4. pants
nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina

Saeimas vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma,

Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un

likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un

kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un

realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā

esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir

noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā

vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu

vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un

vadīšanu saistītu jautājumu.

[9] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek

tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai

atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta

reģistrāciju. Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu

komisijai ir jāpārbauda:

1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par

tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam

"iniciatīvas grupa";

2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai

satura ir pilnībā izstrādāts.

[10] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai

Likumprojektu iesniegusi politiskā partija LATVIJA PIRMAJĀ

VIETĀ. Atbilstoši likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās

daļas 1. punktam iniciatīvas grupa var būt politiskā

partija. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst

likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu

reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[11] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka

iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir

pilnībā izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam

"pilnībā izstrādāts", tad šo trūkumu novērst nav

iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst

Satversmes 78. panta prasībām.

[12] Vērtējot, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc

formas, Centrālā vēlēšanu komisija trūkumus neatrod.

[13] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts

pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā

jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu

pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām

(Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3.

punkts).

Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas

komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam

likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām,

starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem

(demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti,

kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas

nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums,

CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3.

(https://www.venice.coe.int/webforms/documents/

default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e )

[14] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta

izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu

nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt

šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un

vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir

pilnīga brīvība" (sk.: Dišlers K. Vai Centrālajai

vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos

likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.-136.

sleja).

[15] Likumprojekts cita starpā paredz papildināt Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likuma I. nodaļu ar

2.2 pantu, kas noteic: "Vakcinācija pret Covid-19

infekciju nedrīkst būt priekšnosacījums darba tiesisko attiecību

uzsākšanai vai turpināšanai, jebkuru pakalpojumu sniegšanai vai

saņemšanai, jebkuru izglītības programmu apguvei vai dalībai

pasākumos. Epidemioloģiskās drošības apsvērumi nedrīkst būt par

pamatu darbinieka atstādināšanai no darba, darba tiesisko

attiecību izbeigšanai, darbinieka disciplinārai sodīšanai,

darbinieka tiesiskā stāvokļa pasliktināšanai, vienlīdzīgu tiesību

principa neievērošanai vai jebkādu nelabvēlīgu seku radīšanai

darbiniekam".

Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka šāda norma nonāktu

pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai saistošajām

tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO Starptautiskā

pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4.

pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pantam.

Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas

noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā,

deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt

sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos

gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz

šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās

pārliecības paušanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas

nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var

noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā

ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes

111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār

nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos

Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar

Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas

pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu

tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk.,

piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā

Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8.

panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst

ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi

paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts

ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai

noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai

aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības.

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm

ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka

tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā

ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos

šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst

minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju

labklājību demokrātiskā sabiedrībā.

Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā

garantēto tiesības un principi un to efektīva izmantošana

nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas

nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas

demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un

brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās

drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116.

pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt

pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim

un samērīgam.

[16] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi

izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja

tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet

arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un

pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās) (Latvijas

Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada

28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs

prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

2019, 287. lpp.)

Minētā sprieduma 8. p. norādīts: "Satversmes 78. pants

interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc

to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru

mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem

nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir "pilnīgi

izstrādāta"".

Sprieduma 10. p. norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu

funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā

nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge

Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung.

In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95,

C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam

pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka

likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi

interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot

pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri

piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas

principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma

Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes

grozījumu projektiem."

Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību

sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un

Latvijai saistošajām tiesību normām.

Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija

konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc satura un

neatbilst Satversmes 78. pantam.

III.

Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta

ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā

vēlēšanu komisija, balsojot ar piecām balsīm "par" un

četrām "pret", nolemj:

atteikt likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likumā" reģistrāciju.

Šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var

pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).

Pielikumā:

1. likumprojekts "Grozījumi Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likumā";

2. likumprojekta anotācija.

1 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V