7. pants

Tiesībsargs norāda,

ka zemes īpašnieka pienākums noslēgt nomas līgumu ar

daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem ierobežojot zemes gabala

īpašniekam Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.

Šis ierobežojums pirmām kārtām esot vērsts uz dzīvokļu īpašnieku

aizsardzību, nodrošinot piekļuvi viņu nekustamajiem īpašumiem. Uz

to norādot Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta

pirmā daļa, kas tieši zemes gabala īpašniekam uzliekot pienākumu

rūpēties par zemes gabala nomas līguma noslēgšanu. Tiesībsargs

piekrīt Saeimas norādītajam, ka apstrīdētajās normās ietvertā

īpašuma tiesību ierobežojuma mērķis ir arī nodrošināt zemes

īpašniekam ienākumus no zemes gabala.

Tiesībsargs uzskata, ka

likumdevēja izraudzītais vēlētais līdzeklis ir piemērots leģitīmā

mērķa sasniegšanai, jo nomas līgums nodrošinot daudzdzīvokļu mājā

esošo dzīvokļu īpašniekiem iespēju piekļūt viņu īpašumam.

Savukārt zemes īpašniekam tiekot garantēts ienākums par zemes

gabala izmantošanu.

Tiesībsargs vērš uzmanību uz savu

2008. gada 8. maija atzinumu Nr. 3, kurā izvērtēta Likuma par

zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas atbilstība

Satversmes 105. pantam. Atzinumā esot norādīts, ka Likuma par

zemes reformu pilsētās 12. panta otrā daļa, kas noteic nomas

maksas ierobežojumus piespiedu nomas gadījumā, ir nesamērīgs

īpašuma tiesību ierobežojums, jo zemes gabala īpašniekam faktiski

neesot iespēju izmantot savu zemes gabalu pēc saviem ieskatiem.

Turklāt nomas maksas apmēru ierobežojot ne vien likumā noteiktie

pieci procenti no zemes kadastrālās vērtības, bet arī zemes

gabala īpašnieka pienākums maksāt nodokļus no saņemtās nomas

maksas.

Zemes īpašnieks ne tikai nevarot

izmantot savu īpašumu pēc saviem ieskatiem, bet viņam arī

rodoties pienākums paciest, ka viņa zeme tiek izmantota

sabiedrības interesēs. Turklāt faktiskais atlīdzības apmērs, kas

zemes īpašniekam paliekot pāri pēc nodokļu samaksas, nesasniedzot

likumā noteikto piespiedu nomas maksas maksimālo apmēru. Tādējādi

likumdevējs neesot izvēlējies saudzējošāko līdzekli zemes

īpašnieku tiesību ierobežošanai.

Vērtējot apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Tiesībsargs

secina, ka Rīgas un Ventspils brīvostu teritorijā ietilpstošās

zemes īpašnieki un citviet pilsētās esošās zemes īpašnieki

atrodoties salīdzināmos apstākļos, taču likumdevējs atšķirīgi

reglamentējis tiesiskās attiecības starp šīm personu grupām un

ēku īpašniekiem.

Tiesībsargs uzskata, ka šajā

gadījumā atšķirīgajai attieksmei esot tāds pats leģitīmais

mērķis, kāds konstatēts īpašuma tiesību ierobežojumam, proti,

nodrošināt ēku īpašniekiem piekļuvi viņu nekustamajiem īpašumiem.

Taču sabiedrības ieguvums no tā, ka brīvostas teritorijā tiek

nodibināts personālservitūts, neesot lielāks par zemes īpašnieka,

uz kura zemes atrodas daudzdzīvokļu māja, tiesību ierobežojumu.

Līdz ar to konkrētajā gadījumā atšķirīgajai attieksmei neesot

objektīva un saprātīga pamata.