1. pants
nosaka, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska

republika.

Demokrātiskā valstī likumdošanas

vara pieder tautai un likumdevējam - Saeimai. Izpildu varai —

Ministru kabinetam — ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā

noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tie nedrīkst būt

pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem. Tas izriet no likumības

un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras tiesiskas valsts

eksistences pamats.

Ikviena tiesiska valsts atzīst

tiesiskās paļāvības principu. Šis princips nosaka, ka valsts

iestādēm ir jābūt konsekventām savā darbībā attiecībā uz to

izdotajiem normatīvajiem aktiem, jāievēro tiesiskā paļāvība, kas

personām varētu rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata (skat.

Hartley T.C. The Foundations of European Community Law. An

Introduction to the Constitutional and Administrative Law of the

European Community. Oxford, Clarendon Press, 1994 ).

Politiski represētās personas

paļāvās uz jau 1988.gadā iedibināto mantas atdošanas vai tās

vērtības atlīdzināšanas kārtību. Šīs personas plānoja savu

nākotni saistībā ar tiesībām, ko attiecīgie normatīvie akti tām

bija piešķīruši, un kuru pamatnostādnes līdz pat 1996.gada

23.aprīlim bija šādas:

1) pieteikums iesniedzams ne vēlāk

kā trīs gadus pēc tam, kad pieņemts lēmums atzīt izsūtīšanu par

nepamatotu;

2) pieteikums ir izskatāms arī pēc

noteiktā termiņa, ja termiņa nokavējumam ir attaisnojošs

iemesls;

3) ēkas un cita manta ir atdodama

natūrā, bet, ja tas nav iespējams, - to vērtība atlīdzināma

naudā.

Ministru kabinets, izdodot

Noteikumus nr.148 un Noteikumus nr.367, liedza daļai politiski

represēto personu atgūt nelikumīgi konfiscēto mantu vai saņemt

atlīdzību par to likumā paredzētajā kārtībā. Tādējādi tika

pārkāpti taisnīguma un tiesiskās paļāvības principi.

Bez tam Noteikumi nr.148 un

Noteikumi nr.367 neatbilst Ministru kabineta iekārtas likuma

14.panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertajai normai, kas

nosaka, ka Ministru kabineta noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar

Satversmi un citiem likumiem.

Noteikumi nr.148 un Noteikumi

nr.367, nosakot pieteikumu iesniegšanas termiņa izbeigšanu, ir

pretrunā ar likumu "Par politiski represētās personas statusa

noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem",

kas neparedz termiņa ierobežojumu politiski represētās personas

statusa piešķiršanai un ar to saistīto tiesību realizēšanai, bet

nosaka, ka valsts un pašvaldību institūcijas un to amatpersonas

gādā, lai likumā noteiktā kārtībā tiktu novērstas totalitāro

režīmu radīto civilo, ekonomisko un sociālo tiesību ierobežojumu

izraisītās sekas, atlīdzināti šo režīmu radītie materiālie

zaudējumi, to nodarītais fiziskais un morālais kaitējums.

Likuma "Par likumu un citu

Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību" 9.pantā ir norādīts, ka normatīvajiem aktiem nav

atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus.

Piešķirot Noteikumiem nr.148 un Noteikumiem nr.367 atpakaļejošu

spēku, Ministru kabinets šo normu ir pārkāpis.

Ministru kabineta atbildes rakstā

ietvertais apgalvojums, ka šādas tiesības tam tikušas piešķirtas

ar likumu "Par valsts budžetu 1996.gadam", neatbilst šā likuma

jēgai un mērķim. Likums "Par valsts budžetu 1996.gadam" ir

speciālais likums, kura spēks ir ierobežots laikā ar konkrēto

saimniecisko gadu.

Atbilstoši minētā likuma Pārejas

noteikumu 12.punktam likuma darbība bija attiecināta tikai uz

1996. saimnieciskā gada budžeta izpildes nodrošināšanu.

Likuma "Par valsts budžetu

1996.gadam" Pārejas noteikumu 3.punkts tikai uz laiku pārtrauca

Nolikumā paredzēto pieteikumu pieņemšanu, pie tam vienīgi

kompensāciju jautājumos, neparedzot ierobežojumus tādu pieteikumu

pieņemšanai, kad mantu ir iespējams atdot natūrā.

Likuma "Par valsts budžetu

1996.gadam" Pārejas noteikumu 3.punktā nebija īpaši paredzēts, ka

šī norma attiektos uz laiku pirms un pēc 1996.gada.

Līdz ar to Ministru kabinets

nebija pilnvarots noteikt likumā neparedzētus termiņus, jo

likumdevējs nepārprotami norādīja, ka ierobežojums attiecās tikai

uz laiku no 1996.gada 1.marta līdz 31.decembrim.

Pretēji likumam "Par politiski

represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un

nacistiskajā režīmā cietušajiem" un likumam "Par valsts budžetu

1996.gadam" Noteikumu nr.148 un Noteikumu nr.367 2.punkts nevis

uz laiku pārtrauca pieteikumu pieņemšanu kompensāciju jautājumos,

bet gan vispār izbeidza šo pieteikumu pieņemšanu.

Likuma "Par privatizācijas

sertifikātiem" 15.pants noteica, kādos apstākļos kompensācija par

politiski represētajām personām atņemto mantu var tikt

atlīdzināta privatizācijas sertifikātos.

Noteikumu nr.148 11.punktā

ietvertais nosacījums, ka, "ja pieteikuma iesniedzējam naudā

izmaksājamā kompensācijas summa nesedz mantas reālo vērtību vai

tā izmaksāta tikai par mantas daļu, kompensācija par pārējo daļu

aprēķināma un izsniedzama īpašuma kompensācijas sertifikātos", ir

pretrunā ar likuma "Par privatizācijas sertifikātiem" 15.panta

pirmo daļu, kurā ir noteikts, ka "politiski represētās personas

vai to mantinieki pēc savas vēlēšanās kompensāciju par atņemto

mantu var saņemt īpašuma kompensācijas sertifikātos".

Tādējādi Noteikumu nr.148

11.punkts ir pretrunā ar likumā noteikto prasību, lai politiski

represētās personas vai to mantinieki paši izteiktu vēlēšanos

naudas vietā saņemt īpašuma kompensācijas sertifikātus.

Pastāvot iepriekšminētām pretrunām

starp likumiem un Noteikumiem nr.148 un Noteikumiem nr.367 un

ievērojot likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta

un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,

spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 9.pantu, šie noteikumi

ir atzīstami par spēkā neesošiem.

Izvērtējot taisnīguma, likumības,

varas dalīšanas un tiesiskās paļāvības principus un ņemot vērā

to, ka apstrīdētie normatīvie akti pasliktināja politiski

represēto personu stāvokli un nelikumīgi liedza tām realizēt

savas tiesības, minētie noteikumi atzīstami par spēkā neesošiem

no to izdošanas brīža.

Pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes

tiesa nosprieda:

Atzīt Ministru

kabineta 1996.gada 23.aprīļa noteikumus nr.148 "Kārtība, kādā

atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība personām, kuru

administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR vai KPFSR sastāvā

iekļautās Latvijas PSR teritorijas daļas atzīta par nepamatotu"

un Ministru kabineta 1997.gada 4.novembra noteikumus nr.367

"Grozījumi Ministru kabineta 1996.gada 23.aprīļa noteikumos

nr.148 "Kārtība, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība

personām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta

par nepamatotu"" par neatbilstošiem Ministru kabineta iekārtas

likuma 14.panta otrajai daļai, likuma "Par likumu un citu

Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību" 9.pantam, likuma "Par politiski represētās personas

statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā

cietušajiem" 10.panta pirmajai daļai un likuma "Par

privatizācijas sertifikātiem" 15.panta pirmajai daļai un spēkā

neesošiem no to izdošanas brīža.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

1998.gada 10.jūnijā

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A.Endziņš

Satversmes tiesas tiesnesis

A.Lepse

Satversmes tiesas tiesnesis

R.Apsītis

Satversmes tiesas tiesnese

I.Čepāne

Satversmes tiesas tiesnese

I.Skultāne

Satversmes tiesas tiesnese

A.Ušacka