4. pants

Tāpat Limbažu dome pārkāpusi

Teritorijas plānošanas likuma 9. panta otro daļu, jo

teritorijas plānošanas procesā nav savlaicīgi sniegusi atbildes

uz pieteikuma iesniedzēja rakstveida priekšlikumiem un atsauksmēm

par teritorijas plānojumu.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

Limbažu domei nav bijis tiesību izmantot 1985. gada Limbažu

pilsētas ģenerālplānu, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja

īpašumtiesību ierobežojumus nekustamā īpašuma lietošanā. Latvijas

PSR laikā pieņemtais ģenerālplāns nav vērtējams kā ārējs

normatīvais akts, kas varētu būt saistošs pašvaldības

iedzīvotājiem, jo tas nav izdots saskaņā ar Latvijas Republikas

tiesību normām.

Limbažu dome pieteikuma

iesniedzēja priekšlikumus vērtējusi formāli. Vēsturiski

pieteikuma iesniedzējam piederošais zemes gabals bijis apbūvēts,

un pat 1985. gada ģenerālplāns zemes gabalā paredzējis

autostāvvietu.

Pieteikumā minēts, ka Limbažu dome

apstrīdētā plānojuma pieņemšanu pamatojusi ar nepieciešamību

izmantot pieteikuma iesniedzēja zemes gabalu tās funkciju

veikšanai - masu pasākumu organizēšanai. Šādu lēmumu Limbažu dome

pieņēmusi, ignorējot sabiedrības vajadzības, jo teritorijas

plānošanas procesā pieteikuma iesniedzējs vienīgais iesniedzis

priekšlikumus par iespējamiem viņam piederošā nekustamā īpašuma

izmantošanas veidiem.

Papildus tam pieteikuma

iesniedzējs uzsver, ka Limbažu dome teritorijas plānošanā

piemērojusi "nepareizās" tiesību normas, proti, 2004. gada

13. janvāra Ministru kabineta noteikumi Nr. 34

"Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma noteikumi" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 34) bija jāpiemēro arī pēc 2004. gada

19. oktobra, kad spēkā stājās Ministru kabineta

2004. gada 19. oktobra noteikumi Nr. 883 "Vietējās

pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 883).

3. Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Limbažu dome - atbildes rakstā norāda, ka

tiesvedība lietā, kas ierosināta pēc pieteikuma iesniedzēja

pieteikuma, ir izbeidzama, jo iesniegtais pieteikums neatbilst

Satversmes tiesas likuma 18. un 19.2 panta

prasībām.

Limbažu dome uzskata, ka

pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, kādā

pieteikums iesniedzams Satversmes tiesā. Pieteikumu Satversmes

tiesā var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas

nolēmuma stāšanās spēkā. Vietējās pašvaldības teritorijas

plānojums stājas spēkā ar dienu, kad pašvaldības domes (padomes)

lēmums, ar kuru apstiprināts attiecīgais plānojums un izdoti

pašvaldības saistošie noteikumi, publicēts laikrakstā "Latvijas

Vēstnesis". Apstrīdētais plānojums stājās spēkā 2006. gada

11. februārī. Satversmes tiesas kancelejas zīmogs uz

pieteikuma iesniedzēja iesniegtās konstitucionālās sūdzības

liecinot, ka pieteikums Satversmes tiesā iesniegts

2006. gada 24. oktobrī, proti, mēnesi un 13 dienas pēc

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā

daļā noteiktā sešu mēnešu termiņa. Līdz ar to pieteikuma

iesniegšanas termiņš esot nokavēts un Satversmes tiesai neesot

tiesību ierosināt lietu.

Bez tam pieteikuma iesniedzējs

neesot izmantojis visas iespējas aizstāvēt savas aizskartās

pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzējam ir tiesības lūgt grozīt plānoto (atļauto)

zemes gabala lietošanas mērķi saskaņā ar Ministru kabineta

2001. gada 31. jūlija noteikumiem Nr. 344

"Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un

sistematizācijas kārtība" un Ministru kabineta 2006. gada

20. jūnija noteikumiem Nr. 496 "Nekustamā īpašuma

lietošanas mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas

mērķu noteikšanas un maiņas kārtība". Tāpat pieteikuma

iesniedzējam saskaņā ar Noteikumu Nr. 883 5. punktu ir

tiesības ierosināt grozījumus vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumā. Pieteikuma iesniedzējs šīs tiesības neesot izmantojis,

līdz ar to pieteikums neatbilstot arī Satversmes tiesas likuma

19.2 panta otrajai daļai.

Ministru kabineta 1994. gada

6. septembra noteikumi Nr. 194 "Teritoriālplānošanas

noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 194) ļāva pašvaldībām

līdz jauna teritorijas plānojuma pieņemšanas dienai pieņemt

lēmumu par tobrīd spēkā esošā ģenerālplāna darbības termiņa

pagarināšanu. Šādu lēmumu Limbažu dome pieņēmusi 1995. gada

13. jūlijā, līdz jauna teritorijas plānojuma izstrādāšanai

pagarinot 1985. gada Limbažu pilsētas ģenerālplāna darbības

termiņu.

Civillikuma 1082. pants

noteic, ka īpašuma lietošanas aprobežojumus var noteikt likums.

Pēc Limbažu domes ieskata, šajā normā ar jēdzienu "likums"

apzīmēts jebkurš ārējs normatīvais akts, arī pašvaldību saistošie

noteikumi. Līdz ar to pieteikuma iesniedzējs nevarot izmantot

savu nekustamo īpašumu, ignorējot teritorijas plānojumā noteiktos

īpašumtiesību aprobežojumus.

4. Papildu paskaidrojumos

Limbažu dome norāda, ka pieteikuma iesniedzējs plānojis izmantot

sev piederošo nekustamo īpašumu pretēji sabiedrības interesēm.

Pieteikuma iesniedzējam piederošais zemes gabals esot vienīgā

vieta, kur pilsētas, kā arī tuvējo pagastu bērni var apmeklēt

atpūtas pasākumus - izbraukuma karuseļus, cirka izrādes un citus

masu pasākumus kā ikdienā, tā arī svētkos. Atļaujot attiecīgo

zemes gabalu apbūvēt, Limbažu dome nodarītu neadekvātu zaudējumu

apkārtējiem nekustamajiem īpašumiem, neatgriezeniski sabojātu

ainavisko vidi un vietu, kur bērni var atpūsties un

izklaidēties.

Limbažu dome norāda, ka

teritorijas plānošanas procesā pieteikuma iesniedzēja argumenti

ir uzklausīti un izvērtēti.

Limbažu dome ar savu rīcību neesot

radījusi pieteikuma iesniedzējam tiesisko paļāvību uz to, ka

viņam piederošo zemes gabalu varētu izmantot komercapbūvei.

Limbažu dome nevarējusi izmantot

pirmpirkuma tiesības, jo to darīt pašvaldībai liedzot likuma "Par

valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas

novēršanu" 8. pants, kas citastarp aizliedz iegādāties

īpašumā mantu par acīm redzami paaugstinātu cenu. Pēc Limbažu

domes ieskata, maksa par nekustamo īpašumu bijusi neadekvāta un

neatbilstoša toreizējai zemes gabala tirgus vērtībai.

5. Reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrija (turpmāk - Ministrija) norāda, ka

tā saskaņā ar Noteikumu Nr. 883 42. punktu ir sniegusi

atzinumu par Limbažu pilsētas teritorijas plānojumu. Atzinumā

norādīts uz atsevišķām plānojuma grafiskās daļas nepilnībām,

kuras ieteikts novērst.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 194

pārejas jautājumu 2. punktu Limbažu domei lēmums par Limbažu

pilsētas ģenerālplāna darbības termiņa pagarināšanu bija jāpieņem

līdz 1994. gada 31. decembrim.

Pēc Ministrijas ieskata, Limbažu

pilsētas teritorijas plānojumu varēja pabeigt saskaņā ar

Noteikumu Nr. 883 normām.

6. Pēc iepazīšanās ar

lietas materiāliem pieteikuma iesniedzējs iesniedza papildu

paskaidrojumus.

Tajos pieteikuma iesniedzējs

norāda, ka Limbažu dome, atsakoties no pirmpirkuma tiesību

izmantošanas, radījusi viņam tiesisko paļāvību uz to, ka

nekustamo īpašumu Cēsu ielā 24 varēs izmantot komercapbūvei.

Papildu paskaidrojumos tiek

atkārtoti norādīts, ka Limbažu dome teritorijas plānošanā

piemērojusi Noteikumus Nr. 883, nevis Noteikumus Nr. 34

un ka tas uzskatāms par būtisku pārkāpumu teritorijas plānošanas

procesā.

Secinājumu

daļa

7. Limbažu dome atbildes

rakstā lūdz izbeigt tiesvedību, jo lieta esot ierosināta,

pārkāpjot Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas

prasības.

Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas

ierosināšanu neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta

piektās daļas prasībām.

Šajā pantā citastarp ir noteikts,

ka pieteikumam jāatbilst Satversmes tiesas likuma 18. vai

19.2 panta prasībām.

Limbažu dome norāda, ka pieteikuma

iesniedzējs neesot izmantojis visas iespējas aizstāvēt Satversmē

noteiktās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem. Līdz ar to, pēc Limbažu domes ieskata, pieteikuma

iesniedzēja pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas likuma

19.2 panta otrajai daļai. Bez tam esot nokavēts

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā

daļā noteiktais termiņš konstitucionālās sūdzības (pieteikuma)

iesniegšanai Satversmes tiesā.

Ņemot vērā minēto, visupirms

nepieciešams noskaidrot, vai pastāv apstākļi, kas padara

tiesvedības turpināšanu šajā lietā par neiespējamu.

8. Satversmes tiesas likuma

19.2 panta otrā daļa noteic, ka konstitucionālo

sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas

visas iespējas aizstāvēt Satversmē noteiktās pamattiesības ar

vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai

institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības

pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī šādu

iespēju nav.

8.1. Prasība izmantot visas

iespējas aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem attiecas uz gadījumiem, kad

pamattiesības tiek aizskartas ar tiesību piemērošanas aktu.

Šādā gadījumā personai jāizmanto vispārējie tiesību aizsardzības

līdzekļi, kas paredz iespēju apstrīdēt vai pārsūdzēt tiesību

piemērošanas aktu, ar kura starpniecību tiesību norma ir

aizskārusi personas pamattiesības. Konstitucionālā sūdzība

galvenokārt ir subsidiārs (papildu) cilvēka pamattiesību

aizsardzības mehānisms gadījumos, kad ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem nav iespējams novērst pamattiesību

aizskārumu.

Saskaņā ar Teritorijas plānošanas

likuma 1. pantu teritorijas plānojums ir ilgtermiņa

teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums,

kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam

rakstiski un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un noteikta

plānotā (atļautā) izmantošana, kā arī šīs teritorijas

izmantošanas aprobežojumi.

Savukārt Noteikumu Nr. 883

45. punkts noteic, ka vietējās pašvaldības dome apstiprina

vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu un kā pašvaldības

saistošos noteikumus izdod tā grafisko daļu un teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumus.

Līdz ar to vietējās pašvaldības

teritorijas plānojums formāli ir ārējais normatīvais akts, kas ir

saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo

par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram,

būvniecības procesa sākšanai.

Tomēr atsevišķas vietējās

pašvaldības teritorijas plānojuma daļas pēc rakstura vairāk

līdzinās nevis normatīviem, t.i., tiesību normas ietverošiem

tiesību aktiem, bet individuāliem, t.i., tiesību normu

piemērošanas aktiem. Piemērojot teritorijas plānošanas tiesību

normas un principus, vietējās pašvaldības ar teritorijas

plānojumu noteic konkrētu teritoriju plānotās (atļautās)

izmantošanas veidus. Līdz ar to katram zemes īpašniekam piederošā

nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjomu nosaka tās

teritorijas atļautais izmantošanas veids, kurā šis īpašums

atrodas.

Ar vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumu noteiktais īpašumtiesību ierobežojums ir

tiešs, jo plānojums nepastarpināti sabiedrības interesēs ierobežo

privātpersonas tiesības uz īpašumu.

8.2. Limbažu dome atbildes

rakstā norāda, ka pieteikuma iesniedzējs nav izmantojis iespējas

aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības Noteikumu Nr. 883

5. punktā paredzētajā kārtībā. Šajā punktā ir noteikts, ka

vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumi ir vietējās

pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānotās (atļautās)

izmantošanas un izmantošanas aprobežojumu izmaiņas.

Limbažu dome uzskata, ka par

tiesību aizsardzības līdzekli būtu uzskatāma pieteikuma

iesniedzēja vēršanās vietējās pašvaldības domē, lai panāktu

vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma grozījumus.

Personai paredzētās tiesības

ierosināt grozījumus tiesību aktā nav uzskatāmas par vispārēju

tiesību aizsardzības līdzekli, jo šādā procedūrā netiek

pārbaudīts tiesību normas tiesiskums, t.i., atbilstība augstāka

juridiskā spēka tiesību normām.

8.3. Limbažu dome uzskata,

ka pieteikuma iesniedzējs nav izmantojis kā tiesību aizsardzības

līdzekli iespēju, kuru paredz Ministru kabineta 2001. gada

31. jūlija noteikumi Nr. 344 "Nekustamā īpašuma

lietošanas mērķu noteikšanas un sistematizācijas kārtība" un

2006. gada 20. jūnija noteikumi Nr. 496 "Nekustamā

īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma

lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas kārtība", proti,

pieteikuma iesniedzējs nav vērsies pašvaldības domē ar lūgumu

grozīt plānoto (atļauto) zemes gabala lietošanas mērķi.

Minētie Ministru kabineta

noteikumi regulē kārtību, kādā nosaka vai maina nekustamā īpašuma

(zemes vienības) lietošanas mērķi kadastrālās vērtēšanas

vajadzībām. Ņemot vērā zemes gabala kadastrālo vērtību, tiek

noteikts nekustamā īpašuma nodokļa apmērs. Taču konkrēta

nekustamā īpašuma lietošanas mērķi var noteikt vienīgi ievērojot

teritorijas plānojumā atļauto teritorijas izmantošanas veidu. Tā

kā šie Ministru kabineta noteikumi attiecas uz fiskālo (nodokļu

iekasēšanas), nevis teritorijas plānošanas jomu, tajos

reglamentētā kārtība nav saistāma ar kārtību, kādā izdarāmi

grozījumi vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā.

Tātad ar šā tiesiskā mehānisma

palīdzību pieteikuma iesniedzējs nevar novērst Satversmē noteikto

pamattiesību iespējamo aizskārumu un panākt teritorijas plānojuma

atcelšanu.

Likuma "Par pašvaldībām"

49. panta pirmā daļa paredz reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministra tiesības ar motivētu rīkojumu apturēt

nelikumīgu domes (padomes) izdoto saistošo noteikumu vai citu

normatīvo aktu, vai to atsevišķu punktu darbību. Pēc šā rīkojuma

saņemšanas vietējās pašvaldības domei (padomei) jāizskata

jautājums par attiecīgo saistošo noteikumu vai cita normatīvā

akta, vai to atsevišķu punktu atcelšanu. Attiecībā uz vietējo

pašvaldību pieņemtajiem teritorijas plānojumiem šīs reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministra pilnvaras konkretizē arī

Teritorijas plānošanas likuma 7.1 pants.

Līdz ar to privātpersonai ir

iespēja vērsties pie reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministra ar iesniegumu, lūdzot ministru izmantot tiesības apturēt

nelikumīgu teritorijas plānojumu darbību. Tomēr reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministra tiesības apturēt

nelikumīgu teritorijas plānojumu darbību uzskatāmas par

specifisku tiesību aizsardzības līdzekli, kura izmantošana ir

atkarīga no ministra viņam piešķirtās rīcības brīvības ietvaros

izdarītajiem lietderības apsvērumiem, bet ne par efektīvu tiesību

aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma izpratnē.

Tādēļ vienīgais efektīvais tiesību

aizsardzības līdzeklis, ko persona var izmantot, lai panāktu tāda

vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma atcelšanu, kuru

persona uzskata par prettiesisku, ir pieteikuma iesniegšana

Satversmes tiesā.

9. Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturtā daļa noteic, ka konstitucionālo

sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu

laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma stāšanās spēkā.

9.1 Saskaņā ar Teritorijas

plānošanas likuma 6. panta sesto daļu vietējās pašvaldības

teritorijas plānojums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tam, kad

lēmums par pašvaldības saistošo noteikumu izdošanu publicēts

laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Limbažu domes 2006. gada

25. janvāra lēmums, ar kuru apstiprināti pašvaldības

saistošie noteikumi Nr. 4 "Limbažu pilsētas teritorijas

plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumi", publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis"

2006. gada 10. februārī.

Tā kā pieteikuma iesniedzēja

pieteikums Satversmes tiesā iesniegts 2006. gada

24. oktobrī, t.i., pēc septiņiem mēnešiem un 13 dienām no

iepriekšminētā datuma, Limbažu dome secina, ka pieteikuma

iesniedzējs konstitucionālo sūdzību iesniedzis pēc Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļa noteiktā sešu

mēnešu termiņa (sk. lietas materiālu 69. lpp.).

9.2 Vispārēji procesuālie

termiņi pieteikuma iesniegšanai tiek noteikti tiesiskās

stabilitātes labad, proti, lai nodrošinātu lietas izskatīšanu

saprātīgā periodā un aizsargātu otras puses paļāvību uz to, ka

konflikta risinājums vēlāk netiks pārskatīts (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu).

Ja Satversmē noteikto pamattiesību

aizsardzībai nav paredzēta iespēja izmantot vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus, tad individuālais tiesību akts, kas

radījis iespējamo tiesību aizskārumu, ir uzskatāms par "pēdējas

institūcijas nolēmumu".

Teritorijas plānojuma grafiskā

daļa ir atzīstama par šādu "pēdējās institūcijas nolēmumu"

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās

daļas izpratnē. Tomēr teritorijas plānojums kopumā formāli ir

normatīvs akts un tāpēc uz to nevar attiecināt Satversmes tiesas

likumā noteikto sešu mēnešu termiņu.

Ne Satversmes tiesas likums, ne

Teritorijas plānošanas likums un citi teritorijas plānošanu

regulējošie normatīvie akti neparedz termiņu, kādā persona var

Satversmes tiesā pārsūdzēt vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumus. Šāda termiņa trūkums varētu nonākt pretrunā ar

tiesiskās stabilitātes principu, sevišķi gadījumos, kad vietējās

pašvaldības teritorijas plānojums tiek pārsūdzēts ilgu laiku pēc

tā pieņemšanas, bet citas personas ir paļāvušās uz tā nemainīgumu

un atbilstoši teritorijas plānojumam plānojušas savu rīcību.

Taču noteikt termiņu, kādā

personas var Satversmes tiesā pārsūdzēt teritorijas plānojumus,

kas aizskar personām Satversmē noteiktās pamattiesības, - tas ir

likumdevēja kompetencē ietilpstošs jautājums.

Ņemot vērā

minēto, izbeigt tiesvedību lietā nav pamata.

10. Satversmes