Par Maksātnespējas likuma 62.panta pirmās daļas un Civilprocesa likuma 363.2panta otrās daļas normu, ciktāl tās neparedz tiesas tiesības atbrīvot personas no depozīta iemaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam

paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu

1tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās

2normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

3nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.,

4piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

5sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

62. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

7Nr. 2006-28-01 9. punktu).

8Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir

9tiesības uz pieeju tiesai. Ja valstij ir pienākums izveidot

10neatkarīgas un objektīvas tiesas un pienākums nodrošināt virkni

11procesuālo garantiju, tad pamatota ir prasība, lai personām tiktu

12nodrošināta pieeja tiesai un tās varētu izmantot šīs garantijas.

13Kā Satversmes tiesa jau ir norādījusi, tad iztiesāšanas procesa

14taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa

15pieejamība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

1627. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

17daļas 1.1. punktu, 2005. gada 17. oktobra

18sprieduma lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu, un

192006. gada 14. marta sprieduma lietā

20Nr. 2005-18-01 8. punktu).

21Tādējādi tiesībās uz taisnīgu tiesu ietilpst arī

22tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas

232003. gada 6. novembra sprieduma lietā

24Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas

251. punktu).

268.2. Apstrīdētās normas noteic, ka,

27personai, vēršoties tiesā ar pieteikumu par juridiskās personas

28maksātnespējas atzīšanu, jāiemaksā Depozīts divu minimālo algu

29apmērā (šobrīd - 400 latu).

30Nav pamatots nedz Saeimas, nedz Tieslietu ministrijas

31viedoklis, ka Depozīta iemaksa nav uzskatāma par šķērsli brīvai

32pieejai tiesai, jo tā mērķis ir saistīts nevis ar tiesu darbības

33nodrošināšanai nepieciešamo valsts izdevumu kompensāciju vai

34personu atturēšanu no vēršanās tiesā ar nepamatotiem pieteikumiem

35(kā, piemēram, valsts nodeva vai drošības nauda), bet gan, lai

36nodrošinātu sprieduma par maksātnespējas procesa pasludināšanu

37izpildi.

38Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, ka dažādu

39maksājumu ieviešana ierobežo pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai

40(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

41sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.2. punktu,

422006. gada 14. marta sprieduma lietā

43Nr. 2005-18-01 9. punktu un 2008. gada 20.

44novembra sprieduma lietā Nr. 2008-07-01 6. punktu).

45Bez Depozīta iemaksas nav iespējams ierosināt tiesvedību par

46juridiskās personas maksātnespējas procesu.

47Tādējādi pienākums iemaksāt

48Depozītu, lai varētu iesniegt tiesā pieteikumu, atzīstams par

49ierobežojumu personas tiesībām uz brīvu pieeju tiesai.

509. Personas pamattiesību aizsardzība ir

51viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem

52pienākumiem. Valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai

53personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas

54(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

55sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

561. punktu). Tāpēc personas tiesību uz taisnīgu tiesu

57nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai (sk.

58Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā

59Nr. 2005-18-01 secinājumu daļas 10. punktu), jo

60tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī

61citu personas pamattiesību aizsardzība.

62Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās

63tiesības uz brīvu pieeju tiesai var ierobežot tikai pašos

64nepieciešamākajos gadījumos. Ja šāds ierobežojums tomēr ir

65noteikts, tad jāizvērtē, vai tas izdarīts ar pienācīgā kārtībā

66pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

67ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram,

68Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

69Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

701.2. punktu).

7110. Maksātnespējas likums tika pieņemts

72Saeimā 2010. gada 26. jūlijā un stājās spēkā

732010. gada 1. novembrī. Minētā likuma 62. panta

74pirmajā daļā kā priekšnoteikums juridiskās personas

75maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai tika paredzēta

76Depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā. Savukārt ar

772010. gada 30. septembra likumu "Grozījumi

78Civilprocesa likumā" tas tika papildināts ar

7946.1 nodaļu "Juridiskās personas

80maksātnespējas procesa lietas", ietverot 363.2

81panta normā arī prasību iesniegt Depozīta samaksu apliecinošu

82dokumentu.

83Apstrīdētās normas pieņemtas un izsludinātas Satversmē

84un Saeimas kārtības rullī paredzētajā kārtībā. Arī Pieteikuma

85iesniedzēja nav norādījusi uz apstākļiem, kas liecinātu par

86apstrīdēto normu pieņemšanas procedūras pārkāpumiem.

87Līdz ar to apstrīdētajās

88normās ietvertais ierobežojums noteikts ar likumu.

8911. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā

90ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

91ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

92labad.

93Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62.panta otro daļu

94Depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas

95procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas un kreditori nav

96izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu. Atbilstoši

97normatīvajam regulējumam, kas pastāvēja līdz Depozīta ieviešanai,

98šādu maksātnespējas procesu izmaksas tika finansētas no valsts

99budžeta līdzekļiem. Tādējādi valsts katru gadu finansēja tādu

100maksātnespējas procesu norisi, kuru ietvaros atgūt līdzekļus un

101segt kreditoru prasījumus nebija iespējams (sk. lietas

102materiālu 102. - 103. lpp.).

103Izstrādājot jauno Maksātnespējas likumu, tika secināts,

104ka nav lietderīgi no valsts līdzekļiem finansēt procesus, kuriem

105pēc būtības nav nekādas ekonomiskas atdeves (sk. likumprojekta

106Nr.1621/Lp9 "Maksātnespējas likums" anotācijas II

107sadaļas 1. punktu). Maksātnespējas process ir

108darbietilpīgs un arī dārgs process, kuru vērts uzsākt tikai

109gadījumos, kad no tā ir kaut kāda atdeve galvenajām procesā

110iesaistītajām personām - parādnieka kreditoriem. Tāpēc tika

111nolemts, ka ieinteresētajām personām, kuras vēlas parādnieka

112maksātnespējas procesu, pašām ir jāuzņemas šā procesa

113finansēšanas risks (visupirms - maksātnespējas administratora

114atlīdzības apmaksa) gadījumā, kad parādniekam nav līdzekļu

115(sk.: Jauja H. Piezīmes pie jaunā Maksātnespējas likuma.

116Jurista Vārds, 2011. gada 22. februāris,

117Nr.8).

118Tāpat likumdevējs uzskatīja: ja tiks ieviests Depozīts,

119tad samazināsies nepamatotu maksātnespējas procesa pieteikumu

120skaits, savukārt tādējādi tiks ierobežota negodīgā konkurence,

121proti, tas, ka tirgus dalībnieki, izmantojot maksātnespējas

122procesu, cenšas traucēt konkurentu normālo darbību (sk.

123likumprojekta Nr.1621/Lp9 "Maksātnespējas likums"

124anotācijas II sadaļas 2.punktu).

125Maksātnespējas administrācija norāda, ka Depozīta

126iemaksas mērķis ir nodrošināt ne tikai jebkura maksātnespējas

127procesa norisi, garantējot tam nepieciešamo finansējumu, bet arī

128maksātnespējas procesu (gan katra atsevišķa procesa, gan visas

129maksātnespējas jomas) efektivitāti, lai šo procesu rezultātā

130sabiedrība iegūtu vislielāko iespējamo labumu (sk. lietas

131materiālu 102. - 103. lpp.). Papildus tam Saeima uzsver,

132ka apstrīdētajās normās paredzētais Depozīts pilda zināmu

133"filtra" funkciju un ļauj atslogot gan tiesu darbu, gan

134arī maksātnespējas procesu norisi kopumā (sk. lietas materiālu

13517. - 18. lpp.).

136Tādējādi apstrīdētajās normās

137ietvertais ierobežojums noteikts, lai nodrošinātu efektīvu

138maksātnespējas procesa norisi, un tā leģitīmais mērķis ir citu

139cilvēku tiesību aizsardzība.

14012. Samērīguma princips prasa ievērot

141saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja

142publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses.

143Lai secinātu, vai ir ievērots samērīguma princips,

144jānoskaidro:

1451) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

146piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

1472) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa

148sasniegšanai un

1493) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

150indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

151zaudējumu.

152Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

153neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī

154samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas

1552002. gada 19. marta sprieduma lietā

156Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

1573.1. punktu).

15813. Likumdevējs par leģitīmā mērķa

159sasniegšanas līdzekli noteicis Depozīta iemaksāšanu divu minimālo

160algu, tas ir, 400 latu apmērā.

16113.1. Tas nodrošina juridiskās personas

162maksātnespējas procesa izdevumu segšanu, ja parādniekam nav

163līdzekļu. Tādā veidā tirgus pats finansē maksātnespējas procesus,

164un valstij nav jātērē līdzekļi to nodrošināšanai. Apstrīdētajās

165normās ietvertais regulējums veicina privāto iniciatīvu šajā jomā

166un ierobežo valsts līdzdalību privāttiesiskajās

167attiecībās.

16813.2. Depozīta ieviešana stimulē kreditoru

169rīcību. Lai maksātnespējas procesa ietvaros atgūtu pēc iespējas

170vairāk naudas, ir svarīgi šo procesu sākt pēc iespējas ātrāk.

171Pieteicējs riskē ar Depozītu, tāpēc ir ieinteresēts pieteikumu

172iesniegt pēc iespējas ātrāk, negaidot mēnešiem vai pat gadiem

173ilgi, ka parādnieks viņam samaksās. Ja parādniekam būs pietiekami

174līdzekļi, Depozīts tiks atdots atpakaļ pieteicējam.

17513.3. Savukārt parādnieka pārstāvjiem,

176kuriem likums uzliek par pienākumu parādnieka maksātnespējas

177gadījumā vērsties tiesā ar maksātnespējas pieteikumu, ir visas

178iespējas kontrolēt un prognozēt parādnieka finanšu stāvokli.

179Ņemot vērā Maksātnespējas likuma 60. panta trešajā daļā

180noteikto pienākumu iesniegt maksātnespējas pieteikumu, parādnieka

181pārstāvjiem būtu jārīkojas savlaicīgi, proti, brīdī, kad

182parādnieka rīcībā ir šāda nepieciešamā naudas summa. Ja šis

183brīdis ir nokavēts, naudas trūkums neatbrīvo parādnieka

184pārstāvjus no likumā noteiktās atbildības par maksātnespējas

185pieteikuma neiesniegšanu. Lai parādnieka pārstāvis netiktu saukts

186pie atbildības, viņam ir tikai viena iespēja - iesniegt

187pieteikumu, maksājot Depozītu nu jau no saviem personīgajiem

188līdzekļiem. Kompetentajām institūcijām, konsekventi praksē

189turoties pie šādas loģikas un saucot parādnieku pārstāvjus pie

190atbildības, ir iespējams nodrošināt reālu papildu stimulu

191savlaicīgai parādnieka maksātnespējas pieteikuma iesniegšanai

192(sk.: Jauja H. Piezīmes pie jaunā Maksātnespējas likuma.

193Jurista Vārds, 2011. gada 22. februāris,

194Nr.8).

19513.4. Depozīts nodrošina arī to, ka

196neaktīvie un maksātnespējīgie uzņēmumi tiek likvidēti nevis

197maksātnespējas, bet vienkāršotas likvidācijas procesa ietvaros.

198Pieteicējs pats izlemj, vai viņam ir vērts riskēt ar Depozītu un

199iesniegt maksātnespējas pieteikumu. Likumdevējs prezumējis, ka

200pieteicēji maksās Depozītu tikai tad, ja būs pārliecināti, ka

201parādniekam būs maksātnespējas procesā atgūstami

202līdzekļi.

203Līdz ar to Depozīta iemaksas

204noteikšana apstrīdētajās normās ir piemērots līdzeklis leģitīmā

205mērķa sasniegšanai.

20614. Tā kā Depozīta iemaksa par

207maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu ir piemērots līdzeklis

208leģitīmā mērķa sasniegšanai, jānoskaidro, vai tas ir arī

209saudzējošākais līdzeklis.

21014.1. Saeima uzskata, ka nav citu

211līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kuri pamattiesības

212ierobežotu mazāk jūtami. Civilprocesa likumā darbiniekiem esot

213paredzēti pietiekami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai

214viņi varētu piedzīt savus prasījumus par darba

215samaksu.

216Viens no veidiem, kā darbinieks var atgūt neizmaksāto

217darba samaksu, ir Civilprocesa likuma 50.1 nodaļā

218paredzētā saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā.

219Persona, kurai ir konkrēts un ar dokumentu pamatots prasījums

220pret parādnieku, lūdz, lai tiesa brīdina šo parādnieku par to, ka

221saistības jāizpilda labprātīgi un, ja parādnieks 14 dienu laikā

222neiesniegs iebildumus vai nesamaksās parādu, tiesnesis taisīs

223lēmumu par saistību piespiedu izpildi.

224Saeima norāda, ka darbiniekam nav jāmaksā par prasības

225iesniegšanu saistību piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā,

226lai atgūtu darba samaksu. Proti, Civilprocesa likuma

22743. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka no tiesas

228izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji prasībās

229par darba samaksas piedziņu un citos darbinieku prasījumos, kas

230izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām

231saistīti.

232Otrs veids, kādā darbinieks var atgūt viņam neizmaksāto

233darba samaksu, ir izmantot Civilprocesa likuma ceturtajā sadaļā

234paredzēto prasības tiesvedības kārtību. Proti, ja parādnieks pēc

235brīdinājuma saņemšanas iebildis pret maksājumu saistības

236pamatotību, darbiniekam ir tiesības iesniegt prasības pieteikumu

237vispārējā prasības tiesvedības kārtībā. Likumdevējs arī šajā

238gadījumā darbiniekus ir atbrīvojis no tiesas izdevumu samaksas

239valsts ienākumos.

240Tātad likumdevējs ir paredzējis vismaz divus tiesiskās

241aizsardzības līdzekļus darbiniekiem, kuriem darba devējs nav

242izmaksājis paredzēto darba samaksu. Abos gadījumos darbinieki ir

243atbrīvoti no tiesas izdevumiem.

244Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 57. panta

2454. punktu un 60. panta trešo daļu pašam parādniekam

246(darba devējam) ir pienākums iesniegt maksātnespējas pieteikumu

247arī tad, ja tas nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu,

248kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai

249arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās

250iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas. Par šā

251pienākuma neizpildi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

252166.35 pantā ir paredzēta administratīvā atbildība.

253Līdz ar to šādos gadījumos darbiniekam nemaz nebūtu jāiesniedz

254maksātnespējas pieteikums (un jāmaksā Depozīts), jo šis pienākums

255visupirms gulstas uz darba devēju.

25614.2. Izskatāmajā lietā apstrīdēto normu

257pārbaude veicama konkrētās kontroles ietvaros, proti, pēc tiesas

258pieteikuma, izvērtējot konkrētu situāciju.

259No Satversmes tiesai iesniegtā pieteikuma izriet, ka

260darbinieki ir izmantojuši Civilprocesa likumā ietvertos tiesību

261aizsardzības līdzekļus (sk. šā sprieduma

26214.1. punktu). Taču darbinieku prasījumi par darba

263samaksas piedziņu pat pēc tiesas sprieduma reāli nav izpildāmi.

264Turklāt konkrētajā situācijā arī darba devējs nav iesniedzis

265pieteikumu par maksātnespējas atzīšanu.

266Šādā situācijā darbinieki saņemt darba samaksu vai

267vismaz kompensāciju no Garantiju fonda varētu vienīgi tad, ja

268darba devējs tiktu pasludināts par maksātnespējīgu. Savukārt, lai

269iesniegtu pieteikumu par maksātnespējas procesa ierosināšanu,

270darbiniekiem jāveic Depozīta iemaksa 400 latu apmērā. Līdz ar to

271likumdevēja norādītie darbinieku tiesību aizsardzības līdzekļi

272atsevišķos gadījumos nav lietojami un darbiniekiem savu tiesību

273aizsardzībai ir jāvēršas tiesā ar pieteikumu par darba devēja

274atzīšanu par maksātnespējīgu.

27514.3. Saeima atzīst, ka Depozīta apmērs ir

276pietiekami liels, taču vienlaikus norāda, ka darbiniekiem, kuri

277vēlas ierosināt sava darba devēja maksātnespējas procesu, ir

278iespēja apvienoties un iesniegt kopīgu maksātnespējas procesa

279pieteikumu. Tādējādi finansiālā slodze, ko rada Depozīts,

280proporcionāli tiktu sadalīta starp visiem darbiniekiem. Turklāt

281Depozītu esot iespējams saņemt atpakaļ, ja maksātnespējīgā

282persona pati var segt maksātnespējas procesa izmaksas.

283Šāds Saeimas arguments nav pamatots, jo Satversmes

28492. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvu pieeju tiesai ir

285nevis kolektīvas, bet gan individuālas tiesības. Brīva pieeja

286tiesai tiek garantēta ikvienai personai. Personām nevar uzlikt

287par pienākumu apvienoties, lai īstenotu tām Satversmes 92. pantā

288garantētās pamattiesības. Līdz ar to šāds piedāvātais risinājums

289nav uzskatāms par efektīvu līdzekli personu pamattiesību

290aizsardzībai.

291Turklāt Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

292darbinieka tiesības ierosināt darba devēja maksātnespējas procesu

293nav uzskatāmas par efektīvu personas sociālo pamattiesību

294īstenošanas mehānismu. Likumdevējs attiecībā uz šādiem gadījumiem

295nav nedz noteicis darbiniekam vienkāršotu kārtību savu tiesību

296aizsardzībai, nedz atbrīvojis viņu no Civilprocesa likumā

297paredzētās valsts nodevas nomaksas un Maksātnespējas likuma 62.

298panta pirmajā daļā paredzētā pienākuma iemaksāt Depozītu divu

299minimālo mēnešalgu apmērā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

30019. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 30.

301punktu).

302Līdz ar to likumdevēja

303izraudzītais risinājums nav atzīstams par saudzējošāko līdzekli

304pamattiesību ierobežošanai.

30515. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

306saudzējošākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai būtu tiesas

307tiesības katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt pieteicēju mantisko

308stāvokli un lemt par Depozīta apmēra samazināšanu vai atbrīvošanu

309no tā iemaksas, līdzīgi kā tas noteikts normatīvajā regulējumā

310par valsts nodevu un drošības naudas samaksu civilprocesa

311ietvaros.

312Izvēloties saudzējošāko līdzekli, jāņem vērā, ka dažādu

313iemaksu veikšanas pienākums kā personas tiesību uz brīvu pieeju

314tiesai ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas nav šķērslis,

315kas liedz īstenot pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai. Nedz

316Maksātnespējas likums, nedz ne arī Civilprocesa likums neparedz

317Depozīta apmēra samazināšanu vai arī personas atbrīvošanu no tā

318iemaksas.

319Lai gan Depozīts maksātnespējas procesa nodrošināšanai

320un valsts nodeva vai drošības nauda tiesas procesa ietvaros ir

321dažādi institūti, kuri noteikti ar atšķirīgiem mērķiem, tomēr to

322ietekme uz personas brīvu pieeju tiesai samērīguma principa

323kontekstā ir izvērtējama līdzīgi. Satversmes tiesa līdzīgos

324gadījumos ir secinājusi, ka, neparedzot mehānismu, kā trūcīgas

325personas varētu pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pienākuma veikt

326noteiktu iemaksu, lai piekļūtu tiesai, likumdevējs šīm personām

327pilnībā liedzis iespēju īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu

328(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta

329sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 17. punktu un

3302008. gada 20. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-07-01

33111.2. punktu).

332Arī izskatāmajā lietā personu likumisko interešu

333aizsardzība ir atkarīga no to finansiālajām iespējām. Paredzot

334noteiktu maksājumu - Depozītu, lai varētu uzsākt tiesvedību par

335juridiskās personas maksātnespēju, likumdevējam bija jāparedz

336iespēja aizstāvēt savas tiesības taisnīgā tiesā arī personām,

337kurām šādu finanšu līdzekļu nav.

338Turklāt jāņem vērā arī tas, ka darbinieki tiek uzskatīti

339par sociāli vājākajām personām un tādām personām, kam papildus

340nepieciešama īpaša tiesiska aizsardzība. No darba tiesisko

341attiecību regulējuma izriet, ka viena no pusēm - darbinieks -

342atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā pozīcijā (sal. ar

343Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr.

3442000-08-0109 secinājumu daļu un 2005. gada 17. janvāra

345sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9. punktu).

346Likumdevējs jau ir paredzējis vairākus darbinieku

347tiesību aizsardzības mehānismus. Piemēram, no tiesas izdevumu

348samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji prasībās par darba

349samaksas piedziņu un citos darbinieku prasījumos, kas izriet no

350darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Arī

351Maksātnespējas likuma 118. panta otrā daļa noteic, ka

352darbinieki ir īpaša un prioritāra kreditoru grupa maksātnespējas

353procesa ietvaros.

354Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs nebija

355pietiekami izvērtējis darbinieku tiesību aizsardzību un

356nodrošinājis, lai tiesības uz taisnīgu tiesu būtu iespējams

357īstenot neatkarīgi no personas finansiālā stāvokļa.

358Tādējādi apstrīdētās normas

359neatbilst samērīguma principam un ir pretrunā ar Satversmes 92.

360panta pirmo teikumu.

361Nolēmumu daļa

362Pamatojoties uz Satversmes

363tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

364nosprieda:

365atzīt Maksātnespējas likuma

36662. panta pirmās daļas un Civilprocesa likuma

367363.2 panta otrās daļas normas par maksātnespējas

368procesa depozīta iemaksu, ciktāl tās attiecas uz darbiniekiem,

369kuru vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis ir darba devēja

370pasludināšana par maksātnespējīgu, par neatbilstošām Latvijas

371Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

372Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

373Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

374Tiesas sēdes priekšsēdētājs

375G.Kūtris