7. pantsnoteica, ka "valsts nozīmes izglītības, kultūras un

noteica, ka "valsts nozīmes izglītības, kultūras un

1zinātnes objektu sastāvu pēc attiecīgās ministrijas pieteikuma

2nosaka finanšu ministrs un divu mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā

3stāšanās dienas iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetam".

43. 1997.gada 19.novembrī

5Ministru kabinets, izskatot rīkojuma projektu par valsts nozīmes

6izglītības, kultūras un zinātnes objektu sastāvu (protokols nr.

764, 13.paragrāfs), nepieņēma iesniegto rīkojuma projektu, bet

8nolēma šā projekta pielikumā minēto objektu sastāvu uzskatīt par

9pamatu, lai attiecīgās ministrijas un Valsts arhīvu direkcija,

10Latvijas Universitāte, Rīgas dome, Nacionālā radio un televīzijas

11padome un citas valsts institūcijas pasūtītu Valsts zemes

12dienestam attiecīgo objektu zemes ierīcības projektus likumos un

13citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ar šo protokollēmumu

14attiecīgajām valsts institūcijām tika uzdots pēc projektu

15saskaņošanas sagatavot un noteiktā kārtībā iesniegt Ministru

16kabinetam rīkojuma projektus īpašuma tiesību nostiprināšanai

17zemesgrāmatās un konkrētā objekta sastāva apstiprināšanai.

184. 1997. gada

196. februārī Rīgas pilsētas Zemes komisija ar lēmumu

20nr. 5/57 atjaunoja Dzintaram Abulam un Veltai Lazdai īpašuma

21tiesības uz 213 486 m2 lielu zemes gabalu Rīgā, Brīvības

22gatvē 382/384. 1998. gada 27. februārī viņu īpašuma

23tiesības uz minēto zemes gabalu tika nostiprinātas

24zemesgrāmatā.

251999. gada 23. martā

26Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību departaments

27Kultūras ministrijas interesēs griezās Rīgas apgabaltiesā ar

28prasību atzīt par spēkā neesošu minēto Rīgas pilsētas Zemes

29komisijas lēmumu daļā par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemes

30gabalu 61 475 m2 platībā, jo uz tā atrodoties Rīgas

31kinostudija. Bez tam Ģenerālprokuratūra lūdza tiesu dzēst

32attiecīgo ierakstu zemesgrāmatā šajā daļā un atzīt valsts īpašuma

33tiesības uz norādīto zemes gabalu.

34Tiesa šo prasību apmierināja,

35pamatojoties uz likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

36pilsētās" 12. panta pirmās daļas 3. punktu, kā arī

37Likuma par valsts nozīmes objektiem 4.panta 26.punktu.

385. Dzintars Abuls un Velta

39Lazda (turpmāk - pieteikuma iesniedzēji) uzskata, ka tādējādi

40pārkāptas viņiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

41Satversme) 105. pantā noteiktās pamattiesības, kā arī

42Satversmes 1. pants. Satversmes tiesā iesniegtajā

43konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums atzīt likuma "Par

44zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās

45daļas 3. punktu (turpmāk - apstrīdētā norma) par

46neatbilstošu minētajiem Satversmes pantiem un spēkā neesošu no

47šīs normas pieņemšanas dienas.

48Pieteikumā norādīts, ka

491940. gada 22. jūlijā okupācijas varas pieņemtā

50deklarācija par zemes pasludināšanu par tautas īpašumu ir

51kvalificējama kā nelikumīgs akts, kura rezultātā Latvijas

52pilsoņiem un pārējiem iedzīvotājiem prettiesiski tika atsavināts

53īpašums. Likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"

54esot noteikts, ka līdz ar šā likuma spēkā stāšanos zaudē spēku

55visi akti, kas pieņemti kopš 1940. gada 21. jūlija par

56zemes nacionalizāciju un atsavināšanu, bet visa zeme pilsētas

57robežās pārejot pašvaldību rīcībā (bet ne īpašumā). No tā varot

58secināt, ka līdz ar 1940. gada 22. jūlija deklarācijas

59spēka zaudēšanu īpašuma tiesības atjaunojas agrākajiem

60īpašniekiem vai to tiesību pārņēmējiem. Pieteikumā, norādot uz

61Civillikuma 999.pantu, izteikts viedoklis, ka ieilgums nevarēja

62būt par pamatu, lai īpašuma tiesības uz zemi iegūtu valsts, jo

63īpašniekiem nav bijis iespēju izmantot savas tiesības.

64Pieteikumā atzīmēts, ka likuma

65"Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un

66pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un

6711. protokolu" 2. pantā Saeima ietvērusi atrunu par to,

68ka minētās konvencijas 1. protokola 1. panta prasības

69neattieksies uz īpašuma reformu, kas regulē PSRS veiktās

70aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai

71citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai

72kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu

73mantiniekiem. Pieteikumā uzsvērts, ka attiecīga atruna, pieņemot

74Satversmes 8. nodaļu, neesot izdarīta.

75Pieteikumā izteikts viedoklis, ka

76saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no

77Satversmes 1. panta, - tiesiskas valsts principu, taisnīguma

78un tiesiskās paļāvības principu - personām, kurām okupācijas vara

79nelikumīgi atsavināja nekustamo īpašumu, vai viņu tiesību

80pārņēmējiem esot bijušas tiesības pilnībā paļauties uz to, ka

81viss īpašums, kurš okupācijas laikā ir saglabājies un kura

82atdošana neaizskar citu personu cilvēktiesības, tiks atdots.

83Pieteikumā pausts viedoklis, ka

84Ģenerālprokuratūras prasība Kultūras ministrijas interesēs par

85īpašuma tiesību atzīšanu uz zemi, kurā lūgts atzīt par spēkā

86neesošu attiecīgo Rīgas pilsētas Zemes komisijas lēmumu, pēc

87būtības esot prasība par īpašuma atsavināšanu pieteikuma

88iesniedzējiem.

89Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzēju

90pārstāvis uzturēja pieteikumā izteikto viedokli. Viņš uzsvēra, ka

91apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot bijis juridiski

92nepareizs un kļūdains. Vajadzējis atdot visu zemi bijušajiem

93īpašniekiem vai viņu mantiniekiem un, ja nepieciešams, atsavināt

94to likumā noteiktajā kārtībā.

95Vienlaikus pieteikuma iesniedzēju

96pārstāvis norādīja, ka Likumā par valsts nozīmes objektiem

97minētie objekti nav tādi, kuru dēļ būtu pieļaujams demokrātiskā

98valstī aizskart zemes īpašnieku tiesības.

99Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis

100uzsvēra, ka brīdī, kad īpašuma tiesības atjaunotas pieteikuma

101iesniedzējiem, attiecīgā valsts nozīmes kultūras objekta - Rīgas

102kinostudijas - sastāvs neesot bijis noteikts Likuma par valsts

103nozīmes objektiem 7.pantā paredzētajā kārtībā un Zemes komisijai

104neesot bijis pienākuma gaidīt, kamēr tas tiks noteikts. Tāpēc

105pieteikuma iesniedzējiem īpašuma tiesības uz zemi, uz kuras

106atrodas Rīgas kinostudija, esot atjaunotas likumīgi.

1076. Institūcija, kas izdevusi

108apstrīdēto aktu, - Saeima atbildes rakstā izsaka viedokli, ka

109apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un

110105. pantam.

111Saeima norāda, ka nacionalizēto

112zemes īpašumu atgūšana Latvijā notiekot zemes reformas ietvaros.

113Zemes reforma esot komplekss, ilgstošs un visu Latvijas

114tautsaimniecību aptverošs process, kura nepieciešamību noteikuši

115vēsturiskie apstākļi. Šā procesa mērķis esot pakāpeniskas valsts

116īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un

117nelikumīgi atsavināta zemes īpašuma atdošanas gaitā pārkārtot

118zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un

119ekonomiskās attiecības, lai veicinātu sabiedrības interesēm

120atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un

121racionālu izmantošanu.

122Pamatojoties uz Satversmes tiesas

123spriedumu lietā nr. 09-02(98), atbildes rakstā uzsvērts, ka

124personas tiesības uz īpašumu zemes reformas laikā ir aplūkojamas

125gan kopsakarā ar pieļautajiem īpašuma tiesību ierobežojumiem, gan

126kopsakarā ar visu Latvijā notiekošo īpašuma reformu. Objektīvu

127apstākļu dēļ neesot iespējams pilnībā atjaunot

128pirmsnacionalizācijas brīža situāciju visos gadījumos.

129Atbildes rakstā atzīmēts, ka

130apstrīdētā tiesību norma esot viens no izņēmuma gadījumiem, kad

131bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem netiek atjaunotas

132zemes īpašuma tiesības uz viņiem agrāk piederējušiem zemes

133gabaliem. Tā atbilstot minētajam zemes reformas mērķim. Personas

134tiesības tiekot ierobežotas, ievērojot sabiedrības intereses.

135Labums, ko sabiedrība gūstot, esot lielāks nekā personai

136uzliktais ierobežojums.

137Saeima atgādina, ka atbilstoši

138Satversmes 105. pantam īpašuma lietošana pati par sevi esot

139saistīta ar sabiedrības interešu ievērošanu. Turklāt tiesības uz

140īpašumu neesot absolūtas un tās varot ierobežot saskaņā ar

141likumu. Apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums esot noteikts

142likumā, tam esot leģitīms mērķis, un tas esot samērīgs attiecīgā

143mērķa sasniegšanai. Ierobežojot personas tiesības uz īpašumu,

144esot ievērots taisnīgs līdzsvars starp indivīda interesēm, no

145vienas puses, un visas sabiedrības interesēm, no otras puses.

146Atbildes rakstā norādīts, ka

1471995. gada 12. oktobrī pieņemtais likums "Grozījumi

148likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās""

149negrozot, bet tikai nedaudz precizējot iepriekšējo apstrīdētās

150normas redakciju. Pieteikuma iesniedzēji nepamatoti plaši

151interpretējot tiesiskās paļāvības principu. Jau kopš zemes

152reformas sākuma esot bijuši noteikti konkrēti ierobežojumi

153nacionalizētās zemes atgūšanā un neesot bijis pamata domāt, ka

154bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tiks atdots pilnīgi

155viss kādreiz atsavinātais zemes īpašums tā agrākajās robežās un

156platībā visos gadījumos, neņemot vērā sociālekonomiskās

157pārvērtības, kas notikušas pēdējos gadu desmitos.

158Saeima uzsver, ka zemes īpašuma

159tiesības saskaņā ar likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

160pilsētās" 5.-8. pantu un likumu "Par zemes komisijām"

161uzskatāmas par atjaunotām tikai pēc tam, kad pilsētas zemes

162komisija pieņēmusi lēmumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu,

163tāpēc nepamatots ir pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka zemes

164īpašuma tiesības tikušas atjaunotas tūlīt pēc nacionalizācijas

165akta atcelšanas.

166Tāpat Saeima nepiekrīt arī

167pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka piemērojams Satversmes

168105. panta ceturtais teikums un viņu zemes īpašuma tiesības

169būtu atsavināmas tikai uz atsevišķa likuma pamata. Saeima norāda,

170ka tiesa spriedumā konstatējusi Zemes komisijas lēmuma

171prettiesiskumu daļā par īpašuma tiesību atjaunošanu pieteikuma

172iesniedzējiem uz to zemes gabala daļu, uz kuras atrodas valsts

173nozīmes kultūras objekts - Rīgas kinostudija. Šajā gadījumā ticis

174atgūts ar likumu noteiktais valstij piekrītošais zemes

175gabals.

176Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis

177uzturēja atbildes rakstā izteikto viedokli.

178Pamatojoties uz Eiropas

179Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Zveržinskis pret Poliju"

180(ZwierzyÄski v. Poland), viņš norādīja, ka jēdziens

181"īpašums" Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

182konvencijas (turpmāk - Konvencija) 1.protokola 1.panta izpratnē

183esot ar autonomu nozīmi. Arī termins "īpašums", kas ir iekļauts

184Satversmes 105.pantā, būtu interpretējams līdzvērtīgi.

185Viņš uzsvēra, ka termins "īpašums"

186Satversmes 105.panta izpratnē attiecoties tikai uz likumīgi

187iegūtu īpašumu. Savukārt pieteikuma iesniedzējiem īpašuma

188tiesības esot atjaunotas pretēji likumam.

189Saeimas pārstāvis atzīmēja, ka

190lietā tiekot minēts tikai viens no apstrīdētajā normā

191norādītajiem objektiem. Šā viena konkrētā objekta atbilstība vai

192neatbilstība valsts nozīmes kultūras objekta statusam nav

193saistāma ar visas apstrīdētās normas atbilstību vai neatbilstību

194Satversmei. Savukārt Likuma par valsts nozīmes objektiem

195attiecīgā norma lietā neesot apstrīdēta.

196Viņš atzina, ka Ministru kabinets

197Likuma par valsts nozīmes objektiem 7.panta prasības neesot

198izpildījis savlaicīgi, tomēr tāpēc vien apstrīdēto normu nevarot

199atzīt par neatbilstošu Satversmei.

2007. Ministru kabinets,

201atbildot uz Satversmes tiesas uzdoto jautājumu par Likuma par

202valsts nozīmes objektiem 7.panta izpildi, paskaidroja, ka minētās

203prasības attiecībā uz Rīgas kinostudiju izpildītas ar Ministru

204kabineta 1997.gada 19.novembra lēmumu (sk. protokola nr. 64

20513.paragrāfu).

206Tiesas sēdē Ministru kabineta

207pārstāve zvērināta advokāte Milda Zelmene atzina, ka minētā

208likuma 7.panta prasības Ministru kabinets savlaicīgi nav

209izpildījis tādēļ, ka likumā noteiktajā termiņā nav bijis

210iespējams apkopot nepieciešamo informāciju par visiem likumā

211minētajiem objektiem. Skatot šo jautājumu 1997.gada 19.novembrī,

212Ministru kabinets esot nonācis pie secinājuma, ka līdz galam

213attiecīgo objektu sastāvs nav precizēts.

214Viņa paskaidroja, ka pēc minētā

215protokollēmuma Ministru kabinets par Rīgas kinostudiju lēmis vēl

216divas reizes. Vispirms ar 1996.gada 21.februāra rīkojumu nr. 58

217"Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai" Valsts Rīgas

218kinostudija nodota privatizācijai. Vēlāk - ar 1998.gada

21921.oktobra rīkojumu nr.507 privatizācijai nodoti arī zemes

220gabali, uz kuriem atrodas īpašuma objekti, kas nodoti

221privatizācijai saskaņā ar 1996.gada 21.februāra rīkojumu.

2228. Kultūras ministrijas

223pārstāvis zvērināts advokāts Viktors Skudra tiesas sēdē uzsvēra -

224tas, ka objekta sastāvs nav precīzi noteikts, vēl nenozīmē, ka

225attiecīgais objekts nav valsts nozīmes kultūras objekts.

2269. Rīgas pilsētas Zemes

227komisijas priekšsēdētājs Egils Vīgants tiesas sēdē norādīja,

228ka brīdī, kad pieteikuma iesniedzējiem tika atjaunotas zemes

229īpašuma tiesības, attiecīgā valsts nozīmes kultūras objekta -

230Rīgas kinostudijas sastāvs neesot bijis noteikts. Bez tam Valsts

231Rīgas kinostudija kā juridiskā persona neesot izmantojusi tai ar

232likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 6.pantu

233noteiktās tiesības un neesot likumā noteiktajā kārtībā iesniegusi

234pašvaldībai zemes pieprasījumu. Tāpēc Zemes komisija īpašuma

235tiesības pieteikuma iesniedzējiem esot atjaunojusi likumīgi.

236Līdzīga situācija Rīgā esot arī ar daudziem citiem valsts nozīmes

237izglītības, kultūras un zinātnes objektiem.

238Viņš izteica viedokli, ka

239likumdevējs neesot ņēmis vērā to, ka zemes reforma noris divos

240posmos. Pirmajā posmā tiekot atzītas īpašuma tiesības. Pēc tam

241zemes īpašums tiekot uzmērīts. Pēc aptuvenām cenām, tas bijušajam

242īpašniekam izmaksājot 900-1000 latus. Ja šajā laikā grozot likumu

243un vairs nevarot īpašuma tiesības atjaunot, tad neesot skaidrs,

244kas kompensē šos, kā arī citus ar zemes īpašuma atgūšanu

245saistītos bijušā īpašnieka izdevumus.

246Secinājumu

247daļa

2481. Latvijas okupācijas

249laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu.

250Vienlaikus okupācijas vara prettiesiski un bez atlīdzības

251atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus (sk. Saeimas

2521996. gada 22. augusta "Deklarāciju par Latvijas

253okupāciju").

2541990. gada 4. maijā

255Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par

256Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", ar kuru par spēkā

257neesošu kopš pieņemšanas brīža tika pasludināta Latvijas Saeimas

2581940. gada 21. jūlijā pieņemtā deklarācija "Par

259Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā",

260atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī

261pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbība visā Latvijas

262teritorijā un vienlaikus apturēta tās darbība, izņemot tos

263pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko

264pamatu, proti, Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Valsts

265neatkarība de facto tika atjaunota 1991. gada

26621. augustā.

267Tāpēc Latvijas valsts nav

268atbildīga par cilvēktiesību pārkāpumiem, arī par īpašuma

269nacionalizāciju, ko pusgadsimtu ilgajā laika posmā bija

270izdarījusi okupācijas vara. Latvijas Republikai nav iespēju un

271nav arī pienākuma pilnīgi atlīdzināt visus zaudējumus, kas

272personām nodarīti okupācijas varas darbību rezultātā.

273Līdzīga situācija izveidojusies

274arī citās Austrumeiropas valstīs. Piemēram, Lietuvas

275Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka par Lietuvas

276okupāciju, kas notika pirms pusgadsimta, un par tās sekām nav

277atbildīga nedz 1990. gadā Lietuvas pilsoņu ievēlētā Lietuvas

278Republikas Augstākā padome, nedz tās izveidotās

279izpildinstitūcijas. Lietuvas Augstākajai padomei bija

280neapstrīdamas tiesības izvēlēties veidu, kā risināt attiecīgo

281problēmu, un tā izvēlējās ierobežotu restitūciju (sk. Lietuvas

282Republikas Konstitucionālās tiesas 1995. gada

28320. jūnija spriedumu lietā nr. 25/94).

284Satversmes 1.pants noteic, ka

285Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Kā Satversmes

286tiesa secinājusi vairākos spriedumos, no šā panta izriet virkne

287tiesiskas valsts principu, tostarp taisnīguma, tiesiskās

288paļāvības un samērīguma princips.

289Nacionalizēto zemes īpašumu

290atgūšana Latvijā notiek zemes reformas ietvaros. Zemes reformu kā

291kompleksu, ilgstošu un visu Latvijas tautsaimniecību aptverošu

292procesu noteica vēsturiskie apstākļi. Kopš zemes nacionalizācijas

293brīža ir pagājis ilgs laiks. Savulaik nacionalizētā zeme laika

294gaitā tika izmantota dažādiem mērķiem, arī sabiedriskas nozīmes

295objektu izvietošanai. Veicot zemes reformu pilsētās, par tās

296mērķi tika izvirzīts pārkārtot zemes īpašuma un lietošanas

297attiecības, sociālās un ekonomiskās attiecības, lai veicinātu

298sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, kā

299arī racionālu zemes izmantošanu.

300Kaut arī likums "Par zemes reformu

301Latvijas Republikas pilsētās" par vienu no galvenajiem sociālā

302taisnīguma atjaunošanas līdzekļiem izvirzīja okupācijas varas

303nelikumīgi atsavinātā zemes īpašuma atdošanu bijušajiem

304īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, tomēr, ņemot vērā to, ka

305objektīvu iemeslu dēļ visos gadījumos nebija iespējams pilnībā

306atjaunot pirmsnacionalizācijas brīža situāciju, likums

307neparedzēja pilnīgu zemes denacionalizāciju.

308Atjaunojot neatkarīgās Latvijas

309tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts

310principus, bija pienākums veikt pasākumus, lai iespēju robežās

311izlīdzinātu arī iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un

312atjaunotu taisnīgumu. Tomēr likumdevējam, izvēloties zemes

313reformas līdzekļus, bija jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars

314starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm.

315Tā kā okupācijas sekas ir nasta,

316kas gulstas uz visu sabiedrību, un šīs sekas nav iespējams

317novērst pilnībā, taisnīguma princips prasa, lai zemes reformas

318gaitā tiktu ņemtas vērā ne vien bijušo zemes īpašnieku un viņu

319mantinieku, bet arī citu sabiedrības locekļu atsevišķās intereses

320un sabiedrības kopējās intereses. Saskaņā ar likuma "Par zemes

321reformu Latvijas Republikas pilsētās" 3.panta 1.punktu viens no

322svarīgākajiem zemes reformas uzdevumiem ir gan zemes īpašnieku,

323gan arī tās lietotāju tiesību aizsardzība. Tādēļ pamatots ir

324Saeimas izteiktais viedoklis, ka taisnīgums neietver tikai vienas

325ieinteresētās puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir

326nepieciešams panākt taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu,

327gan attiecībā uz sabiedrību kopumā.

328Arī Čehijas Republikas

329Konstitucionālā tiesa atzinusi, ka īpašuma tiesību

330atjaunošanas mērķis ir nodarīto pārestību mazināšana, nevis

331pilnīga novēršana. Īpašuma tiesību atjaunošana nedrīkst novest

332pie cita veida netaisnību rašanās (sk. Čehijas Republikas

333Konstitucionālās tiesas 1998. gada 22. septembra

334spriedumu lietā Pl. US 1/98).

335Tādējādi no

336Satversmes 1.panta izrietošais taisnīguma princips un samērīguma

337princips zemes reformas laikā neprasa, lai Latvijas valsts visiem

338bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunotu īpašuma

339tiesības uz zemi vai atlīdzinātu tās vērtību pilnā apmērā.

3402. Nav pamatots pieteikuma

341iesniedzēju viedoklis, ka personas, kurām okupācijas vara

342nelikumīgi atsavināja nekustamo īpašumu, vai šo personu tiesību

343pārņēmēji bijuši tiesīgi pilnībā paļauties uz to, ka viss

344īpašums, kurš okupācijas laikā ir saglabājies un kura atdošana

345neaizskar citu personu cilvēktiesības, tiks atdots.

346Ņemot vērā sociālekonomiskās

347pārvērtības, kas notikušas pēdējos gadu desmitos, ierobežojumi

348nacionalizētās zemes atgūšanā bija noteikti jau kopš zemes

349reformas sākuma. Tāpēc pieteikuma iesniedzējiem nebija tiesiska

350pamata paļauties, ka bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

351mantiniekiem tiks atdots pilnīgi viss kādreiz nacionalizētais

352zemes īpašums tā agrākajās robežās. Jau 1994. gada

35331. martā pieņemtā likuma redakcijā apstrīdētā norma

354paredzēja zināmus ierobežojumus bijušā zemes īpašuma atgūšanai

355gadījumos, kad uz tā atrodas apstrīdētajā normā minētie

356objekti.

357Nedz Satversmes 1. pants,

358nedz arī 105. pants neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā

359tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei.

360Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips

361prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu

362"saudzējošu" pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir

363jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz kompensēt nodarītos

364zaudējumus, piemēram, ja bijušie zemes īpašnieki vai viņu

365mantinieki pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās ir uzsākuši

366īpašuma atgūšanu un šajā procesā ieguldījuši noteiktus

367līdzekļus.

368Pieņemot apstrīdēto normu,

369likumdevējs nav paredzējis šādu regulējumu. Tomēr tas neliedz

370vispārējās jurisdikcijas tiesai, izskatot konkrētas lietas,

371piemērot no Satversmes izrietošos tiesību principus.

3723. Nav pamatots pieteikuma

373iesniedzēju viedoklis, ka līdz ar 1940. gada 22. jūlija

374deklarācijas spēka zaudēšanu īpašuma tiesības "automātiski

375atjaunojas" bijušajiem īpašniekiem vai to tiesību pārņēmējiem.

376Tieši pretēji, zemes īpašuma tiesības, izskatot katru pieteikumu

377individuāli, tiek atjaunotas ar kompetentu institūciju

378nolēmumu.

379Līdzīgi arī Lietuvas Republikas

380Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka "likums pats par sevi

381nerada subjektīvās tiesības, kamēr tas nav piemērots attiecībā uz

382konkrēto subjektu un konkrētā īpašuma atjaunošanu. Šajā situācijā

383tiesiska nozīme ir valsts pilnvarotās institūcijas lēmumam par

384īpašuma atjaunošanu dabā vai kompensāciju par to, un tikai no šā

385momenta bijušais īpašnieks iegūst īpašuma tiesības uz šādu

386īpašumu" (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas

3871995. gada 20. jūnija spriedumu lietā

388nr. 25/94).

3894. 1997. gada

3904. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Par 1950. gada

3914. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

392aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un

39311. protokolu". Konvencija, kā arī tās 1., 2., 4., 7. un

39411. protokols Latvijas Republikā stājās spēkā

3951997. gada 27. jūnijā.

396Ņemot vērā vēsturisko apstākļu

397noteikto situāciju, Latvijas valsts, ratificējot Konvenciju,

398izmantoja tās 64.pantā paredzētās atrunas tiesības un likuma "Par

3991950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

400aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu"

4012.pantā ietvēra šādu atrunu:

402"Konvencijas 1.protokola 1.panta

403prasības neattieksies uz īpašuma reformu, kas regulē PSRS veiktās

404aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai

405citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai

406kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu

407mantiniekiem, kā arī lauksaimniecības uzņēmumu, zvejnieku kolhozu

408un valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju."

409Satversmes tiesa jau ir atzinusi,

410ka jēdziens "īpašuma reforma" sevī ietver arī jēdzienu "zemes

411reforma". Minētā atruna norāda, ka, īstenojot zemes reformu, ir

412pieļaujama bijušo zemes īpašnieku tiesību ierobežošana, ja tā

413notiek sabiedrības interesēs [sk. Satversmes tiesas 1998.gada

41430.aprīļa spriedumu lietā nr. 09-02(98)].

415Līdzīgu atrunu, pievienojoties

416Konvencijai, izdarījusi arī, piemēram, Igaunijas Republika.

417Savukārt Vācijas Federatīvā Republika atkalapvienojoties

418papildināja VFR Pamatlikumu ar jaunu 143.pantu.

419Satversmes 8. nodaļa "Cilvēka

420pamattiesības" stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī.

421Satversmes 105. panta spēkā stāšanās netika saistīta ne ar

422kādiem nosacījumiem vai atrunām. Tomēr, interpretējot Satversmes

423105. panta saturu, ir izmantojama Eiropas Cilvēktiesību

424tiesas prakse (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

42530. augusta spriedumu lietā nr. 2000-03-01),

426vienlaikus ņemot vērā minēto atrunu likumā "Par 1950.gada

4274.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

428konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu".

429Satversmes tiesa jau ir

430secinājusi, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants ietver trīs

431atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

432tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības, otrkārt, panta

433otrais teikums noteic īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un

434nosacījumus īpašuma atņemšanai, un, treškārt, panta otrajā daļā

435atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

436saskaņā ar vispārējām interesēm. Šīs trīs atsevišķās normas ir

437savstarpēji cieši saistītas. Arī Satversmes 105.pantam ir līdzīgs

438saturs (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija spriedumu

439lietā nr. 2002-01-03).

440Taču apstrīdētā norma neregulē

441rīcību ar "esošu īpašumu". Apstrīdētā norma attiecas uz zemes

442reformas procesu un noteic arī gadījumus, kad īpašuma tiesības

443bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem nav

444atjaunojamas.

445Tādējādi nav

446pamatots pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka apstrīdētā norma ir

447pretrunā ar Satversmes 105. panta ceturto teikumu.

4485. Apstrīdētajā normā ir

449paredzēts viens no likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

450pilsētās" 12.pantā noteiktajiem izņēmumiem - bijušajiem

451īpašniekiem vai viņu mantiniekiem īpašuma tiesības uz viņiem

452agrāk piederējušiem zemes gabaliem nav atjaunojamas, ja uz tiem

453atrodas sabiedriskas nozīmes objekti.

454Apstrīdētā norma, pirmkārt, noteic

455konkrētus objektu veidus. Tie ir šādi: valsts īpaši aizsargājami

456dabas objekti (vai to daļas), kuru sarakstus apstiprinājusi Vides

457aizsardzības komiteja, ar likumu noteikti valsts nozīmes

458izglītības, kultūras un zinātnes objekti, nacionālās sporta

459bāzes, kā arī valsts vai pilsētas nozīmes inženiertehniskās un

460transporta infrastruktūras objekti - ielas, tilti, tuneļi, ceļu

461pārvadi, dzelzceļa līnijas un ostas. Otrkārt, apstrīdētā norma

462paredz, ka bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir

463tiesības atbilstoši viņu izvēlei saņemt kompensāciju vai

464līdzvērtīgu zemes gabalu citā vietā.

465Veicot zemes reformu, likumdevēja

466noteiktajiem ierobežojumiem atgūt bijušo zemes īpašumu vajadzēja

467atbilst leģitīmam mērķim un būt samērīgiem ar šo mērķi.

468Šajā gadījumā zemes īpašuma

469tiesību neatjaunošanas mērķis ir sabiedrības interesēm atbilstoša

470kompromisa noteikšana, sabalansējot bijušo īpašnieku tiesības un

471intereses ar visas sabiedrības un tās locekļu tiesībām un

472interesēm. Apstrīdētā norma vērsta uz sabiedrībai nozīmīgu

473objektu funkcionēšanas nodrošināšanu, tostarp tādu objektu

474funkcionēšanas nodrošināšanu, kas nepieciešami, lai sabiedrības

475locekļi realizētu savas Satversmē nostiprinātās cilvēka

476pamattiesības uz izglītību, kā arī zinātniskās, mākslinieciskās

477un citādas jaunrades brīvību. Līdz ar to šāds mērķis atzīstams

478par leģitīmu.

479No vienas puses, labums, ko

480sabiedrība gūst no valsts vai pilsētas nozīmes inženiertehniskās

481un transporta infrastruktūras objektu - ielu, tiltu, tuneļu, ceļu

482pārvadu, dzelzceļa līniju un ostu - netraucētas funkcionēšanas,

483kā arī no valsts īpaši aizsargājamiem dabas objektiem un valsts

484nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem, un

485nacionālajām sporta bāzēm, ir lielāks nekā bijušajiem īpašniekiem

486un viņu mantiniekiem noteiktie ierobežojumi.

487Turklāt apstrīdētā norma zemes

488īpašuma tiesību atjaunošanas ierobežojumus attiecina nevis uz

489jebkuru izglītības, zinātnes vai kultūras objektu, bet gan tikai

490uz tiem objektiem, kam ar likumu noteikts valsts nozīmes

491statuss.

492Taču, no otras puses, lai

493noskaidrotu, vai ierobežojuma noteikšana ir samērīgs līdzeklis

494leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāvērtē arī tas, vai ar apstrīdēto

495normu iespējams panākt taisnīgu līdzsvaru starp bijušo zemes

496īpašnieku vai viņu mantinieku un sabiedrības interesēm.

497Šādu līdzsvaru var panākt vienīgi

498tad, ja ir precīzi un skaidri zināms iepriekš minēto objektu

499sastāvs (konkrētas ēkas un būves), šo objektu aizņemtās

500teritorijas, kā arī zeme, kas nepieciešama šo objektu

501uzturēšanai. Pretējā gadījumā, piemērojot apstrīdēto normu,

502iespējama patvaļīga rīcība, kas būtu pretrunā ar tiesiskas valsts

503principu.

504Apstrīdēto normu daļā par valsts

505nozīmes izglītības, kultūras, zinātnes objektiem un sporta bāzēm

506iespējams piemērot tikai kopsakarā ar likumu, kas minētos

507objektus konkretizē. Šajos gadījumos apstrīdētā norma pati par

508sevi nevar būt iemesls īpašuma tiesību neatjaunošanai. Ar Likumu

509par valsts nozīmes objektiem Saeima apstiprināja attiecīgo

510objektu sarakstu, norādot tajā ietvertās valsts nozīmes

511izglītības, zinātnes un kultūras objekta statusu ieguvušās

512iestādes vai nacionālās sporta bāzes juridisko adresi, taču

513nenosakot ne šo objektu sastāvā ietilpstošās konkrētās ēkas

514un/vai būves, ne arī katra konkrētā objekta uzturēšanai

515nepieciešamo zemes platību un precīzas tās robežas.

516Saeimas sēdē likumprojekta par

517valsts nozīmes objektiem apspriešanas gaitā, uzstājoties

518Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā, deputāts Jānis

519Vaivads teica: " [..] beidzot atrasts tas atrisinājums, kas ļāva

520mums sakārtot un arī pareizi izprast šā likuma darbību. [..] vai

521mēs ar likumu nosakām jau katras zinātniskās, kultūras un

522izglītības iestādes katras ēkas statusu, vai mēs ar likumu

523nosakām tikai tās juridisko statusu, dodam juridisko adresi,

524tālāk Valsts īpašuma fonds, tā teikt, ķeras klāt katrai šai

525iestādei, precizē tās sastāvu un galīgi izvērstu sarakstu (par

526katru šādu iestādi un par visām kopumā) iesniedz apstiprināšanai

527Ministru kabinetā, tādā veidā noformējot visu valsts nozīmes

528izglītības, kultūras un zinātnes objektu sistēmu - līdz pat

529katrai atsevišķai ēkai. Tas ir viens no pamatprincipiem, tikai tā

530varēja šo likumu uzbūvēt [..]" (sk. lietas 1.sēj.

531136.lpp.).

532Līdz ar to saskaņā ar Likuma par

533valsts nozīmes objektiem 7.pantu pienākums konkretizēt valsts

534nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektu sastāvu tika

535deleģēts izpildvarai, paredzot, ka divu mēnešu laikā pēc šā

536likuma spēkā stāšanās dienas, tas ir, līdz 1996.gada 4.janvārim,

537attiecīgo objektu sastāvs iesniedzams Ministru kabinetam

538apstiprināšanai.

539Ne vien apstrīdētā norma, bet arī

540Likums par valsts nozīmes objektiem līdz galam nekonkretizēja ne

541šo objektu sastāvu, ne arī zemes platību, kas nepieciešama šo

542objektu uzturēšanai. Tāpēc tiesisks pamats apstrīdētās normas

543piemērošanai varēja rasties tikai tad, kad izpildvara būtu

544izpildījusi likumdevēja uzlikto pienākumu.

545Līdz ar to

546apstrīdētajā normā noteiktais zemes īpašuma tiesību atjaunošanas

547ierobežojums saistībā ar valsts nozīmes izglītības, kultūras un

548zinātnes objektiem uzskatāms par samērīgu tikai tad, ja

549izpildvara ir veikusi Likumā par valsts nozīmes objektiem

550paredzētās darbības.

5516. Konkrētajā gadījumā

552pieteikuma iesniedzējiem ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas

5531997.gada 6.februāra lēmumu tika atjaunotas īpašuma tiesības uz

554savulaik nacionalizēto zemi, kaut arī daļu no tās aizņem valsts

555nozīmes kultūras objekts - Rīgas kinostudija.

556Ministru kabineta 1997.gada

55719.novembra sēdes protokola nr.64 13.paragrāfs liecina, ka valsts

558nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektu sastāvu valdība

559mēģināja noteikt tikai 1997.gada nogalē. Turklāt rīkojuma

560projektam pievienotais objektu sastāvs tika atzīts vienīgi "par

561pamatu, lai attiecīgās ministrijas un [..] citas valsts

562institūcijas pasūtītu Valsts zemes dienestam attiecīgo objektu

563zemes ierīcības projektus likumos un citos normatīvajos aktos

564noteiktajā kārtībā".

565Taču pirms tam - 1996.gada

56621.februārī Ministru kabinets izdeva rīkojumu nr.58 "Par valsts

567īpašuma objektu nodošanu privatizācijai", atbilstoši kuram kopā

568ar virkni citu valsts uzņēmumu privatizācijai tika nodots arī

569valsts nozīmes kultūras objekts - Rīgas kinostudija. Savukārt ar

5701998.gada 21.oktobra rīkojumu nr.507 "Par zemesgabalu nodošanu

571privatizācijai" Ministru kabinets nodeva privatizācijai arī zemes

572gabalu, uz kura atrodas reorganizētā Rīgas kinostudija. Oficiāla

573informācija par tā privatizējamā zemes gabala robežām, kas

574atrodas Rīgā, Šmerļa ielā 3 (likumā noteiktā Rīgas kinostudijas

575juridiskā adrese), publicēta 1999.gada 15.septembrī laikrakstā

576"Latvijas Vēstnesis".

577Ņemot vērā to, ka privatizējamā

578zemes gabala platība ir tikai 5911 m2, bet, pamatojoties uz

579Ģenerālprokuratūras prasījumu, no pieteikuma iesniedzējiem tika

580attiesāts Rīgas kinostudijai nepieciešamais zemes gabals 61475 m2

581platībā, Satversmes tiesa uzskata, ka konkrētajā gadījumā

582izpildvara nav līdz galam izpildījusi tai ar Likuma par valsts

583nozīmes objektiem 7.pantu uzlikto pienākumu.

584Labas pārvaldības princips, kas

585izriet no Satversmes 1.panta, ietver arī taisnīgu procedūru

586īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir

587panākt, lai valsts pārvalde ievērotu cilvēktiesības. Savlaicīgi

588neizpildot likumdevēja uzlikto pienākumu, izpildvara nav

589ievērojusi iepriekš minēto principu.

590Līdz ar to, piemērojot apstrīdēto

591normu daļā par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes

592objektiem, bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem

593netiek garantēta adekvāta aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos

594viņu tiesībās un īpašuma tiesību atjaunošanas ierobežojumi tiek

595padarīti par nesamērīgiem leģitīmā mērķa sasniegšanai un

596neatbilst Satversmes 1. un 105.pantam.

597Bez tam, kaut arī saskaņā ar

598Likuma par valsts nozīmes objektiem 8.pantu kultūras iestādes

599reorganizācijas gadījumā, arī privatizācijas gadījumā, valsts

600nozīmes kultūras objekta statuss minēto iestāžu tiesību un

601pienākumu pārmantotājam saglabājas, steiga, ar kādu Valsts Rīgas

602kinostudija tika nodota privatizācijai, Satversmes tiesai rada

603šaubas, vai šim objektam patiešām ir valsts nozīme.

604Nolēmumu

605daļa

606Pamatojoties uz Satversmes tiesas

607likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

608nosprieda:

6091. Atzīt, ka likuma "Par

610zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās

611daļas 3. punkts daļā par valsts nozīmes izglītības, kultūras

612un zinātnes objektiem atbilst Latvijas Republikas Satversmes

6131. un 105. pantam, ja valdība saskaņā ar likuma "Par

614valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un

615sporta bāzēm" 7.pantu līdz 2003.gada 1.maijam ir noteikusi šo

616objektu aizņemto un to uzturēšanai nepieciešamo zemes

617platību.

6182. Atzīt, ka

619likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12.panta

620pirmās daļas 3.punkts pārējā daļā atbilst Latvijas Republikas

621Satversmes 1.un 105.pantam.

6223. Atzīt, ka

623attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem - Dzintaru

624Abulu un Veltu Lazdu - likuma "Par zemes reformu Latvijas

625Republikas pilsētās" 12.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētie

626zemes īpašuma atjaunošanas ierobežojumi kopsakarā ar likuma "Par

627valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un

628sporta bāzēm" 4.panta 26.punktu neatbilst Satversmes 1.,

629105.pantam un zaudē spēku no 1996.gada 4.janvāra.

630Spriedums stājas spēkā tā

631pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

632Spriedums pasludināts Rīgā

6332003.gada 25.martā.

634Satversmes tiesas priekšsēdētājs

635A. Endziņš