5. pants

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un

109. pantam.

Personas ar smagu invaliditāti jau sākotnēji esot atradušās

citādā situācijā nekā veselas darbspējīgas personas vai personas

ar nelielu darbspēju zudumu. Sabiedrības interesēs esot tas, lai

personas ar invaliditāti spētu sevi nodrošināt ar darbā gūto

ienākumu, bet šī interese esot skatāma kontekstā ar darba devēju

vēlmi un iespējām šādas personas nodarbināt.

Sociālās apdrošināšanas pamatprincips esot apdrošināt personas

pret tiem riskiem, kuri varētu iestāties nākotnē. Invaliditātes

risks esot risks invaliditātes iestāšanās dēļ zaudēt darbā

gūstamos ienākumus. Līdz ar to atšķirīgi esot vērtējami gadījumi,

kad smagas invaliditātes risks jau ir iestājies, piemēram, kopš

bērnības, un gadījumi, kad invaliditātes risks iestājas pēc tam,

kad darbspējīga persona vai persona ar nelielu darbspēju zudumu

ir bijusi nodarbināta. Tādējādi salīdzināmās personu grupas esot

personas, kurām smaga invaliditāte bija jau pirms darba gaitu

uzsākšanas, un personas, kurām pirms darba gaitu uzsākšanas

invaliditātes nebija (vai bija mērena invaliditāte, t. i.,

neliels darbspēju zudums). Atšķirīga attieksme pret personām,

kurām apdrošināšanas risks jau ir iestājies, esot ne tikai

pieļaujama, bet pat nepieciešama. Personas ar I vai II grupas

invaliditāti neesot bijušas pakļautas invaliditātes

apdrošināšanas riskam, jo tas šīm personām jau bija iestājies.

Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka apstrīdētā norma atbilst

tiesiskās vienlīdzības principam.

Apstrīdētajai normai esot bijuši divi mērķi: 1) apdrošināt

personas pret tiem riskiem, kuri tām varētu iestāties nākotnē un

kuru iestāšanās dēļ tās varētu zaudēt darba ienākumus, un 2)

veicināt personu ar ļoti smagu invaliditāti iesaistīšanos darba

tirgū.

Sociālās drošības sistēma esot veidota, ņemot vērā to, ka

personas, kuras spēj strādāt, nodrošina sevi pašas, bet sociālā

palīdzība tiek nodrošināta tikai tām personām, kuras nespēj sevi

nodrošināt ar darba ienākumiem. Tādējādi no 1996. gada

1. janvāra, kad notika pāreja uz sociālās apdrošināšanas

sistēmu, kas balstīta uz individualizētām sociālās apdrošināšanas

obligātajām iemaksām, sociālā nodokļa likme par personām ar

invaliditāti esot palielināta no 8 procentiem uz

38 procentiem, attiecīgi palielinoties arī no darba ņēmēja

ieturētajai valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu

likmei.

Apstrīdētā norma esot pieņemta, ievērojot personas ar

invaliditāti pārstāvošo organizāciju lūgumus saglabāt samazinātu

sociālā nodokļa likmi un pamatojoties uz apdrošināšanas

pamatprincipu, kā arī tādēļ, lai aizsargātu personas ar ļoti

ierobežotām darbspējām un veicinātu to iesaistīšanos darba

tirgū.

Apstrīdētās normas darbības laikā ārstu komisijas personām ar

I vai II grupas invaliditāti visbiežāk esot noteikušas

darbnespēju. Līdz ar to šīm personām risks zaudēt darba ienākumus

invaliditātes dēļ neesot bijis tik būtisks kā iespēja vispār tikt

iesaistītām darba tirgū un gūt papildu ienākumu. Darba devēju

izmaksas par personām ar invaliditāti bijis nepieciešams

samazināt, lai saglabātu un iesaistītu šīs personas darba

tirgū.

Papildus tam viens no likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" mērķiem esot bijis pakļaut nodarbinātās

personas sociālajai apdrošināšanai pret tiem riskiem, kas tām

varētu iestāties. Personām ar I vai II grupas invaliditāti šis

apdrošināšanas risks - smaga invaliditāte un ļoti ierobežota

darbspēja - jau esot bijis iestājies.

Ņemot vērā vēsturisko kontekstu, t. i., jo īpaši

ekonomisko situāciju valstī, prezumpciju par personu ar I un II

grupas invaliditātes smagumu un ļoti lielo darbspēju zudumu, kā

arī to, ka personas ar I vai II invaliditātes grupu tika īpaši

aizsargātas sociālās palīdzības ietvaros, izraudzītie līdzekļi

esot bijuši pamatoti un atbilstoši apstrīdētās normas leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Tādējādi apstrīdētā norma esot bijusi

samērīga un piemērota abu leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Apstrīdētās normas grozījumi savukārt esot pieņemti tādēļ, lai

uz apdrošināšanas principiem balstītā sistēmā varētu nodrošināt

invaliditātes pensijas pārrēķinu, proti, veikt izmaksas par

risku, pret kuru personas nebija apdrošinātas, un saglabāt

pašfinansējošas apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju un

stabilitāti.

Papildus iepriekš minētajam Labklājības ministrija norāda, ka

valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz sociālās

apdrošināšanas obligātajām iemaksām attiecīgajam apdrošināšanas

riskam. Neesot pieļaujama valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas

izjaukšana, tajā iekļaujot tādas izmaksas, kuras sākotnēji netika

paredzētas un kurām nav finanšu seguma sociālās apdrošināšanas

obligāto iemaksu veidā. Šādā gadījumā varētu tikt apdraudēta

sociālās apdrošināšanas sistēmas pastāvēšana ilgtermiņā. Pēc

2006. gada aprēķiniem, lai segtu nenomaksātās sociālās

apdrošināšanas obligātās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai

par periodu no 1998. gada 1. janvāra līdz

2003. gada 1. janvārim, esot bijuši nepieciešami

1,3 miljoni latu jeb 1,849 miljoni euro.

Patlaban papildus būtu nepieciešami aptuveni

3 miljoni euro.