5. pants

Pieaicinātā persona - Valsts zemes dienests

(turpmāk - Zemes dienests) - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91.pantam.

Zemes dienests norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis

ir veicināt īpašuma tiesību atjaunošanu tās pašas administratīvās

teritorijas ietvaros, kurā savulaik attiecīgais īpašums atradās.

Šis mērķis esot formulēts arī likuma "Par zemes reformu

Latvijas Republikas lauku apvidos" 1. pantā.

Valstij esot pienākums radīt atbilstošus tiesiskos

instrumentus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nosakot tiesības uz

zemes kadastrālo uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem, ja

zemes īpašuma tiesības ir atjaunotas vai zemes īpašums kompensēts

ar līdzvērtīgu zemi tajā administratīvajā teritorijā, kurā

bijušais īpašums atradās, likumdevējs esot motivējis zemes

īpašniekus, ja vien tas iespējams, atgriezties savā novadā,

atjaunot un attīstīt tieši tajā tradicionālo lauku

dzīvesveidu.

Zemes dienests uzskata, ka valsts nevarētu nodrošināt zemes

uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem visiem bijušajiem zemes

īpašniekiem vai to mantiniekiem. Lai pēc iespējas mazinātu

vēsturiskās sekas, par kurām valsts neesot vainojama, tai bijis

jāapsver, kā noteikt to personu grupu, kurai pēc noteiktiem

kritērijiem varētu piešķirt valsts atbalstu zemes kadastrālajā

uzmērīšanā. Likumdevēja lēmums atbalstīt konkrētu personu grupu

esot balstīts uz objektīvu kritēriju un vērsts uz leģitīmā mērķa

sasniegšanu.

1992. gada 1. septembrī stājās spēkā likums "Par zemes

privatizāciju lauku apvidos", kura 6. panta ceturtā daļa

paredzēja: ja bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem

zemi vai tās daļu dabā nevar atdot, viņiem ir tiesības saņemt

īpašumā līdzvērtīgu zemi citā vietā vai kompensāciju. Ar Latvijas

Republikas Augstākās padomes 1992. gada 4. novembra lēmumu

"Par Latvijas Republikas likuma "Par privatizācijas

sertifikātiem" spēkā stāšanās kārtību" Balvu rajona

Tautas deputātu padomei tika uzlikts par pienākumu lemt par

kompensācijas piešķiršanu bijušajiem zemes īpašniekiem (pēc

stāvokļa 1940. gada 21. jūlijā), kuriem piederēja zeme Abrenes

apriņķī, vai viņu mantiniekiem.

Sākotnēji pieņemtie normatīvie akti par zemes īpašuma tiesību

atjaunošanu neesot paredzējuši bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru

zeme atradās Abrenes apriņķī, vai viņu mantiniekiem iespēju

pieprasīt līdzvērtīgu zemi citā vietā (citā pagastā), bet tikai

tiesības saņemt kompensāciju. Lai varētu aprēķināt kompensāciju

par zemi Abrenes apriņķī, Ministru kabinets 1994. gada 22.

novembrī izdevis noteikumus Nr. 214 "Par grozījumiem

Ministru Padomes 1993. gada 10. februāra lēmumā Nr. 66 "Par

normatīvo aktu apstiprināšanu zemes privatizācijai lauku

apvidos"", papildinot minēto lēmumu ar vidējo bijušā

Abrenes apriņķa viena hektāra zemes novērtējumu ballēs un rudzu

vienībās. Tādējādi attiecībā uz zemi Abrenes apriņķī esot bijis

noteikts tikai kompensācijas mehānisms - kompensācijas

sertifikāti.

Zemes dienests norāda, ka vēlāk Latvijas valsts tomēr veikusi

pasākumus un devusi tādu iespēju, lai tie zemes īpašnieki, kuru

zemes īpašumi atradās Abrenes apriņķī, vai viņu mantinieki,

atjaunojot īpašuma tiesības, varētu iegūt līdzvērtīgu zemi citā

vietā. Līdz ar to visiem bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem esot radīti vienlīdzīgi apstākļi zemes īpašuma

tiesību atjaunošanai, arī tajos gadījumos, kad to vēsturiskajās

robežās nav iespējams izdarīt. Tāpēc neesot konstatējama pretruna

ar Satversmes 91. pantu.