14. pants

Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

iedarbīgi.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt

ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - katra

gadījuma individuālu vērtēšanu, ņemot vērā arī izdarītā

noziedzīgā nodarījuma rezultātā radītā personas vai sabiedrības

interešu apdraudējuma raksturu un kaitīguma pakāpi, kā arī laiku,

kas pagājis pēc nodarījuma. Saeima šādam viedoklim nepiekrīt un

norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina vispārēja

personu un sabiedrības uzticēšanās administratoriem un nekādi

citi līdzekļi nevar padarīt par nebijušu administratora amatam

neatbilstošu uzvedību.

14.1. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

attiecas uz visiem gadījumiem, kad persona izdarījusi tīšu

noziedzīgu nodarījumu, bet kriminālprocess izbeigts uz personu

nereabilitējoša pamata. Aizliegums neparedz konkrēta gadījuma

individuālu vērtēšanu, neparedz izņēmumus un ir noteikts uz

mūžu.

Uz mūžu noteikti ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona

dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību. Pēc būtības

persona šāda ierobežojuma rezultātā tiek stigmatizēta uz visiem

laikiem, bet tas neatbilst demokrātiskas tiesiskas valsts

prasībai veidot tādu iekļaujošu sabiedrību, kurā izturēšanās pret

katru sabiedrības locekli ir cieņpilna. Proti, personas pagātnei

nevajadzētu mūžīgi ietekmēt personas nākotni. Uz mūžu noteiktu

ierobežojumu gadījumā personai ne tikai tiek liegts īstenot savas

tiesības, bet tā arī sabiedrības acīs tiek sasaistīta ar iepriekš

izdarīto, neņemot vērā personas tālākās dzīves gaitas. Tādējādi

likumsakarīgi var tikt ietekmēta personas vēlme turpināt sevi

attīstīt un realizēt savas spējas tādā veidā, kas varētu dot

pienesumu sabiedrībai. Šādi ierobežojumi ir attaisnojami tikai

īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības ir

nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu (sk. Satversmes

tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā

Nr. 2021-41-01 18.3. punktu).

No Maksātnespējas likuma izstrādes materiāliem nav

konstatējams, ka likumdevējs būtu vērtējis nepieciešamību

apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu saglabāt uz mūžu, kā arī

tā piemērošanas sekas un to, vai leģitīmos mērķus nav iespējams

sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

Turklāt ir konstatējams, ka Maksātnespējas likuma

13. panta otrās daļas 3. punkts līdzās apstrīdētajai

normai paredz arī ierobežojumu, kas liedz ieņemt administratora

amatu personai, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu. 2016. gadā bija paredzēts grozīt šo punktu un

noteikt, ka par administratoru nedrīkst būt arī tāda persona,

kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi

no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas (sk. likumprojekta

Nr. 753/Lp12 "Grozījumi Maksātnespējas likumā"

anotāciju. Pieejama: saeima.lv). Taču likumprojekta otrajam

lasījumam tika iesniegts priekšlikums izslēgt vārdus

"neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas". Tas

tika pamatots tādējādi, ka ierobežojums, kas liedz ieņemt amatu

arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, var tikt attiecināts,

piemēram, uz tiesnešiem un prokuroriem, bet nav attiecināms uz

administratoriem (sk. priekšlikumus likumprojekta

Nr. 753/Lp12 "Grozījumi Maksātnespējas likumā"

otrajam lasījumam). Minētais priekšlikums tika atbalstīts, un

Maksātnespējas likuma 13. panta otrās daļas 3. punktā

netika iekļauti vārdi "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas".

Tādējādi uz sodītu personu aizliegums ieņemt administratora

amatu attiecas tikai līdz brīdim, kad sodāmība šai personai tiek

dzēsta vai noņemta. Savukārt personai, pret kuru kriminālprocess

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ierobežojums paredz smagākas

sekas, proti, aizliegumu uz mūžu. Tātad Saeimas pieeja ir

pretrunīga. Proti, Saeima, no vienas puses, apgalvo, ka

administratora amatu var ieņemt tikai tādas personas, kuras nav

sauktas pie kriminālatbildības, lai sabiedrībai nerastos šaubas

par personas spēju pildīt administratora pienākumus, bet, no

otras puses, ļauj ieņemt šo amatu personām, kurām sodāmība ir

dzēsta vai noņemta. Nav rodams pienācīgs pamatojums tam, kādēļ

tieši personām, pret kurām kriminālprocess par tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

ierobežojums ir noteikts uz mūžu.

14.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā persona tika atcelta no

administratora amata, jo bija saņemta informācija, ka pret šo

personu savulaik bijis uzsākts kriminālprocess par viltotas

braukšanas biļetes izmantošanu un šis pārkāpums tika kvalificēts

kā kriminālpārkāpums. Kriminālprocess tika izbeigts, jo tika

konstatēti īpaši noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļi un

iegūtas tādas ziņas par nepilngadīgā personību, kuras mīkstināja

viņa atbildību.

Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai sabiedrības

interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes ir dažādi.

Krimināllikumā noziedzīgi nodarījumi ir iedalīti

kriminālpārkāpumos un noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi

smagi noziegumi). Tie apdraud dažādas ar Krimināllikumu

aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību,

mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un

sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Satversmes tiesa arī ir

atzinusi, ka kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata

attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītiem noziedzīgiem

nodarījumiem. Pastāv arī tādi personu nereabilitējoši apstākļi,

kuri aptver situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais

sabiedrības interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda

pati ir šā nodarījuma kaitīguma pakāpe (sk. Satversmes tiesas

2022. gada 15. decembra sprieduma lietā

Nr. 2021-41-01 18.4.1. punktu).

Saeima norāda, ka ir jau vērtējusi un noteikusi, kādos

gadījumos sabiedrības uzticēšanās administratoriem un

maksātnespējas procesam kopumā netiek nopietni apdraudēta un ir

pieļaujama personas kļūšana par administratoru, bet kādos

gadījumos tas nav pieļaujams. Proti, ierobežojums esot saistīts

ar konkrētu vainas formu - noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts ar

nodomu (tīši). Ja persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu aiz

neuzmanības un kriminālprocess pret to izbeigts uz personu

nereabilitējoša pamata, tad apstrīdētā norma neliedzot tai vēlāk

ieņemt administratora amatu.

Tomēr tas, ka persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi tīši,

nenozīmē, ka šī persona vēlāk nevarētu laboties un sekmīgi

iekļauties sabiedrībā (sal. sk. Satversmes tiesas

2024. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2023-34-01 20.1. punktu). Turklāt, nosakot

personai aizliegumu strādāt kādā profesijā, nozīme ir ne tikai

tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot attiecīgo

noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem -

piemēram, personas attieksmei pret savulaik izdarīto noziegumu un

dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Jāņem vērā arī tas, ka personas

attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī

vērtību sistēma laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu).

Kā uzskata Pieteikuma iesniedzējs, ir jāņem vērā arī tas

apstāklis, ka noziedzīgu nodarījumu persona izdarījusi, būdama

nepilngadīga. Arī tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma

neveicina agrāk noziedzīgu nodarījumu izdarījuša bērna

integrāciju sabiedrībā un darba tirgū.

Pusaudžu vecumposms un agrīnā jaunība ir tas laiks, kas

saistīts ar eksperimentēšanu, riskēšanu, sociālo normu

pārbaudīšanu un vairāk ar personas identitātes meklējumiem, nevis

ar mērķtiecīgu nobriedušas personas rīcību. Cilvēkam pieaugot,

uzvedība, kas saistīta ar likumpārkāpumiem un sociālo normu

pārkāpšanu, kļūst mazāk izplatīta (sk.: Zavackis A.,

Linde I., Sviķe I., Zemzars U. Solis ceļā uz

kriminālsodu politikas reformu un nepilngadīgo kriminālatbildības

pārskatīšanu. Jurista Vārds, 24.05.2022., Nr. 21,

14.-26. lpp.). Iespējams, ka nepilngadīgā persona vēl

nav sasniegusi pietiekamu brieduma pakāpi un līdz ar to arī

pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā

noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par sevi

nevajadzētu ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 19.3.2. punktu).

Nosakot apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu, likumdevējs ir

prezumējis, ka ikviena persona, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu

nodarījumu un kriminālprocess pret kuru izbeigts uz personu

nereabilitējoša pamata, vienmēr varētu radīt šaubas un mazināt

uzticēšanos maksātnespējas jomas efektivitātei un administratora

profesijai. Taču likumdevējs nav apsvēris to, ka noziedzīgu

nodarījumu kaitīguma pakāpe un arī nereabilitējošie apstākļi var

būt dažādi, kā arī to, ka personas uzvedība, sevišķi tādā

gadījumā, ja persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama

nepilngadīga, laika gaitā var mainīties. Turklāt, kā jau tika

minēts iepriekš, likumdevējs ir pieļāvis to, ka administratora

amatu var ieņemt iepriekš sodīta persona pēc sodāmības dzēšanas

vai noņemšanas.

Apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir tiešā veidā

saistīts ar pieņēmumu par personu un tās īpašībām. Tādējādi tieši

individuāls vērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma

smagums, gan nereabilitējošie apstākļi, gan arī laiks, kas

pagājis pēc nodarījuma, un pašas personas attieksme un uzvedība

pēc nodarījuma izdarīšanas, var būt tāds alternatīvs līdzeklis,

ar kuru personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tas var

būt viens no līdzekļiem, kas nodrošinātu, ka no administratoru

loka tiek izslēgtas tikai tādas personas, kuras apdraud

sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas jomai un administratora

profesijai.

Maksātnespējas kontroles dienests nav norādījis, ka būtu daudz

tādu gadījumu, kad uz administratora amatu vēlas pretendēt

personas, uz kurām attiecas apstrīdētajā normā noteiktais

ierobežojums. Arī Pieteikuma iesniedzējs nav sniedzis

informāciju, ka tā izskatīšanā atrastos arī citas administratīvās

lietas, kurās būtu piemērojama apstrīdētā norma. Tādējādi nav

pamata uzskatīt, ka to personu skaits, kuras būtu jāvērtē

individuāli, varētu būt liels un tas varētu prasīt no valsts

nozīmīgus resursus.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā

normā ietvertā aizlieguma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē

var sasniegt ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Individuāls

vērtējums var būt viens no tiem, taču ir iespējami arī citi

alternatīvi līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas ļautu sasniegt

leģitīmos mērķus bez nesamērīgas personu pamattiesību

ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam. Konstatējot, ka ir kaut

viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka

apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības. Satversmes

tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie

līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2021. gada

4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01

21. punktu).

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.