5. pants

Pieaicinātā persona - Vides

aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - norāda, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 105. pantam.

5.1. Apstrīdētā norma esot jāvērtē kopsakarā

ar Kompensāciju likuma 5. panta pirmo daļu, jo to mērķi esot

vienādi. No abu tiesību normu sākotnējām redakcijām izrietējuši

divi kumulatīvi priekšnoteikumi, kuriem izpildoties personai

rodas tiesības uz kompensāciju: 1) īpašuma tiesības uz zemi

nostiprinātas zemesgrāmatā; 2) mežsaimnieciskās darbības

ierobežojumi noteikti pēc zemes iegūšanas īpašumā. Kompensāciju

likuma 5. panta pirmās daļas mērķis esot paredzēt tādu

kompensācijas piešķiršanas kritēriju, kas ļautu nepārprotami

identificēt īpašumu un tā robežas. Savukārt tās apakšmērķis esot

sekmēt nekustamo īpašumu reģistrēšanu zemesgrāmatās.

5.2. Īpašums ne tikai piešķirot tiesības,

bet arī uzliekot pienākumus, tostarp pienākumu padarīt publisku

informāciju par īpašnieku, īpašnieka maiņu vai izmaiņām īpašuma

sastāvā. Ja persona īpašuma tiesību maiņu nereģistrē

zemesgrāmatā, tā nevarot iegūt visus iespējamos labumus no sava

īpašuma.

No CL tiesiskā regulējuma izrietot, ka persona tikai pēc

savu īpašuma tiesību reģistrēšanas zemesgrāmatā iegūst tiesības

saņemt no īpašuma labumus, tostarp kompensāciju.

5.3. Esot jānošķir divi gadījumi, kad

ierobežojumi tiek noteikti laika posmā no tiesiskā darījuma

datuma līdz brīdim, kad zemesgrāmatā tiek izdarīts attiecīgs

ieraksts. Pirmkārt, kad darījuma ierakstīšana zemesgrāmatā

novilcināta bez attaisnojoša iemesla pārdevēja vai pircēja

darbības vai bezdarbības dēļ. Šādā gadījumā apstrīdētajā normā

paredzētās tiesiskās sekas esot samērīgas. Otrkārt, kad ilgākai

lēmuma pieņemšanai ir kādi objektīvi, no pircēja neatkarīgi

iemesli. Ministrija uzskata, ka iestādei, lemjot par

kompensāciju, katrs gadījums būtu jāvērtē individuāli. Iestādei

esot pienākums izvērtēt, vai lietā nav tādu apstākļu, kas liedz

piemērot apstrīdēto normu, bet prasa kāda tiesību principa

piemērošanu.