107. pants
ir attiecināms arī uz administratora tiesībām

saņemt atlīdzību.

Apstrīdētā norma paredz gadījumus, kad Maksātnespējas likuma

169. pantā regulētā administratora atlīdzība netiek

noteikta. Kā jau norādīts iepriekš šajā spriedumā, Pieteikuma

iesniedzēja tika atcelta no maksātnespējas procesa apstrīdētajā

normā paredzēto apstākļu dēļ un viņai tika liegtas tiesības

saņemt atlīdzību par jau padarīto darbu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 107. panta

pirmajā teikumā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu.

12. Noskaidrojot, vai ar apstrīdētajām normām

noteiktais Pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojums ir

attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi

(sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada

21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01

11. punktu).

13. Lai izvērtētu, vai Satversmes 107. pantā

ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2020-29-01 19. punktu).

Turklāt pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā

likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25. punktu).

Izskatāmajā lietā nav strīda par apstrīdētās normas

pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes tiesai

nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu

prasībām.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās normas izstrādē

likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu, jo,

pieņemot apstrīdēto normu, neesot izvērtēta tās atbilstība

Satversmes 107. pantam un starptautisko tiesību normām.

Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas

darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā komisija nodrošina,

ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2021. gada

12. marta sprieduma lietā Nr. 2020-37-0106

24.1.1. punktu). Likumprojekta izvērtēšana tika

uzticēta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijai (turpmāk - atbildīgā komisija).

Sagatavojot likumprojektu izskatīšanai trešajā lasījumā,

atbildīgā komisija ietvēra priekšlikumu attiecībā uz apstrīdētās

normas redakciju. Tas paredzēja, ka administratoram atsevišķos

gadījumos, kad viņš tiek atcelts no maksātnespējas procesa,

netiek noteikta atlīdzība (sk. lietas materiālu

2. sēj.93. lp.). Izskatot likumprojektu trešajā

lasījumā, Saeimas sēdē tika atbalstīts atbildīgās komisijas

priekšlikums pieņemt apstrīdēto normu tās sagatavotajā redakcijā

(sk. Saeimas 2010. gada 17. jūnija sēdes

stenogrammu).

Fakts, ka priekšlikums pieņemt apstrīdēto normu Saeimai tika

iesniegts tikai pirms likumprojekta trešā lasījuma, pats par sevi

nenozīmē, ka likums, kurā šis priekšlikums iekļauts, būtu

pieņemts neatbilstošā kārtībā. Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli

likumprojekta izskatīšanas gaitā attiecīgu pantu, tā daļu vai

grozījumus tiesību normā var iekļaut gan otrajā, gan arī trešajā

lasījumā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01

31.2. punktu). Tomēr arī tad, ja priekšlikumi

Saeimai ir iesniegti tikai pirms likumprojekta izskatīšanas

trešajā lasījumā, likumdevējam atbilstoši labas likumdošanas

principam ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību

normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp

Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību

normām, saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un

tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas un nodrošināt, ka

likumdošanas procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto

personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi

pret likumprojektā paredzēto tiesisko regulējumu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

17. punktu un 2020. gada 11. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 31.2. punktu).

No atbildīgās komisijas sēžu protokoliem izriet, ka sēdē, kurā

tika lemts par likumprojekta sagatavošanu izskatīšanai Saeimā

trešajā lasījumā, likumprojekts tika apspriests

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 74.-75. lp.).

Atbildīgās komisijas sēdē, kurā Maksātnespējas likums tika

sagatavots otrreizējai caurlūkošanai, piedalījās deputāti, kā arī

vairākas uzaicinātās personas, tostarp Latvijas Komercbanku

asociācijas pārstāvis, Latvijas Kredītņēmēju asociācijas

pārstāvji, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras

pārstāve, Maksātnespējas administrācijas (šobrīd - Maksātnespējas

kontroles dienests) pārstāvis Helmuts Jauja, Tieslietu

ministrijas pārstāve un Gaidis Bērziņš (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 53. lp.). Tādējādi likumprojekta

un Maksātnespējas likuma apspriešanā piedalījās gan vairāki

9. Saeimas deputāti, gan maksātnespējas nozares speciālisti

un lietpratēji. Pieaicinātā persona

Mg. iur. Helmuts Jauja citstarp norāda, ka

apstrīdētā norma tika apspriesta ar maksātnespējas sistēmā

iesaistīto personu interešu pārstāvjiem: uzņēmēju organizācijām,

Latvijas Kredītņēmēju asociāciju un administratoru asociāciju

(sk. lietas materiālu 2. sēj.96. lp.).

Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka

apstrīdētā norma tika apspriesta un izvērtēta atbilstoši labas

likumdošanas principa izvirzītajām prasībām. Ievērojot iepriekš

minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas

pieņemšanas procesā nav konstatējami likumdošanas procedūras

pārkāpumi.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.

14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01

20. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja apšauba to, ka apstrīdētajai normai ir

kāds no Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem

pamattiesību ierobežošanas mērķiem, tomēr norāda, ka apstrīdētās

normas leģitīmais mērķis varētu būt citu cilvēku, proti,

parādnieka un kreditoru, tiesību aizsardzība.

Savukārt Saeima norāda, ka ar apstrīdēto normu radītās

negatīvās mantiskās sekas varot atturēt administratoru no

pārkāpumu izdarīšanas, tādā veidā aizsargājot parādnieku un

kreditoru tiesības un intereses, kā arī saglabājot sabiedrības

uzticēšanos efektīvam un likumīgam maksātnespējas procesam.

Efektīvs un likumam atbilstošs maksātnespējas process esot viens

no faktoriem, kas nodrošina ekonomisko izaugsmi un stabilitāti.

Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmie mērķi esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības

labklājības aizsardzība.

Apstrīdētajā normā minētie apstākļi, kuru dēļ administratoram

netiek noteikta atlīdzība, pēc jēgas un būtības ir vērsti uz to,

lai liegtu saņemt atlīdzību tādam administratoram, kurš nav savus

pienākumus pildījis godprātīgi un labā ticībā. Maksātnespējas

likumā paredzētā atlīdzība administratoram netiekot noteikta tad,

ja viņa rīcība bijusi tik lielā mērā prettiesiska, ka viņš

atceļams no pienākumu veikšanas konkrētā juridiskās personas

maksātnespējas procesā (sk. Maksātnespējas kontroles

dienesta viedokli lietas materiālu 2. sēj.

21. lp).

Pretējs situācijas risinājums nelabvēlīgi ietekmētu

sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas procesa tiesiskā

regulējuma efektivitātei un paša maksātnespējas procesa

tiesiskumam. Tāpat tiktu nelabvēlīgi ietekmētas tajā iesaistīto

kreditoru ekonomiskās intereses, jo citstarp tiktu aizkavēta

kreditoru prasījumu atgūšana un parādnieka aktīvu atgriešana

komerctiesiskajā apritē (sk. tiesībsarga viedokli lietas

materiālu 2. sēj. 15. lp. un

Mg. iur. Helmuta Jaujas viedokli lietas materiālu

2. sēj. 96. un 98.-99. lp.).

Maksātnespējas jomas kvalitāte kopumā ir būtiska Latvijas

sabiedrības interešu aizsardzībai. Attiecībā uz administratoriem

esot paredzamas paaugstinātas prasības, pienākumi un atbildība,

kuru izpildi un ievērošanu neesot iespējams panākt, ja fakts tiek

konstatēts vien pēc tam, kad tas jau ir noticis. Tādējādi

apstrīdētajā normā paredzētajam liegumam ir arī preventīva

funkcija, proti, tas ļauj mazināt risku, ka administrators varētu

pārkāpt maksātnespējas procesa tiesisko regulējumu un ļaunprātīgi

izmantot viņam likumā noteiktās pilnvaras

(sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj.

14. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu

2. sēj. 26. lp.).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka tiesiskajā

regulējumā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam, kura nolūks ir

veicināt maksātnespējas procesa efektīvu un tiesisku norisi un

sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas procesa tiesiskā

regulējuma efektivitātei, ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku

tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 24.3. punktu).

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts

uz to, lai atturētu administratoru no pārkāpumu izdarīšanas, bet

gadījumā, kad pārkāpums ir izdarīts, netiktu noteikts tas labums,

kas viņam tiktu piešķirts tad, ja maksātnespējas process būtu

administrēts atbilstoši tiesību normām. Tādā veidā tiek

nodrošināta maksātnespējas procesa efektīva un tiesiska norise,

kā arī aizsargātas parādnieka un kreditoru mantiskās intereses -

naudas līdzekļi un materiālās vērtības saglabājas parādnieka

mantā, no kuras var segt kreditoru prasījumus, un, ja iespējams,

tiek atjaunota parādnieka maksātspēja. Ar apstrīdēto normu tiek

veicināta arī sabiedrības uzticēšanās tam, ka maksātnespējas

procesa tiesiskais regulējums ir efektīvs un maksātnespējas

procesi valstī ir tiesiski.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu

cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.

15. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2015-03-01 25. punktu).

16. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 28. septembra sprieduma lietā

Nr. 2019-37-0103 21. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības neapstrīd to, ka ar

apstrīdēto normu var sasniegt tās leģitīmo mērķi - citu cilvēku

tiesību aizsardzība. Pēc Saeimas ieskata, ar apstrīdēto normu

tiek sasniegti abi leģitīmie mērķi, proti, gan citu cilvēku

tiesību, gan sabiedrības interešu aizsardzība.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu

administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas

maksātnespējas procesa norisi un tā mērķu sasniegšanu. Pildot

savus pienākumus šajā procesā, administratoram ir jāievēro

normatīvajos aktos izvirzītās prasības un noteikumi. Ja

administrators tos pārkāpj, tad atbilstoši Maksātnespējas likuma

22. panta otrajai daļai viņš var tikt atcelts no konkrētā

procesa. Apstrīdētā norma paredz, ka atsevišķos gadījumos

atceltajam administratoram netiek noteikta atlīdzība, tas ir,

netiek pieļauta tāda situācija, ka atlīdzību saņem

administrators, kurš ir būtiski pārkāpis normatīvo aktu

prasības.

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma potenciāli attur

administratoru no prettiesiskas rīcības (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 139. lp.). Arī tiesībsargs

norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētais liegums motivē

administratoru izvairīties no prettiesiskas rīcības. Šis liegums

varot veicināt sabiedrības pārliecību par maksātnespējas procesa

tiesiskā regulējuma efektivitāti un administratoru rīcības

atbilstību valsts un sabiedrības interesēm, jo administratoram ir

tiesības saņemt atlīdzību un tādējādi gūt labumu no konkrētā

procesa vienīgi tad, ja viņa rīcība šā procesa ietvaros bijusi

tiesiska un viņš nav pieļāvis tādus pārkāpumus, kuru dēļ varētu

tikt no procesa atcelts (sk. lietas materiālu

2. sēj. 15. lp.).

Sabiedrības un citu personu interesēs ir tas, lai

administrators savus pienākumus pildītu efektīvi un tiesiski. To

panākt var ar dažādiem līdzekļiem, un viens no tiem var būt tā

labuma liegšana, kura dēļ persona izvēlējusies attiecīgo

nodarbošanos un uzņēmusies attiecīgā amata pienākumus. Paredzot,

ka par noteiktu pārkāpumu izdarīšanu tai tiks liegta atalgojuma

saņemšana, persona var laikus novērtēt savas rīcības nozīmi un

ietekmi un izvairīties no tādas rīcības, kura var rezultēties

pārkāpumā.

Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek veicināts tas, lai

administrators nepieļautu būtiskus pārkāpumus. Tādā veidā tiek

nodrošinātas parādnieka un kreditoru intereses konkrētā

maksātnespējas procesā, kā arī sabiedrības interese par tiesisku

un efektīvu maksātnespējas procesu.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai.

17. Tiesību normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un, kurus izvēloties, personu pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš

cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo

mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu un 2022. gada

10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03

28. punktu).

Satversmes tiesai jāvērtē, vai pastāv saudzējošāks līdzeklis,

ar kuru varētu sasniegt apstrīdētajā normā ietvertos leģitīmos

mērķus.

17.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību

aizsardzība - ir iespējams sasniegt ar citiem, saudzējošākiem

līdzekļiem. Kā vienu no tiem viņa minējusi tiesas, kura lemj par

administratora atcelšanu, tiesības lemt arī par to, vai un kādā

apmērā administratoram būtu nosakāma atlīdzība. Savukārt, pēc

Saeimas ieskata, šis Pieteikuma iesniedzējas norādītais līdzeklis

nebūtu uzskatāms par tikpat efektīvu līdzekli leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

No Mg. iur. Gaida Bērziņa viedokļa

izriet, ka jautājumā par administratora atlīdzību, viņu atceļot

no maksātnespējas procesa, būtu nepieciešams veikt arī

izvērtējumu par administratora atlīdzības apmēru. Tādā gadījumā

būtu jāvērtē administratora izdarītā pārkāpuma smagums,

parādniekam vai kreditoriem nodarīto zaudējumu apmērs un

administratora darbības tiesiskums visā maksātnespējas procesā

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 32. un

34. lp.).

Atsevišķu būtisku pārkāpumu izdarīšanas gadījumā likumdevējs

ir izšķīries par to, ka administratoram nav nosakāma atlīdzība

par padarīto darbu. Likumdevējs noteicis, ka ir nepieciešams

tiesas vērtējums par to, vai administratora rīcībā ir saskatāmi

šādi pārkāpumi. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 22. panta

pirmo daļu administratoru no konkrēta maksātnespējas procesa

atceļ citstarp pēc Maksātnespējas kontroles dienesta pieteikuma.

Civilprocesa likuma 363.14 panta pirmās daļas

1. punkts noteic, ka tiesa, pamatojoties uz attiecīgu

pieteikumu, lemj par administratora atcelšanu Maksātnespējas

likumā noteiktajos gadījumos. Tiesa, izskatot Maksātnespējas

kontroles dienesta pieteikumu par administratora atcelšanu, vērtē

pieteikumā norādītos apstākļus, proti, tos apstākļus, kurus

iestāde atzinusi par tādiem, kuru dēļ administrators būtu

atceļams no konkrētā maksātnespējas procesa.

Ja tiesa atzīst, ka Maksātnespējas kontroles dienesta

pieteikums ir pamatots un administrators atceļams no

maksātnespējas procesa, tad iestājas ar apstrīdēto normu

noteiktās sekas. Tās nevar iestāties, ja nav atzīts tas, ka

administratora izdarītais pārkāpums bijis būtisks. Tādējādi

likumdevējs tiesas kontroli jau ir paredzējis, proti, tiesa vērtē

administratora rīcības tiesiskumu un pieļauto pārkāpumu raksturu,

un tiesas pienākums atsevišķi vērtēt administratoram nosakāmās

atlīdzības apmēru nav uzskatāms par alternatīvu līdzekli leģitīmo

mērķu sasniegšanai.

17.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, ar

apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi varētu sasniegt ar administratora saukšanu pie publiska

rakstura atbildības - disciplinārās atbildības,

kriminālatbildības vai administratīvās atbildības. Savukārt

Saeima uzskata, ka ar šiem līdzekļiem pašiem par sevi leģitīmie

mērķi netiktu sasniegti vismaz tādā pašā kvalitātē.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 31.1 panta

pirmajai daļai disciplinārlietu pret administratoru var

ierosināt, piemēram, par normatīvo aktu būtisku pārkāpumu,

profesionālās ētikas normu būtisku pārkāpumu vai pilnvaru

ļaunprātīgu izmantošanu. Savukārt saskaņā ar šā likuma

31.6 panta pirmo daļu pret administratoru

ierosinātā disciplinārlieta var noslēgties ar viņa saukšanu pie

disciplinārās atbildības.

Disciplinārās atbildības mērķis ir sodīt konkrēto amatpersonu

par tās pieļautajiem pārkāpumiem un preventīvi novērst citus

iespējamos pārkāpumus. Tā tiek vērsta pret konkrētu

administratoru sakarā ar konkrētiem viņa izdarītiem pārkāpumiem.

Tā, piemēram, saucot administratoru pie disciplinārās atbildības,

piemērotais disciplinārsods - rājiens un naudas sods

(Maksātnespējas likuma 31.7 panta pirmās daļas

2. punkts) - ietekmē tikai viņu pašu. Tādā veidā nav

iespējams nodrošināt parādnieka un kreditoru mantisko interešu

aizsardzību, proti, naudas līdzekļu un materiālo vērtību

saglabāšanu parādnieka mantā, no kuras varētu segt kreditoru

prasījumus, un, ja iespējams, atjaunot parādnieka maksātspēju.

Arī sabiedrības interese par tiesisku un efektīvu maksātnespējas

procesu tiešā veidā netiktu nodrošināta, jo, administratoru

saucot pie disciplinārās atbildības, viņš tiek sodīts par jau

izdarītu pārkāpumu.

No Satversmes tiesas judikatūras izriet šāds secinājums: lai

regulētu personu uzvedību un atturētu tās no prettiesiskas

rīcības, valsts var paredzēt personas juridisku atbildību par šo

rīcību. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz

priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība

un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā

(sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada

19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01

10. punktu un 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-34-01 17. punktu). Atbilstoši

Krimināllikuma 35. panta otrajai daļai un Administratīvās

atbildības likuma 13. pantam sods par noziedzīgu nodarījumu

vai administratīvu pārkāpumu kalpo tādiem mērķiem kā sabiedrības

drošības un sabiedriskās kārtības aizsardzība, taisnīguma

atjaunošana, vainīgās personas sodīšana un uzvedības ietekmēšana,

kā arī vainīgās personas un citu personu atturēšana no noziedzīgu

nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu izdarīšanas.

Tādējādi kriminālatbildība un administratīvā atbildība

visupirms ir vērsta uz sabiedrības kā abstrakta indivīdu kopuma

interešu aizsardzību. Tomēr, vērtējot, vai apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, jāņem vērā

personu tiesiskās attiecības, ko skar apstrīdētā norma, tostarp

katra tiesisko attiecību subjekta tiesības un intereses

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 19. punktu).

Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, kas liedz saņemt

atlīdzību par darbu, citstarp skar un nodrošina parādnieka un

kreditoru mantiskās intereses. Turpretī likumdevēja noteiktā

kriminālatbildība un administratīvā atbildība šo interešu

aizsardzību neveicina. Kriminālatbildība un administratīvā

atbildība pamatā ir vērsta uz publiskās kārtības un drošības

nodrošināšanu. Šiem juridiskās atbildības veidiem ir citi mērķi.

Tie neaptver parādnieka un kreditora mantisko interešu

aizsardzību. Proti, ar šādiem juridiskās atbildības veidiem nav

iespējams nodrošināt parādnieka un kreditoru mantisko interešu

aizsardzību - naudas līdzekļu un materiālo vērtību saglabāšanu

parādnieka mantā, no kuras varētu segt kreditoru prasījumus un,

ja iespējams, atjaunot parādnieka maksātspēju. Turklāt

kriminālatbildību kā smagāko iespējamo juridiskās atbildības

veidu, kas var būtiski ietekmēt personu arī pēc kriminālsoda

izciešanas, nevar pielīdzināt liegumam saņemt atlīdzību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103

29.2. punktu).

Tātad arī publiska rakstura atbildības noteikšana

nenodrošinātu ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķu - citu cilvēku un sabiedrības

interešu aizsardzība - sasniegšanu.

17.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir arī

administratora civiltiesiskā atbildība par parādniekam vai

kreditoriem nodarītajiem zaudējumiem.

Civillikuma 1770. pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot

katrs mantiski novērtējams pametums. Atbilstoši Civillikuma

1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko

viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Zaudējumu

atlīdzināšana novērš tiesību aizskāruma sekas, atjauno mantisko

stāvokli vai nodrošina tādu stāvokli, kāds būtu tad, ja nebūtu

noticis tiesību pārkāpums (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 24. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-10-0103 29.1.1. punktu). Atlīdzināšanas

mērķis ir nodrošināt pēc iespējas pilnīgāku tāda stāvokļa

atjaunošanu, kāds būtu bijis tad, ja aizskārums nebūtu noticis

(sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību

grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 237.,

238. lpp.).

Tādējādi ikvienam gadījumā, ja tā rīcības rezultātā nodarīti

zaudējumi citai personai, ir pienākums tos atlīdzināt. Mantiskā

zaudējuma atlīdzināšana jebkurā gadījumā, kad zaudējums ir

nodarīts, var būt līdzeklis, ar ko var panākt to, ka persona

mantas samazinājuma gadījumā atgūst zaudēto, ciktāl tas ir

iespējams.

Pieteikuma iesniedzējas piedāvātā alternatīva - civiltiesiskās

atbildības noteikšana Maksātnespējas likuma 22. panta otrās

daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punktā minēto pārkāpumu

gadījumos - ir vērsta uz to, lai pilnībā vai vismaz kādā daļā

tiktu saņemta atlīdzība par konkrētajā maksātnespējas procesā

padarīto darbu. Tas nozīmētu, ka kreditoriem būtu jāizmaksā

noteikta naudas summa, kuru tādā gadījumā, ja tiktu konstatēta

administratora prettiesiska rīcība, būtu iespējams atgūt tikai

tad, ja parādnieks vai kreditori vērstos tiesā ar prasījumu par

zaudējumu atlīdzināšanu. Šādas kārtības noteikšana nebūtu

efektīva. Tādā veidā tiktu pasliktināts parādnieka un kreditoru

stāvoklis un vēl vairāk tiktu skartas šo personu mantiskās

intereses.

Par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt tādu līdzekli, kas

paredz noteikt pamattiesību ierobežojumu citām personām. Leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzekļu izraudzīšanās ir likumdevēja

kompetencē. Ja likumdevējs ir apsvēris, ar kādu līdzekli

leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai

personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku

nevarētu uzskatīt tādu līdzekli, kas uzliek ierobežojumu citai

personu grupai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01

14.2. punktu). Šādā gadījumā, vērtējot apstrīdētās

normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, Satversmes

tiesa var pārbaudīt tikai to, vai likumdevēja izraudzītais

līdzeklis nav tāds, kas nesamērīgi ierobežo Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesības.

Turklāt tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu pastāv

vienlaikus ar apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu, kas liedz

administratoram saņemt atlīdzību. Tas nozīmē, ka persona, kurai

nodarīti zaudējumi, papildus tam, ka administratoram ir liegta

atlīdzība, var vērsties tiesā ar attiecīgu prasību, lai panāktu

pēc iespējas pilnīgāku tāda stāvokļa atjaunošanu, kāds būtu bijis

tad, ja aizskārums nebūtu noticis. Saglabājot tiesību sistēmā

tikai vienu no šīm līdzās esošajām iespējām, leģitīmais mērķis -

citu personu tiesību aizsardzība - nevarētu tikt sasniegts tādā

pašā kvalitātē. Būtiski ņemt vērā arī to, ka abu šo tiesību

institūtu sasniedzamais rezultāts un sekas ir atšķirīgas.

Apstrīdētā norma ir vērsta uz atlīdzības liegšanu tāpēc, ka

administratora rīcība bijusi prettiesiska. Civiltiesiskā

atbildība ir vērsta uz to, lai persona, kurai radīti zaudējumi,

pēc iespējas atgūtu tos līdzekļus, kas tai ir zuduši otras

personas rīcības rezultātā. Tātad ar civiltiesisko atbildību vien

netiktu sasniegti tie mērķi, kuru dēļ apstrīdētā norma tika

pieņemta.

Tādējādi Civillikumā noteiktā ar zaudējumu atlīdzināšanu

saistītā regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu

apstrīdētajā normā noteiktajam liegumam saņemt atlīdzību.

Līdz ar to nepastāv saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

18. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas

personai rodas šo tiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas

par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām

interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā

Nr. 2020-49-01 29. punktu).

Pieteikumā norādīts, ka atlīdzības saņemšana esot vienīgais

iemesls, kura dēļ personas stājas administratora amatā un veic šā

amata pienākumus. Ja administratoram tiek liegta atlīdzība,

tiekot ietekmēta viņa spēja turpināt profesionālo darbību, kā arī

uzturēt sevi un savu ģimeni. Administratoram nodarītais kaitējums

esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums. Savukārt, pēc Saeimas

ieskata, nelabvēlīgās sekas, kas izriet no apstrīdētajā normā

atsevišķiem administratoriem viņu pašu negodprātīgās rīcības dēļ

noteiktā tiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Kā šajā spriedumā jau tika norādīts iepriekš, sabiedrības un

citu personu interesēs ir tas, lai administrators paša uzņemtos

pienākumus pildītu pēc iespējas efektīvi un tiesiski. Tādējādi

izskatāmajā lietā ir jālīdzsvaro administratora tiesības saņemt

atlīdzinājumu ar citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības

aizsardzību.

18.1. Tieslietu ministrija norāda, ka

administrators, kurš pieļāvis tik būtiskus pārkāpumus, ka tiesa

nolēmusi viņu atcelt no konkrēta maksātnespējas procesa, negūst

ienākumus no šā procesa. Ja administratora atcelšanas gadījumā

neierobežotu viņa tiesības uz atlīdzību, tad tiktu atbalstīts

tiesiskais nihilisms un nesodāmības sajūta. Proti,

administratoram būtu iespēja saņemt atlīdzību par jau veiktajām

darbībām, būtībā paredzot, ka atlīdzība viņam pienāksies arī tad,

ja attiecīgie pienākumi tiks pildīti pretēji likumdevēja

noteiktajam (sk. lietas materiālu 2. sēj.

26. lp.).

Apstrīdētā norma administratoram, kurš tiek atcelts no

maksātnespējas procesa, liedz saņemt atlīdzību noteiktu,

Maksātnespējas likuma 22. panta otrajā daļā norādītu

apstākļu dēļ. Apstrīdētajā normā ir norādīti arī tādi

administratora atcelšanas iemesli, kuru dēļ tiesības uz atlīdzību

tiek saglabātas. Tie ir šādi: 1) administrators atkāpies no

juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas

maksātnespējas procesa (5. punkts); 2) kreditoru

sapulce ir ierosinājusi atcelt administratoru no konkrēta

juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas

maksātnespējas procesa, ja administrators nav nodrošinājis

efektīvu maksātnespējas procesa norisi (6. punkts);

administrators no amata ir atbrīvots, atcelts vai atstādināts,

vai viņa amata darbība ir apturēta (8.1 punkts).

Tātad likumdevējs ir vērtējis un izšķīries par to, ka tikai

noteiktu būtisku pārkāpumu gadījumos administratoriem tiesības uz

atlīdzību ir liedzamas.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka apstrīdētā norma

praksē tiek piemērota saprātīgi un attiecināta tikai uz tādu

administratora rīcību, kas bijusi tik lielā mērā prettiesiska, ka

viņš atceļams no pienākumu veikšanas konkrētā juridiskās personas

maksātnespējas procesā (sk. lietas materiālu 2. sēj.

22. lp.). Arī tiesībsargs norādījis, ka praksē

administrators var netikt atcelts no juridiskās personas

maksātnespējas procesa tad, ja viņa pieļautais pārkāpums nav

būtiski ietekmējis šā procesa norisi (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 17. lp.).

Atbilstoši maksātnespējas procesa tiesiskajam regulējumam

administratoru darbības uzraudzību veic Maksātnespējas kontroles

dienests (Maksātnespējas likuma F sadaļa), tiesa (piemēram,

Civilprocesa likuma 363.14 panta pirmā un otrā

daļa), kreditori (piemēram, Maksātnespējas likuma 90. pants)

un parādnieka pārstāvis. Papildus jau minētajai iespējai vērsties

tiesā ar pieteikumu un prasīt administratora atcelšanu no

konkrēta maksātnespējas procesa Maksātnespējas kontroles

dienestam ir tiesības savas kompetences ietvaros piemērot vēl arī

citus uzraudzības instrumentus, piemēram, rakstveidā izskaidrot

administratora rīcības nepareizību un pieņemt lēmumu par

pārkāpuma atzīšanu (sk. Maksātnespējas kontroles dienesta

Informatīvā materiāla par maksātnespējas procesa administratora

uzraudzības instrumentu piemērošanas principiem 5. lp,

pieejams: www.mkd.gov.lv). Vairākos gadījumos konkrētā

uzraudzības instrumenta piemērošanas pamats var skaidri izrietēt

no tiesiskā regulējuma. Taču ir iespējami arī tādi gadījumi, kad

Maksātnespējas kontroles dienestam vienlaikus ir pieejami vairāki

uzraudzības instrumenti un nepieciešams izvēlēties piemērotāko.

Lai katrā individuālā pārkāpuma konstatēšanas gadījumā noteiktu

piemērojamo uzraudzības instrumentu, tiek ņemti vērā lietas

faktiskie un tiesiskie apstākļi, izvērtēta plānveida uzraudzības

vai sūdzības izskatīšanas ietvaros iegūtā informācija

(sk. Maksātnespējas kontroles dienesta Informatīvā

materiāla par maksātnespējas procesa administratora uzraudzības

instrumentu piemērošanas principiem 7. lp,

pieejams: www.mkd.gov.lv).

Civilprocesa likuma 363.14 panta pirmās daļas

1. punktā noteikts, ka tiesa, pamatojoties uz attiecīgu

pieteikumu, lemj par administratora atcelšanu Maksātnespējas

likumā noteiktajos gadījumos. Saskaņā ar šā panta

divpadsmito daļu tiesas lēmums par administratora atcelšanu

uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3.,

4. vai 7. punkta pamata ir pārsūdzams daļā par konstatēto

normatīvo aktu prasību neievērošanu vai tiesas nolēmuma

nepildīšanu, iesniedzot blakus sūdzību.

No minētā izriet tas, ka, pirmkārt, Maksātnespējas kontroles

dienests izvērtē katra pārkāpuma raksturu un smagumu.

Administratora atcelšana no konkrēta maksātnespējas procesa un

liegums viņam saņemt atlīdzību ir tāds administratoru darbības

uzraudzības instruments, kuru Maksātnespējas kontroles dienests

piemēro tikai tad, ja ir konstatēta tik lielā mērā prettiesiska

rīcība, ka tā būtiski ietekmējusi konkrēto maksātnespējas

procesu. Otrkārt, administratora rīcības tiesiskums, viņa

pieļauto pārkāpumu raksturs un smagums tiek vērtēts, un tam

paredzēta tiesas kontrole divās instancēs.

18.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka maksātnespējas

process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību

aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2009-100-03 9.4. punktu). Maksātnespējas likums

paredz administratoram plašas pilnvaras juridiskās personas

maksātnespējas procesā, citstarp pilnvarojot administratoru

pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas

ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par faktiski vienīgo

maksātnespējīgā komersanta likumīgo vadītāju (amatpersonu) ar

visplašākajām tiesībām pieņemt lēmumus un slēgt darījumus.

Administrators pilda arī valstij nozīmīgas funkcijas, un viņa

uzdevums ir nodrošināt maksātnespējas procesa efektivitāti un

likumīgu norisi, savukārt maksātnespējas procesu ļaunprātīga

izmantošana var negatīvi ietekmēt ekonomiku un radīt zaudējumus

galvenajām tajā ieinteresētajām pusēm: uzņēmumiem, ieguldītājiem,

darbiniekiem un valsts sektoram (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2015-03-01 24.2. punktu).

Administratoram kā ar publiskām pilnvarām apveltītai personai

primāri jābūt lojālam pret likumu un likumīgu maksātnespējas

procesa norisi, nevis pret parādnieku vai kreditoriem personiski.

Administrators nekādā gadījumā nedrīkst stādīt savas intereses

augstāk par likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm

(sk. Augstākās tiesas 2018. gada 24. maija

lēmuma lietā Nr. SKC-618/2018

(ECLI:LV:AT.2018:0524.C04268909.7.L) 17. punktu).

Ņemot vērā administratoram piešķirto pilnvaru apjomu un viņa

veikto funkciju nozīmi katrā konkrētā maksātnespējas procesā, kā

arī maksātnespējas procesa nozīmi valstī kopumā, jāatzīst, ka

administratora darbības atbilstība normatīvo aktu prasībām vai

šīs darbības prettiesiskais raksturs būtiski ietekmē gan konkrētā

maksātnespējas procesā iesaistīto personu - kreditoru, parādnieka

- tiesības un intereses, gan visas sabiedrības intereses.

OECD savā 2019. gada ziņojumā par Latviju norādījusi, ka

efektīvam maksātnespējas procesam ir liela nozīme valsts

tautsaimniecības un ekonomiskajā attīstībā (sk.: OECD

2019. gada maija ziņojuma par Latviju, 71. lp,

pieejams: www.oecd.org). Sabiedrības interesēs ir tāda

tiesiskā regulējuma pastāvēšana, kas vērsts uz sabiedrībai

nozīmīgu funkciju godprātīgu izpildi. Tieši administrators ir tā

persona, kuras uzdevums ir nodrošināt maksātnespējas procesa

efektīvu un likumīgu norisi.

Apstrīdētajai normai ir būtiska nozīme maksātnespējas procesa

nodrošināšanā. Apstrīdētā norma ikvienu administratoru visupirms

attur no pārkāpumu izdarīšanas. Ja administrators, neraugoties uz

šajā normā noteiktajām sekām, tomēr pieļauj būtiskus pārkāpumus,

tad viņam tiek liegta iespēja gūt jebkādu tiesisku mantisku

labumu no maksātnespējas procesa, kas vadīts pretēji sabiedrības,

parādnieka un kreditoru interesēm. Tādā veidā tiek nodrošināta

maksātnespējas procesa atbilstība iepriekš minētajām

interesēm.

Būtiski pārkāpumi, ko savā darbībā pieļāvusi persona, kurai

likumdevējs piešķīris visplašākās pilnvaras, lai pēc iespējas

tiktu atjaunota finanšu grūtībās nonākušas komercsabiedrības

maksātspēja un segti kreditoru prasījumi, nav savienojami ar

atlīdzības elementu. Ja tiktu pieļauta kaut viena maksātnespējas

procesa prettiesiska vadīšana bez attiecīgas reakcijas, tad

neatgriezeniski tiktu aizskartas parādnieka un kreditoru

mantiskās intereses, kā arī grauta sabiedrības uzticēšanās

maksātnespējas procesiem. Administratora mantisko interešu

stādīšana augstāk par citām interesēm radītu sabiedrībā

netaisnīguma sajūtu.

Līdz ar to nelabvēlīgās sekas, kas Pieteikuma iesniedzējai

rodas no apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma,

nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst visa

sabiedrība.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 107. pantam.

19. Pieteikuma iesniedzēja lūdz uzlikt Saeimai

pienākumu atlīdzināt izdevumus, kas tai radušies saistībā ar

zvērināta advokāta sniegtās juridiskās palīdzības saņemšanu.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās

daļas trešo teikumu Satversmes tiesas kompetencē ir

Satversmes tiesas likumā un Satversmes tiesas reglamentā

neregulētu procesuālu jautājumu izlemšana.

Satversmes tiesas procesu pamatā nosaka Satversmes tiesas

likums un Satversmes tiesas reglaments. Satversmes tiesas likumā,

ņemot vērā šā tiesas procesa specifiku, personai nav noteiktas

tiesības prasīt tai radušos ar juridisko palīdzību saistīto

izmaksu atlīdzināšanu. Proti, likumdevējs ir izšķīries par to, ka

atlīdzinājuma institūts Satversmes tiesas procesā nav paredzams.

Tādējādi jautājums par juridiskās palīdzības izmaksu

atlīdzinājumu ir regulēts Satversmes tiesas likumā un nav pamata

piemērot Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas

trešo teikumu.

Ņemot vērā minēto, Pieteikuma

iesniedzējas lūgums noteikt Saeimai pienākumu atlīdzināt

izdevumus par zvērināta advokāta sniegtu juridisko palīdzību ir

atstājams bez izskatīšanas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu, ciktāl

tā attiecas uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas

1. un 2. punktā, kā arī 20. panta pirmās daļas

7. punktā noteikto, par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 107. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš