11. pants

Satversmes 91. panta pirmais

teikums noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā".

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Tajā pašā laikā vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu un 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva

un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav

samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un

nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas

3. punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

principam, ir nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai

atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots

samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 2. februāra sprieduma lietā

Nr. 2009-46-01 7. punktu).