109. pants
garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un

prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās

aizsardzības sistēmu, kura nodrošina samērīgu sociālo

nodrošinājumu. Taču Satversmes 109. pantā nav reglamentēti

pensiju sistēmas noteikumi. Līdz ar to šī norma paredz un pieļauj

zināmas atšķirības sociālā nodrošinājuma saņemšanā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

secinājumu daļas 1. punktu).

Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par

to, kāda veida sociālo nodrošinājumu un pēc kādiem kritērijiem tā

vai cita personu grupa to saņems. Tomēr šī brīvība nav

neierobežota. Tai robežas nosaka Satversmes citas normas un

principi.

Satversmes 109. pantā ietvertais sociālā riska gadījumu

uzskaitījums nav izsmeļošs. Likumdevējs, izvērtējot dažādus

sociālā riska faktorus un valsts ekonomiskās iespējas, var

izmantot savu rīcības brīvību un veidot sociālās drošības

sistēmu, nosakot arī citus sociālā nodrošinājuma veidus. Proti,

likumdevējam ir tiesības likumos noteikt dažādus sociālās

aizsardzības veidus (pabalstus, pensijas, piemaksas u.c.) un

konkretizēt personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Izdienas pensijas ir vērstas uz to, lai, iestājoties

noteiktiem apstākļiem, nodrošinātu valsts atbalstu personām, kuru

darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties jau

pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas.

Izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras

valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā

Nr. 2003-14-01 7. punktu). Valsts var izvēlēties

dažādus līdzekļus, lai kompensētu personām ar dienestu saistītos

īpašos apstākļus.

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka nedz tas, ka izdienas

pensijas daļēji tiek izmaksātas no valsts pamatbudžeta, nedz arī

tas, ka šīs pensijas aptver ne vien sociālo tiesību aspektu, bet

kalpo arī citiem mērķiem, neizņem tās no Satversmes 109. panta

tvēruma (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-76-01 5.1. un 5.2. punktu).

Apstrīdētā norma ietilpst Satversmes

109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā.

9. Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversmes 109.

pants negarantē personai tiesības uz konkrēta veida pensiju,

tostarp uz izdienas pensiju, kas aprēķināta pēc noteiktiem

kritērijiem un konkrētā apmērā. Taču, ja reiz valsts konkrēta

veida pensiju ir paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants

prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju

atbilstu tiesiskas valsts principiem, tostarp tiesiskās paļāvības

principam un samērīguma principam (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.5.

punktu).

Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apmērs var

mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu

apjoma. Noteiktos gadījumos ekonomiskā krīze var sasniegt tādu

līmeni, ka likumdevējam ir rīcības brīvība veikt koriģējošus

pasākumus, pat ja šie pasākumi skartu Satversmē noteiktās

pamattiesības. Ekonomiskās lejupslīdes un krīzes situācijā, kad

valsts finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, un valsts ir spiesta

veikt vispārēju samazinājumu valsts budžeta izmaksām, pensiju

apmērs var tikt samazināts. Proti, valstij ir rīcības brīvība

mainīt pensiju saņemšanas nosacījumus, lai nodrošinātu taisnīgu

sociālās apdrošināšanas sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. un 29.2.

punktu).

Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to,

ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par krīzes

seku novēršanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu). Satversmes

tiesa secinājusi, ka krīzes pārvarēšanas pasākumiem un ar tiem

saistītajiem personu tiesību ierobežojumiem ir jāatbilst

noteiktiem kritērijiem. Proti, tie jāveic uz pienācīga

izvērtējuma pamata, ievērojot tiesiskas valsts principus (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 17.2., 23. un 25. punktu un 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu).

Tāpat Satversmes tiesa jau norādījusi, ka, raugoties no

Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību nodrošināšanas un

aizsardzības aspekta, pastāv atšķirība starp vecuma pensijām un

izdienas pensijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.2. punktu).

Minētās atšķirības nav nosakāmas abstrakti, bet izvērtējamas,

ņemot vērā izdienas pensijas veidu un katras konkrētās lietas

apstākļus.

10. Militārā dienesta likuma 41. pantā ir noteikts

maksimālais vecums militārā dienesta pildīšanai katrā konkrētajā

dienesta pakāpē. Leitnantam profesionālajā aktīvajā dienestā tas

ir 35 gadi, citām militārpersonām - 45 līdz 60 gadi.

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka karavīriem

dienesta pildīšanas laiks ir īpaši ierobežots un dienestu nav

iespējams turpināt līdz vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā

vecuma sasniegšanai. Izdienas pensija nodrošina atvaļinātajiem

karavīriem iespēju integrēties civilajā dzīvē, proti, iespēju

apgūt civilo profesiju, un nodrošina viņiem iztikas līdzekļus,

ņemot vērā to, ka dienesta nosacījumi, prasības un apstākļi var

būtiski ietekmēt karavīru turpmākās iespējas konkurēt darba

tirgū. Turklāt izdienas pensija ir viens no faktoriem, kas

kompensē ierobežojumus, kuri ir spēkā militārā dienesta izpildes

laikā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2006-13-01 7.1. punktu).

Izdienas pensiju likums (2008. gada 3. aprīļa likuma

redakcijā) noteica, ka tiesības uz izdienas pensiju ir

militārpersonai, kurai aprēķinātais izdienas stāžs ir ne mazāks

par 20 gadiem vai mazāks par 20 gadiem, ja militārpersona

dienestu uzsākusi līdz 2004. gada 31. decembrim un nodienējusi ne

mazāk kā 10 gadus vai ja militārpersona dienestu uzsākusi pēc

2005. gada 1. janvāra, nepārtraukti nodienējusi 10 gadus un

atvaļināta kādā no likumā noteiktajiem gadījumiem.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka militārpersonām piešķirtās

izdienas pensijas mērķis visupirms ir nodrošināt personai

atbalstu pārkvalificēšanās periodā. Savukārt tikai tādai

militārpersonai, kura pensionējas īsi pirms vispārējā pensijas

vecuma sasniegšanas, izdienas pensijai būtu jānodrošina pienācīga

iztika, jo varbūtība, ka persona šajā vecumā pārkvalificēsies, ir

minimāla (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2006-13-01 8.2. punktu).

10.1. Pieteikuma iesniedzēja ir sasniegusi vecuma

pensijas piešķiršanai noteikto vecumu. Saskaņā ar Izdienas

pensiju likuma 10. panta pirmo daļu izdienas pensijas izmaksu

pārtrauc vai tās apmēru groza, ja izdienas pensijas saņēmējam

tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu "Par valsts

pensijām".

Pieteikuma iesniedzējas izdienas pensija pēc sava rakstura ir

kompensējoša - tā kompensē dienesta laikā noteiktos ierobežojumus

neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav radījuši

priekšlaicīgu darba spēju samazināšanos. Šajā gadījumā tā

pensijas daļa, kas tiek izmaksāta kā starpība starp piešķirto

vecuma pensiju un izdienas pensiju, ne vien nodrošina iztiku, bet

arī ir atlīdzība par valsts dienesta pildīšanu.

10.2. Sociālo tiesību īstenošanā ir jāievēro vispārējie

tiesību principi, kas veido personas un valsts tiesisko attiecību

pamatu. Likumdevējs, nosakot izdienas pensijas saņemšanas kārtību

un apmēru, nebūt nav atbrīvots no minēto tiesību principu

ievērošanas.

Arī ekonomiskās lejupslīdes un krīzes apstākļos ir jānodrošina

valsts piešķirtās izdienas pensijas, bet, tās samazinot, ir

jāievēro samērīgums, respektīvi, valsts nevar atkāpties no tā, ko

pati iepriekš noteikusi, un nostādīt personu būtiski nelabvēlīgā

situācijā, nesamērīgi pārkāpjot personas tiesisko paļāvību uz

likumā paredzēto izdienas pensiju.

Apstrīdētā norma nav vērsta uz sociālās drošības sistēmas

maiņu. Tā paredz, ka noteiktu laiku - no 2009. gada 1. jūlija

līdz 2012. gada 31. decembrim - personām piešķirtās izdienas

pensijas tiks izmaksātas 90 procentu apmērā. Apstrīdētājā normā

paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt finansiālās

problēmas, uzskatāms par izņēmumu no valstī izveidotās

militārpersonu izdienas pensiju sistēmas.

Līdz ar to, neizmaksājot likumā

noteiktajā kārtībā piešķirto izdienas pensiju pilnā apmērā, tiek

ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai Satversmē noteiktās

pamattiesības.

11. Kaut

arī Satversmes 116. pants tieši neparedz gadījumus, kad

Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības varētu tikt

ierobežotas, tās tomēr nevar atzīt par absolūtām. Pieņēmums, ka

konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu noteikt ierobežojumus,

nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu

pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu).

Līdz ar to Satversmes 109. pantā garantētās tiesības var

ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, attaisnots ar

leģitīmu mērķi un atbilst samērīguma principam.

12. Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu, proti, tas ietverts Izdienas

pensiju likumā, ko Saeima pieņēmusi 2009. gada 16. jūnijā un

Valsts prezidents izsludinājis 2009. gada 30. jūnijā. Lietā nav

strīda par to, ka apstrīdētā norma ir noteikta ar pienācīgā kārtā

pieņemtu un izsludinātu likumu. Taču Satversmes tiesa vērš

uzmanību uz to, ka likumdošanas process, kādā 2009. gadā, proti,

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, tika noteikti sociālo tiesību

ierobežojumi, ir neadekvāts, jo likumprojektu sagatavošana un

pieņemšana bija sasteigta un sabiedrība par likumu pieņemšanu

iepriekš netika pienācīgi un savlaicīgi informēta (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 17.2. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 26. punktu).

Apstrīdētajā normā paredzētais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

13. Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma

pieņemta ekonomiskās lejupslīdes novēršanas pasākumu ietvaros un

ir vērsta uz Satversmes 116. pantā minēto mērķu - citu personu

tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājība - sasniegšanu.

Apstrīdētā norma esot tikai viens no daudzajiem pasākumiem, kas

veikti, lai sabalansētu valsts budžetu, aizsargātu citas

konstitucionālās vērtības un nodrošinātu svarīgas sabiedrības un

valsts intereses.

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka 2009. gadā Latvijā sākās

strauja ekonomiskā lejupslīde un bija nepieciešams būtiski

samazināt valsts budžeta izdevumus, tostarp arī atalgojumu, kas

tiek izmaksāts no valsts budžeta līdzekļiem (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr.

2009-43-01 un 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

2009-44-01). Šīs lietas ietvaros nav nepieciešams atkārtoti

pārliecināties par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas laikā

bija nepieciešams samazināt valsts budžeta izdevumus.

Satversmes tiesa atzinusi, ka valsts budžeta izdevumu

samazināšanas nolūkā izstrādātajam regulējumam ir leģitīms mērķis

- sabiedrības labklājības nodrošināšana (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

2009-44-01 16. punktu un 2010. gada 31. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-76-01 4.2. punktu). Satversmes tiesai nav

pamata apšaubīt to, ka ar apstrīdētās normas palīdzību un vēl

citiem pasākumiem kopumā ir panākta valsts budžeta izdevumu

samazināšana, attiecīgi sekmēta ieņēmumu un izdevumu

līdzsvarošana un tādējādi visas sabiedrības labklājība.

Līdz ar to apstrīdētajam

ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ar apstrīdēto normu šo mērķi

var sasniegt.

14. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā

norma izstrādāta un pieņemta vienota pasākumu kopuma ietvaros,

lai nodrošinātu likumā "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu

2009. gadam"" plānoto izdevumu samazinājumu - budžeta

konsolidāciju 500 miljonu latu apmērā, un vienlaikus ar likumu

"Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no

2009. gada līdz 2012. gadam" (turpmāk - Izmaksu likums) un citiem

likumiem, kuros noteikts izdienas pensiju izmaksu

samazinājums.

Satversmes tiesa secinājusi, ka izdienas pensiju izmaksu

samazinājums noteikts tādu pašu apsvērumu dēļ kā vecuma pensiju

izmaksu samazinājums. Visi attiecīgajās normās paredzētie pensiju

izmaksu apmēri būtībā balstās uz līdzīgu likumdevēja izpratni par

tā tiesībām ieviest noteiktas izmaiņas sociālo tiesību regulējumā

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 21. un 22. punktu).

Satversmes tiesa 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr.

2009-43-01 (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2009-43-01) atzina, ka

tās secinājumi par vecuma pensijām ir vienlīdz attiecināmi arī uz

Izmaksu likuma 2. un 3. pantā ietvertajām izdienas pensijām. Šāds

tiesas secinājums citastarp tika balstīts uz to, ka Izmaksu

likumā noteikto izdienas pensiju izmaksu apmērs bija cieši

saistīts ar sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem

un tās tika aprēķinātas līdzīgi kā vecuma pensiju izmaksas. Tomēr

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 tiesiskās sekas konkrētajā

gadījumā nebūt nenozīmē to, ka visas izdienas pensijas, raugoties

no Satversmes 109. pantā noteiktā tiesību aizsardzības viedokļa,

būtu pielīdzināmas vecuma pensijām.

Satversmes tiesa atzīst, ka starp vecuma pensijām un

speciālajos likumos noteiktajām izdienas pensijām pastāv

atšķirības Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību

nodrošināšanas un aizsardzības aspektā. Minētās atšķirības

citastarp pamatojas uz izdienas pensiju piešķiršanas un

aprēķināšana kārtību, finansējuma avotu, kā arī piešķiramo

izdienas pensijas apmēru. Līdz ar to speciālajos likumos noteikto

izdienas pensiju nodrošināšanas un aizsardzības apmērs ir

salīdzinoši mazāks nekā vecuma pensijām un tādējādi arī valstij

piešķiramā rīcības brīvība šajā jomā ir lielāka.

Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 un 2010. gada 31. marta

spriedumā lietā Nr. 2009-76-01 Satversmes tiesa jau ir

izvērtējusi vairākus būtiskus jautājumus, kas saistīti ar

likumiem, kuri ietilpst ekonomiskās krīzes seku mazināšanas

pasākumu ietvaros pieņemtajā regulējumā. Satversmes tiesa

secināja, ka likumdevējs, pieņemot minētajās lietās apstrīdētās

normas, "nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un

nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 109. pantam" (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

30.2.2. punktu un 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr.

2009-76-01 6.2.2. punktu).

Saeima atbildes rakstā nav norādījusi un no lietas materiāliem

arī neizriet, ka attiecībā uz apstrīdētās normas pieņemšanu

Saeima būtu rīkojusies citādi.

Līdz ar to šīs lietas ietvaros nav nepieciešams atkārtoti

vērtēt apstrīdētās normas pieņemšanas procesu.

15. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, pārkāpis tiesiskās paļāvības un

samērīguma principus.

Tiesiskās paļāvības princips prasa aizsargāt paļāvību, kas

personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai

īstenošanu. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts

iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja

novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves

apstākļiem. Arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā

tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt

izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai

valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru

starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas

labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. un 25.

punktu).

Tomēr nevar atzīt, ka jebkura tiesiskā regulējuma maiņa,

tostarp, piemēram, tāda, kura rezultātā samazinās personai

iepriekš piešķirtās tiesības, vienmēr nozīmētu arī to, ka ir

pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Lai izvērtētu, vai

tiesiskās paļāvības princips ir ievērots, jāņem vērā tas, ka šā

principa izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Proti,

tiesiskās paļāvības principa aizsardzības apjoms ir atkarīgs no

likumdevēja rīcības brīvības konkrēta jautājuma regulēšanā.

Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības

brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam. Tādējādi šajā

lietā, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās

paļāvības principam, jāņem vērā valsts rīcības brīvība sociālo

tiesību, tostarp izdienas pensiju regulēšanas jomā.

Līdz ar to, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma, kas paredz

atkāpšanos no personai jau piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās

paļāvības principam, jānoskaidro:

1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

Lai konstatētu, vai Pieteikuma iesniedzējai ir radusies

tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu,

jāizvērtē tas, vai viņas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga,

pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas

būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu,

2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7. punktu

un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu).

15.1. Militārā dienesta likuma 59. panta pirmā daļa

noteic, ka atvaļinātam karavīram - Latvijas pilsonim, kas pilda

aktīvo dienestu un kam piešķirta militārā dienesta pakāpe -

piešķir izdienas pensiju saskaņā ar Izdienas pensiju likumu.

Izdienas pensiju likuma 2. panta pirmajā daļā noteikts, ka

tiesības uz izdienas pensiju ir militārpersonai, kurai aprēķināts

izdienas stāžs. Izdienas pensiju piešķir bez termiņa ierobežojuma

pēc militārpersonas atvaļināšanās no aktīvā militārā vai ierindas

dienesta. Izdienas pensiju izmaksu pārtrauc vai apmēru groza, ja

izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā

ar likumu "Par valsts pensijām", bet pilnībā pārtrauc, ja

izdienas pensijas saņēmējs no jauna iestājas dienestā, kas dod

tiesības uz izdienas pensiju, vai saņem bezdarbnieku pabalstu.

Proti, personai nav iespējams vienlaikus saņemt divus sociālās

drošības sistēmas pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts

pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta.

Pamatojoties uz Izdienas pensiju likumu, Pieteikuma

iesniedzējai ar Aizsardzības ministrijas Sociālo lietu nodaļas

lēmumu tika piešķirta izdienas pensija (sk. lietas materiālu

9. lpp.). Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai radās paļāvība uz

to, ka viņa saņems izdienas pensiju lēmumā noteiktajā apmērā.

Tātad viņas tiesiskā paļāvība bija balstīta ne tikai uz spēkā

esošu normatīvo aktu, bet arī uz individuālu tiesību aktu.

Satversmes tiesa secinājusi, ka attiecīgo laiku nodienējušai

personai nevarēja rasties paļāvība uz konkrētu pensijas apmēru,

taču bija tiesības paļauties uz to, ka izdienas pensijas apmērs

būs saprātīgi saistīts ar šīs personas ieguldījumu dienestā un

attiecīgo ekonomisko situāciju. Vispārējas inflācijas un

atalgojuma pieauguma apstākļos šādām personām būtu tiesības

sagaidīt attiecīgu pensijas pārrēķinu. Līdzīgā kārtā apstākļos,

kad atalgojums tiek būtiski samazināts, būtu pieļaujams arī

saprātīgs izdienas pensiju apmēra samazinājums pēc noteiktiem

kritērijiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 6.2.1. punktu).

15.2. Militārpersonām piešķirto izdienas pensiju

normatīvais regulējums ir spēkā kopš 1998. gada 19. marta. Laika

gaitā Izdienas pensiju likuma regulējums mainījās, taču izmaiņas

vienmēr bijušas personām labvēlīgas. Līdz ar to militārpersonu

izdienas pensiju normatīvais regulējums atzīstams par pietiekami

noteiktu. Bez tam Satversmes tiesa jau norādījusi, ka persona,

kura ieguvusi dienesta pakāpi un nodienējusi atbilstošo laiku,

savulaik ir izdarījusi izvēli, proti, nolēmusi pildīt šo dienestu

ar attiecīgiem nosacījumiem, tostarp nosacījumiem par izdienas

pensiju. Apstrīdētās normas spēkā stāšanās laikā šai personai

vairs nav iespēju izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgo atalgojumu

un sociālās garantijas, tā būtu uzņēmusies dienestu. Tāpat

personai vairs nav tiesību izvēlēties, vai tā būtu atvaļinājusies

pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 6.2.1.

punktu).

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai

bija radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka viņa saņems izdienas

pensiju noteiktā apmērā.

16. Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars

starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un

nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir

paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu, kas var

izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai

kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2.

punktu). Tomēr minētais neizslēdz to, ka šādu saudzējošu

pāreju iespējams noteikt arī ar citiem mehānismiem. Atsevišķos

gadījumos, samērojot tiesiskās paļāvības ierobežojuma apmēru un

tiesiskā regulējuma maiņas nepieciešamību un steidzamību,

atkāpšanās no personai garantētajām tiesībām pieļaujama pat bez

pārejas perioda. Turklāt saudzējošas pārejas esamība var nebūt

vienīgais kritērijs, kas izšķir to, vai saprātīgs līdzsvars ir

ievērots (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka straujas

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos vai citā ārkārtējā situācijā

tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu tiesisko

paļāvību ar sabiedrības interesēm. Izšķiroša nozīme šajā gadījumā

ir tam, vai ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu).

Izdienas pensiju ieturējums 10 procentu apmērā tiek piemērots

visām militārpersonām neatkarīgi no to pensijas apmēra vai šo

personu vecuma. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka izdienas

pensiju samazinājums neskar tiesības uz sociālo nodrošinājumu

vismaz minimālajā līmenī (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 6.2.

punktu).

Apstrīdētā norma pieņemta valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu

līdzsvarošanai. Ievērojamā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās

liedza valstij iespēju garantēt tādu iepriekš piešķirtās izdienas

pensijas apmēru, kāds bija noteikts ekonomiskās izaugsmes gados.

Neveicot pasākumus situācijas risināšanai, tiktu ietekmēta valsts

spēja īstenot citu personu tiesības saņemt sociālās drošības

sistēmas pakalpojumus un visas sabiedrības labklājība. Tas būtu

pretrunā ar sociāli atbildīgas valsts principu.

Tomēr likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, bija jāizvērtē

apstākļi, kādos atrodas militārpersonas, kuras saņem izdienas

pensiju. Proti, militārpersonas, kurām izdienas pensija piešķirta

kā valsts atbalsts pārkvalificēšanās periodā, neatrodas vienādos

un salīdzināmos apstākļos ar tām militārpersonām, kuras

atvaļinājušās no dienesta, sasniedzot maksimālo militārā dienesta

pildīšanai konkrētā pakāpē noteikto vecumu un kurām izdienas

pensija tiek piešķirta ar mērķi nodrošināt tām iztikas līdzekļus,

jo šo personu iespēja pārkvalificēties un no jauna uzsākt darba

tiesiskās attiecības ir ļoti ierobežotas. Pieteikuma iesniedzēja

un citas militārpersonas, kuras sasniegušas likumā "Par valsts

pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu, atrodas

citādos apstākļos nekā pārējās militārpersonas, kuras vēl nav

sasniegušas vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu. To

personu izdienas pensijas, kuras sasniegušas likumā "Par valsts

pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu, pilda

citas funkcijas. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka personas,

kuras sasniegušas likumā "Par valsts pensijām" vecuma pensijas

piešķiršanai noteikto vecumu, uzskatāmas par īpašu sociālo grupu,

jo līdz ar algota darba pārtraukšanu samazināsies šo personu

ienākumi un attiecīgi arī iespējas piedalīties dažādās

sabiedriskās dzīves norisēs. Valstij iespēju robežās ir

jānodrošina visiem gados vecākiem cilvēkiem cilvēka cienīgas

dzīves standarts un iespēja aktīvi piedalīties valsts

sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 28.

un 31. punktu).

Likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu un nosakot izdienas

pensiju izmaksu samazinājumu, bija jāizvērtē visas šīs

militārpersonām piešķirto izdienas pensiju funkciju un mērķu

atšķirības.

No Saeimas atbildes raksta un lietas materiāliem nevar gūt

apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

būtu vērtējis ekonomiskās un sociālās sekas attiecībā uz katru

militārpersonu grupu, kas saņem izdienas pensiju.

Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz

piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts

budžeta līdzekļi. Satversme noteic, ka valsts varas institūcijām

ikviens lēmums jāpieņem, ievērojot Satversmes normas un

principus. Satversmes tiesas uzdevums konkrētajā gadījumā ir

pārbaudīt, vai likumdevējs pamatoti noteicis izdienas pensiju

samazinājumu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju un personām,

kuras atrodas ar viņu vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Sociālās drošības pasākumiem ir ne tikai ekonomiskā funkcija -

aizstāt ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt

indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa

statusu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma

lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu).

Tādējādi arī izdienas pensiju izmaksu samazināšana uz laiku

personām, kuras sasniegušas likumā "Par valsts pensijām" vecuma

pensijas piešķiršanai noteikto vecumu, ir iespējama, ja tiek

panākts taisnīgs līdzsvars ar personai izveidojušos tiesisko

paļāvību uz konkrētu izdienas pensijas apmēru.

Apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības,

kas tai jau bija piešķirtas, turklāt viņa ar šīm tiesībām varēja

rēķināties ilgu laika posmu. Pieņemot apstrīdēto normu, nav

paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu, proti,

nav noteikts pārejas termiņš, nedz arī izstrādāts regulējums, kas

personām paredzētu kompensācijas.

Tā kā līdz ar izdienas pensiju izmaksu samazinājumu nav

noteikta nedz atlīdzība par pensiju ieturējumu, nedz arī kādi

citi pasākumi, kas būtu vērsti uz taisnīga līdzsvara panākšanu

starp Pieteikuma iesniedzējas un visas sabiedrības tiesiskajām

interesēm, apstrīdēto normu nevar atzīt par samērīgu.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

tiesiskās paļāvības principam.

17. Satversmes tiesa jau secināja (sk. šā sprieduma

14. punktu), ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav

ar pietiekamu rūpību izvērtējis tās alternatīvas, nav paredzējis

saudzējošāku risinājumu un tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

arī Satversmes 109. pantam.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam, ciktāl tā attiecas uz

militārpersonām, kuras sasniegušas likumā "Par valsts pensijām"

vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu.

18. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību

Satversmes 1. un 109. pantam, nav nepieciešams izvērtēt tās

atbilstību Satversmes 91. pantam.

19. Satversmes tiesa šīs lietas ietvaros, izskatot

Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālo sūdzību, vērtēja

apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiskā spēka normām

tiktāl, ciktāl tā ierobežo viņas pamattiesības. Satversmes tiesa

nav tiesīga ierosināt lietu pēc savas iniciatīvas vai paplašināt

konstitucionālajā sūdzībā ietverto prasījumu. Līdz ar to šajā

spriedumā nav vērtēts izdienas pensiju samazinājums tām

militārpersonām, kuras saņem šo pensiju un vienlaikus ir

nodarbinātas vai kuras nav nodarbinātas, bet nav arī sasniegušas

likumā "Par valsts pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai

noteikto vecumu.

Satversmes tiesa jau secināja (sk. šā sprieduma 14.

punktu), ka izdienas pensiju izmaksu samazinājums noteikts

tādu pašu apsvērumu dēļ kā vecuma pensiju izmaksu samazinājums.

Visi paredzētie pensiju izmaksu samazinājumi balstā uz līdzīgu

likumdevēja izpratni par tā tiesībām ieviest noteiktas izmaiņas

sociālo tiesību regulējumā. Ar izdienas pensiju izmaksu

samazinājumu saistītie jautājumi jau tikuši vērtēti vairākos

Satversmes tiesas spriedumos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01 un 2010. gada 31.

marta spriedumu lietā Nr. 2009-76-01). Līdz ar to

likumdevējam, izmantojot savu rīcības brīvību, būtu jāpārskata

izdienas pensiju regulējums un savlaicīgi jānovērš iespējamais

izdienas pensiju saņēmēju pamattiesību aizskārums.

20. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst

par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai

jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā lietā

Pieteikuma iesniedzēja lūgusi apstrīdēto normu atzīt par spēkā

neesošu no tās pieņemšanas dienas, proti, 2009. gada 16.

jūnija.

Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesa, balstoties arī uz savu līdzšinējo praksi,

izvērtēs:

- vai apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar

atpakaļejošu datumu ir nepieciešama Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizsardzībai;

- vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā

norma būtu jāatzīst par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu

tikai attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 34. punktu).

Šajā spriedumā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētā

norma pārkāpj Satversmē noteiktos tiesiskas valsts pamatprincipus

un līdz ar to personām garantētās pamattiesības. Nav nekādu citu

iespēju novērst Pieteikuma iesniedzējai Satversmē noteikto

pamattiesību aizskārumu, kā vien atzīt apstrīdēto normu par spēkā

neesošu no tās pieņemšanas brīža. Šādā gadījumā valstij rodas

pienākums atmaksāt ieturēto izdienas pensijas daļu.

Līdzīgā situācijā kā Pieteikuma iesniedzēja atrodas visas

personas, kuras sasniegušas vecuma pensijas piešķiršanai noteikto

vecumu un uz kurām apstrīdētā norma attiecas. Aizskārums ir

radīts visiem tiem izdienas pensijas saņēmējiem, kuri sasnieguši

likumā "Par valsts pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai

noteikto vecumu, un tāpēc apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku

zaudējušu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz visām šīm

personām.

Vienlaikus jāņem vērā fakts, ka apstrīdētā norma skar valsts

budžetu un tūlītēja sprieduma izpilde varētu radīt nelabvēlīgas

sekas.

Tāpēc uz apstrīdētās normas pamata neizmaksātā izdienas

pensijas daļa militārpersonām, kuras sasniegušas likumā "Par

valsts pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu,

Saeimas noteiktajā kārtībā pilnā mērā atmaksājama ne vēlāk kā

līdz 2015. gada 1. jūlijam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Militārpersonu izdienas pensiju likuma pārejas

noteikumu 14. punktu, ciktāl tas attiecas uz personām, kuras

sasniegušas likumā "Par valsts pensijām" vecuma pensijas

piešķiršanai noteikto vecumu, par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no tā

pieņemšanas brīža.

2. Noteikt, ka saskaņā ar Militārpersonu izdienas

pensiju likuma pārejas noteikumu 14. punktu noteiktie ieturējumi

attiecībā uz personām, kuras sasniegušas likumā "Par valsts

pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu, ir

jāizbeidz ne vēlāk kā no 2010. gada 1. jūnija.

3. Noteikt, ka Saeimai ne vēlāk kā līdz 2010. gada 1.

jūnijam jānosaka kārtība, kādā personām, kuras sasniegušas likumā

"Par valsts pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai noteikto

vecumu, atlīdzināmi ieturējumi, kas veikti, pamatojoties uz

Militārpersonu izdienas pensiju likuma pārejas noteikumu 14.

punktu.

4. Izbeigt tiesvedību lietā par Militārpersonu izdienas

pensiju likuma pārejas noteikumu 16. un 17. punktu atbilstību

Satversmes 1., 91. un 109. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris