9. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

tiesību garantiju un neaprobežojas vienīgi ar Civillikumā

reglamentētajām īpašuma tiesībām.

9.1. Ar "tiesībām uz īpašumu"

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

17.1. punktu).

No Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts

atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi,

likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem,

izriet valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis

panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem

vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 5. punktu).

Jēdzienam "īpašums" Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

Pirmā protokola 1. panta izpratnē ir patstāvīga nozīme. Ar

to jāsaprot gan kustamais, gan nekustamais īpašums, turklāt šis

jēdziens ietver arī līguma tiesības ar ekonomisku vērtību un

dažādas ekonomiskās intereses

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Atbilstoši

Konvencijai par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi.

Tomēr ir jābūt vismaz kaut kam tādam, ko varētu uzskatīt par

tiesisku prasījumu (sk. Jacobs and White. The European

Convention on Human Rights. Fourth edition. Oxford: Oxford

University Press, 2006, p. 355).

9.2. Pieteicējs administratīvajā lietā

vērsās ar pieteikumu tiesā tāpēc, ka apstrīdētā norma liedz viņam

saņemt kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu,

kas viņa nopirktajam zemes gabalam tika noteikts pēc nekustamā

īpašuma iegādes, taču pirms viņa īpašuma tiesību ierakstīšanas

zemesgrāmatā.

Nosakot mežsaimnieciskās darbības liegumu nekustamajam

īpašumam, tiek ierobežotas tā īpašnieka tiesības uz īpašumu.

Atlīdzība Kompensāciju likuma izpratnē ir maksājums no valsts vai

pašvaldības budžeta. Tā kompensē zaudēto mantisko labumu, kuru

zemes īpašnieks neiegūst tāpēc, ka saskaņā ar normatīvajiem

aktiem teritorijai ir noteikta īpaša aizsardzība un ar to

saistīti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Tā kā atlīdzībai ir

ekonomiska vērtība, tiesības to prasīt par ierobežojuma

noteikšanu ir mantiska rakstura tiesības.

Tādējādi atlīdzība par

mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu ietilpst Satversmes 105.

pantā minētā jēdziena "īpašums" saturā.