7. pants

Satversmes 91. pants noteic, ka "visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo paredz atšķirīgu

attieksmi pret divām iedzīvotāju grupām, kas atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos. Abas grupas veidojot personas, kurām

zemes īpašums kompensēts ar līdzvērtīgu zemi kā bijušajiem zemes

īpašniekiem, kuriem 1940. gada 21. jūlijā piederēja zemes īpašums

Latvijas Republikā, un viņus pārdzīvojušiem laulātajiem, bērniem

un mazbērniem, politiski represētajiem un 1. grupas invalīdiem.

Taču zemes kadastrālā uzmērīšana par valsts budžeta līdzekļiem

esot paredzēta tikai tām personām, kurām tā saistīta ar zemes

īpašuma kompensēšanu ar līdzvērtīgu zemi tajā administratīvajā

teritorijā, kurā bijušie zemes īpašumi atradās. Otrai personu

grupai zemes kadastrālā uzmērīšana jāveicot par saviem

līdzekļiem.

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās

kārtības pastāvēšana. Proti, jāīsteno tāda tiesiskas valsts

prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un likuma

piemērošana bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma

pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti, kā arī to, ka

nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus. Tomēr šāda

tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu).

Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, visupirms jāņem vērā tas, ka šo normu nevar

vērtēt atrauti no nacionalizēto zemes īpašumu atgūšanas, kas

notika un notiek zemes reformas ietvaros.