Par Maksātnespējas likuma 13. panta otrās daļas 3. punkta, ciktāl tas nosaka aizliegumu personai, attiecībā uz kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata, strādāt par maksātnespējas administratoru, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums nav samērīgs.

Tiesībsargs norāda, ka administratori īstenojot valsts varu un

esot uzskatāmi par piederīgiem pie valsts dienesta Satversmes

101. panta izpratnē.

Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka par administratoru nevar

būt persona, kura pēc būtības ir atzīta par vainīgu noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā. Tātad aizliegums esot piemērots

pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa - demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība - sasniegšanai.

Ne visi noziedzīgi nodarījumi pēc sava rakstura un to

apdraudētajām interesēm esot ar vienādu kaitīguma pakāpi.

Izskatāmajā lietā administratoram inkriminētais noziedzīgais

nodarījums bijis kriminālpārkāpums, ar kuru neesot būtiski

apdraudētas citu personu intereses. Arī personu nereabilitējošie

apstākļi aptverot tādas situācijas, kad sabiedrības interešu

apdraudējums nav būtisks un nodarījuma kaitīguma pakāpe ir zema.

Turklāt persona noziedzīgo nodarījumu izdarījusi, būdama

nepilngadīga. Apstrīdētā norma neveicinot tīšu noziedzīgu

nodarījumu izdarījušu bērnu integrāciju sabiedrībā un darba

tirgū.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķi

līdzvērtīgā kvalitātē varot sasniegt ar alternatīvu līdzekli -

individuālu vērtējumu.