažādos pensiju sistēmas līmeņos paredzētajām iespējām nodrošināt

pienācīgu pensijas apmēru.

Nesaprotama, sarežģīta un nestabila pensiju sistēma mazina

personu ieinteresētību tajā līdzdarboties. Likumdevējam ir

jāveicina stabilitāte, sniedzot skaidru informāciju par pensiju

sistēmas darbību un turpmāko sociālo politiku. Pensiju sistēmas

darbībai jāvieš sabiedrībā pārliecība par to, ka pensijas apmēru

noteiks veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši

normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai.

Tikai tad persona varēs pieņemt līdzsvarotus un saprātīgus

lēmumus par savas pensijas nodrošināšanu.

Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir pienākums

nodrošināt, lai ikviena persona un visa sabiedrība būtu pienācīgi

un savlaicīgi informēta par pensiju sistēmas darbības

pamatprincipiem. No lietas materiāliem un tiesas sēdē paustajiem

viedokļiem Satversmes tiesa nav guvusi pārliecību par to, ka

šobrīd ikviena persona apzinās un saprot, kā faktisko sociālās

apdrošināšanas iemaksu kārtība ietekmē pensiju aprēķināšanu un

apmēru.

Turklāt jānorāda, ka minēto apstākļu dēļ sociālās

apdrošināšanas iemaksas varētu samazināties un līdz ar tām

būtiski samazinātos arī speciālā budžeta ieņēmumi. Finanšu

līdzekļu trūkums valstij liegtu iespēju garantēt tiesības uz

sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā pat tām personām, kas līdz

šim līdzdarbojušās pensiju sistēmā. Jāņem vērā arī tas, ka

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai nesamērīgi

liels slogs gulstas uz personām, par kurām sociālās

apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas, un tādējādi faktiski tiek

apdraudēta solidaritātes principa efektīva īstenošana. Sociālais

taisnīgums prasa, lai no speciālā budžeta līdzekļiem visupirms

tiktu finansētas pensijas tām personām, kuras pienācīgi

līdzdarbojušās pensijas kapitāla uzkrāšanā. Arī Saeima savā

atbildes rakstā atzīst, ka valstij nav jāuzņemas atbildība par

personām, kuras nav veltījušas pietiekamu uzmanību tam, vai darba

devējs veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un pilda likumā

noteiktos pienākumus, bet paļāvušās uz to, ka nepieciešamības

gadījumā valsts tām tāpat sniegs sociālo nodrošinājumu.

24. Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību sociāli

atbildīgas valsts principam, par kritēriju kalpo tas, vai

likumdevēja izraudzītais risinājums ir sociāli atbildīgs. Sociāli

atbildīgs risinājums ir tāds risinājums, kura rezultātā atsevišķu

personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības

interesēm. Tāpēc ir jāvērtē likumdevēja izraudzītie līdzekļi

kopsakarā ar nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru starp valsts

ekonomiskajām iespējām, visas sabiedrības labklājību un sociāli

taisnīgu risinājumu. Sociāli atbildīgs risinājums šādos apstākļos

var tikt balstīts uz to, ka vienlaikus ar izmaiņām normatīvajos

aktos tiek paredzēta iespēja personai īstenot tās tiesības, ko

valsts tai reiz piešķīrusi, atbilstoši valsts finansiālajām

iespējām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu).

Saeima uzskata, ka ar apstrīdēto normu palīdzību likumdevējs

veic sociāli taisnīgas un sabiedrības interešu ievērošanai

nepieciešamas reformas. Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšana ir

uzskatāma par sociāli atbildīgu risinājumu, proti, tādu

risinājumu, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses

tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm.

Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr.

2009-44-01 jēdziens "sociāli atbildīgs risinājums"

lietots reformu kontekstā. Sociālās apdrošināšanas likuma 5.

panta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzēto sociālās

apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtību var uzskatīt par

sociālās apdrošināšanas sistēmas reformu, jo pensijas apmērs var

mainīties, ja tā tiek aprēķināta, ņemot vērā faktiski veiktās,

nevis deklarētās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Turklāt

Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais

teikums pieņemts nozīmīgu sabiedrības interešu nodrošināšanas

labad, jo likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir centies

uzlabot sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai nodrošinātu tās

ilgtspēju, kā arī palielinājis personas iespēju līdzdarboties

pensiju sistēmā.

Satversmes tiesa secina, ka faktisko sociālās apdrošināšanas

iemaksu kārtība atbilst no Satversmes izrietošajiem principiem,

proti, nodrošina to, ka personas pensijas apmērs būs taisnīgs -

proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām - un

atkarīgs no personas līdzdalības pensijas kapitāla veidošanā.

Vienlaikus tiek nodrošināta pensiju sistēmas ilgtspēja, jo

nākamajām paaudzēm ir tiesības uz pensiju atbilstoši faktiski

veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Likumdevējs, ieviešot

faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, ir ievērojis no

Satversmes izrietošos principus un rīkojies savas rīcības

brīvības ietvaros.

Līdz ar to faktisko sociālās

apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst sociāli atbildīgas valsts

principam un tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta

ceturtās daļas otrais teikums atbilst Satversmes 1. un 109.

pantam.

III

25. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka nodokļi ir

valstiski organizētas sabiedrības priekšnoteikums un valsts

politikas sastāvdaļa. Ieņēmumi no nodokļiem veido būtisku

kopējo valsts budžeta ieņēmumu daļu, nodrošinot valsts spēju

pildīt savas funkcijas, arī savus pienākumus pamattiesību

nodrošināšanas jomā. Personas konstitucionālais pienākums maksāt

likumā noteiktos nodokļus izriet gan no Satversmes 66. panta, gan

netieši arī no Satversmes 73. panta (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9.

punktu).

Valsts finansiālās dzīves pamatprincipa īstenošanu reglamentē

Satversmes 66. pants, paredzot, ka Saeima ik gadu pirms

saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu

budžetu. No šīs konstitucionālās normas izriet tas, ka, no vienas

puses, likumdevējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem izraudzīties

sabiedrības labklājības nodrošināšanai nepieciešamo regulējumu,

taču, no otras puses, likumdevējam ir arī pienākums paredzēt

pienācīgu mehānismu, lai panāktu šā regulējuma ievērošanu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.maija

sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 13. punktu).

Līdz ar to likumdevējam, veidojot sociālās apdrošināšanas

sistēmu, lai īstenotu Satversmē garantētās personu pamattiesības

uz sociālo nodrošinājumu, ir konstitucionāls pienākums izveidot

efektīvu šo tiesību normu īstenošanas mehānismu.

Ņemot vērā to, ka pensiju sistēma paredz personas līdzdarbības

pienākumu, lai nodrošinātu pienācīgu pensijas apmēru, valstij ir

jānodrošina efektīva uzraudzība pār sociālās apdrošināšanas

iemaksu administrēšanu un uzkrātā pensijas kapitāla aizsardzību

ilgtermiņā.

Likumdevējs Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta otrajā

daļā paredzējis, ka darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas iemaksas

veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina

un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja

iemaksu daļu.

Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas ir arī nodoklis,

likumdevējam ir konstitucionāls pienākums izveidot pienācīgu un

efektīvu mehānismu šā nodokļa administrēšanai. Pienācīga nodokļu

administrēšana ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu

un vienlaikus novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2006-28-01 13. un 19.1. punktu). Likumdevēja konstitucionālā

pienākuma nepienācīga izpilde apdraud tādu konstitucionālo

vērtību kā sabiedrības labklājība.

Līdz ar to, no vienas puses, likumdevējam ir pienākums uzturēt

pensiju sistēmu administratīvā līmenī, proti, nodrošināt to, ka

normatīvie akti paredz personai reālu iespēju uzkrāt pensijas

kapitālu. Taču, no otras puses, likumdevējam ir pienākums radīt

piespiedu mehānismu nodokļu iekasēšanai, lai mazinātu darba

ņēmēju sociālās aizsargātības līmeņa nepamatotu mazināšanu, darba

devējam neievērojot normatīvos aktus.

Tādējādi atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta

starp valsti, darba devēju un darba ņēmēju.

Apstrīdētās normas nedz atceļ darba devēja konstitucionālo

pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas

iemaksas, nedz atbrīvo likumdevēju no konstitucionālā pienākuma

izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara pienācīgi iekasētu

sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Tātad personai ir tiesības

pieprasīt, lai darba devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā

iekasē sociālās apdrošināšanas iemaksas.

26. Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109

secināja, ka "likums neparedz arī apdrošināmajām personām

pienākumu vai iespējas realizēt kontroli pār darba devēju -

apdrošināšanas iemaksu veicēju".

Tiesas sēdē Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji

norādīja, ka normatīvie akti paredz darba ņēmējam iespēju

kontrolēt to, vai un kā darba devējs par viņu veic sociālās

apdrošināšanas iemaksas.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt, vai šobrīd

ir paredzēts efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona var

iegūt informāciju par to, vai darba devējs un likumdevējs

pienācīgi pilda savus konstitucionālos pienākumus, proti, vai

sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas un iekasētas likumā

noteiktajā kārtībā.

27. Saskaņā ar Darba likuma 71. pantu darba devējs,

izmaksājot darbiniekam darba samaksu, izsniedz darba samaksas

aprēķinu, kurā citastarp vajag būt norādītām darba devēja

veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā kā darba samaksu

saskaņā ar Darba likuma 69. panta pirmo daļu darba devējs izmaksā

ne retāk kā reizi mēnesī, darbiniekam informācija par veiktajām

valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek sniegta

regulāri.

Papildus tam Sociālās apdrošināšanas likuma 23. panta ceturtā

daļa paredz, ka jebkurai sociāli apdrošinātai personai ir

tiesības bez maksas saņemt no VSAA informāciju par sociālās

apdrošināšanas iemaksām, kuras par to ir veicis darba devējs.

Turklāt persona var arī attālināti pieprasīt un saņemt no VSAA

informācijas sistēmas informāciju par darba devēja veiktajām

sociālās apdrošināšanas iemaksām, proti, portālā

www.latvija.lv ir pieejama informācija par sociālās

apdrošināšanas iemaksām un apdrošināšanas periodiem. Šo

informāciju persona var saņemt tiešsaistē.

Tātad persona informāciju par to, vai darba devējs faktiski

veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, var pārbaudīt un pievērst

darba devēja vai valsts institūciju uzmanību tam, ka likumā

noteiktais pienākums nav pienācīgi izpildīts.

Šajā sakarā gan jānorāda, ka personai ir tiesības, nevis

pienākums sekot līdzi sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Tomēr

personai ir jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana varētu

ietekmēt tai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru.

Personai ir nodrošināta efektīva

iespēja saņemt informāciju par to, vai darba devējs ir pienācīgi

veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas.

28. Valsts institūcijām, kas uzrauga sociālās

apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu un citus ar nodarbinātību

saistītus jautājumus, ir pienācīgi jāpilda tām likumā noteiktie

pienākumi un jāgādā par personu sociālo tiesību īstenošanu.

Lai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība

nelabvēlīgi neietekmētu pensiju apdrošināšanu, būtiska nozīme ir

efektīvai nodokļu administrācijas darbībai (sk. likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par valsts sociālo

apdrošināšanu"" sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojuma (anotācijas) 1. sadaļas 4. punktu).

Tiesas sēdē VID pārstāve norādīja, ka piedziņas darba

rezultātā 2011. gada desmit mēnešos valsts sociālās

apdrošināšanas iemaksās kopā tika iekasēti 59,6 miljoni latu.

Vienlaikus ar sociālās apdrošināšanas vispārīgo principu maiņu,

ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību

attiecībā uz valsts vecuma pensiju apdrošināšanu, VID pārskatījis

darba organizācijas prioritātes, lai nodrošinātu efektīvu nodokļu

iekasēšanu. Šobrīd VID uzdevums esot savlaicīgi apzināt sociālās

apdrošināšanas iemaksu parādniekus un apstiprinātās nodokļu

pārmaksas novirzīt sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu

segšanai. Turklāt nodokļu maksātājam sociālās apdrošināšanas

iemaksu segšanas termiņa pagarinājumu varot piešķirt tikai

pamatojoties uz argumentētiem un rūpīgi izvērtētiem lietas

apstākļiem un, ievērojot likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 24. panta nosacījumus. Nodokļu parādu iekasēšanas

procesā par prioritāti esot izvirzīta tieši sociālās

apdrošināšanas iemaksu parādu iekasēšana un līdz ar to arī

savlaicīga nokavēto maksājumu piedziņas uzsākšana. Īpašu uzmanību

VID pievēršot parādniekiem, kuru darba ņēmēji tuvākajā laikā

sasniegs likumā noteikto pensijas vecumu. Ja preventīvi pasākumi

ir veikti, bet parāds tomēr netiek samaksāts, VID uzsākot

nokavēto nodokļu maksājumu bezstrīda piedziņu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 15. novembra sēdes stenogramma, lietas

materiālu 1. sējuma 56. - 65. lpp.).

Informatīvajā ziņojumā "Par faktiski veikto valsts

sociālās apdrošināšanas iemaksu pensiju apdrošināšanai ietekmi uz

personu sociālo nodrošinājumu" norādīts, ka par 209

tūkstošiem jeb 85,6 procentiem darba ņēmēju vecumā virs 50 gadiem

sociālās apdrošināšanas iemaksas veiktas pilnā apmērā, bet par

24,9 tūkstošiem darba ņēmēju jeb 10,2 procentiem šīs iemaksas nav

veiktas pilnā apmērā. Savukārt par 5,1 tūkstoti darba ņēmēju jeb

2,1 procentu sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas vispār.

Ziņojumā norādīts, ka analizētajā periodā par 95,8 procentiem

darba ņēmēju vecumā virs 50 gadiem sociālās apdrošināšanas

iemaksas ir veiktas.

Valstī ir izveidots pienācīgs

piespiedu mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic likumā

noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

29. Papildus sociālās apdrošināšanas iemaksu

iekasēšanai un iespējai saņemt informāciju par sociālās

apdrošināšanas iemaksu apmēru, ir jāvērtē arī tie mehānismi, kas

nodrošina personas tiesību aizsardzību gadījumā, kad darba devējs

vispār neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas vai neveic tās

pilnā apmērā.

Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji norāda, ka šādā

gadījumā persona var vērsties valstī izveidotajās kontrolējošajās

institūcijās, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā vai Valsts darba

inspekcijā, kas uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību

atbilstību normatīvajiem aktiem. Arī atbilstoši likuma "Par

darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā"

izveidotais fonds aizsargājot darbinieku tiesības uz darba

samaksu un to, lai par viņiem tiktu veiktas sociālās

apdrošināšanas iemaksas. Papildus tam arī Maksātnespējas likumā

esot paredzēts, ka darba ņēmējs var pieteikt darba devēja

maksātnespēju, ja tas nav pilnībā izmaksājis darba samaksu vai

nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas divu mēnešu laikā no

izmaksai noteiktās dienas. Turklāt Sociālās apdrošināšanas likuma

21. panta 2.1 daļa paredz, ka noteiktos apstākļos

pašai personai ir tiesības par sevi veikt sociālās apdrošināšanas

iemaksas, ja darba devējs tās nav veicis.

Tā kā katrs no minētajiem mehānismiem paredz atšķirīgus

īstenošanas priekšnoteikumus, tie vērtējami atsevišķi.

30. Personas tiesības ierosināt darba devēja

maksātnespējas procesu norādīto apstākļu dēļ nav uzskatāmas par

efektīvu mehānismu personas sociālo pamattiesību īstenošanai.

Pirmkārt, Maksātnespējas likuma 57. panta 4. punkts noteic, ka

viena no juridiskās personas maksātnespējas pazīmēm ir tā, ka

"parādnieks [..] nav veicis sociālās apdrošināšanas

obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās

dienas". Tomēr likumdevējs attiecībā uz šādiem gadījumiem

nav nedz noteicis darba ņēmējam vienkāršotu kārtību savu tiesību

aizsardzībai, nedz atbrīvojis viņu no Civilprocesa likumā

paredzētās valsts nodevas nomaksas un Maksātnespējas likuma 62.

panta pirmajā daļā paredzētā pienākuma iemaksāt depozītu divu

minimālo mēnešalgu apmērā. Tātad personai jārēķinās ar papildu

izdevumiem, lai tā varētu atgūt darba devēja neveiktās sociālās

apdrošināšanas iemaksas.

Otrkārt, Maksātnespējas likuma 2. panta otrā daļa paredz, ka

attiecībā uz valsti, pašvaldību vai citu publisko tiesību

juridisko personu šajā likumā noteikto maksātnespējas procesu

nepiemēro.

Treškārt, maksātnespējas procesa ierosināšana gadījumā, kad

darba devējs nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas divu

mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas, varētu būtiski

apdraudēt saimniecisko darbību, jo darba devēja maksātnespējas

process vienlaikus nozīmē arī to, ka darba ņēmējs, visticamāk,

zaudēs savu darba vietu darba devējam piederošās

komercsabiedrības likvidācijas dēļ.

31. Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta

2.1 daļa paredz, ka persona, sasniedzot pensijas

vecumu, ir tiesīga veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas

pensiju apdrošināšanai, ja darba devējs tās nav veicis.

Šī norma pēc būtības ir dispozitīva, proti, persona var

izvēlēties, vai tā veiks vai neveiks sociālās apdrošināšanas

iemaksas, kuras darba devējs nav veicis. Tātad tikai pati

persona, izvērtējot visus apstākļus, var pieņemt ekonomiski

pamatotu lēmumu par nepieciešamību papildināt savu pensijas

kapitālu ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras darba devējs

nav veicis un valsts institūcijas vēl nav iekasējušas. Šī norma

neuzliek personai pienākumu veikt sociālās apdrošināšanas

iemaksas, jo persona var arī gaidīt, līdz valsts institūcijas

piedzīs no darba devēja tā neveiktās sociālās apdrošināšanas

iemaksas.

Pēc Satversmes tiesas ieskata, Sociālās apdrošināšanas likuma

21. panta 2.1 daļa ir personai labvēlīga, jo paredz

tai iespēju ietekmēt sava pensijas kapitāla apmēru gadījumā, kad

darba devējs sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veicis likumā

noteiktajā kārtībā.

Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka

Ministru kabinets kārtību, kādā persona veic valsts sociālās

apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai, izstrādājis ar

nokavēšanos. Ministru kabinetam kā izpildvaras institūcijai bija

pienākums nekavējoties gādāt par likuma izpildi un iespējami īsā

termiņā izdot attiecīgos noteikumus. Tomēr Ministru kabineta

bezdarbība nevar būt par pamatu tam, lai liegtu personai izmantot

likumā noteiktās tiesības.

Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka vairumā gadījumu sociālās

apdrošināšanas iemaksu parāds veidojas īslaicīgi - kamēr valsts

institūcijas nepiedzen neveiktās sociālās apdrošināšanas

iemaksas. Saskaņā ar VID sniegto informāciju vidējais sociālās

apdrošināšanas iemaksu parāda ilgums ir divi gadi un seši mēneši.

Situācijas atrisinājuma varianti ir divi: vai nu sociālās

apdrošināšanas iemaksu parāds tiks samaksāts un neradīs personai

nekādas nelabvēlīgas sekas, vai arī neveiktās sociālās

apdrošināšanas iemaksas tiks kompensētas no Darbinieku prasījumu

garantiju fonda atbilstoši likumam "Par darbinieku

aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un arī

šādā gadījumā nelabvēlīgu seku nebūs.

Turklāt Pensiju likuma pārejas noteikumu 23. punkts nosaka: ja

tiek iegūtas tiesības uz pensijas palielināšanu sakarā ar

sociālās apdrošināšanas iemaksu papildināšanu par periodu pirms

pensijas piešķiršanas, pensija pārrēķināma ar tās piešķiršanas

dienu. Likums noteic, ka pensijas pārrēķins izdarāms ne biežāk kā

reizi pusgadā. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad sociālās

apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai par periodu pirms

pensijas piešķiršanas tiks papildinātas - proti, darba devējs

nomaksās parādu vai iemaksas tiks segtas no Darbinieku prasījumu

garantiju fonda -, pensija, pamatojoties uz personas iesniegumu,

tiks pārrēķināta ar tās piešķiršanas dienu, bet ne biežāk kā

reizi pusgadā. Pārrēķinot pensiju, tiks aprēķināta un personai

izmaksāta līdz šim izmaksātās un pārrēķinātās pensijas apmēru

starpība. Tātad persona saņems tādu pensiju, kāda tai

pienāktos.

Tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta

2.1 daļa ir vērtējama kā viens no elementiem, kas

nodrošina personas iespējas efektīvi līdzdarboties sava pensijas

kapitāla uzkrāšanā. Turklāt visi minētie mehānismi aplūkojami

kompleksi, proti, persona var sekot līdzi sava pensijas kapitāla

uzkrāšanai un tādējādi pārbaudīt, vai darba devējs pienācīgi

pilda likumā noteiktos pienākumus. Ja persona konstatē, ka

sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas, tā var vērsties

valsts institūcijās, kuru pienākums ir novērst normatīvo aktu

neievērošanu. Tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta

2.1 daļā ietvertais regulējums uzskatāms par pēdējo

līdzekli adekvāta pensijas apmēra nodrošināšanai. Turklāt tas ir

pagaidu līdzeklis, jo personas veiktās sociālās apdrošināšanas

iemaksas tiek atmaksātas, tiklīdz VID tās piedzinis no darba

devēja. Tomēr norādāms, ka personai nav pienākuma izmantot

Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļā

ietverto regulējumu.

Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais

teikums un 21. panta 2.1 daļa pēc būtības neskar

jautājumu par likumdevēja konstitucionālo pienākumu pienācīgā

kārtā iekasēt sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Būtisks ir arī tas apstāklis, ka apstrīdētajās normās

ietvertais regulējums ir regulāri vērtējams, proti, Sociālās

apdrošināšanas likuma pārejas noteikumu 49. punkts uzliek

Ministru kabinetam un Saeimai par pienākumu regulāri izvērtēt šā

regulējuma efektivitāti. Ja tiek secināts, ka apstrīdētajās

normās paredzētais mehānisms nedod plānoto efektu, Saeimai un

Ministru kabinetam ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus,

lai novērstu nelabvēlīgās sekas.

Likumdevējs, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu

kārtību, ir veicis pasākumus pensiju sistēmas stabilizēšanai un

izveidojis pienācīgu mehānismu šīs kārtības īstenošanai, turklāt

personām ir paredzēta iespēja līdzdarboties sava pensijas

kapitāla veidošanā un uzkrāšanā.

Līdz ar to Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās

daļas otrais teikums un 21. panta 2.1 daļa atbilst

Satversmes 1. un 109. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas otro teikumu

un 21. panta 2.1 daļu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 109. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Spriedums pasludināts Rīgā 2011. gada 20. decembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris