13. pants

Satversmes tiesa vairākos spriedumos norādījusi, ka

tiesiskās vienlīdzības princips liek vienādi izturēties pret

personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga

attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir

saprātīgs un objektīvs pamats. Tiesiskās vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts,

ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

13. punktu un 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2006-13-0103 6. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja

tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma

lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.

punktu).

Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro: 1) vai un

kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā

norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti,

vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips.