58. punktsnoteic, ka "Ministru kabinetam ir padotas

noteic, ka "Ministru kabinetam ir padotas

1valsts pārvaldes iestādes". Šīs iestādes veido hierarhisku,

2Ministru kabinetam padotu sistēmu. Pārziņā esošās valsts iestādes

3ietilpst valsts pārvaldes institucionālajā sistēmā [Satversmes

4tiesas 1999. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. 04

5- 03 (99)]. Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt valsts

6augstskolai kā valsts pārvaldes sistēmā ietilpstošai pārziņā

7esošai valsts institūcijai saistošus lēmumus.

8Saskaņā ar Ministru kabineta

9iekārtas likuma 13. pantu "Ministru kabinets apspriež

10vai izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar

11Satversmi un likumiem". Ministru kabinets saskaņā ar likumu

12veic dažādas pārvaldes funkcijas izglītības jomā. Tā Augstskolu

13likuma 11. panta pirmajā daļā noteikts, ka "lēmumu par

14valsts augstskolas reorganizāciju vai likvidāciju pieņem Ministru

15kabinets pēc izglītības un zinātnes ministra ierosinājuma.

16Priekšlikumam pievienojams Augstākās izglītības padomes

17atzinums."

18Augstskolu likums piešķir

19augstskolām autonomiju, kas saskaņā ar šā likuma 4. panta

20otrās daļas 2. punktu izpaužas arī tiesībās patstāvīgi

21noteikt augstskolas organizatorisko un pārvaldes struktūru.

22Augstskolu likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka valsts

23dibinātās augstskolas ir pašpārvaldes iestādes. Šīs, kā arī citas

24likuma normas, kurās noteikta augstskolu pašpārvalde, nevar tikt

25iztulkotas atrauti no pārējām Augstskolu likuma tiesību normām.

26Tās jātulko kopsakarā, ņemot vērā, ka šā likuma mērķis ir

27reglamentēt augstskolu un valsts institūciju sadarbību, lai

28augstskolu autonomiju saskaņotu ar sabiedrības un valsts

29interesēm.

30Saskaņā ar Augstskolu likuma

314. panta pirmo daļu "augstskolu autonomiju raksturo

32varas un atbildības sadale starp valsts institūcijām un

33augstskolu vadību, kā arī starp augstskolu vadību un akadēmisko

34personālu". Kaut gan valstij jāciena un jāievēro augstskolu

35autonomija un pašpārvalde, dodot augstskolām iespēju veikt savus

36Augstskolu likumā noteiktos uzdevumus, tomēr augstskolu

37autonomija nav absolūta un neierobežota. Augstskolu autonomijas

38galvenais mērķis ir nodrošināt akadēmisko brīvību augstskolās.

39Augstskolām, realizējot autonomiju Augstskolu likumā noteiktajos

40ietvaros, mērķtiecīgi un atbildīgi jāveido sadarbība ar valsts

41institūcijām un sabiedrību. Tiesības noteikt savu organizatorisko

42un pārvaldes struktūru, kā arī pašpārvaldes tiesības augstskolas

43realizē tiktāl, ciktāl tās neierobežo ar Augstskolu likumu

44pilnvaroto valsts institūciju: Saeimas, Ministru kabineta,

45Izglītības un zinātnes ministrijas un Augstākās izglītības

46padomes kompetence. Ministru kabinets kā augstākā izpildvaras

47institūcija apstiprina augstskolu rektorus un visu augstskolu,

48izņemot universitāšu, satversmes. Tam ar likumu piešķirtas

49tiesības Latvijas valsts vārdā dibināt valsts augstskolas, kā arī

50reorganizēt un likvidēt tās.

51Augstskola realizē savas

52pašpārvaldes tiesības un nosaka savu iekšējo organizatorisko un

53pārvaldes struktūru, bet šo tiesību realizācija neattiecas uz

54valsts augstskolas reorganizācijas un likvidācijas procesu, par

55kuru ir tiesīgs lemt Ministru kabinets, nevis pati valsts

56augstskola.

57Tādējādi

58saskaņā ar Augstskolu likuma 11. panta pirmo daļu Ministru

59kabinetam bija tiesības lemt par Latvijas Universitātes un

60Latvijas Medicīnas akadēmijas reorganizāciju un Rīgas Aviācijas

61universitātes likvidāciju.

622. Saskaņā ar Ministru

63kabineta iekārtas likuma 15.1 pantu

64"Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedri un ministri

65ir tiesīgi izdot rīkojumus likumos un Ministru kabineta

66noteikumos noteiktajos gadījumos. Rīkojums ir individuāla

67rakstura administratīvs akts, kas attiecas uz atsevišķām valsts

68institūcijām un amatpersonām."

69Kaut gan, analizējot šīs tiesību

70normas tekstuālo izpausmi, var secināt, ka attiecībā uz tiesībām

71izdot rīkojumus nav minēti vārdi "Ministru kabinets",

72taču tas nenozīmē, ka šī likuma norma neparedz Ministru kabinetam

73tiesības izdot rīkojumus. Lai noteiktu tiesību normas patieso

74jēgu, nevar vadīties tikai no likuma burta, bet ir jānoskaidro

75arī likumdevēja griba. To var noskaidrot, iepazīstoties ar sestās

76Saeimas 1996. gada 23. maija sēdes stenogrammu. Šajā

77sēdē tika izskatīts likumprojekts "Grozījumi likumā

78"Par 1925. gada 1. aprīļa likuma "Ministru

79kabineta iekārta" atjaunošanu"". No stenogrammas

80redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis piešķirt tiesības izdot

81rīkojumus tikai Ministru prezidentam, Ministru prezidenta

82biedriem un atsevišķiem ministriem, bet nepiešķirt šādas tiesības

83Ministru kabinetam kopumā. Deputāts Jānis Lagzdiņš, pamatojot

84nepieciešamību papildināt likumu ar 15.1 pantu

85pašlaik spēkā esošajā redakcijā, Saeimas sēdē teicis: "Jau

86kopš 5. Saeimas laikiem, kopš likuma par Ministru kabineta

87iekārtu atjaunošanu un Birkava vadītās valdības darbības laikiem

88Ministru kabinets izdod noteikumus, instrukcijas un arī

89rīkojumus, bet, ja mēs uzmanīgi paskatāmies spēkā esošo likumu

90par Ministru kabineta iekārtu, tad mēs redzam, ka šis likums

91nedod tiesības Ministru kabinetam pieņemt normatīvo aktu

92(acīmredzot deputāts domājis administratīvo aktu), proti,

93rīkojumu, bet praksē Ministru kabinetam un premjerministram ļoti

94bieži nākas izdot šādu aktu, piemēram, ieceļot amatā kādu

95amatpersonu, atceļot no amata kādu amatpersonu, izveidojot kādu

96valdības institūciju, komisiju. Ir daudz un dažādu individuāla

97rakstura gadījumu, kad ir nepieciešams Ministru kabinetam uzdot

98kādus pienākumus atsevišķām valsts amatpersonām un institūcijām,

99šādos gadījumos gan Ministru kabinets, gan arī Ministru

100prezidents praksē ir pieņēmis rīkojumus." (Sestās Saeimas

1011996. gada 23. maija sēdes stenogramma. "Latvijas

102Vēstnesis", 30.05.1996., Nr. 93, 3. lpp.)

103Pieņemot minētos grozījumus

104Ministru kabineta iekārtas likumā, Saeima akceptēja pastāvošo

105praksi, saskaņā ar kuru Ministru kabinets izdod ne tikai

106noteikumus un instrukcijas, bet arī rīkojumus, un nostiprināja

107likumā Ministru kabineta tiesības izdot rīkojumus kā individuāla

108rakstura administratīvus aktus, kuri attiecas uz atsevišķām

109valsts institūcijām un amatpersonām. Kā redzams no Saeimas sēdes

110stenogrammas, likuma grozījumu galvenais mērķis bija noteikt

111šādas tiesības tieši Ministru kabinetam kopumā, nevis tikai

112atsevišķiem tā locekļiem.

113Turklāt, interpretējot Ministru

114kabineta iekārtas likuma 15.1 pantu sistemātiski,

115var secināt, ka Ministru kabinets bija tiesīgs izdot rīkojumus.

116Saskaņā ar Satversmes 55. pantu "Ministru kabinets

117sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem

118ministriem". Ja Ministru prezidents, viņa biedri un

119atsevišķi ministri ir tiesīgi izdot rīkojumus, tad arī Ministru

120kabinets kā koleģiāla no minētajām amatpersonām sastāvoša

121institūcija ir tiesīgs izdot rīkojumus.

122Likuma "Par likumu un citu

123Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

124izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

125esamību" 6. panta ceturtajā un piektajā daļā minēti

126Ministru kabineta rīkojumi. Tātad arī šajā likumā akceptētas

127Ministru kabineta tiesības izdot rīkojumus.

128Ministru kabineta iekārtas likuma

12915.1 pants stājās spēkā 1996. gada

1301. jūnijā. Vienlaikus, šajā pašā datumā, stājās spēkā

131Ministru kabineta 1996. gada 30. aprīļa noteikumi

132Nr. 160 "Ministru kabineta iekšējās kārtības un

133darbības noteikumi", kas tika izdoti saskaņā ar Ministru

134kabineta iekārtas likuma 24. pantu. Saskaņā ar šo noteikumu

1356., 7. un 100. punktu Ministru kabinets izdod rīkojumus kā

136administratīvus aktus.

137Nav pamatots tiesas sēdē

138izteiktais zvērināta advokāta Aleksandra Ogurcova viedoklis, ka

139Ministru kabineta lēmumi par augstskolu reorganizāciju un

140likvidāciju varot tikt pieņemti tikai Ministru kabineta lēmumu

141veidā. Saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts

142prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas,

143publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību"

1446. pantu, kā arī ievērojot Ministru kabineta iekšējās

145kārtības un darbības noteikumus, Ministru kabineta lēmumi var

146tikt pieņemti (noformēti) noteikumu, instrukciju, ieteikumu,

147sēdes protokola izrakstu, kā arī rīkojumu veidā. Arī praksē kopš

1481995. gada janvāra Ministru kabinets vairs nepieņem tiesību

149aktus Ministru kabineta lēmumu veidā.

150Lai Ministru kabinets realizētu

151Augstskolu likumā noteikto kompetenci - lemt par augstskolu

152likvidāciju un reorganizāciju, tam bija jāpieņem lēmums

153atbilstošā formā. Tā kā šis lēmums ir individuāla rakstura

154administratīvs akts, kurš attiecas tikai uz atsevišķām

155ministrijām un uz Izglītības un zinātnes ministrijas un

156Labklājības ministrijas pārziņā esošām valsts institūcijām

157(Latvijas Medicīnas akadēmiju, Latvijas Universitāti un Rīgas

158Aviācijas universitāti), tad tas pareizi, saskaņā ar likumu tika

159pieņemts rīkojuma veidā.

160Tādējādi

161Ministru kabineta iekārtas likuma 15.1 pants

162paredz Ministru kabinetam tiesības izdot rīkojumus likumos un

163Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos.

1643. Ministru kabinetam,

165izdodot apstrīdētos rīkojumus, bija jāvadās no Augstskolu likuma

16611. panta pirmās daļas, kura noteic, ka izglītības un

167zinātnes ministra priekšlikumam par augstskolas reorganizāciju

168vai likvidāciju pievienojams Augstākās izglītības padomes

169atzinums, un bija jāievēro Ministru kabineta iekšējās kārtības un

170darbības noteikumos reglamentētā Ministru kabineta tiesību aktu

171pieņemšanas procedūra.

172Izpētot lietā esošos apstrīdēto

173rīkojumu projektiem pievienotos dokumentus, redzams, ka abu

174apstrīdēto rīkojumu projektus Valsts kancelejai iesniegusi

175izglītības un zinātnes ministre Silva Golde (Izglītības un

176zinātnes ministrijas 1999. gada 26. jūlija vēstule

177Nr. 1-5-304, lietas 79. un 80. lpp., un 1999. gada

1786. augusta vēstule Nr. 1-5-337, lietas

17956. lpp.).

180Papildus vēstulei

181Nr. 1-5-304, kurai bija pievienots Ministru kabineta

182rīkojuma "Par Rīgas Aviācijas universitātes

183likvidāciju" projekts, 1999. gada 6. augustā

184izglītības un zinātnes ministre Silva Golde iesniedza Augstākās

185izglītības padomes, kā arī Finansu ministrijas un Tieslietu

186ministrijas atzinumus par Ministru kabineta rīkojuma projektu

187(Izglītības un zinātnes ministrijas 1999. gada

1886. augusta vēstule Nr. 1-5-336, lietas

18971. lpp.).

190Arī Augstākās izglītības padomes

191atzinums par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas

192akadēmijas reorganizāciju tika iesniegts Valsts kancelejai

193papildus Izglītības un zinātnes ministrijas vēstulei

194Nr. 1-5-337, kurai bija pievienots Ministru kabineta

195rīkojuma "Par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas

196akadēmijas reorganizāciju" projekts. Saskaņā ar Valsts

197kancelejas 2000. gada 8. marta vēstuli

198Nr. 90/833-k/1 (lietas 104. lpp.) Augstākās izglītības

199padomes atzinums tika saņemts Ministru kabineta sēdes dienā, šajā

200jautājumā izskatāmo dokumentu kopējās komplektēšanas laikā. Kaut

201gan atzinums netika reģistrēts Valsts kancelejā, tas tika

202iekļauts kopējā dokumentu paketē un Ministru kabineta locekļiem

203pirms lēmuma pieņemšanas bija iespēja ar to iepazīties.

204Nav pamatots pieteikumu

205iesniedzēju viedoklis, ka Augstākās izglītības padomes atzinuma

206iesniegšanas kārtība tika būtiski pārkāpta. Augstskolu likuma

20711. panta pirmās daļas mērķis - dot Ministru kabineta

208locekļiem pirms lēmuma pieņemšanas iespēju iepazīties ar

209Augstākās izglītības padomes viedokli - tika sasniegts. Tas, ka,

210iesniedzot Valsts kancelejai apstrīdēto rīkojumu projektus,

211Augstākās izglītības padomes atzinumi nebija pievienoti

212izglītības un zinātnes ministres vēstulēm, bet tika iesniegti

213vēlāk, nevarēja ietekmēt Ministru kabineta locekļu lēmumu šajā

214jautājumā.

215Augstskolu likumā nav noteiktas

216īpašas prasības attiecībā uz Augstākās izglītības padomes

217atzinuma saturu un formu. Par Augstākās izglītības padomes

218dokumentu noformēšanu (adresāts, parakstītājs, lēmuma numurs

219utt.) ir atbildīga pati padome. Tāpēc tās 1999. gada

2206. augusta dokumenti Nr. 75 (lietas 72. lpp.) un

221Nr. 79 (lietas 58. lpp.) atzīstami par Augstākās

222izglītības padomes atzinumiem Augstskolu likuma 11. panta

223pirmās daļas izpratnē.

224Tā kā Augstākās izglītības padomes

225atzinums par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas

226akadēmijas reorganizāciju nebija reģistrēts Valsts kancelejā, ir

227pārkāpts Ministru kabineta 1996. gada 23. aprīļa

228noteikumu Nr. 154 "Dokumentu izstrādāšanas un

229noformēšanas noteikumi" 221. punkts, saskaņā ar kuru

230"uz dokumenta, ko saņem organizācija, pirmās lapas apakšējās

231malas labajā pusē jāizdara atzīme par dokumenta saņemšanu vai

232atzīme par dokumenta saņemšanu un reģistrēšanu". Pārkāpts

233arī Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumu

23412. punkts, saskaņā ar kuru "Ministru kabinetā

235izskatāmo tiesību aktu projektus reģistrē Valsts kancelejā".

236Tomēr šo tiesību normu pārkāpums nevar būt pietiekams pamats, lai

237Ministru kabineta 1999. gada 12. augusta rīkojums

238Nr. 384 "Par Latvijas Universitātes un Latvijas

239Medicīnas akadēmijas reorganizāciju" tiktu atzīts par spēkā

240neesošu. Tas, ka dokuments nebija reģistrēts, neietekmēja

241Ministru kabineta locekļu iespēju iepazīties ar minēto atzinumu

242un pieņemt lēmumu par Latvijas Universitātes un Latvijas

243Medicīnas akadēmijas reorganizāciju.

244Saskaņā ar Ministru kabineta

245iekšējās kārtības un darbības noteikumu 8. punktu

246"adresātu apgrūtinošu Ministru kabineta rīkojumu, kura

247saturā ir kāds aizliegums vai ierobežojums, var izdot tikai

248saskaņā ar Satversmi, likumu vai Ministru kabineta noteikumiem.

249Izdodot šādu rīkojumu, tajā jābūt norādei uz attiecīgo tiesību

250normu." Ministru kabinets ir izdevis apstrīdētos rīkojumus,

251pamatojoties uz Augstskolu likuma 11. panta pirmo daļu,

252ietverot apstrīdēto rīkojumu tekstā precīzu norādi uz minēto

253likuma pantu.

254Apstrīdēto rīkojumu projektu

255izskatīšanu Ministru prezidents bija pasludinājis par Ministru

256kabineta lietām, par ko liecina Valsts kancelejas iesniegtajos

257apstrīdēto rīkojumu sagatavošanas materiālos esošās Ministru

258prezidenta Andra Šķēles 1999. gada 10. augusta

259rezolūcijas Nr. 90/3186-k (lietas 68. lpp.) un

260Nr. 90/3336-k (lietas 52. lpp.).

261Ministru kabineta iekšējās

262kārtības un darbības noteikumu 71. punkts noteic, ka