4. pants
nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas

vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas

pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un

kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un

realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā

esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir

noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā

vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai

tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un

vadīšanu saistītu jautājumu.

[13] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu

un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši

Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt

likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju.

Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir

jāpārbauda:

1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par

tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam

"iniciatīvas grupa";

2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir

pilnībā izstrādāts.

[14] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai

Likumprojektu iesniegusi biedrība "Bērnu Veselības

Aizsardzības Kustība". Atbilstoši likuma "Par tautas

nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

iniciatīvu" 23. panta otrās daļas 2. punktam iniciatīvas

grupa var būt Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā

kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota

biedrība. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma

prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar

mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[15] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka

iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā

izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam

"pilnībā izstrādāts", tad šo trūkumu novērst nav

iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst

Satversmes 78. panta prasībām.

[16] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts

pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā

jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu

pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām

(Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01,

18.3. punkts).

Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas

komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam

likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām,

starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem

(demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti,

kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas

nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums,

CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3.

(https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e

)

[17] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta

izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu

nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt

šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un

vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir

pilnīga brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka

Centrālā vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba

birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu

tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā

iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas

vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu

attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti"

(Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība

pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada

oktobris, Nr. 5, 135.-136. lpp.; Satversmes tiesas

2012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01

19.3. punkts).

Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka tieši Centrālajai

vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais

likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai

interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta

Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt

iesniegtu likumprojektu (piemēram, Senāta 2014. gada 12.

februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada

28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014).

[18] Likumprojekts cita starpā paredz atcelt Ministru kabineta

2021. gada 28. septembra noteikumus Nr. 662

"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

izplatības ierobežošanai", 2020. gada 5. jūnija likumu

"Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums",

Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumus Nr. 362

"Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija

noteikumos Nr. 413 "Kārtība, kādā veicama personu obligātā

medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu

izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos", 2020.

gada 5.jūnija likumu "Grozījumi Epidemioloģiskās drošības

likumā".

[19] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts

aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās

palīdzības minimumu. Savukārt Satversmes 93. pants noteic, ka

ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

[20] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības

veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības

labklājības nodrošināšanā (Satversmes tiesas 2020. gada 11.

decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punkts).

Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām

konstitucionālajām vērtībām un no Satversmes 111. pantā

nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs

pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības

aizsargāšanai. Pienākums veikt pasākumus dzīvībai bīstamu slimību

izplatības ierobežošanai izriet arī no Satversmes 93. panta

(skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10.

punktā).

[21] Likumprojekta 2. panta ceturtajā daļā paredzēts

"atcelt" 2020. gada 5. jūnija likumu "Grozījumi

Epidemioloģiskās drošības likumā". Jāņem vērā, ka minētais

likums paredzēja arī tādas normas, kas tiešā veidā neattiecas

tikai uz Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu. Piemēram, ar

minēto likumu Epidemioloģiskās drošības likumā tika iekļauta

norma, kas paredz, ka epidemioloģiskās drošības pasākumus

attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku personālu un ārvalstu

bruņotajos spēkos ietilpstošajām personām, kuras starptautiskās

sadarbības ietvaros uzturas Latvijas Republikā, nosaka

aizsardzības ministrs pēc saskaņošanas ar veselības ministru

(skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10.

punktā).

[22] Likumprojekta pārejas noteikumu 1. punktā paredzēts, ka

no šī likuma spēkā stāšanās brīža uz vienu gadu tiek izsludināts

moratorijs uz visa veida darbību, kas vērsta uz obligātu

vakcināciju, tostarp noteiktām personu grupām, obligāto

diagnostiku paredzošu tiesību normu iestrādi normatīvajos

aktos. Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3.

pantu vakcinācija ir viens no epidemioloģiskās drošības

pasākumiem. Līdz ar to nav skaidrs, kā, piemēram, tiktu īstenots

Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330

"Vakcinācijas noteikumi" 3. punkts, ko likumprojekts

tiešā tekstā neatzīst par spēku zaudējušu vai nepiemērojamu, un

kas cita starpā paredz obligātu vakcināciju bērniem pret

tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu,

poliomielītu, masalām un citām slimībām, kā arī, piemēram,

bērniem un pieaugušiem - pret trakumsērgu pēc saskares ar

dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai ir aizdomas par viņu

saslimšanu ar trakumsērgu. Minētā problēma attiecināma arī uz

Vakcinācijas noteikumu 3.1 punkta un IV. nodaļas

"Atsevišķās profesijās nodarbinātu un paaugstināta riska

grupās ietilpstošu personu obligātā vakcinācija" un citu

Vakcinācijas noteikumu normu piemērošanu, ja stātos spēkā

Likumprojekts (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu

šā lēmuma 10. punktā). Minētā Likumprojekta regulējuma rezultātā

nevarētu pilnvērtīgi tikt īstenota obligāta vakcinācija personām,

tostarp bērniem, pret tādām slimībām, pret kurām vakcinācija jau

ilgstoši tiek praktizēta sabiedrības un katra indivīda veselības

aizsardzībai. Ir saskatāmas pazīmes šāda regulējuma neatbilstībai

Satversmes 111. pantam, kā arī Satversmes 93. pantam (skat.

Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma

10. punktā).

[23] Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts

nonāktu pretrunā Satversmes 93., 111. un 116. pantam un

Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G

pantam.

Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas

noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā,

deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt

sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos

gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz

šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās

pārliecības paušanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas

nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var

noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā

ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes

111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām

vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos

Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar

Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas

pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu

tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk.,

piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā

Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8.

panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst

ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi

paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts

ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai

noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai

aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības.

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm

ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka

tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā

ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos

šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst

minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju

labklājību demokrātiskā sabiedrībā.

Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā

garantēto tiesības un principi un to efektīva izmantošana

nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas

nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas

demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un

brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās

drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116.

pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt

pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim

un samērīgam.

[24] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi

izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja

tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet

arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un

pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās) (Latvijas

Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014.,

Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana.

Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.).

Minētā sprieduma 8. p. norādīts: "Satversmes 78. pants

interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc

to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru

mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem

nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir "pilnīgi

izstrādāta"".

Sprieduma 10. p. norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu

funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā

nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge

Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung.

In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95,

C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam

pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka

likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi

interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot

pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri

piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas

principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma

Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes

grozījumu projektiem."

Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību

sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un

Latvijai saistošajām tiesību normām.

[25] Vērtējot, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc

formas, jāliek vērā, ka Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

vēlētāji, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās

likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē

noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos

pienākumus. Tātad, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības,

ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras

likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes

tiesa ir norādījusi: "[..] likumības princips noteic, ka

likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas

institūcijai, arī likumdevējam pašam" (Satversmes tiesas

1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05(99)).

[26] Lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu

likumprojektu no formas viedokļa, likumprojektu iesniedzēji var

sekot likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram,

Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta

otrajā teikumā noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem

likumprojektiem "jābūt noformētiem likumprojektu

veidā". Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes grozījuma vai

likuma ierosinājums, kurš nav noformēts likumprojekta veidā, būtu

atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmumu par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01). Turklāt

likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši juridiskās tehnikas

prasībām. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pantam

svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kas jāievēro, noformējot

likumprojektu, ir ietvertas Ministru kabineta 2009. gada

3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu

sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr.

108)".

[27] Centrālā vēlēšanu komisija piebiedrojas tiesībsarga un

Tieslietu ministrijas argumentācijai par Likumprojekta formas

neatbilstību, kas norādīta, piemēram, šā lēmuma 7.1.-7.8. punktā

un 9.1.-9.3. punktā, un konstatē, ka Likumprojekts nav izstrādāts

atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām un neatbilst Noteikumos

Nr. 108 izvirzītajām prasībām un tādējādi pēc formas nav pilnībā

izstrādāts.

Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija

konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un

satura un neatbilst Satversmes 78. pantam.

III.

Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta

ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā

vēlēšanu komisija, balsojot ar sešām balsīm "par" un

divām "pret", nolemj:

atteikt likumprojekta "Ierobežojumu atcelšanas

likums" reģistrāciju.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu

un likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.1 panta pirmo daļu

šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var

pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).

Pielikumā:

Likumprojekts "Ierobežojumu atcelšanas likums".

1 Latvijas Republikas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta

spriedums lietā Nr. SA-1/2020.

2 Satversmes tiesas

2013. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. 2013-06-01.

Latvijas Vēstnesis, 250, 20.12.2013.

3 Latvijas Republikas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

spriedums lietā Nr. SA-3/2014.

4 Satversmes tiesas

2017. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01. Latvijas

Vēstnesis, 52, 10.03.2017.

5 Latvijas Republikas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof.

R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

2019, 287. lpp.

6 Latvijas Republikas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

spriedums lietā Nr. SA-3/2014.

7 Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā

"Vavřička and Others v. the Czech Republic",

pieteikumi Nr. 47621/13, 3867/14, 73094/14 u.c.

Centrālās vēlēšanu komisijas

priekšsēdētāja K. Bērziņa

Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs

R. Eglājs

Likumprojekts

Ierobežojumu

atcelšanas likums