Par likumprojektu "Ierobežojumu atcelšanas likums"

nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas

1vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas

2pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma

3"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

4izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un

5kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un

6realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā

7esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir

8noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā

9vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai

10tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un

11vadīšanu saistītu jautājumu.

12[13] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu

13un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši

14Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt

15likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju.

16Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir

17jāpārbauda:

181) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par

19tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

20iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam

21"iniciatīvas grupa";

222) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir

23pilnībā izstrādāts.

24[14] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai

25Likumprojektu iesniegusi biedrība "Bērnu Veselības

26Aizsardzības Kustība". Atbilstoši likuma "Par tautas

27nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

28iniciatīvu" 23. panta otrās daļas 2. punktam iniciatīvas

29grupa var būt Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā

30kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota

31biedrība. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma

32prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar

33mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

34[15] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka

35iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā

36izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam

37"pilnībā izstrādāts", tad šo trūkumu novērst nav

38iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst

39Satversmes 78. panta prasībām.

40[16] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts

41pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā

42jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu

43pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām

44(Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par

45tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01,

4618.3. punkts).

47Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas

48komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam

49likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām,

50starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem

51(demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti,

52kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas

53nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums,

54CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3.

55(https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e

56)

57[17] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta

58izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu

59nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt

60šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un

61vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir

62pilnīga brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka

63Centrālā vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba

64birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu

65tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā

66iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas

67vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu

68attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti"

69(Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība

70pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada

71oktobris, Nr. 5, 135.-136. lpp.; Satversmes tiesas

722012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01

7319.3. punkts).

74Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka tieši Centrālajai

75vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais

76likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai

77interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta

78Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt

79iesniegtu likumprojektu (piemēram, Senāta 2014. gada 12.

80februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada

8128. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014).

82[18] Likumprojekts cita starpā paredz atcelt Ministru kabineta

832021. gada 28. septembra noteikumus Nr. 662

84"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

85izplatības ierobežošanai", 2020. gada 5. jūnija likumu

86"Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums",

87Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumus Nr. 362

88"Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija

89noteikumos Nr. 413 "Kārtība, kādā veicama personu obligātā

90medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu

91izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos", 2020.

92gada 5.jūnija likumu "Grozījumi Epidemioloģiskās drošības

93likumā".

94[19] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts

95aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās

96palīdzības minimumu. Savukārt Satversmes 93. pants noteic, ka

97ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

98[20] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības

99veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības

100labklājības nodrošināšanā (Satversmes tiesas 2020. gada 11.

101decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punkts).

102Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām

103konstitucionālajām vērtībām un no Satversmes 111. pantā

104nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs

105pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības

106aizsargāšanai. Pienākums veikt pasākumus dzīvībai bīstamu slimību

107izplatības ierobežošanai izriet arī no Satversmes 93. panta

108(skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10.

109punktā).

110[21] Likumprojekta 2. panta ceturtajā daļā paredzēts

111"atcelt" 2020. gada 5. jūnija likumu "Grozījumi

112Epidemioloģiskās drošības likumā". Jāņem vērā, ka minētais

113likums paredzēja arī tādas normas, kas tiešā veidā neattiecas

114tikai uz Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu. Piemēram, ar

115minēto likumu Epidemioloģiskās drošības likumā tika iekļauta

116norma, kas paredz, ka epidemioloģiskās drošības pasākumus

117attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku personālu un ārvalstu

118bruņotajos spēkos ietilpstošajām personām, kuras starptautiskās

119sadarbības ietvaros uzturas Latvijas Republikā, nosaka

120aizsardzības ministrs pēc saskaņošanas ar veselības ministru

121(skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10.

122punktā).

123[22] Likumprojekta pārejas noteikumu 1. punktā paredzēts, ka

124no šī likuma spēkā stāšanās brīža uz vienu gadu tiek izsludināts

125moratorijs uz visa veida darbību, kas vērsta uz obligātu

126vakcināciju, tostarp noteiktām personu grupām, obligāto

127diagnostiku paredzošu tiesību normu iestrādi normatīvajos

128aktos. Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3.

129pantu vakcinācija ir viens no epidemioloģiskās drošības

130pasākumiem. Līdz ar to nav skaidrs, kā, piemēram, tiktu īstenots

131Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330

132"Vakcinācijas noteikumi" 3. punkts, ko likumprojekts

133tiešā tekstā neatzīst par spēku zaudējušu vai nepiemērojamu, un

134kas cita starpā paredz obligātu vakcināciju bērniem pret

135tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu,

136poliomielītu, masalām un citām slimībām, kā arī, piemēram,

137bērniem un pieaugušiem - pret trakumsērgu pēc saskares ar

138dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai ir aizdomas par viņu

139saslimšanu ar trakumsērgu. Minētā problēma attiecināma arī uz

140Vakcinācijas noteikumu 3.1 punkta un IV. nodaļas

141"Atsevišķās profesijās nodarbinātu un paaugstināta riska

142grupās ietilpstošu personu obligātā vakcinācija" un citu

143Vakcinācijas noteikumu normu piemērošanu, ja stātos spēkā

144Likumprojekts (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu

145šā lēmuma 10. punktā). Minētā Likumprojekta regulējuma rezultātā

146nevarētu pilnvērtīgi tikt īstenota obligāta vakcinācija personām,

147tostarp bērniem, pret tādām slimībām, pret kurām vakcinācija jau

148ilgstoši tiek praktizēta sabiedrības un katra indivīda veselības

149aizsardzībai. Ir saskatāmas pazīmes šāda regulējuma neatbilstībai

150Satversmes 111. pantam, kā arī Satversmes 93. pantam (skat.

151Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma

15210. punktā).

153[23] Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts

154nonāktu pretrunā Satversmes 93., 111. un 116. pantam un

155Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un

156pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO

157Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

158tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G

159pantam.

160Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas

161noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā,

162deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt

163sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos

164gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

165valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz

166šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās

167pārliecības paušanu.

168Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas

169nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var

170noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā

171ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes

172111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām

173vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos

174Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar

175Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas

176pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu

177tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk.,

178piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā

179Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

180spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

181Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8.

182panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst

183ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi

184paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

185aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts

186ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai

187noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai

188aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības.

189ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

190kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm

191ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

192Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka

193tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā

194ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos

195šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst

196minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju

197labklājību demokrātiskā sabiedrībā.

198Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā

199garantēto tiesības un principi un to efektīva izmantošana

200nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas

201nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas

202demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un

203brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās

204drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

205Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116.

206pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt

207pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar

208pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim

209un samērīgam.

210[24] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi

211izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja

212tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet

213arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un

214pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās) (Latvijas

215Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2162014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014.,

217Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana.

218Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga:

219Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.).

220Minētā sprieduma 8. p. norādīts: "Satversmes 78. pants

221interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc

222to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru

223mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem

224nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir "pilnīgi

225izstrādāta"".

226Sprieduma 10. p. norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu

227funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā

228nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge

229Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung.

230In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās

231konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95,

232C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam

233pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka

234likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi

235interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot

236pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri

237piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas

238principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma

239Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes

240grozījumu projektiem."

241Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību

242sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un

243Latvijai saistošajām tiesību normām.

244[25] Vērtējot, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc

245formas, jāliek vērā, ka Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

246vēlētāji, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās

247likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē

248noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos

249pienākumus. Tātad, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības,

250ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras

251likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes

252tiesa ir norādījusi: "[..] likumības princips noteic, ka

253likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas

254institūcijai, arī likumdevējam pašam" (Satversmes tiesas

2551999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05(99)).

256[26] Lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu

257likumprojektu no formas viedokļa, likumprojektu iesniedzēji var

258sekot likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram,

259Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta

260otrajā teikumā noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem

261likumprojektiem "jābūt noformētiem likumprojektu

262veidā". Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes grozījuma vai

263likuma ierosinājums, kurš nav noformēts likumprojekta veidā, būtu

264atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa

265(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmumu par

266tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01). Turklāt

267likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši juridiskās tehnikas

268prasībām. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pantam

269svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kas jāievēro, noformējot

270likumprojektu, ir ietvertas Ministru kabineta 2009. gada

2713. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu

272sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr.

273108)".

274[27] Centrālā vēlēšanu komisija piebiedrojas tiesībsarga un

275Tieslietu ministrijas argumentācijai par Likumprojekta formas

276neatbilstību, kas norādīta, piemēram, šā lēmuma 7.1.-7.8. punktā

277un 9.1.-9.3. punktā, un konstatē, ka Likumprojekts nav izstrādāts

278atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām un neatbilst Noteikumos

279Nr. 108 izvirzītajām prasībām un tādējādi pēc formas nav pilnībā

280izstrādāts.

281Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija

282konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un

283satura un neatbilst Satversmes 78. pantam.

284III.

285Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

286ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta

287ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā

288vēlēšanu komisija, balsojot ar sešām balsīm "par" un

289divām "pret", nolemj:

290atteikt likumprojekta "Ierobežojumu atcelšanas

291likums" reģistrāciju.

292Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu

293un likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

294Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.1 panta pirmo daļu

295šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var

296pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

297departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).

298Pielikumā:

299Likumprojekts "Ierobežojumu atcelšanas likums".

3001 Latvijas Republikas

301Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta

302spriedums lietā Nr. SA-1/2020.

3032 Satversmes tiesas

3042013. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. 2013-06-01.

305Latvijas Vēstnesis, 250, 20.12.2013.

3063 Latvijas Republikas

307Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

308spriedums lietā Nr. SA-3/2014.

3094 Satversmes tiesas

3102017. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01. Latvijas

311Vēstnesis, 52, 10.03.2017.

3125 Latvijas Republikas

313Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

314spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes

315komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof.

316R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

3172019, 287. lpp.

3186 Latvijas Republikas

319Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

320spriedums lietā Nr. SA-3/2014.

3217 Eiropas

322Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā

323"Vavřička and Others v. the Czech Republic",

324pieteikumi Nr. 47621/13, 3867/14, 73094/14 u.c.

325Centrālās vēlēšanu komisijas

326priekšsēdētāja K. Bērziņa

327Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs

328R. Eglājs

329Likumprojekts

330Ierobežojumu

331atcelšanas likums

1Likuma mērķis ir mazināt sabiedrības šķeltību un

2diskrimināciju pēc medicīniskiem kritērijiem, tostarp obligātu

3vakcināciju noteiktām personu grupām, kas bez derīga COVID

4vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta liedz personām veikt

5darba pienākumus, faktiski neatstājot rīcības izvēli, jo saskaņā

6ar normatīvo regulējumu visās valsts un pašvaldību iestādēs

7darbiniekiem ir liegta iespēja strādāt bez iepriekšminētā

8sertifikāta, kā arī, esot nodarbinātam citur, ir atļauts strādāt

9tikai attālināti, kas ierobežo privātpersonu tiesības, privāto

10dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu,

11atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, kā arī veicināt

12sensitīvo personas datu un cilvēktiesību aizsardzību, nošķirt

13ticībā (reliģiju iedvesmotā absolūtismā) balstītus risinājumus no

14Latvijas sekulārās valsts, stiprināt Satversmē un Latvijas

15konstitucionālajās tradīcijās ietverto tautvaldību un

16lēmumpieņemšanas decentralizāciju.

1(1) Atcelt Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra

2noteikumus Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi

3Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" (Latvijas

4Vēstnesis, 2021, 191A., 194., 195A., 198A., 203A., 208A., 214A.,

5219A., 225A., 239A., 248A nr.).

6(2) Atcelt 2020. gada 5. jūnija likumu "Covid-19

7infekcijas izplatības pārvaldības likums" (Latvijas

8Vēstnesis, 2020, 110A., 140., 193,. 211A, 247A. nr.; 2021, 58.,

963A., 84B., 102B., 139., 215A., 244B nr.).

10(3) Atcelt Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumus

11Nr. 362 "Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija

12noteikumos Nr. 413 "Kārtība, kādā veicama personu obligātā

13medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu

14izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos"

15(Latvijas Vēstnesis, 2020, 110B. nr.).

16(4) Atcelt 2020. gada 5.jūnija likumu "Grozījumi

17Epidemioloģiskās drošības likumā" (Latvijas Vēstnesis, 2020,

18110A. nr.)

19(5) Atcelt 2012. gada 8. novembra likumu "Grozījumi

20likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

21Eiropas pilsoņu iniciatīvu"" (Latvijas Vēstnesis, 2012,

22186. nr.).