109. pantsgarantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un

garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un

1prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās

2aizsardzības sistēmu, kura nodrošina samērīgu sociālo

3nodrošinājumu. Taču Satversmes 109. pantā nav reglamentēti

4pensiju sistēmas noteikumi. Līdz ar to šī norma paredz un pieļauj

5zināmas atšķirības sociālā nodrošinājuma saņemšanā (sk.,

6piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

7secinājumu daļas 1. punktu).

8Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā

9likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par

10to, kāda veida sociālo nodrošinājumu un pēc kādiem kritērijiem tā

11vai cita personu grupa to saņems. Tomēr šī brīvība nav

12neierobežota. Tai robežas nosaka Satversmes citas normas un

13principi.

14Satversmes 109. pantā ietvertais sociālā riska gadījumu

15uzskaitījums nav izsmeļošs. Likumdevējs, izvērtējot dažādus

16sociālā riska faktorus un valsts ekonomiskās iespējas, var

17izmantot savu rīcības brīvību un veidot sociālās drošības

18sistēmu, nosakot arī citus sociālā nodrošinājuma veidus. Proti,

19likumdevējam ir tiesības likumos noteikt dažādus sociālās

20aizsardzības veidus (pabalstus, pensijas, piemaksas u.c.) un

21konkretizēt personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

22Izdienas pensijas ir vērstas uz to, lai, iestājoties

23noteiktiem apstākļiem, nodrošinātu valsts atbalstu personām, kuru

24darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties jau

25pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas.

26Izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras

27valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas

28(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā

29Nr. 2003-14-01 7. punktu). Valsts var izvēlēties

30dažādus līdzekļus, lai kompensētu personām ar dienestu saistītos

31īpašos apstākļus.

32Satversmes tiesa jau secinājusi, ka nedz tas, ka izdienas

33pensijas daļēji tiek izmaksātas no valsts pamatbudžeta, nedz arī

34tas, ka šīs pensijas aptver ne vien sociālo tiesību aspektu, bet

35kalpo arī citiem mērķiem, neizņem tās no Satversmes 109. panta

36tvēruma (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma

37lietā Nr. 2009-76-01 5.1. un 5.2. punktu).

38Apstrīdētā norma ietilpst Satversmes

39109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā.

409. Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversmes 109.

41pants negarantē personai tiesības uz konkrēta veida pensiju,

42tostarp uz izdienas pensiju, kas aprēķināta pēc noteiktiem

43kritērijiem un konkrētā apmērā. Taču, ja reiz valsts konkrēta

44veida pensiju ir paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants

45prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju

46atbilstu tiesiskas valsts principiem, tostarp tiesiskās paļāvības

47principam un samērīguma principam (sk. Satversmes tiesas 2010.

48gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.5.

49punktu).

50Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apmērs var

51mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu

52apjoma. Noteiktos gadījumos ekonomiskā krīze var sasniegt tādu

53līmeni, ka likumdevējam ir rīcības brīvība veikt koriģējošus

54pasākumus, pat ja šie pasākumi skartu Satversmē noteiktās

55pamattiesības. Ekonomiskās lejupslīdes un krīzes situācijā, kad

56valsts finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, un valsts ir spiesta

57veikt vispārēju samazinājumu valsts budžeta izmaksām, pensiju

58apmērs var tikt samazināts. Proti, valstij ir rīcības brīvība

59mainīt pensiju saņemšanas nosacījumus, lai nodrošinātu taisnīgu

60sociālās apdrošināšanas sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2009.

61gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. un 29.2.

62punktu).

63Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to,

64ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par krīzes

65seku novēršanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

66sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu). Satversmes

67tiesa secinājusi, ka krīzes pārvarēšanas pasākumiem un ar tiem

68saistītajiem personu tiesību ierobežojumiem ir jāatbilst

69noteiktiem kritērijiem. Proti, tie jāveic uz pienācīga

70izvērtējuma pamata, ievērojot tiesiskas valsts principus (sk.

71Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

722009-08-01 17.2., 23. un 25. punktu un 2010. gada 18. janvāra

73sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu).

74Tāpat Satversmes tiesa jau norādījusi, ka, raugoties no

75Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību nodrošināšanas un

76aizsardzības aspekta, pastāv atšķirība starp vecuma pensijām un

77izdienas pensijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31.

78marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.2. punktu).

79Minētās atšķirības nav nosakāmas abstrakti, bet izvērtējamas,

80ņemot vērā izdienas pensijas veidu un katras konkrētās lietas

81apstākļus.

8210. Militārā dienesta likuma 41. pantā ir noteikts

83maksimālais vecums militārā dienesta pildīšanai katrā konkrētajā

84dienesta pakāpē. Leitnantam profesionālajā aktīvajā dienestā tas

85ir 35 gadi, citām militārpersonām - 45 līdz 60 gadi.

86Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka karavīriem

87dienesta pildīšanas laiks ir īpaši ierobežots un dienestu nav

88iespējams turpināt līdz vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā

89vecuma sasniegšanai. Izdienas pensija nodrošina atvaļinātajiem

90karavīriem iespēju integrēties civilajā dzīvē, proti, iespēju

91apgūt civilo profesiju, un nodrošina viņiem iztikas līdzekļus,

92ņemot vērā to, ka dienesta nosacījumi, prasības un apstākļi var

93būtiski ietekmēt karavīru turpmākās iespējas konkurēt darba

94tirgū. Turklāt izdienas pensija ir viens no faktoriem, kas

95kompensē ierobežojumus, kuri ir spēkā militārā dienesta izpildes

96laikā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma

97lietā Nr. 2006-13-01 7.1. punktu).

98Izdienas pensiju likums (2008. gada 3. aprīļa likuma

99redakcijā) noteica, ka tiesības uz izdienas pensiju ir

100militārpersonai, kurai aprēķinātais izdienas stāžs ir ne mazāks

101par 20 gadiem vai mazāks par 20 gadiem, ja militārpersona

102dienestu uzsākusi līdz 2004. gada 31. decembrim un nodienējusi ne

103mazāk kā 10 gadus vai ja militārpersona dienestu uzsākusi pēc

1042005. gada 1. janvāra, nepārtraukti nodienējusi 10 gadus un

105atvaļināta kādā no likumā noteiktajiem gadījumiem.

106Satversmes tiesa jau norādījusi, ka militārpersonām piešķirtās

107izdienas pensijas mērķis visupirms ir nodrošināt personai

108atbalstu pārkvalificēšanās periodā. Savukārt tikai tādai

109militārpersonai, kura pensionējas īsi pirms vispārējā pensijas

110vecuma sasniegšanas, izdienas pensijai būtu jānodrošina pienācīga

111iztika, jo varbūtība, ka persona šajā vecumā pārkvalificēsies, ir

112minimāla (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra

113sprieduma lietā Nr. 2006-13-01 8.2. punktu).

11410.1. Pieteikuma iesniedzēja ir sasniegusi vecuma

115pensijas piešķiršanai noteikto vecumu. Saskaņā ar Izdienas

116pensiju likuma 10. panta pirmo daļu izdienas pensijas izmaksu

117pārtrauc vai tās apmēru groza, ja izdienas pensijas saņēmējam

118tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu "Par valsts

119pensijām".

120Pieteikuma iesniedzējas izdienas pensija pēc sava rakstura ir

121kompensējoša - tā kompensē dienesta laikā noteiktos ierobežojumus

122neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav radījuši

123priekšlaicīgu darba spēju samazināšanos. Šajā gadījumā tā

124pensijas daļa, kas tiek izmaksāta kā starpība starp piešķirto

125vecuma pensiju un izdienas pensiju, ne vien nodrošina iztiku, bet

126arī ir atlīdzība par valsts dienesta pildīšanu.

12710.2. Sociālo tiesību īstenošanā ir jāievēro vispārējie

128tiesību principi, kas veido personas un valsts tiesisko attiecību

129pamatu. Likumdevējs, nosakot izdienas pensijas saņemšanas kārtību

130un apmēru, nebūt nav atbrīvots no minēto tiesību principu

131ievērošanas.

132Arī ekonomiskās lejupslīdes un krīzes apstākļos ir jānodrošina

133valsts piešķirtās izdienas pensijas, bet, tās samazinot, ir

134jāievēro samērīgums, respektīvi, valsts nevar atkāpties no tā, ko

135pati iepriekš noteikusi, un nostādīt personu būtiski nelabvēlīgā

136situācijā, nesamērīgi pārkāpjot personas tiesisko paļāvību uz

137likumā paredzēto izdienas pensiju.

138Apstrīdētā norma nav vērsta uz sociālās drošības sistēmas

139maiņu. Tā paredz, ka noteiktu laiku - no 2009. gada 1. jūlija

140līdz 2012. gada 31. decembrim - personām piešķirtās izdienas

141pensijas tiks izmaksātas 90 procentu apmērā. Apstrīdētājā normā

142paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt finansiālās

143problēmas, uzskatāms par izņēmumu no valstī izveidotās

144militārpersonu izdienas pensiju sistēmas.

145Līdz ar to, neizmaksājot likumā

146noteiktajā kārtībā piešķirto izdienas pensiju pilnā apmērā, tiek

147ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai Satversmē noteiktās

148pamattiesības.

14911. Kaut

150arī Satversmes 116. pants tieši neparedz gadījumus, kad

151Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības varētu tikt

152ierobežotas, tās tomēr nevar atzīt par absolūtām. Pieņēmums, ka

153konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu noteikt ierobežojumus,

154nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu

155pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk.

156Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

1572002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu).

158Līdz ar to Satversmes 109. pantā garantētās tiesības var

159ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, attaisnots ar

160leģitīmu mērķi un atbilst samērīguma principam.

16112. Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību

162ierobežojums ir noteikts ar likumu, proti, tas ietverts Izdienas

163pensiju likumā, ko Saeima pieņēmusi 2009. gada 16. jūnijā un