4. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. un 109. pantam,

kā arī Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk

- Konvencija) 5., 27. un 28. pantam un

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām (turpmāk - Pakts) 2. panta

2. punktam un 9. pantam.

Tiesībsargs piekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādei uz abām

salīdzināmajām personu grupām.

Tiesībsargs jau 2010. gadā esot norādījis uz to, ka

atšķirīgās attieksmes mērķis - pakļaut personas tiem

sociālās apdrošināšanas veidiem, kuru riski reāli var

iestāties, - nav atzīstams par leģitīmu. Pirmkārt, šāda

kārtība esot pretrunā ar sociālās apdrošināšanas principiem, jo

sociālās apdrošināšanas pamatprincips ir iepriekš gūto ienākumu

atvietojums, iestājoties vai turpinoties kādam sociālās

apdrošināšanas riskam. Otrkārt, apstrīdētā norma radījusi absurdu

situāciju, atņemot personām ar invaliditāti tiesības uzkrāt

invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamo triju gadu

apdrošināšanas stāžu. Apstrīdētās normas darbības rezultātā

personas ar I vai II grupas invaliditāti, kurām nebija

nepieciešamā apdrošināšanas stāža (un kuru tās nemaz nevarēja

uzkrāt), esot turpinājušas saņemt valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu, nevis invaliditātes pensiju, kas būtu bijusi lielāka un

tiktu pārskatīta atbilstoši likuma nosacījumiem. Treškārt, gan

darba ņēmēji, gan pašnodarbinātie, kuri sasnieguši vecumu, kas

dod tiesības uz vecuma pensiju, esot bijuši (un arī pašlaik esot)

pakļauti pensiju apdrošināšanai, proti, apdrošināšanai pret tādu

risku, kas jau ir iestājies, - tātad attiecībā uz šīm personām

minētais princips neesot ievērots.

Personu ar invaliditāti iesaistīšana darba tirgū esot

atzīstama par leģitīmu mērķi, taču konkrētajā gadījumā šis mērķis

neesot sasniegts, jo neesot bijis konstatējams personu ar

invaliditāti nodarbinātības pieaugums. Tātad arī šis mērķis

neesot attaisnojis personas tiesību ierobežošanu. Turklāt, kā

liecinot šobrīd pastāvošie personu ar invaliditāti nodarbinātības

veicināšanas pasākumi, šo mērķi esot bijis iespējams sasniegt ar

citiem, personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Bez objektīva pamata izslēdzot no sociālās apdrošināšanas

sistēmas personas ar I vai II grupas invaliditāti, t. i.,

vienu no īpaši aizsargājamām personu grupām, neesot iespējams arī

sasniegt mērķi nodrošināt sabiedrības labklājību.

Mainot sociālo un ekonomisko tiesību regulējumu, valstij esot

jāvadās no Pakta 2. pantā noteiktā mērķa, t. i., pēc

iespējas vairāk jāuzlabo sociālo un ekonomisko tiesību

īstenošana. Ja valsts pieņem kādu lēmumu, kas tomēr pasliktina

sociālo un ekonomisko tiesību īstenošanu, tad valstij ar

vislielāko rūpību esot jāapsver šīs izmaiņas un pilnībā jāpamato

tiesību ierobežojuma nepieciešamība.

Papildus tam, pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 91. pantam ir vērtējama caur

diskriminācijas aizlieguma prizmu. Likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, neesot pienācīgi izvērtējis tās nepieciešamību.

Balstoties uz maldīgiem apsvērumiem, likumdevējs ar apstrīdēto

normu esot pieļāvis atšķirīgu attieksmi uz aizliegta kritērija -

invaliditātes - pamata.

Visbeidzot, tiesībsargs piekrīt tam, ka sociālās

apdrošināšanas sistēmas ietvaros tiesības uz izmaksām no sociālās

apdrošināšanas līdzekļiem ir cieši saistītas ar pienākumu izdarīt

attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā. Sociālo iemaksu veikšana

esot būtiska vienojoša pazīme gadījumos, kad tiek izvērtētas

sociālos pakalpojumus saņemošu personu grupu kopīgās un

atšķirīgās pazīmes. Tomēr konkrētajā gadījumā salīdzināmās grupas

esot vērtējamas pēc darba ņēmēja statusa esības, nevis pēc tā,

vai ir veiktas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Tā kā

valsts nepamatoti ierobežojusi personu ar I vai II grupas

invaliditāti tiesības tikt pakļautām invaliditātes

apdrošināšanai, valstij esot jāuzņemas atbildība un jārada

mehānisms šā pārkāpuma novēršanai.

Pieaicinātās personas viedoklim tiesībsargs pievienojis arī

2007., 2010. un 2013. gadā Saeimas Sociālo un darba

lietu komisijai sakarā ar apstrīdētās normas neatbilstību

Satversmei nosūtīto vēstuļu kopijas.