7. pants
noteica, ka "valsts nozīmes izglītības, kultūras un

zinātnes objektu sastāvu pēc attiecīgās ministrijas pieteikuma

nosaka finanšu ministrs un divu mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā

stāšanās dienas iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetam".

3. 1997.gada 19.novembrī

Ministru kabinets, izskatot rīkojuma projektu par valsts nozīmes

izglītības, kultūras un zinātnes objektu sastāvu (protokols nr.

64, 13.paragrāfs), nepieņēma iesniegto rīkojuma projektu, bet

nolēma šā projekta pielikumā minēto objektu sastāvu uzskatīt par

pamatu, lai attiecīgās ministrijas un Valsts arhīvu direkcija,

Latvijas Universitāte, Rīgas dome, Nacionālā radio un televīzijas

padome un citas valsts institūcijas pasūtītu Valsts zemes

dienestam attiecīgo objektu zemes ierīcības projektus likumos un

citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ar šo protokollēmumu

attiecīgajām valsts institūcijām tika uzdots pēc projektu

saskaņošanas sagatavot un noteiktā kārtībā iesniegt Ministru

kabinetam rīkojuma projektus īpašuma tiesību nostiprināšanai

zemesgrāmatās un konkrētā objekta sastāva apstiprināšanai.

4. 1997. gada

6. februārī Rīgas pilsētas Zemes komisija ar lēmumu

nr. 5/57 atjaunoja Dzintaram Abulam un Veltai Lazdai īpašuma

tiesības uz 213 486 m2 lielu zemes gabalu Rīgā, Brīvības

gatvē 382/384. 1998. gada 27. februārī viņu īpašuma

tiesības uz minēto zemes gabalu tika nostiprinātas

zemesgrāmatā.

1999. gada 23. martā

Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību departaments

Kultūras ministrijas interesēs griezās Rīgas apgabaltiesā ar

prasību atzīt par spēkā neesošu minēto Rīgas pilsētas Zemes

komisijas lēmumu daļā par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemes

gabalu 61 475 m2 platībā, jo uz tā atrodoties Rīgas

kinostudija. Bez tam Ģenerālprokuratūra lūdza tiesu dzēst

attiecīgo ierakstu zemesgrāmatā šajā daļā un atzīt valsts īpašuma

tiesības uz norādīto zemes gabalu.

Tiesa šo prasību apmierināja,

pamatojoties uz likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās" 12. panta pirmās daļas 3. punktu, kā arī

Likuma par valsts nozīmes objektiem 4.panta 26.punktu.

5. Dzintars Abuls un Velta

Lazda (turpmāk - pieteikuma iesniedzēji) uzskata, ka tādējādi

pārkāptas viņiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 105. pantā noteiktās pamattiesības, kā arī

Satversmes 1. pants. Satversmes tiesā iesniegtajā

konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums atzīt likuma "Par

zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās

daļas 3. punktu (turpmāk - apstrīdētā norma) par

neatbilstošu minētajiem Satversmes pantiem un spēkā neesošu no

šīs normas pieņemšanas dienas.

Pieteikumā norādīts, ka

1940. gada 22. jūlijā okupācijas varas pieņemtā

deklarācija par zemes pasludināšanu par tautas īpašumu ir

kvalificējama kā nelikumīgs akts, kura rezultātā Latvijas

pilsoņiem un pārējiem iedzīvotājiem prettiesiski tika atsavināts

īpašums. Likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"

esot noteikts, ka līdz ar šā likuma spēkā stāšanos zaudē spēku

visi akti, kas pieņemti kopš 1940. gada 21. jūlija par

zemes nacionalizāciju un atsavināšanu, bet visa zeme pilsētas

robežās pārejot pašvaldību rīcībā (bet ne īpašumā). No tā varot

secināt, ka līdz ar 1940. gada 22. jūlija deklarācijas

spēka zaudēšanu īpašuma tiesības atjaunojas agrākajiem

īpašniekiem vai to tiesību pārņēmējiem. Pieteikumā, norādot uz

Civillikuma 999.pantu, izteikts viedoklis, ka ieilgums nevarēja

būt par pamatu, lai īpašuma tiesības uz zemi iegūtu valsts, jo

īpašniekiem nav bijis iespēju izmantot savas tiesības.

Pieteikumā atzīmēts, ka likuma

"Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un

11. protokolu" 2. pantā Saeima ietvērusi atrunu par to,

ka minētās konvencijas 1. protokola 1. panta prasības

neattieksies uz īpašuma reformu, kas regulē PSRS veiktās

aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai

citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai

kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem. Pieteikumā uzsvērts, ka attiecīga atruna, pieņemot

Satversmes 8. nodaļu, neesot izdarīta.

Pieteikumā izteikts viedoklis, ka

saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no

Satversmes 1. panta, - tiesiskas valsts principu, taisnīguma

un tiesiskās paļāvības principu - personām, kurām okupācijas vara

nelikumīgi atsavināja nekustamo īpašumu, vai viņu tiesību

pārņēmējiem esot bijušas tiesības pilnībā paļauties uz to, ka

viss īpašums, kurš okupācijas laikā ir saglabājies un kura

atdošana neaizskar citu personu cilvēktiesības, tiks atdots.

Pieteikumā pausts viedoklis, ka

Ģenerālprokuratūras prasība Kultūras ministrijas interesēs par

īpašuma tiesību atzīšanu uz zemi, kurā lūgts atzīt par spēkā

neesošu attiecīgo Rīgas pilsētas Zemes komisijas lēmumu, pēc

būtības esot prasība par īpašuma atsavināšanu pieteikuma

iesniedzējiem.

Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzēju

pārstāvis uzturēja pieteikumā izteikto viedokli. Viņš uzsvēra, ka

apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot bijis juridiski

nepareizs un kļūdains. Vajadzējis atdot visu zemi bijušajiem

īpašniekiem vai viņu mantiniekiem un, ja nepieciešams, atsavināt

to likumā noteiktajā kārtībā.

Vienlaikus pieteikuma iesniedzēju

pārstāvis norādīja, ka Likumā par valsts nozīmes objektiem

minētie objekti nav tādi, kuru dēļ būtu pieļaujams demokrātiskā

valstī aizskart zemes īpašnieku tiesības.

Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis

uzsvēra, ka brīdī, kad īpašuma tiesības atjaunotas pieteikuma

iesniedzējiem, attiecīgā valsts nozīmes kultūras objekta - Rīgas

kinostudijas - sastāvs neesot bijis noteikts Likuma par valsts

nozīmes objektiem 7.pantā paredzētajā kārtībā un Zemes komisijai

neesot bijis pienākuma gaidīt, kamēr tas tiks noteikts. Tāpēc

pieteikuma iesniedzējiem īpašuma tiesības uz zemi, uz kuras

atrodas Rīgas kinostudija, esot atjaunotas likumīgi.

6. Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Saeima atbildes rakstā izsaka viedokli, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un

105. pantam.

Saeima norāda, ka nacionalizēto

zemes īpašumu atgūšana Latvijā notiekot zemes reformas ietvaros.

Zemes reforma esot komplekss, ilgstošs un visu Latvijas

tautsaimniecību aptverošs process, kura nepieciešamību noteikuši

vēsturiskie apstākļi. Šā procesa mērķis esot pakāpeniskas valsts

īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un

nelikumīgi atsavināta zemes īpašuma atdošanas gaitā pārkārtot

zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un

ekonomiskās attiecības, lai veicinātu sabiedrības interesēm

atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un

racionālu izmantošanu.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

spriedumu lietā nr. 09-02(98), atbildes rakstā uzsvērts, ka

personas tiesības uz īpašumu zemes reformas laikā ir aplūkojamas

gan kopsakarā ar pieļautajiem īpašuma tiesību ierobežojumiem, gan

kopsakarā ar visu Latvijā notiekošo īpašuma reformu. Objektīvu

apstākļu dēļ neesot iespējams pilnībā atjaunot

pirmsnacionalizācijas brīža situāciju visos gadījumos.

Atbildes rakstā atzīmēts, ka

apstrīdētā tiesību norma esot viens no izņēmuma gadījumiem, kad

bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem netiek atjaunotas

zemes īpašuma tiesības uz viņiem agrāk piederējušiem zemes

gabaliem. Tā atbilstot minētajam zemes reformas mērķim. Personas

tiesības tiekot ierobežotas, ievērojot sabiedrības intereses.

Labums, ko sabiedrība gūstot, esot lielāks nekā personai

uzliktais ierobežojums.

Saeima atgādina, ka atbilstoši

Satversmes 105. pantam īpašuma lietošana pati par sevi esot

saistīta ar sabiedrības interešu ievērošanu. Turklāt tiesības uz

īpašumu neesot absolūtas un tās varot ierobežot saskaņā ar

likumu. Apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums esot noteikts

likumā, tam esot leģitīms mērķis, un tas esot samērīgs attiecīgā

mērķa sasniegšanai. Ierobežojot personas tiesības uz īpašumu,

esot ievērots taisnīgs līdzsvars starp indivīda interesēm, no

vienas puses, un visas sabiedrības interesēm, no otras puses.

Atbildes rakstā norādīts, ka

1995. gada 12. oktobrī pieņemtais likums "Grozījumi

likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās""

negrozot, bet tikai nedaudz precizējot iepriekšējo apstrīdētās

normas redakciju. Pieteikuma iesniedzēji nepamatoti plaši

interpretējot tiesiskās paļāvības principu. Jau kopš zemes

reformas sākuma esot bijuši noteikti konkrēti ierobežojumi

nacionalizētās zemes atgūšanā un neesot bijis pamata domāt, ka

bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tiks atdots pilnīgi

viss kādreiz atsavinātais zemes īpašums tā agrākajās robežās un

platībā visos gadījumos, neņemot vērā sociālekonomiskās

pārvērtības, kas notikušas pēdējos gadu desmitos.

Saeima uzsver, ka zemes īpašuma

tiesības saskaņā ar likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās" 5.-8. pantu un likumu "Par zemes komisijām"

uzskatāmas par atjaunotām tikai pēc tam, kad pilsētas zemes

komisija pieņēmusi lēmumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu,

tāpēc nepamatots ir pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka zemes

īpašuma tiesības tikušas atjaunotas tūlīt pēc nacionalizācijas

akta atcelšanas.

Tāpat Saeima nepiekrīt arī

pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka piemērojams Satversmes

105. panta ceturtais teikums un viņu zemes īpašuma tiesības

būtu atsavināmas tikai uz atsevišķa likuma pamata. Saeima norāda,

ka tiesa spriedumā konstatējusi Zemes komisijas lēmuma

prettiesiskumu daļā par īpašuma tiesību atjaunošanu pieteikuma

iesniedzējiem uz to zemes gabala daļu, uz kuras atrodas valsts

nozīmes kultūras objekts - Rīgas kinostudija. Šajā gadījumā ticis

atgūts ar likumu noteiktais valstij piekrītošais zemes

gabals.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis

uzturēja atbildes rakstā izteikto viedokli.

Pamatojoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Zveržinskis pret Poliju"

(ZwierzyÄski v. Poland), viņš norādīja, ka jēdziens

"īpašums" Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 1.protokola 1.panta izpratnē

esot ar autonomu nozīmi. Arī termins "īpašums", kas ir iekļauts

Satversmes 105.pantā, būtu interpretējams līdzvērtīgi.

Viņš uzsvēra, ka termins "īpašums"

Satversmes 105.panta izpratnē attiecoties tikai uz likumīgi

iegūtu īpašumu. Savukārt pieteikuma iesniedzējiem īpašuma

tiesības esot atjaunotas pretēji likumam.

Saeimas pārstāvis atzīmēja, ka

lietā tiekot minēts tikai viens no apstrīdētajā normā

norādītajiem objektiem. Šā viena konkrētā objekta atbilstība vai

neatbilstība valsts nozīmes kultūras objekta statusam nav

saistāma ar visas apstrīdētās normas atbilstību vai neatbilstību

Satversmei. Savukārt Likuma par valsts nozīmes objektiem

attiecīgā norma lietā neesot apstrīdēta.

Viņš atzina, ka Ministru kabinets

Likuma par valsts nozīmes objektiem 7.panta prasības neesot

izpildījis savlaicīgi, tomēr tāpēc vien apstrīdēto normu nevarot

atzīt par neatbilstošu Satversmei.

7. Ministru kabinets,

atbildot uz Satversmes tiesas uzdoto jautājumu par Likuma par

valsts nozīmes objektiem 7.panta izpildi, paskaidroja, ka minētās

prasības attiecībā uz Rīgas kinostudiju izpildītas ar Ministru

kabineta 1997.gada 19.novembra lēmumu (sk. protokola nr. 64

13.paragrāfu).

Tiesas sēdē Ministru kabineta

pārstāve zvērināta advokāte Milda Zelmene atzina, ka minētā

likuma 7.panta prasības Ministru kabinets savlaicīgi nav

izpildījis tādēļ, ka likumā noteiktajā termiņā nav bijis

iespējams apkopot nepieciešamo informāciju par visiem likumā

minētajiem objektiem. Skatot šo jautājumu 1997.gada 19.novembrī,

Ministru kabinets esot nonācis pie secinājuma, ka līdz galam

attiecīgo objektu sastāvs nav precizēts.

Viņa paskaidroja, ka pēc minētā

protokollēmuma Ministru kabinets par Rīgas kinostudiju lēmis vēl

divas reizes. Vispirms ar 1996.gada 21.februāra rīkojumu nr. 58

"Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai" Valsts Rīgas

kinostudija nodota privatizācijai. Vēlāk - ar 1998.gada

21.oktobra rīkojumu nr.507 privatizācijai nodoti arī zemes

gabali, uz kuriem atrodas īpašuma objekti, kas nodoti

privatizācijai saskaņā ar 1996.gada 21.februāra rīkojumu.

8. Kultūras ministrijas

pārstāvis zvērināts advokāts Viktors Skudra tiesas sēdē uzsvēra -

tas, ka objekta sastāvs nav precīzi noteikts, vēl nenozīmē, ka

attiecīgais objekts nav valsts nozīmes kultūras objekts.

9. Rīgas pilsētas Zemes

komisijas priekšsēdētājs Egils Vīgants tiesas sēdē norādīja,

ka brīdī, kad pieteikuma iesniedzējiem tika atjaunotas zemes

īpašuma tiesības, attiecīgā valsts nozīmes kultūras objekta -

Rīgas kinostudijas sastāvs neesot bijis noteikts. Bez tam Valsts

Rīgas kinostudija kā juridiskā persona neesot izmantojusi tai ar

likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 6.pantu

noteiktās tiesības un neesot likumā noteiktajā kārtībā iesniegusi

pašvaldībai zemes pieprasījumu. Tāpēc Zemes komisija īpašuma

tiesības pieteikuma iesniedzējiem esot atjaunojusi likumīgi.

Līdzīga situācija Rīgā esot arī ar daudziem citiem valsts nozīmes

izglītības, kultūras un zinātnes objektiem.

Viņš izteica viedokli, ka

likumdevējs neesot ņēmis vērā to, ka zemes reforma noris divos

posmos. Pirmajā posmā tiekot atzītas īpašuma tiesības. Pēc tam

zemes īpašums tiekot uzmērīts. Pēc aptuvenām cenām, tas bijušajam

īpašniekam izmaksājot 900-1000 latus. Ja šajā laikā grozot likumu

un vairs nevarot īpašuma tiesības atjaunot, tad neesot skaidrs,

kas kompensē šos, kā arī citus ar zemes īpašuma atgūšanu

saistītos bijušā īpašnieka izdevumus.

Secinājumu

daļa

1. Latvijas okupācijas

laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu.

Vienlaikus okupācijas vara prettiesiski un bez atlīdzības

atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus (sk. Saeimas

1996. gada 22. augusta "Deklarāciju par Latvijas

okupāciju").

1990. gada 4. maijā

Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", ar kuru par spēkā

neesošu kopš pieņemšanas brīža tika pasludināta Latvijas Saeimas

1940. gada 21. jūlijā pieņemtā deklarācija "Par

Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā",

atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī

pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbība visā Latvijas

teritorijā un vienlaikus apturēta tās darbība, izņemot tos

pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko

pamatu, proti, Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Valsts

neatkarība de facto tika atjaunota 1991. gada

21. augustā.

Tāpēc Latvijas valsts nav

atbildīga par cilvēktiesību pārkāpumiem, arī par īpašuma

nacionalizāciju, ko pusgadsimtu ilgajā laika posmā bija

izdarījusi okupācijas vara. Latvijas Republikai nav iespēju un

nav arī pienākuma pilnīgi atlīdzināt visus zaudējumus, kas

personām nodarīti okupācijas varas darbību rezultātā.

Līdzīga situācija izveidojusies

arī citās Austrumeiropas valstīs. Piemēram, Lietuvas

Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka par Lietuvas

okupāciju, kas notika pirms pusgadsimta, un par tās sekām nav

atbildīga nedz 1990. gadā Lietuvas pilsoņu ievēlētā Lietuvas

Republikas Augstākā padome, nedz tās izveidotās

izpildinstitūcijas. Lietuvas Augstākajai padomei bija

neapstrīdamas tiesības izvēlēties veidu, kā risināt attiecīgo

problēmu, un tā izvēlējās ierobežotu restitūciju (sk. Lietuvas

Republikas Konstitucionālās tiesas 1995. gada

20. jūnija spriedumu lietā nr. 25/94).

Satversmes 1.pants noteic, ka

Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Kā Satversmes

tiesa secinājusi vairākos spriedumos, no šā panta izriet virkne

tiesiskas valsts principu, tostarp taisnīguma, tiesiskās

paļāvības un samērīguma princips.

Nacionalizēto zemes īpašumu

atgūšana Latvijā notiek zemes reformas ietvaros. Zemes reformu kā

kompleksu, ilgstošu un visu Latvijas tautsaimniecību aptverošu

procesu noteica vēsturiskie apstākļi. Kopš zemes nacionalizācijas

brīža ir pagājis ilgs laiks. Savulaik nacionalizētā zeme laika

gaitā tika izmantota dažādiem mērķiem, arī sabiedriskas nozīmes

objektu izvietošanai. Veicot zemes reformu pilsētās, par tās

mērķi tika izvirzīts pārkārtot zemes īpašuma un lietošanas

attiecības, sociālās un ekonomiskās attiecības, lai veicinātu

sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, kā

arī racionālu zemes izmantošanu.

Kaut arī likums "Par zemes reformu

Latvijas Republikas pilsētās" par vienu no galvenajiem sociālā

taisnīguma atjaunošanas līdzekļiem izvirzīja okupācijas varas

nelikumīgi atsavinātā zemes īpašuma atdošanu bijušajiem

īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, tomēr, ņemot vērā to, ka

objektīvu iemeslu dēļ visos gadījumos nebija iespējams pilnībā

atjaunot pirmsnacionalizācijas brīža situāciju, likums

neparedzēja pilnīgu zemes denacionalizāciju.

Atjaunojot neatkarīgās Latvijas

tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts

principus, bija pienākums veikt pasākumus, lai iespēju robežās

izlīdzinātu arī iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un

atjaunotu taisnīgumu. Tomēr likumdevējam, izvēloties zemes

reformas līdzekļus, bija jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars

starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm.

Tā kā okupācijas sekas ir nasta,

kas gulstas uz visu sabiedrību, un šīs sekas nav iespējams

novērst pilnībā, taisnīguma princips prasa, lai zemes reformas

gaitā tiktu ņemtas vērā ne vien bijušo zemes īpašnieku un viņu

mantinieku, bet arī citu sabiedrības locekļu atsevišķās intereses

un sabiedrības kopējās intereses. Saskaņā ar likuma "Par zemes

reformu Latvijas Republikas pilsētās" 3.panta 1.punktu viens no

svarīgākajiem zemes reformas uzdevumiem ir gan zemes īpašnieku,

gan arī tās lietotāju tiesību aizsardzība. Tādēļ pamatots ir

Saeimas izteiktais viedoklis, ka taisnīgums neietver tikai vienas

ieinteresētās puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir

nepieciešams panākt taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu,

gan attiecībā uz sabiedrību kopumā.

Arī Čehijas Republikas

Konstitucionālā tiesa atzinusi, ka īpašuma tiesību

atjaunošanas mērķis ir nodarīto pārestību mazināšana, nevis

pilnīga novēršana. Īpašuma tiesību atjaunošana nedrīkst novest

pie cita veida netaisnību rašanās (sk. Čehijas Republikas

Konstitucionālās tiesas 1998. gada 22. septembra

spriedumu lietā Pl. US 1/98).

Tādējādi no

Satversmes 1.panta izrietošais taisnīguma princips un samērīguma

princips zemes reformas laikā neprasa, lai Latvijas valsts visiem

bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunotu īpašuma

tiesības uz zemi vai atlīdzinātu tās vērtību pilnā apmērā.

2. Nav pamatots pieteikuma

iesniedzēju viedoklis, ka personas, kurām okupācijas vara

nelikumīgi atsavināja nekustamo īpašumu, vai šo personu tiesību

pārņēmēji bijuši tiesīgi pilnībā paļauties uz to, ka viss

īpašums, kurš okupācijas laikā ir saglabājies un kura atdošana

neaizskar citu personu cilvēktiesības, tiks atdots.

Ņemot vērā sociālekonomiskās

pārvērtības, kas notikušas pēdējos gadu desmitos, ierobežojumi

nacionalizētās zemes atgūšanā bija noteikti jau kopš zemes

reformas sākuma. Tāpēc pieteikuma iesniedzējiem nebija tiesiska

pamata paļauties, ka bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem tiks atdots pilnīgi viss kādreiz nacionalizētais

zemes īpašums tā agrākajās robežās. Jau 1994. gada

31. martā pieņemtā likuma redakcijā apstrīdētā norma

paredzēja zināmus ierobežojumus bijušā zemes īpašuma atgūšanai

gadījumos, kad uz tā atrodas apstrīdētajā normā minētie

objekti.

Nedz Satversmes 1. pants,

nedz arī 105. pants neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā

tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei.

Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips

prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu

"saudzējošu" pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir

jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz kompensēt nodarītos

zaudējumus, piemēram, ja bijušie zemes īpašnieki vai viņu

mantinieki pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās ir uzsākuši

īpašuma atgūšanu un šajā procesā ieguldījuši noteiktus

līdzekļus.

Pieņemot apstrīdēto normu,

likumdevējs nav paredzējis šādu regulējumu. Tomēr tas neliedz

vispārējās jurisdikcijas tiesai, izskatot konkrētas lietas,

piemērot no Satversmes izrietošos tiesību principus.

3. Nav pamatots pieteikuma

iesniedzēju viedoklis, ka līdz ar 1940. gada 22. jūlija

deklarācijas spēka zaudēšanu īpašuma tiesības "automātiski

atjaunojas" bijušajiem īpašniekiem vai to tiesību pārņēmējiem.

Tieši pretēji, zemes īpašuma tiesības, izskatot katru pieteikumu

individuāli, tiek atjaunotas ar kompetentu institūciju

nolēmumu.

Līdzīgi arī Lietuvas Republikas

Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka "likums pats par sevi

nerada subjektīvās tiesības, kamēr tas nav piemērots attiecībā uz

konkrēto subjektu un konkrētā īpašuma atjaunošanu. Šajā situācijā

tiesiska nozīme ir valsts pilnvarotās institūcijas lēmumam par

īpašuma atjaunošanu dabā vai kompensāciju par to, un tikai no šā

momenta bijušais īpašnieks iegūst īpašuma tiesības uz šādu

īpašumu" (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas

1995. gada 20. jūnija spriedumu lietā

nr. 25/94).

4. 1997. gada

4. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Par 1950. gada

4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un

11. protokolu". Konvencija, kā arī tās 1., 2., 4., 7. un

11. protokols Latvijas Republikā stājās spēkā

1997. gada 27. jūnijā.

Ņemot vērā vēsturisko apstākļu

noteikto situāciju, Latvijas valsts, ratificējot Konvenciju,

izmantoja tās 64.pantā paredzētās atrunas tiesības un likuma "Par

1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu"

2.pantā ietvēra šādu atrunu:

"Konvencijas 1.protokola 1.panta

prasības neattieksies uz īpašuma reformu, kas regulē PSRS veiktās

aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai

citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai

kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem, kā arī lauksaimniecības uzņēmumu, zvejnieku kolhozu

un valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju."

Satversmes tiesa jau ir atzinusi,

ka jēdziens "īpašuma reforma" sevī ietver arī jēdzienu "zemes

reforma". Minētā atruna norāda, ka, īstenojot zemes reformu, ir

pieļaujama bijušo zemes īpašnieku tiesību ierobežošana, ja tā

notiek sabiedrības interesēs [sk. Satversmes tiesas 1998.gada

30.aprīļa spriedumu lietā nr. 09-02(98)].

Līdzīgu atrunu, pievienojoties

Konvencijai, izdarījusi arī, piemēram, Igaunijas Republika.

Savukārt Vācijas Federatīvā Republika atkalapvienojoties

papildināja VFR Pamatlikumu ar jaunu 143.pantu.

Satversmes 8. nodaļa "Cilvēka

pamattiesības" stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī.

Satversmes 105. panta spēkā stāšanās netika saistīta ne ar

kādiem nosacījumiem vai atrunām. Tomēr, interpretējot Satversmes

105. panta saturu, ir izmantojama Eiropas Cilvēktiesību

tiesas prakse (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta spriedumu lietā nr. 2000-03-01),

vienlaikus ņemot vērā minēto atrunu likumā "Par 1950.gada

4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu".

Satversmes tiesa jau ir

secinājusi, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants ietver trīs

atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības, otrkārt, panta

otrais teikums noteic īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un

nosacījumus īpašuma atņemšanai, un, treškārt, panta otrajā daļā

atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm. Šīs trīs atsevišķās normas ir

savstarpēji cieši saistītas. Arī Satversmes 105.pantam ir līdzīgs

saturs (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija spriedumu

lietā nr. 2002-01-03).

Taču apstrīdētā norma neregulē

rīcību ar "esošu īpašumu". Apstrīdētā norma attiecas uz zemes

reformas procesu un noteic arī gadījumus, kad īpašuma tiesības

bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem nav

atjaunojamas.

Tādējādi nav

pamatots pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka apstrīdētā norma ir

pretrunā ar Satversmes 105. panta ceturto teikumu.

5. Apstrīdētajā normā ir

paredzēts viens no likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās" 12.pantā noteiktajiem izņēmumiem - bijušajiem

īpašniekiem vai viņu mantiniekiem īpašuma tiesības uz viņiem

agrāk piederējušiem zemes gabaliem nav atjaunojamas, ja uz tiem

atrodas sabiedriskas nozīmes objekti.

Apstrīdētā norma, pirmkārt, noteic

konkrētus objektu veidus. Tie ir šādi: valsts īpaši aizsargājami

dabas objekti (vai to daļas), kuru sarakstus apstiprinājusi Vides

aizsardzības komiteja, ar likumu noteikti valsts nozīmes

izglītības, kultūras un zinātnes objekti, nacionālās sporta

bāzes, kā arī valsts vai pilsētas nozīmes inženiertehniskās un

transporta infrastruktūras objekti - ielas, tilti, tuneļi, ceļu

pārvadi, dzelzceļa līnijas un ostas. Otrkārt, apstrīdētā norma

paredz, ka bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir

tiesības atbilstoši viņu izvēlei saņemt kompensāciju vai

līdzvērtīgu zemes gabalu citā vietā.

Veicot zemes reformu, likumdevēja

noteiktajiem ierobežojumiem atgūt bijušo zemes īpašumu vajadzēja

atbilst leģitīmam mērķim un būt samērīgiem ar šo mērķi.

Šajā gadījumā zemes īpašuma

tiesību neatjaunošanas mērķis ir sabiedrības interesēm atbilstoša

kompromisa noteikšana, sabalansējot bijušo īpašnieku tiesības un

intereses ar visas sabiedrības un tās locekļu tiesībām un

interesēm. Apstrīdētā norma vērsta uz sabiedrībai nozīmīgu

objektu funkcionēšanas nodrošināšanu, tostarp tādu objektu

funkcionēšanas nodrošināšanu, kas nepieciešami, lai sabiedrības

locekļi realizētu savas Satversmē nostiprinātās cilvēka

pamattiesības uz izglītību, kā arī zinātniskās, mākslinieciskās

un citādas jaunrades brīvību. Līdz ar to šāds mērķis atzīstams

par leģitīmu.

No vienas puses, labums, ko

sabiedrība gūst no valsts vai pilsētas nozīmes inženiertehniskās

un transporta infrastruktūras objektu - ielu, tiltu, tuneļu, ceļu

pārvadu, dzelzceļa līniju un ostu - netraucētas funkcionēšanas,

kā arī no valsts īpaši aizsargājamiem dabas objektiem un valsts

nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem, un

nacionālajām sporta bāzēm, ir lielāks nekā bijušajiem īpašniekiem

un viņu mantiniekiem noteiktie ierobežojumi.

Turklāt apstrīdētā norma zemes

īpašuma tiesību atjaunošanas ierobežojumus attiecina nevis uz

jebkuru izglītības, zinātnes vai kultūras objektu, bet gan tikai

uz tiem objektiem, kam ar likumu noteikts valsts nozīmes

statuss.

Taču, no otras puses, lai

noskaidrotu, vai ierobežojuma noteikšana ir samērīgs līdzeklis

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāvērtē arī tas, vai ar apstrīdēto

normu iespējams panākt taisnīgu līdzsvaru starp bijušo zemes

īpašnieku vai viņu mantinieku un sabiedrības interesēm.

Šādu līdzsvaru var panākt vienīgi

tad, ja ir precīzi un skaidri zināms iepriekš minēto objektu

sastāvs (konkrētas ēkas un būves), šo objektu aizņemtās

teritorijas, kā arī zeme, kas nepieciešama šo objektu

uzturēšanai. Pretējā gadījumā, piemērojot apstrīdēto normu,

iespējama patvaļīga rīcība, kas būtu pretrunā ar tiesiskas valsts

principu.

Apstrīdēto normu daļā par valsts

nozīmes izglītības, kultūras, zinātnes objektiem un sporta bāzēm

iespējams piemērot tikai kopsakarā ar likumu, kas minētos

objektus konkretizē. Šajos gadījumos apstrīdētā norma pati par

sevi nevar būt iemesls īpašuma tiesību neatjaunošanai. Ar Likumu

par valsts nozīmes objektiem Saeima apstiprināja attiecīgo

objektu sarakstu, norādot tajā ietvertās valsts nozīmes

izglītības, zinātnes un kultūras objekta statusu ieguvušās

iestādes vai nacionālās sporta bāzes juridisko adresi, taču

nenosakot ne šo objektu sastāvā ietilpstošās konkrētās ēkas

un/vai būves, ne arī katra konkrētā objekta uzturēšanai

nepieciešamo zemes platību un precīzas tās robežas.

Saeimas sēdē likumprojekta par

valsts nozīmes objektiem apspriešanas gaitā, uzstājoties

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā, deputāts Jānis

Vaivads teica: " [..] beidzot atrasts tas atrisinājums, kas ļāva

mums sakārtot un arī pareizi izprast šā likuma darbību. [..] vai

mēs ar likumu nosakām jau katras zinātniskās, kultūras un

izglītības iestādes katras ēkas statusu, vai mēs ar likumu

nosakām tikai tās juridisko statusu, dodam juridisko adresi,

tālāk Valsts īpašuma fonds, tā teikt, ķeras klāt katrai šai

iestādei, precizē tās sastāvu un galīgi izvērstu sarakstu (par

katru šādu iestādi un par visām kopumā) iesniedz apstiprināšanai

Ministru kabinetā, tādā veidā noformējot visu valsts nozīmes

izglītības, kultūras un zinātnes objektu sistēmu - līdz pat

katrai atsevišķai ēkai. Tas ir viens no pamatprincipiem, tikai tā

varēja šo likumu uzbūvēt [..]" (sk. lietas 1.sēj.

136.lpp.).

Līdz ar to saskaņā ar Likuma par

valsts nozīmes objektiem 7.pantu pienākums konkretizēt valsts

nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektu sastāvu tika

deleģēts izpildvarai, paredzot, ka divu mēnešu laikā pēc šā

likuma spēkā stāšanās dienas, tas ir, līdz 1996.gada 4.janvārim,

attiecīgo objektu sastāvs iesniedzams Ministru kabinetam

apstiprināšanai.

Ne vien apstrīdētā norma, bet arī

Likums par valsts nozīmes objektiem līdz galam nekonkretizēja ne

šo objektu sastāvu, ne arī zemes platību, kas nepieciešama šo

objektu uzturēšanai. Tāpēc tiesisks pamats apstrīdētās normas

piemērošanai varēja rasties tikai tad, kad izpildvara būtu

izpildījusi likumdevēja uzlikto pienākumu.

Līdz ar to

apstrīdētajā normā noteiktais zemes īpašuma tiesību atjaunošanas

ierobežojums saistībā ar valsts nozīmes izglītības, kultūras un

zinātnes objektiem uzskatāms par samērīgu tikai tad, ja

izpildvara ir veikusi Likumā par valsts nozīmes objektiem

paredzētās darbības.

6. Konkrētajā gadījumā

pieteikuma iesniedzējiem ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas

1997.gada 6.februāra lēmumu tika atjaunotas īpašuma tiesības uz

savulaik nacionalizēto zemi, kaut arī daļu no tās aizņem valsts

nozīmes kultūras objekts - Rīgas kinostudija.

Ministru kabineta 1997.gada

19.novembra sēdes protokola nr.64 13.paragrāfs liecina, ka valsts

nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektu sastāvu valdība

mēģināja noteikt tikai 1997.gada nogalē. Turklāt rīkojuma

projektam pievienotais objektu sastāvs tika atzīts vienīgi "par

pamatu, lai attiecīgās ministrijas un [..] citas valsts

institūcijas pasūtītu Valsts zemes dienestam attiecīgo objektu

zemes ierīcības projektus likumos un citos normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā".

Taču pirms tam - 1996.gada

21.februārī Ministru kabinets izdeva rīkojumu nr.58 "Par valsts

īpašuma objektu nodošanu privatizācijai", atbilstoši kuram kopā

ar virkni citu valsts uzņēmumu privatizācijai tika nodots arī

valsts nozīmes kultūras objekts - Rīgas kinostudija. Savukārt ar

1998.gada 21.oktobra rīkojumu nr.507 "Par zemesgabalu nodošanu

privatizācijai" Ministru kabinets nodeva privatizācijai arī zemes

gabalu, uz kura atrodas reorganizētā Rīgas kinostudija. Oficiāla

informācija par tā privatizējamā zemes gabala robežām, kas

atrodas Rīgā, Šmerļa ielā 3 (likumā noteiktā Rīgas kinostudijas

juridiskā adrese), publicēta 1999.gada 15.septembrī laikrakstā

"Latvijas Vēstnesis".

Ņemot vērā to, ka privatizējamā

zemes gabala platība ir tikai 5911 m2, bet, pamatojoties uz

Ģenerālprokuratūras prasījumu, no pieteikuma iesniedzējiem tika

attiesāts Rīgas kinostudijai nepieciešamais zemes gabals 61475 m2

platībā, Satversmes tiesa uzskata, ka konkrētajā gadījumā

izpildvara nav līdz galam izpildījusi tai ar Likuma par valsts

nozīmes objektiem 7.pantu uzlikto pienākumu.

Labas pārvaldības princips, kas

izriet no Satversmes 1.panta, ietver arī taisnīgu procedūru

īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir

panākt, lai valsts pārvalde ievērotu cilvēktiesības. Savlaicīgi

neizpildot likumdevēja uzlikto pienākumu, izpildvara nav

ievērojusi iepriekš minēto principu.

Līdz ar to, piemērojot apstrīdēto

normu daļā par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes

objektiem, bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem

netiek garantēta adekvāta aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos

viņu tiesībās un īpašuma tiesību atjaunošanas ierobežojumi tiek

padarīti par nesamērīgiem leģitīmā mērķa sasniegšanai un

neatbilst Satversmes 1. un 105.pantam.

Bez tam, kaut arī saskaņā ar

Likuma par valsts nozīmes objektiem 8.pantu kultūras iestādes

reorganizācijas gadījumā, arī privatizācijas gadījumā, valsts

nozīmes kultūras objekta statuss minēto iestāžu tiesību un

pienākumu pārmantotājam saglabājas, steiga, ar kādu Valsts Rīgas

kinostudija tika nodota privatizācijai, Satversmes tiesai rada

šaubas, vai šim objektam patiešām ir valsts nozīme.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt, ka likuma "Par

zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās

daļas 3. punkts daļā par valsts nozīmes izglītības, kultūras

un zinātnes objektiem atbilst Latvijas Republikas Satversmes

1. un 105. pantam, ja valdība saskaņā ar likuma "Par

valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un

sporta bāzēm" 7.pantu līdz 2003.gada 1.maijam ir noteikusi šo

objektu aizņemto un to uzturēšanai nepieciešamo zemes

platību.

2. Atzīt, ka

likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12.panta

pirmās daļas 3.punkts pārējā daļā atbilst Latvijas Republikas

Satversmes 1.un 105.pantam.

3. Atzīt, ka

attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem - Dzintaru

Abulu un Veltu Lazdu - likuma "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās" 12.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētie

zemes īpašuma atjaunošanas ierobežojumi kopsakarā ar likuma "Par

valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem un

sporta bāzēm" 4.panta 26.punktu neatbilst Satversmes 1.,

105.pantam un zaudē spēku no 1996.gada 4.janvāra.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2003.gada 25.martā.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs

A. Endziņš