3. pants

Centrālā vēlēšanu komisija par likumprojektu

"Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk - Likumprojekts)

ir saņēmusi atzinumus (viedokļus) no Izglītības un zinātnes

ministrijas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Republikas

Tiesībsarga.

3.1. Izglītības un zinātnes ministrija atzinumā

ir norādījusi, ka Likumprojekts nav uzskatāms par pilnīgi

izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes 78. panta izpratnē,

norādot turpmāk minētos argumentus:

3.1.1. Likumprojekts attiecībā uz vispārējās izglītības

un profesionālās izglītības ieguvi paredz noteikt, ka izglītību

var iegūt ne tikai valsts valodā, bet arī citās valodās,

ievērojot konkrētus nosacījumus (likumprojektā piedāvātā

Izglītības likuma 9. panta pirmās daļas, 1.1 daļas un

otrās daļas redakcija). Turklāt atbilstoši likumprojektā

piedāvātajai Izglītības likuma 9. panta otrās daļas

2.1 punkta redakcijai nav nekādu ierobežojumu

izglītību iegūt svešvalodā, un minētā norma attiecas uz visām

izglītības iestādēm, neatkarīgi no to juridiskā statusa, tai

skaitā valsts un pašvaldību izglītības iestādēm.

Likumprojekts arī paredz norādi uz Eiropas Savienības

oficiālajām valodām papildināt ar norādi uz Apvienoto Nāciju

Organizācijas oficiālajām valodām (likumprojektā piedāvātā

Izglītības likuma 9. panta 3.1, ceturtās un piektās

daļas redakcija). Tādējādi likumprojekts paredz paplašināt

svešvalodu lietojumu studiju programmu īstenošanas procesā valsts

dibinātās augstskolās, kā arī paplašināt svešvalodu lietojumu

profesionālās kvalifikācijas eksāmenu kārtošanā un bakalaura,

maģistra un doktora grāda ieguvei nepieciešamo darbu un

diplomdarbu izstrādāšanas un aizstāvēšanas procesā.

Satversmes 4. panta pirmajā teikumā latviešu valoda noteikta

kā valsts valoda Latvijas Republikā. Kaut arī tas pirmsšķietami

un tieši neizslēdz iespēju izglītības programmas īstenot arī

citās valodās, minētais Satversmes 4.pants ir viena no Satversmes

kodola normām, un tādējādi latviešu valoda ir viens no Latvijas

konstitucionālo identitāti valststiesību viedokļa kontekstā

raksturojošiem elementiem.1 Tāpat arī Satversmes

preambulā iekļautas norādes uz latviešu valodas kā valsts valodas

nozīmi, piemēram, nosakot, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts

valoda kopā ar citiem elementiem ir saliedētas sabiedrības

pamats. Valsts valodas loma, tostarp saziņā, uzsvērta arī citos

Satversmes pantos - 18., 21., 101., 104. pantā. Ievērojot

iepriekš minēto, Latvijai ar tās dibināšanas mērķi un jēgu ir

piešķirta latviska nacionāli kulturālā identitāte.2

Iepriekš minēto normu mērķis ir citstarp nodrošināt dzīvē to, ka

Latvijas valsts identitāte patiešām tiktu īstenota valsts

politikā.3 Satversmes tiesa atzinusi, ka latviešu

valoda kā valsts valoda piešķir Latvijas valstij latvisku

nacionāli kulturālo identitāti un ka Satversmes 4. pants iemieso

un pauž nacionālas valsts principu. Valstij ir pienākums ar

visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām

pildītu savu valsts valodas funkciju - būtu par sabiedrības

kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības

valodu.4

Satversmes tiesa kontekstā ar Satversmes 101. panta izpratni

atzinusi, ka pienākums prast un lietot valsts valodu amata

pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā ir viens no tiem

nosacījumiem, kas ikvienam pilsonim jāņem vērā, piedaloties

valsts un pašvaldību darbībā.5 Mazākumtautību valodu

lietojums atbilstoši Satversmē noteiktajam (piemēram, Satversmes

114. pantā ietvertais regulējums) un savstarpējā komunikācijā

nemaina latviešu valodas esamības stabilitāti, tomēr publiskajā

sektorā un saziņā ar valsts iedzīvotājiem pamatā ir jāievēro

latviešu valodas lietojums, turklāt atbilstošs valodas normām.

Papildus minētajam, viens no nosacījumiem, ko aptver latviešu

valodai piešķirtais valsts valodas statuss, ir latviešu valodas

prasmes nepieciešamība, lai strādātu noteiktās profesijās un

ieņemtu konkrētus amatus.6

Turklāt Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka valsts valodas kā

atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien nav efektīva un ka

ir nepieciešama arī prasme valsts valodu lietot, bet šo prasmi

var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot galvenokārt tieši

valsts valodu. Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta

apgūšana nespēj nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko

lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst,

izmantojot valsts valodu kā mācību valodu arī citu mācību

priekšmetu apguvē. Nav konstatējami citi alternatīvie līdzekļi,

kas ļautu vispārējās izglītības procesā sasniegt tādu valsts

valodas apguves līmeni, kādu izglītojamais var sasniegt, valsts

valodu izmantojot kā mācību valodu.7

3.1.2. Saskaņā ar Izglītības likuma 9. panta

3.1 daļas 1. punktu valsts dibinātā augstskolā Eiropas

Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot studiju programmas,

kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas,

kuras tiek īstenotas Eiropas Savienības programmu un starpvalstu

līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Minētā tiesību norma arī

nosaka, ka ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā

iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir

paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20

kredītpunktus. Savukārt no likumprojektā piedāvātās Izglītības

likuma 9. panta 3.1 daļas 1. punkta redakcijas izriet,

ka valsts dibinātās augstskolās Eiropas Savienības oficiālajās

valodās drīkst īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu

studējošie apgūst Latvijā par maksu. Likumprojekts neparedz

iespēju Eiropas Savienības oficiālajās valodās īstenot studiju

programmas, kuras tiek īstenotas Eiropas Savienības programmu un

starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Likumprojekts

arī paredz norādi uz 20 kredītpunktiem aizstāt ar norādi uz 10

kredītpunktiem. Tādējādi likumprojektā piedāvātais regulējums

rada personai nelabvēlīgākas tiesiskās sekas salīdzinājumā ar

pašreizējo regulējumu.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta

atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas

jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas

valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības

principu.8

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "tiesiskās noteiktības

princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību

noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības

principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un

likumam".9 Līdz ar to tiesiskās noteiktības

princips pēc būtības tiek aptverts ar tiesiskās paļāvības

principu tā plašākā izpratnē.

Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā

darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Tomēr tiesiskās

paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo

tiesisko regulējumu. Grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem

vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai

var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips

prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm,

kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.

Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka likumprojektā

ietvertais Izglītības likuma 9. panta 3.1 daļas 1.

punts neatbilst tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī

Satversmes 1. pantam.

3.1.3. No likumprojekta nav skaidri izprotama tā būtība

un mērķis, un tādējādi nav viennozīmīgi skaidrs, vai pēc tā

pieņemšanas būs iespējams sasniegt tā mērķi. Piemēram,

likumprojekts paredz izslēgt likuma 9. panta otrās daļas 2.

punktā ietverto atsauci uz likuma 41. pantu, bet neparedz izslēgt

likuma 41. pantu, kas cita starp nosaka valsts valodas lietojuma

proporciju pamatizglītības programmu īstenošanā. Piemēram, nav

skaidrs, kas 9. panta otrās daļas 2.1 punkta izpratnē

ir domāts ar vārdiem "svešvalodā vai citā valodā".

Piemēram, likumprojekts paredz grozījumus Izglītības likuma 9.

panta 3.1 daļā, kas regulē svešvalodu lietošanu valsts

dibinātajās augstskolās, bet neparedz izdarīt grozījumus

Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā, kurā ir ietverts

analogs regulējums, kas attiecas gan uz augstskolām, gan arī uz

koledžām, turklāt neatkarīgi no to juridiskā statusa.

3.1.4. Satversmes 114. pantā noteikts, ka personām,

kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un

attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Šīs normas

īstenošanu valodas aspektā vispārējā izglītībā nodrošina,

piemēram, Izglītības likuma 9. panta pirmajā un otrajā daļā

ietvertās normas un 41. panta 1.1 un 1.2

daļā ietvertās normas, Vispārējās izglītības likuma 30. panta

piektajā daļā un 42. panta otrajā daļā ietvertās normas un citi

normatīvie akti, piemēram, valsts izglītības standarti.

Atsevišķi starptautiskie dokumenti regulē jautājumu par

nacionālo minoritāšu aizsardzību, tostarp valodas aspektā.

Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

kuras dalībvalsts ir arī Latvija, 13. panta pirmā daļa nosaka, ka

izglītības sistēmu ietvaros puses apņemas atzīt, ka personas,

kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir tiesīgas izveidot

un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes. Norādāms, ka

Latvijas normatīvajos aktos ietvertais regulējums šīs tiesības

neierobežo, ievērojot normā minēto uzsvaru uz katras valsts

izglītības sistēmas specifiku. Latvijā izglītības iestāde ir

tiesīga īstenot mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot

atsevišķas prasības. Piemēram, mazākumtautību pamatizglītības

programmu īstenošanā tiek noteikta proporcija mazākumtautību

valodas lietojumam, savukārt mazākumtautību pirmsskolas

izglītības programmu īstenošanā valodas lietojuma proporcija

netiek noteikta. Līdz ar to, šobrīd tiek ievērotas mazākumtautību

valodu lietojuma prasības vispārējās izglītības jomā.

3.2. Tieslietu ministrija paudusi viedokli, ka

Likumprojekts ir neatbilstošs Satversmes preambulai, Satversmes

4. pantam, Valsts valodas likumam un Izglītības likumā

ietvertajai izglītības sistēmai Latvijā, un tas nav uzskatāms par

iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav pilnīgi

izstrādāts pēc satura.

3.2.1. Attiecībā uz Likumprojekta formu Tieslietu

ministrija norāda, ka "lai noskaidrotu, kas uzskatāms par

pilnīgi izstrādātu likumprojektu no formas viedokļa,

likumprojekta iesniedzējs var vadīties no likumprojektu

noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram, Saeimas kārtības

ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrajā teikumā noteikts,

ka vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem "jābūt noformētiem

likumprojektu veidā". Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes

grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav noformēts

likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi

izstrādāts no formas viedokļa (sk. Satversmes tiesas 2012.

gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2012-03-01). Likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši

juridiskās tehnikas prasībām. Svarīgākās juridiskās tehnikas

prasības, kas jāievēro, noformējot likumprojektu, ir ietvertas

Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108

"Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi"

(turpmāk - MK noteikumi Nr. 108). MK noteikumu Nr. 108 2.9.

nodaļā ir noteiktas prasības grozījumu izdarīšanai likumā. Ņemot

vērā, ka konkrētajā gadījumā likumprojekts neatbilst minētajām

prasībām (iesniegta ir Izglītības likuma 9. panta vēlamā nākotnes

redakcija, nevis izdarāmie grozījumi likumā), Tieslietu

ministrijas ieskatā tas nav noformēts kā likumprojekts un pēc

formas nav pilnībā izstrādāts".

3.2.2. Attiecībā uz kritēriju "pilnībā izstrādāts

pēc satura", Tieslietu ministrija norāda:

Šobrīd Izglītības likums noteic, ka izglītību pamatā iegūst

valsts valodā un tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos to var darīt

citā valodā. Kā izriet no likumprojekta, iesniedzēji vēlas

paredzēt, ka visās izglītības iestādēs izglītību var iegūt ne

tikai valsts valodā, bet arī citās valodās un tiesības izglītības

ieguvē izmantot ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Apvienoto

Nāciju Organizācijas oficiālās valodas.

Satversmes preambulas piektās daļas pirmais teikums noteic, ka

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš seniem laikiem veido

latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda,

vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Šajā rindkopā minētā

latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības

saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši latviešu valoda ir

tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus Latvijā (sk.

Latvijas Republikas Satversmes komentāri, Ievads. I nodaļa.

Vispārējie noteikumi, R.Balodis, 131. lpp.).

Satversmes 4. pants nosakot, ka latviešu valoda Latvijas

Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu rangu un

no tā izriet, ka valsts politikai jābūt vērstai uz to, lai

nodrošinātu, ka latviešu valoda pilnvērtīgi pilda šo savu

Satversmē noteikto konstitucionālo valsts valodas funkciju

(sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri, Ievads.

I nodaļa. Vispārējie noteikumi, I.Druviete, A.Kārkliņa, G.Kusiņš,

E.Pastars, J.Pleps, 296. un 315. lpp.).

Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā

vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar

to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā

valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā

nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās

iekārtas apdraudējumu (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2.

punktu).

Tieslietu ministrijas ieskatā nozīmīgs aspekts valsts valodas

lomas palielināšanā mācību procesā Latvijā ir nacionālas valsts

virsprincipa ievērošana. Gan no Latvijas valsts izveidošanas

mērķa un jēgas, gan no Satversmes pašreiz spēkā esošās redakcijas

izriet, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionāla valsts, un tieši

latviešu valoda ir centrālais nacionālas valsts identitātes

elements ("Par Latvijas valsts konstitucionālajiem

pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu", Konstitucionālo

tiesību komisijas viedoklis un materiāli, Latvijas Vēstnesis,

2012, 96. lpp.). Nacionālas valsts virsprincipa jēga ir

nodrošināt dzīvē Latvijas nacionālo identitāti, un tas uzliek

valstij ne vien negatīvo pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu

vājināt Latvijas latvisko identitāti, bet jo sevišķi pozitīvus

pienākumus to dažādos veidos stiprināt (turpat, 134. lpp).

Tādējādi valstij ar visiem tai pieejamiem līdzekļiem ir maksimāli

jāveicina tas, lai latviešu valodas lietojums Latvijā tiktu

nostiprināts, tostarp izglītības sistēmā. Kā to ir norādījusi arī

Satversmes tiesa - izglītības politikas veidošana ir joma, kurā

valsts institūcijām ir dota liela rīcības brīvība (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punktu). Bez tam jāņem vērā

arī tas, ka, neraugoties uz valsts valodas nostiprinājumu

Satversmē, vēsturiski izveidojušos apstākļu rezultātā latviešu

valodas pietiekama lietošana valstī joprojām ir apdraudēta. Līdz

ar to valstij ir pienākums izveidot tādu izglītības sistēmu, kas

nodrošinātu latviešu valodas kā valsts valodas efektīvu apmācību

- arī attiecībā uz tām personām, kurām latviešu valoda nav dzimtā

valoda (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punkts).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlētāji, realizējot

likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā

un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet

arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, realizējot

likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības

brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un

principi. Satversmes tiesa jau sākotnēji ir norādījusi: [..]

likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas

ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam

[sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā

Nr. 03-05(99)]. Līdz ar to ne vien likumdevējam, kas

likumdošanas tiesības realizē pastāvīgi, - Saeimai -, bet arī

likumdevējam, kas likumdošanas tiesības īsteno atsevišķos

gadījumos, - tautai - ir pienākums ievērot augstākā juridiskā

spēka normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās

vērtības. Tātad likumprojekta iesniedzējs var paredzēt, ka par

pilnīgi izstrādātu nav atzīstams likumprojekts, kas tā

pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām

normām, principiem un vērtībām. Neviena konstitucionālā

institūcija, arī tauta, realizējot tai piešķirtās tiesības, nav

tiesīga pārkāpt Satversmi (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2012-03-01).

Vērtējot likumprojekta izstrādes pilnīgumu no satura viedokļa

un šajā vērtēšanā vadoties no Satversmes normām un šo normu

interpretācijas, ko sniegusi Satversmes tiesa lietās Nr.

2018-12-01 un Nr. 2018-22-01, jānorāda, ka Satversmes tiesa jau

ir atzinusi Izglītības likuma 9. panta pirmās prim daļas un otrās

daļas 1., 2. un 21. punkta satversmību, proti,

atbilstību Satversmes normām. Atkāpei jānorāda, ka tiesvedības

pamats abās lietās bija grozījumi, tostarp Izglītības likumā, kas

paredzēja pāreju uz izglītību tikai valsts valodā, izņemot

konkrētus Izglītības likumā noteiktos gadījumus. Grozījumu mērķis

bija valsts valodas pozīciju stiprināšana izglītības jomā un tie

izraisīja plašu sabiedrības rezonansi, kas rezultējās ar

divdesmit 12. Saeimas deputātu un 14 pieteikuma iesniedzēju -

privātpersonu - konstitucionālajām sūdzībām, par kurām Satversmes

tiesa pieņēma nolēmumus 2019. gada 23. aprīlī un 13.

novembrī.

Tā kā Satversmes tiesa secināja, ka spēkā esošais regulējums

attiecībā uz Izglītības likuma 9. panta pirmo prim daļu un otrās

daļas 1., 2. un 21. punktu ir atbilstošs Satversmei,

jebkāda alternatīva pieeja valodu lietojumam izglītības ieguves

procesā, samazinot valsts valodas nozīmi un palielinot citu

valodu nozīmi, būtu pretrunā Satversmei. Līdz ar to arī

iesniegtais likumprojekts konkrētajā daļā saturiski ir pretrunā

Satversmei.

Attiecībā uz likumprojekta 9. panta pirmās daļas regulējumu,

kas paredz papildināt spēkā esošo redakciju ar vārdiem "un

citās valodās", jānorāda, ka šādā redakcijā konkrētā tiesību

norma nav bijusi izteikta nekad iepriekš kopš Izglītības likuma

spēkā stāšanās un, ņemot vērā vispārējās tendences izglītības

jomā pārejā uz izglītību valsts valodā, šāds regulējums būtu

atzīstams ne vien par nepamatotu un nesamērīgu, bet arī par esošu

pretrunā gan pamatnostādnēm izglītības jomā, gan Valsts valodas

likumam, kas paredz sabiedrības integrēšanu uz vienas valsts

valodas pamata, jo, tulkojot likumprojekta 9. panta pirmo daļu ar

tiesību normu interpretācijas (tulkošanas) metodēm, ir

konstatējams, ka šāds regulējums ne tikai paplašinātu citu valodu

izmantošanas iespējas izglītības ieguvē, bet arī būtiski

samazinātu valsts valodas ietekmi un apdraudētu tās pozīcijas

izglītības jomā.

Vērtējot likumprojekta 9. panta trešajā prim, ceturtajā un

piektajā daļā piedāvāto redakciju, kas paredz izglītības ieguvē

izmantot ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Apvienoto Nāciju

Organizācijas oficiālās valodas, jānorāda, ka mērķis Eiropas

Savienības oficiālo valodu izmantošanas iespējas izglītības

ieguvē iekļaušanai bija nepieciešamība integrēties Eiropas

Savienībā, kas joprojām ir atzīstama par aktuālu, un tāpēc šāda

regulējuma saglabāšana ir nepieciešama un ar leģitīmu mērķi

pamatota. Savukārt likumprojekta iesniedzēju argumenti papildināt

iespēju izmantot mācību procesā Eiropas Savienības oficiālās

valodas ar iespēju izmantot arī Apvienoto Nāciju Organizācijas

oficiālās valodas nav skaidri, jo, atšķirībā no Eiropas

Savienības, kurā latviešu valodai ir oficiālās valodas statuss un

kas ir integrējusi latviešu valodas lietojumu Eiropas Savienības

institūcijās tādā veidā, lai nodrošinātu komunikāciju

Latvija-Eiropas Savienība un Eiropas Savienība-Latvija līmenī,

Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālo valodu sarakstā latviešu

valodas nav, kā arī tās mērķi dalībvalstu nacionālo valodu

pozīciju stiprināšanā nav konkrēti definēti.

3.3. Latvijas Republikas Tiesībsargs paudis viedokli,

ka Likumprojekts pēc satura ir pretrunā Latvijas Republikas

Satversmē ietvertajām vērtībām un vērtējams kā nepilnīgi

izstrādāts. Viedoklis pamatots ar to, ka:

Latvijas Republikas Satversmes ievada piektajā rindkopā ir

nostiprinātas tās vērtības, kas veido Latvijas identitāti Eiropas

kultūrtelpā. Viena no šīm vērtībām ir latviešu valoda. Šajā

rindkopā latviešu valoda ir minēta kā demokrātiskās līdzdalības

un sabiedrības saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši

latviešu valoda ir tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus

Latvijā. Tādēļ valstij tā ir jāveicina, lai tā patiesi kļūtu par

visas sabiedrības kopējo valodu. Likumprojekts paredz ieviest to,

ka izglītības ieguves valoda visos izglītības līmeņos iegūstama

latviešu valodā, taču noteiktos gadījumos - arī citās valodās.

Tātad secināms, ka jebkurā pasaules valodā. Savukārt valsts

dibinātās augstskolās izglītību iespējams iegūt ne tikai latviešu

valodā un noteiktos gadījumos arī Eiropas Savienības oficiālajās

valodās, bet arīdzan Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālajās

valodās. Tātad secināms, ka jau bez pieļaujamajām Eiropas

Savienības oficiālajām valodām - spāņu, angļu, franču,

likumprojekts paredz arī iespēju noteiktos gadījumos iegūt

augstāko izglītību ķīniešu, arābu un krievu valodās.

Tiesībsarga ieskatā, likumprojekts nav vērsts uz latviešu

valodas kā visas sabiedrības kopējās valodas veicināšanu. Katrai

valstij ir pamatvērtības, kas valsti padara par to, kas tā ir.

Latviešu valoda ir Latvijas pamatvērtība - identitātes pamats un

valstiskuma kodols, un tieši ar latviešu valodas kā valsts

valodas un Eiropas Savienības oficiālās valodas starpniecību un

palīdzību gan pilsoņi, gan citi iedzīvotāji īsteno savas tiesības

un uzņemas arī pienākumus. Latviešu valoda tāpat kā valsts

karogs, himna un ģerbonis ir valsts simbols, un šajā nozīmē

valsts valoda īsteno vienu no divām būtiskākajām funkcijām -

valodas simbolisko funkciju.