9. pants

Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka:

"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

valsts dienestu."

Satversmes 101. panta pirmā daļa paredz ikviena Latvijas

pilsoņa tiesības uz vienlīdzīgiem pamatiem iestāties valsts

dienestā un turpināt to pildīt. Valsts dienests ir publiski

tiesisks stāvoklis, kurā amata pildīšana ir saistīta ar valsts

varas īstenošanu.

Attiecībā uz atsevišķiem amatiem likumdevējs normatīvajos

aktos ir tieši noteicis, ka tie ir piederīgi valsts dienestam.

Savukārt, ja tas nav paredzēts normatīvajos aktos, lai noteiktu

amata piederību valsts dienestam Satversmes 101. panta

izpratnē, jāvērtē gan funkcijas, ko pilda personas, veicot

attiecīgā amata pienākumus, gan arī ierobežojumi, kas tām

noteikti sakarā ar amata pienākumu pildīšanu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2005-24-01 secinājumu daļas 7. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka uz administratoriem

attiecināmas Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertās

tiesības pildīt valsts dienestu. Savukārt Saeima norāda, ka

saskaņā ar šo normu valsts dienestu var pildīt tikai Latvijas

pilsoņi. Neviens normatīvais akts administratoriem neizvirzot

prasību pēc Latvijas pilsonības. Tādējādi administratora amats

neietilpstot Satversmes 101. panta tvērumā un tiesvedība

daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta

pirmajai daļai esot izbeidzama.

Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai

tiesvedība lietā šajā daļā ir izbeidzama.

Satversmes 101. panta pirmajā daļā kā attiecīgo tiesību

subjekts ir minēts Latvijas pilsonis. Tātad personai, kura nav

Latvijas pilsonis nav tiesību prasīt, lai valsts tai garantē

tiesības pildīt valsts dienestu. Savukārt likumdevējs var

izšķirties par to, vai kāda konkrēta amata izpildei ir

nepieciešama pilsonība kā saikne ar valsti. Tomēr prasība pēc

Latvijas pilsonības pati par sevi nav kritērijs noteikšanai, vai

konkrēts amats ir saistīts ar valsts dienesta pildīšanu. Tādējādi

Saeimas arguments, ka Satversmes 101. pantā ietvertās

tiesības pildīt valsts dienestu uz administratoriem neattiecas

tādēļ vien, ka normatīvajos aktos viņiem nav izvirzīta prasība

pēc Latvijas pilsonības, ir nepamatots. Lai noteiktu, vai

administratora amats ir piederīgs valsts dienestam, jāvērtē

administratoram piešķirtās tiesības un uzliktie pienākumi.

Maksātnespējas process ir komercdarbības tiesiskās vides

būtisks elements, kura uzdevums ir nodrošināt risinājumus

personām, kuras nonākušas finansiālās grūtībās (sk. Ministru

kabineta 2016. gada 21. septembra rīkojumu Nr. 527

"Par Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādnēm

2016.-2020. gadam un to īstenošanas plānu").

Maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un

parādnieku tiesību aizsardzību, un tā mērķis ir pēc iespējas

pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus pret parādnieku (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03

9.4. punktu un 2013. gada 7. oktobra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-25-01

15. punktu).

Maksātnespējas likumā administratoram paredzētas dažādas

tiesības un dažādi pienākumi. Atbilstoši šā likuma normām

administrators pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas iegūst

tiesības rīkoties ar visu juridiskajai personai vai fiziskajai

personai piederošo un tās valdījumā vai turējumā esošo mantu, kā

arī veic parādnieka mantas pārvaldīšanu, turklāt pārvalda to kā

krietns un rūpīgs saimnieks. Pēc juridiskās personas

maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir arī

visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos

paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un

atbildība. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka

Maksātnespējas likums paredz administratoram plašas pilnvaras,

tostarp pilnvaras pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to,

pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī

juridiskās personas maksātnespējas procesā kļūt par faktiski

vienīgo maksātnespējīgā komersanta likumīgo vadītāju

(amatpersonu) ar visplašākajām tiesībām pieņemt lēmumus un slēgt

darījumus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01

24.2. punktu).

Administratora tiesības un pienākumi ir tiešā veidā vērsti uz

to, lai tiktu efektīvi pārvaldīta parādnieka manta un pēc

iespējas apmierināti kreditoru prasījumi. Taču no šo tiesību un

pienākumu rakstura neizriet, ka tie būtu saistīti ar valsts varas

īstenošanu.

Lietā izteikts arī tāds viedoklis, ka administrators īsteno

valsts varu, jo viņam ir tiesības pieņemt pusēm saistošus

lēmumus. Taču tiesības pieņemt saistošus lēmumus pašas par sevi

neliecina par to, ka personas, kas šos lēmumus pieņem, atrastos

valsts dienestā. Saistošu lēmumu pieņemšana var būt deleģēta arī

privātpersonām. Parādniekam un kreditoriem saistošu lēmumu par

kreditoru prasījumu atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu

administrators nepieņem valsts vārdā. Arī parādnieka mantas

pārdošana izsolē netiek veikta valsts vārdā. Administrators

rīkojas kā parādnieka mantas pārvaldnieks, lai tiktu pēc iespējas

apmierināti kreditoru prasījumi.

Lai gan Maksātnespējas likumā ir noteikts administratora

atlīdzības apmērs, administrators likumā noteiktajos gadījumos

var ar kreditoru sapulci vienoties arī par citu atlīdzības

apmēru. Šāda vienošanās ir uzskatāma par privāttiesisku darījumu

starp administratoru kā maksātnespējīgā uzņēmuma pārvaldes

institūciju un kreditoru sapulci (sal. sk. Senāta

2015. gada 30. aprīļa lēmuma lietā Nr. C27170214

(SPC-9/2015) 7. punktu). Arī tas liecina, ka starp

administratoru un maksātnespējas procesā iesaistītajām personām

nepastāv valsts varas attiecības.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka administrators

pilda valstij nozīmīgas funkcijas (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 22. novembra sprieduma lietā

Nr. 2011-04-01 19.4. punktu). Taču, ņemot

vērā administratoram noteikto tiesību un pienākumu raksturu un

maksātnespējas procesa regulējumu kopumā, secināms, ka

administratora darbība nav saistīta ar valsts varas īstenošanu.

Tādējādi atzīstams, ka administrators nav piederīgs valsts

dienestam Satversmes 101. panta pirmās daļas izpratnē.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

daļai ir izbeidzama.