2. pants

Izskatāmajā lietā ar Satversmes tiesas tiesneša

2011. gada 29. aprīļa lēmumu ir apvienotas divas lietas:

1) lieta Nr. 2011-04-01 "Par Maksātnespējas likuma

pārejas noteikumu 7. punkta atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1., 91. un 106. pantam", kas ierosināta pēc

Normana Karlsona (turpmāk - Pirmā pieteikuma iesniedzējs)

konstitucionālās sūdzības;

2) lieta Nr. 2011-06-01 "Par Maksātnespējas likuma 13.

panta pirmās daļas 2. punkta, ciktāl tas attiecas uz personām,

kuras savu darbību maksātnespējas procesa administratora amatā ir

uzsākušas saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu un

uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" 13. panta prasību par

augstāko izglītību ekonomikas, vadības vai finanšu jomā,

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106.

pantam", kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kuru

iesnieguši Armands Apsāns, Egons Baltgailis, Modris Kalniņš,

Mareks Krūcis, Edgars Leimanis, Iverta Lerha-Krūce, Eduards

Mazūrs, Juris Mičerevskis, Dzintars Risters, Santa Strode, Olafs

Švanks, Arnolds Vende, Jurijs Višņakovs un Leonīds Mohovikovs

(turpmāk - Otrā pieteikuma iesniedzēji).

Abu pieteikumu iesniedzēji (turpmāk visi kopā - Pieteikumu

iesniedzēji) ir sertificēti maksātnespējas procesa administratori

(turpmāk arī - administratori), kas ieguvuši augstāko izglītību

ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, bet kam nav juridiskās

izglītības.

2.1. Pirmā pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto

pārejas noteikumu par neatbilstošu Satversmes 1., 91. un 106.

pantam.

Pirmā pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņam ir augstākā

izglītība ekonomikas jomā. 2004. gadā atbilstoši tobrīd spēkā

bijušajam regulējumam viņš sekmīgi izpildījis administratora

specializācijas iegūšanai nepieciešamās sertifikācijas prasības

un ieguvis administratora sertifikātu. Ņemot vērā tobrīd spēkā

bijušo administratora izglītības prasību regulējumu, viņš esot

tiesiski paļāvies uz to, ka varēs arī turpmāk strādāt par

administratoru. Lai gan 2007. gada Maksātnespējas likumā

administratoriem bijusi noteikta prasība pēc juridiskās

izglītības, šā likuma pārejas noteikumu 3. punktā ietvertais

regulējums to neesot attiecinājis uz jau esošajiem

administratoriem. Turpretī apstrīdētajā pārejas noteikumā neesot

līdzīga regulējuma.

Sešus gadus strādājot par maksātnespējas procesa

administratoru, Pirmā pieteikuma iesniedzējs esot ieguvis visas

nepieciešamās praktiskās darba iemaņas un teorētiskās zināšanas,

nemitīgi tās pilnveidojis ar mērķi sekmīgi pildīt administratora

pienākumus un vairākkārt apliecinājis savas prasmes, sekmīgas

administratora atestācijas rezultātā atjaunojot administratora

sertifikātu. Uz administratoriem, kuriem ir darba pieredze un

kuri var izpildīt atkārtotās sertifikācijas prasības, esot

iespējams attiecināt saudzējošākus līdzekļus, kas viņu tiesības

ierobežotu mazāk nekā prasība iegūt otru augstāko izglītību, bet

tikpat efektīvi ļautu pārliecināties par administratora zināšanām

un prasmēm.

Pirmā pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot izvērtēts arī

pamattiesību ierobežojuma samērīgums. Jurista kvalifikācijas

iegūšanai nepieciešams ilgstošs laiks un ievērojami finanšu

līdzekļi. Tā kā attiecīgas zināšanas un pieredze jau esot

uzkrātas, darbojoties administratora amatā, juridiskās izglītības

iegūšanai būtu tikai formāla nozīme.

Pirmā pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka administratori

atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar zvērinātiem

notāriem un zvērinātiem tiesu izpildītājiem. Arī šīm personām

esot izvirzītas jaunas prasības attiecībā uz izglītību, proti, ka

tām jāiegūst tiesību maģistra akadēmiskais grāds. Tomēr šī

prasība neesot attiecināta uz amatā jau ieceltajiem notāriem.

Savukārt zvērinātiem tiesu izpildītājiem izglītības iegūšanai

atvēlētais laiks ievērojami pārsniedzot administratoriem atvēlēto

laiku.

2.2. Otrā pieteikuma iesniedzēji lūdz atzīt apstrīdēto

normu, ciktāl tā attiecas uz personām, kuras savu darbību

maksātnespējas procesa administratora amatā ir uzsākušas saskaņā

ar likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību

maksātnespēju" 13. panta prasību par augstāko izglītību

ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, par neatbilstošu Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

Pēc Otrā pieteikuma iesniedzēju ieskata, viņi jau ir

pierādījuši savas zināšanas un praktiskās iemaņas, kas

nepieciešamas administratora darba veikšanai. Tāpēc apstrīdētajā

normā ietvertā prasība iegūt juridisko izglītību esot uzskatāma

par viņiem Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojumu.

Otrā pieteikuma iesniedzēji neapstrīd, ka šis ierobežojums

noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis. Tāpat viņi

neapstrīd arī to, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr šo mērķi varot

sasniegt arī ar saudzējošākiem līdzekļiem. Par administratora

pienākumu veikšanai nepieciešamajām zināšanām un iemaņām varot

pārliecināties eksāmenā, ko administrators kārto saskaņā ar

Ministru kabineta 2010. gada 9. novembra noteikumiem Nr. 1038

"Maksātnespējas procesa administratoru pretendentu apmācības

un maksātnespējas procesa administratoru sertificēšanas

kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1038). Turklāt esot

iespējams noteikt papildu apmācības kursus tajās tiesību zinātņu

nozarēs, kuras ir nozīmīgas administratora pienākumu

veikšanai.

Sabiedrības ieguvums no administratoriem paredzētā

pamattiesību ierobežojuma neesot liels. Sabiedrības pārliecība

par Otrā pieteikuma iesniedzēju kompetenci un spējām nevarot

būtiski pieaugt tāpēc vien, ka viņi iegūs otru augstāko

izglītību. Jau līdzšinējā sekmīgā darbība administratora amatā

pierādot Pieteikuma iesniedzēju kompetenci. Turklāt Pieteikuma

iesniedzējiem izvirzītā prasība iegūt otru augstāko izglītību

esot saistīta ar ievērojamiem izdevumiem un laika patēriņu.

Proti, lai izpildītu bakalaura un maģistra studiju programmu

prasības, esot nepieciešami pieci līdz seši gadi. Studiju maksa

sasniedzot aptuveni piecus līdz sešus tūkstošus latu.

Pēc Otrā pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētā norma esot

pretrunā ar vienlīdzības principu. Viņus pēc to tiesiskā stāvokļa

varot salīdzināt ar divām personu grupām. Pirmkārt, ar

administratoriem, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību tiesību

zinātnēs. Otrkārt, ar citu profesiju pārstāvjiem (detektīvs,

dzīvojamās mājas pārvaldītājs), kuriem likumdevējs paredzējis

priekšnoteikumus darbības uzsākšanai konkrētā profesijā.

Likumā izvirzīta prasība, ka administratora darbam ir

nepieciešama ne tikai noteikta profesionālā izglītība, bet arī

zināšanu, prasmju pārbaude un darbības novērtējums -

sertificēšana un atkārtota sertificēšana. Administratori tiekot

atkārtoti sertificēti ik pēc diviem gadiem. Ja administrators

nebūs paaugstinājis kvalifikāciju un viņa darbība neatbildīs

normatīvo aktu prasībām, sertifikāts netikšot atjaunots.

Tādējādi personas spēju veikt administratora darbu varot

novērtēt ne vien pēc apstrīdētajā normā noteiktā profesionālo

izglītību apliecinošā dokumenta, bet arī noteiktā kārtībā

pārbaudot tās zināšanas un prasmes.