Par likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12.panta otrās daļas 1. un 3.punkta un Ministru kabineta 1997.gada 20.maija noteikumu Nr.187 "Kārtība, kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus" 3.1., 3.2.2., 3.2.3. un 3.3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 105.pantam 3. pants

3. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17

Nepamatots ir

iesniedzēja viedoklis, ka apstrīdētās likuma normas ir pretrunā

ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvenciju (turpmāk - Konvencija). Vēsturisko apstākļu noteiktā

situācija bija iemesls atrunai, kuru Latvijas valsts izdarīja,

ratificējot Konvenciju. 1997.gada 4.jūnija likuma "Par 1950.gada

4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvenciju un tās 1.,2.,4.,7. un 11.protokolu" 1.pantā Saeima

noteica, ka Konvencijas 1.protokola 1.panta prasības (personas

tiesības uz īpašumu) neattieksies uz īpašuma reformu, kas regulē

PSRS veiktās aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto,

kolektivizēto vai citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu

atdošanu vai kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem. Kā atzinusi Satversmes tiesa, minētā atruna norāda,

ka, īstenojot īpašuma reformu, ir pieļaujama gan bijušo zemes

īpašnieku, gan citu īpašuma tiesību subjektu tiesību ierobežošana

sabiedrības interesēs [sk. Satversmes tiesas 1998.gada

30.aprīļa spriedumu lietā nr.09-02(98)].

Līdz ar to likuma "Par zemes

privatizāciju lauku apvidos" 12.panta otrajā daļā noteiktās

papildu priekšrocības atsevišķām strikti ierobežotām bijušo zemes

īpašnieku vai viņu mantinieku kategorijām, arī politiski

represētajām personām, ir pieļaujamas un vērtējamas kā

atbilstošas sabiedrības interesēm.