92. pants
paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu

tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās

normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

2. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 9. punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir

tiesības uz pieeju tiesai. Ja valstij ir pienākums izveidot

neatkarīgas un objektīvas tiesas un pienākums nodrošināt virkni

procesuālo garantiju, tad pamatota ir prasība, lai personām tiktu

nodrošināta pieeja tiesai un tās varētu izmantot šīs garantijas.

Kā Satversmes tiesa jau ir norādījusi, tad iztiesāšanas procesa

taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa

pieejamība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 1.1. punktu, 2005. gada 17. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu, un

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 8. punktu).

Tādējādi tiesībās uz taisnīgu tiesu ietilpst arī

tiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 6. novembra sprieduma lietā

Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas

1. punktu).

8.2. Apstrīdētās normas noteic, ka,

personai, vēršoties tiesā ar pieteikumu par juridiskās personas

maksātnespējas atzīšanu, jāiemaksā Depozīts divu minimālo algu

apmērā (šobrīd - 400 latu).

Nav pamatots nedz Saeimas, nedz Tieslietu ministrijas

viedoklis, ka Depozīta iemaksa nav uzskatāma par šķērsli brīvai

pieejai tiesai, jo tā mērķis ir saistīts nevis ar tiesu darbības

nodrošināšanai nepieciešamo valsts izdevumu kompensāciju vai

personu atturēšanu no vēršanās tiesā ar nepamatotiem pieteikumiem

(kā, piemēram, valsts nodeva vai drošības nauda), bet gan, lai

nodrošinātu sprieduma par maksātnespējas procesa pasludināšanu

izpildi.

Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, ka dažādu

maksājumu ieviešana ierobežo pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.2. punktu,

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 9. punktu un 2008. gada 20.

novembra sprieduma lietā Nr. 2008-07-01 6. punktu).

Bez Depozīta iemaksas nav iespējams ierosināt tiesvedību par

juridiskās personas maksātnespējas procesu.

Tādējādi pienākums iemaksāt

Depozītu, lai varētu iesniegt tiesā pieteikumu, atzīstams par

ierobežojumu personas tiesībām uz brīvu pieeju tiesai.

9. Personas pamattiesību aizsardzība ir

viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem

pienākumiem. Valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai

personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

1. punktu). Tāpēc personas tiesību uz taisnīgu tiesu

nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 secinājumu daļas 10. punktu), jo

tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī

citu personas pamattiesību aizsardzība.

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās

tiesības uz brīvu pieeju tiesai var ierobežot tikai pašos

nepieciešamākajos gadījumos. Ja šāds ierobežojums tomēr ir

noteikts, tad jāizvērtē, vai tas izdarīts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

1.2. punktu).

10. Maksātnespējas likums tika pieņemts

Saeimā 2010. gada 26. jūlijā un stājās spēkā

2010. gada 1. novembrī. Minētā likuma 62. panta

pirmajā daļā kā priekšnoteikums juridiskās personas

maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai tika paredzēta

Depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā. Savukārt ar

2010. gada 30. septembra likumu "Grozījumi

Civilprocesa likumā" tas tika papildināts ar

46.1 nodaļu "Juridiskās personas

maksātnespējas procesa lietas", ietverot 363.2

panta normā arī prasību iesniegt Depozīta samaksu apliecinošu

dokumentu.

Apstrīdētās normas pieņemtas un izsludinātas Satversmē

un Saeimas kārtības rullī paredzētajā kārtībā. Arī Pieteikuma

iesniedzēja nav norādījusi uz apstākļiem, kas liecinātu par

apstrīdēto normu pieņemšanas procedūras pārkāpumiem.

Līdz ar to apstrīdētajās

normās ietvertais ierobežojums noteikts ar likumu.

11. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā

ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62.panta otro daļu

Depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas

procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas un kreditori nav

izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu. Atbilstoši

normatīvajam regulējumam, kas pastāvēja līdz Depozīta ieviešanai,

šādu maksātnespējas procesu izmaksas tika finansētas no valsts

budžeta līdzekļiem. Tādējādi valsts katru gadu finansēja tādu

maksātnespējas procesu norisi, kuru ietvaros atgūt līdzekļus un

segt kreditoru prasījumus nebija iespējams (sk. lietas

materiālu 102. - 103. lpp.).

Izstrādājot jauno Maksātnespējas likumu, tika secināts,

ka nav lietderīgi no valsts līdzekļiem finansēt procesus, kuriem

pēc būtības nav nekādas ekonomiskas atdeves (sk. likumprojekta

Nr.1621/Lp9 "Maksātnespējas likums" anotācijas II

sadaļas 1. punktu). Maksātnespējas process ir

darbietilpīgs un arī dārgs process, kuru vērts uzsākt tikai

gadījumos, kad no tā ir kaut kāda atdeve galvenajām procesā

iesaistītajām personām - parādnieka kreditoriem. Tāpēc tika

nolemts, ka ieinteresētajām personām, kuras vēlas parādnieka

maksātnespējas procesu, pašām ir jāuzņemas šā procesa

finansēšanas risks (visupirms - maksātnespējas administratora

atlīdzības apmaksa) gadījumā, kad parādniekam nav līdzekļu

(sk.: Jauja H. Piezīmes pie jaunā Maksātnespējas likuma.

Jurista Vārds, 2011. gada 22. februāris,

Nr.8).

Tāpat likumdevējs uzskatīja: ja tiks ieviests Depozīts,

tad samazināsies nepamatotu maksātnespējas procesa pieteikumu

skaits, savukārt tādējādi tiks ierobežota negodīgā konkurence,

proti, tas, ka tirgus dalībnieki, izmantojot maksātnespējas

procesu, cenšas traucēt konkurentu normālo darbību (sk.

likumprojekta Nr.1621/Lp9 "Maksātnespējas likums"

anotācijas II sadaļas 2.punktu).

Maksātnespējas administrācija norāda, ka Depozīta

iemaksas mērķis ir nodrošināt ne tikai jebkura maksātnespējas

procesa norisi, garantējot tam nepieciešamo finansējumu, bet arī

maksātnespējas procesu (gan katra atsevišķa procesa, gan visas

maksātnespējas jomas) efektivitāti, lai šo procesu rezultātā

sabiedrība iegūtu vislielāko iespējamo labumu (sk. lietas

materiālu 102. - 103. lpp.). Papildus tam Saeima uzsver,

ka apstrīdētajās normās paredzētais Depozīts pilda zināmu

"filtra" funkciju un ļauj atslogot gan tiesu darbu, gan

arī maksātnespējas procesu norisi kopumā (sk. lietas materiālu

17. - 18. lpp.).

Tādējādi apstrīdētajās normās

ietvertais ierobežojums noteikts, lai nodrošinātu efektīvu

maksātnespējas procesa norisi, un tā leģitīmais mērķis ir citu

cilvēku tiesību aizsardzība.

12. Samērīguma princips prasa ievērot

saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm, ja

publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses.

Lai secinātu, vai ir ievērots samērīguma princips,

jānoskaidro:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

2) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa

sasniegšanai un

3) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī

samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.1. punktu).

13. Likumdevējs par leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekli noteicis Depozīta iemaksāšanu divu minimālo

algu, tas ir, 400 latu apmērā.

13.1. Tas nodrošina juridiskās personas

maksātnespējas procesa izdevumu segšanu, ja parādniekam nav

līdzekļu. Tādā veidā tirgus pats finansē maksātnespējas procesus,

un valstij nav jātērē līdzekļi to nodrošināšanai. Apstrīdētajās

normās ietvertais regulējums veicina privāto iniciatīvu šajā jomā

un ierobežo valsts līdzdalību privāttiesiskajās

attiecībās.

13.2. Depozīta ieviešana stimulē kreditoru

rīcību. Lai maksātnespējas procesa ietvaros atgūtu pēc iespējas

vairāk naudas, ir svarīgi šo procesu sākt pēc iespējas ātrāk.

Pieteicējs riskē ar Depozītu, tāpēc ir ieinteresēts pieteikumu

iesniegt pēc iespējas ātrāk, negaidot mēnešiem vai pat gadiem

ilgi, ka parādnieks viņam samaksās. Ja parādniekam būs pietiekami

līdzekļi, Depozīts tiks atdots atpakaļ pieteicējam.

13.3. Savukārt parādnieka pārstāvjiem,

kuriem likums uzliek par pienākumu parādnieka maksātnespējas

gadījumā vērsties tiesā ar maksātnespējas pieteikumu, ir visas

iespējas kontrolēt un prognozēt parādnieka finanšu stāvokli.

Ņemot vērā Maksātnespējas likuma 60. panta trešajā daļā

noteikto pienākumu iesniegt maksātnespējas pieteikumu, parādnieka

pārstāvjiem būtu jārīkojas savlaicīgi, proti, brīdī, kad

parādnieka rīcībā ir šāda nepieciešamā naudas summa. Ja šis

brīdis ir nokavēts, naudas trūkums neatbrīvo parādnieka

pārstāvjus no likumā noteiktās atbildības par maksātnespējas

pieteikuma neiesniegšanu. Lai parādnieka pārstāvis netiktu saukts

pie atbildības, viņam ir tikai viena iespēja - iesniegt

pieteikumu, maksājot Depozītu nu jau no saviem personīgajiem

līdzekļiem. Kompetentajām institūcijām, konsekventi praksē

turoties pie šādas loģikas un saucot parādnieku pārstāvjus pie

atbildības, ir iespējams nodrošināt reālu papildu stimulu

savlaicīgai parādnieka maksātnespējas pieteikuma iesniegšanai

(sk.: Jauja H. Piezīmes pie jaunā Maksātnespējas likuma.

Jurista Vārds, 2011. gada 22. februāris,

Nr.8).

13.4. Depozīts nodrošina arī to, ka

neaktīvie un maksātnespējīgie uzņēmumi tiek likvidēti nevis

maksātnespējas, bet vienkāršotas likvidācijas procesa ietvaros.

Pieteicējs pats izlemj, vai viņam ir vērts riskēt ar Depozītu un

iesniegt maksātnespējas pieteikumu. Likumdevējs prezumējis, ka

pieteicēji maksās Depozītu tikai tad, ja būs pārliecināti, ka

parādniekam būs maksātnespējas procesā atgūstami

līdzekļi.

Līdz ar to Depozīta iemaksas

noteikšana apstrīdētajās normās ir piemērots līdzeklis leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

14. Tā kā Depozīta iemaksa par

maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu ir piemērots līdzeklis

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jānoskaidro, vai tas ir arī

saudzējošākais līdzeklis.

14.1. Saeima uzskata, ka nav citu

līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kuri pamattiesības

ierobežotu mazāk jūtami. Civilprocesa likumā darbiniekiem esot

paredzēti pietiekami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai

viņi varētu piedzīt savus prasījumus par darba

samaksu.

Viens no veidiem, kā darbinieks var atgūt neizmaksāto

darba samaksu, ir Civilprocesa likuma 50.1 nodaļā

paredzētā saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā.

Persona, kurai ir konkrēts un ar dokumentu pamatots prasījums

pret parādnieku, lūdz, lai tiesa brīdina šo parādnieku par to, ka

saistības jāizpilda labprātīgi un, ja parādnieks 14 dienu laikā

neiesniegs iebildumus vai nesamaksās parādu, tiesnesis taisīs

lēmumu par saistību piespiedu izpildi.

Saeima norāda, ka darbiniekam nav jāmaksā par prasības

iesniegšanu saistību piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā,

lai atgūtu darba samaksu. Proti, Civilprocesa likuma

43. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka no tiesas

izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji prasībās

par darba samaksas piedziņu un citos darbinieku prasījumos, kas

izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām

saistīti.

Otrs veids, kādā darbinieks var atgūt viņam neizmaksāto

darba samaksu, ir izmantot Civilprocesa likuma ceturtajā sadaļā

paredzēto prasības tiesvedības kārtību. Proti, ja parādnieks pēc

brīdinājuma saņemšanas iebildis pret maksājumu saistības

pamatotību, darbiniekam ir tiesības iesniegt prasības pieteikumu

vispārējā prasības tiesvedības kārtībā. Likumdevējs arī šajā

gadījumā darbiniekus ir atbrīvojis no tiesas izdevumu samaksas

valsts ienākumos.

Tātad likumdevējs ir paredzējis vismaz divus tiesiskās

aizsardzības līdzekļus darbiniekiem, kuriem darba devējs nav

izmaksājis paredzēto darba samaksu. Abos gadījumos darbinieki ir

atbrīvoti no tiesas izdevumiem.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 57. panta

4. punktu un 60. panta trešo daļu pašam parādniekam

(darba devējam) ir pienākums iesniegt maksātnespējas pieteikumu

arī tad, ja tas nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu,

kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai

arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās

iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas. Par šā

pienākuma neizpildi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

166.35 pantā ir paredzēta administratīvā atbildība.

Līdz ar to šādos gadījumos darbiniekam nemaz nebūtu jāiesniedz

maksātnespējas pieteikums (un jāmaksā Depozīts), jo šis pienākums

visupirms gulstas uz darba devēju.

14.2. Izskatāmajā lietā apstrīdēto normu

pārbaude veicama konkrētās kontroles ietvaros, proti, pēc tiesas

pieteikuma, izvērtējot konkrētu situāciju.

No Satversmes tiesai iesniegtā pieteikuma izriet, ka

darbinieki ir izmantojuši Civilprocesa likumā ietvertos tiesību

aizsardzības līdzekļus (sk. šā sprieduma

14.1. punktu). Taču darbinieku prasījumi par darba

samaksas piedziņu pat pēc tiesas sprieduma reāli nav izpildāmi.

Turklāt konkrētajā situācijā arī darba devējs nav iesniedzis

pieteikumu par maksātnespējas atzīšanu.

Šādā situācijā darbinieki saņemt darba samaksu vai

vismaz kompensāciju no Garantiju fonda varētu vienīgi tad, ja

darba devējs tiktu pasludināts par maksātnespējīgu. Savukārt, lai

iesniegtu pieteikumu par maksātnespējas procesa ierosināšanu,

darbiniekiem jāveic Depozīta iemaksa 400 latu apmērā. Līdz ar to

likumdevēja norādītie darbinieku tiesību aizsardzības līdzekļi

atsevišķos gadījumos nav lietojami un darbiniekiem savu tiesību

aizsardzībai ir jāvēršas tiesā ar pieteikumu par darba devēja

atzīšanu par maksātnespējīgu.

14.3. Saeima atzīst, ka Depozīta apmērs ir

pietiekami liels, taču vienlaikus norāda, ka darbiniekiem, kuri

vēlas ierosināt sava darba devēja maksātnespējas procesu, ir

iespēja apvienoties un iesniegt kopīgu maksātnespējas procesa

pieteikumu. Tādējādi finansiālā slodze, ko rada Depozīts,

proporcionāli tiktu sadalīta starp visiem darbiniekiem. Turklāt

Depozītu esot iespējams saņemt atpakaļ, ja maksātnespējīgā

persona pati var segt maksātnespējas procesa izmaksas.

Šāds Saeimas arguments nav pamatots, jo Satversmes

92. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvu pieeju tiesai ir

nevis kolektīvas, bet gan individuālas tiesības. Brīva pieeja

tiesai tiek garantēta ikvienai personai. Personām nevar uzlikt

par pienākumu apvienoties, lai īstenotu tām Satversmes 92. pantā

garantētās pamattiesības. Līdz ar to šāds piedāvātais risinājums

nav uzskatāms par efektīvu līdzekli personu pamattiesību

aizsardzībai.

Turklāt Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

darbinieka tiesības ierosināt darba devēja maksātnespējas procesu

nav uzskatāmas par efektīvu personas sociālo pamattiesību

īstenošanas mehānismu. Likumdevējs attiecībā uz šādiem gadījumiem

nav nedz noteicis darbiniekam vienkāršotu kārtību savu tiesību

aizsardzībai, nedz atbrīvojis viņu no Civilprocesa likumā

paredzētās valsts nodevas nomaksas un Maksātnespējas likuma 62.

panta pirmajā daļā paredzētā pienākuma iemaksāt Depozītu divu

minimālo mēnešalgu apmērā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 30.

punktu).

Līdz ar to likumdevēja

izraudzītais risinājums nav atzīstams par saudzējošāko līdzekli

pamattiesību ierobežošanai.

15. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

saudzējošākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai būtu tiesas

tiesības katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt pieteicēju mantisko

stāvokli un lemt par Depozīta apmēra samazināšanu vai atbrīvošanu

no tā iemaksas, līdzīgi kā tas noteikts normatīvajā regulējumā

par valsts nodevu un drošības naudas samaksu civilprocesa

ietvaros.

Izvēloties saudzējošāko līdzekli, jāņem vērā, ka dažādu

iemaksu veikšanas pienākums kā personas tiesību uz brīvu pieeju

tiesai ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas nav šķērslis,

kas liedz īstenot pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai. Nedz

Maksātnespējas likums, nedz ne arī Civilprocesa likums neparedz

Depozīta apmēra samazināšanu vai arī personas atbrīvošanu no tā

iemaksas.

Lai gan Depozīts maksātnespējas procesa nodrošināšanai

un valsts nodeva vai drošības nauda tiesas procesa ietvaros ir

dažādi institūti, kuri noteikti ar atšķirīgiem mērķiem, tomēr to

ietekme uz personas brīvu pieeju tiesai samērīguma principa

kontekstā ir izvērtējama līdzīgi. Satversmes tiesa līdzīgos

gadījumos ir secinājusi, ka, neparedzot mehānismu, kā trūcīgas

personas varētu pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pienākuma veikt

noteiktu iemaksu, lai piekļūtu tiesai, likumdevējs šīm personām

pilnībā liedzis iespēju īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 17. punktu un

2008. gada 20. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-07-01

11.2. punktu).

Arī izskatāmajā lietā personu likumisko interešu

aizsardzība ir atkarīga no to finansiālajām iespējām. Paredzot

noteiktu maksājumu - Depozītu, lai varētu uzsākt tiesvedību par

juridiskās personas maksātnespēju, likumdevējam bija jāparedz

iespēja aizstāvēt savas tiesības taisnīgā tiesā arī personām,

kurām šādu finanšu līdzekļu nav.

Turklāt jāņem vērā arī tas, ka darbinieki tiek uzskatīti

par sociāli vājākajām personām un tādām personām, kam papildus

nepieciešama īpaša tiesiska aizsardzība. No darba tiesisko

attiecību regulējuma izriet, ka viena no pusēm - darbinieks -

atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā pozīcijā (sal. ar

Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr.

2000-08-0109 secinājumu daļu un 2005. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9. punktu).

Likumdevējs jau ir paredzējis vairākus darbinieku

tiesību aizsardzības mehānismus. Piemēram, no tiesas izdevumu

samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji prasībās par darba

samaksas piedziņu un citos darbinieku prasījumos, kas izriet no

darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Arī

Maksātnespējas likuma 118. panta otrā daļa noteic, ka

darbinieki ir īpaša un prioritāra kreditoru grupa maksātnespējas

procesa ietvaros.

Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs nebija

pietiekami izvērtējis darbinieku tiesību aizsardzību un

nodrošinājis, lai tiesības uz taisnīgu tiesu būtu iespējams

īstenot neatkarīgi no personas finansiālā stāvokļa.

Tādējādi apstrīdētās normas

neatbilst samērīguma principam un ir pretrunā ar Satversmes 92.

panta pirmo teikumu.

Nolēmumu daļa

Pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Maksātnespējas likuma

62. panta pirmās daļas un Civilprocesa likuma

363.2 panta otrās daļas normas par maksātnespējas

procesa depozīta iemaksu, ciktāl tās attiecas uz darbiniekiem,

kuru vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis ir darba devēja

pasludināšana par maksātnespējīgu, par neatbilstošām Latvijas

Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris