58. pants
noteic, ka "Ministru kabinetam ir padotas

valsts pārvaldes iestādes". Šīs iestādes veido hierarhisku,

Ministru kabinetam padotu sistēmu. Pārziņā esošās valsts iestādes

ietilpst valsts pārvaldes institucionālajā sistēmā [Satversmes

tiesas 1999. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. 04

- 03 (99)]. Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt valsts

augstskolai kā valsts pārvaldes sistēmā ietilpstošai pārziņā

esošai valsts institūcijai saistošus lēmumus.

Saskaņā ar Ministru kabineta

iekārtas likuma 13. pantu "Ministru kabinets apspriež

vai izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar

Satversmi un likumiem". Ministru kabinets saskaņā ar likumu

veic dažādas pārvaldes funkcijas izglītības jomā. Tā Augstskolu

likuma 11. panta pirmajā daļā noteikts, ka "lēmumu par

valsts augstskolas reorganizāciju vai likvidāciju pieņem Ministru

kabinets pēc izglītības un zinātnes ministra ierosinājuma.

Priekšlikumam pievienojams Augstākās izglītības padomes

atzinums."

Augstskolu likums piešķir

augstskolām autonomiju, kas saskaņā ar šā likuma 4. panta

otrās daļas 2. punktu izpaužas arī tiesībās patstāvīgi

noteikt augstskolas organizatorisko un pārvaldes struktūru.

Augstskolu likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka valsts

dibinātās augstskolas ir pašpārvaldes iestādes. Šīs, kā arī citas

likuma normas, kurās noteikta augstskolu pašpārvalde, nevar tikt

iztulkotas atrauti no pārējām Augstskolu likuma tiesību normām.

Tās jātulko kopsakarā, ņemot vērā, ka šā likuma mērķis ir

reglamentēt augstskolu un valsts institūciju sadarbību, lai

augstskolu autonomiju saskaņotu ar sabiedrības un valsts

interesēm.

Saskaņā ar Augstskolu likuma

4. panta pirmo daļu "augstskolu autonomiju raksturo

varas un atbildības sadale starp valsts institūcijām un

augstskolu vadību, kā arī starp augstskolu vadību un akadēmisko

personālu". Kaut gan valstij jāciena un jāievēro augstskolu

autonomija un pašpārvalde, dodot augstskolām iespēju veikt savus

Augstskolu likumā noteiktos uzdevumus, tomēr augstskolu

autonomija nav absolūta un neierobežota. Augstskolu autonomijas

galvenais mērķis ir nodrošināt akadēmisko brīvību augstskolās.

Augstskolām, realizējot autonomiju Augstskolu likumā noteiktajos

ietvaros, mērķtiecīgi un atbildīgi jāveido sadarbība ar valsts

institūcijām un sabiedrību. Tiesības noteikt savu organizatorisko

un pārvaldes struktūru, kā arī pašpārvaldes tiesības augstskolas

realizē tiktāl, ciktāl tās neierobežo ar Augstskolu likumu

pilnvaroto valsts institūciju: Saeimas, Ministru kabineta,

Izglītības un zinātnes ministrijas un Augstākās izglītības

padomes kompetence. Ministru kabinets kā augstākā izpildvaras

institūcija apstiprina augstskolu rektorus un visu augstskolu,

izņemot universitāšu, satversmes. Tam ar likumu piešķirtas

tiesības Latvijas valsts vārdā dibināt valsts augstskolas, kā arī

reorganizēt un likvidēt tās.

Augstskola realizē savas

pašpārvaldes tiesības un nosaka savu iekšējo organizatorisko un

pārvaldes struktūru, bet šo tiesību realizācija neattiecas uz

valsts augstskolas reorganizācijas un likvidācijas procesu, par

kuru ir tiesīgs lemt Ministru kabinets, nevis pati valsts

augstskola.

Tādējādi

saskaņā ar Augstskolu likuma 11. panta pirmo daļu Ministru

kabinetam bija tiesības lemt par Latvijas Universitātes un

Latvijas Medicīnas akadēmijas reorganizāciju un Rīgas Aviācijas

universitātes likvidāciju.

2. Saskaņā ar Ministru

kabineta iekārtas likuma 15.1 pantu

"Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedri un ministri

ir tiesīgi izdot rīkojumus likumos un Ministru kabineta

noteikumos noteiktajos gadījumos. Rīkojums ir individuāla

rakstura administratīvs akts, kas attiecas uz atsevišķām valsts

institūcijām un amatpersonām."

Kaut gan, analizējot šīs tiesību

normas tekstuālo izpausmi, var secināt, ka attiecībā uz tiesībām

izdot rīkojumus nav minēti vārdi "Ministru kabinets",

taču tas nenozīmē, ka šī likuma norma neparedz Ministru kabinetam

tiesības izdot rīkojumus. Lai noteiktu tiesību normas patieso

jēgu, nevar vadīties tikai no likuma burta, bet ir jānoskaidro

arī likumdevēja griba. To var noskaidrot, iepazīstoties ar sestās

Saeimas 1996. gada 23. maija sēdes stenogrammu. Šajā

sēdē tika izskatīts likumprojekts "Grozījumi likumā

"Par 1925. gada 1. aprīļa likuma "Ministru

kabineta iekārta" atjaunošanu"". No stenogrammas

redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis piešķirt tiesības izdot

rīkojumus tikai Ministru prezidentam, Ministru prezidenta

biedriem un atsevišķiem ministriem, bet nepiešķirt šādas tiesības

Ministru kabinetam kopumā. Deputāts Jānis Lagzdiņš, pamatojot

nepieciešamību papildināt likumu ar 15.1 pantu

pašlaik spēkā esošajā redakcijā, Saeimas sēdē teicis: "Jau

kopš 5. Saeimas laikiem, kopš likuma par Ministru kabineta

iekārtu atjaunošanu un Birkava vadītās valdības darbības laikiem

Ministru kabinets izdod noteikumus, instrukcijas un arī

rīkojumus, bet, ja mēs uzmanīgi paskatāmies spēkā esošo likumu

par Ministru kabineta iekārtu, tad mēs redzam, ka šis likums

nedod tiesības Ministru kabinetam pieņemt normatīvo aktu

(acīmredzot deputāts domājis administratīvo aktu), proti,

rīkojumu, bet praksē Ministru kabinetam un premjerministram ļoti

bieži nākas izdot šādu aktu, piemēram, ieceļot amatā kādu

amatpersonu, atceļot no amata kādu amatpersonu, izveidojot kādu

valdības institūciju, komisiju. Ir daudz un dažādu individuāla

rakstura gadījumu, kad ir nepieciešams Ministru kabinetam uzdot

kādus pienākumus atsevišķām valsts amatpersonām un institūcijām,

šādos gadījumos gan Ministru kabinets, gan arī Ministru

prezidents praksē ir pieņēmis rīkojumus." (Sestās Saeimas

1996. gada 23. maija sēdes stenogramma. "Latvijas

Vēstnesis", 30.05.1996., Nr. 93, 3. lpp.)

Pieņemot minētos grozījumus

Ministru kabineta iekārtas likumā, Saeima akceptēja pastāvošo

praksi, saskaņā ar kuru Ministru kabinets izdod ne tikai

noteikumus un instrukcijas, bet arī rīkojumus, un nostiprināja

likumā Ministru kabineta tiesības izdot rīkojumus kā individuāla

rakstura administratīvus aktus, kuri attiecas uz atsevišķām

valsts institūcijām un amatpersonām. Kā redzams no Saeimas sēdes

stenogrammas, likuma grozījumu galvenais mērķis bija noteikt

šādas tiesības tieši Ministru kabinetam kopumā, nevis tikai

atsevišķiem tā locekļiem.

Turklāt, interpretējot Ministru

kabineta iekārtas likuma 15.1 pantu sistemātiski,

var secināt, ka Ministru kabinets bija tiesīgs izdot rīkojumus.

Saskaņā ar Satversmes 55. pantu "Ministru kabinets

sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem

ministriem". Ja Ministru prezidents, viņa biedri un

atsevišķi ministri ir tiesīgi izdot rīkojumus, tad arī Ministru

kabinets kā koleģiāla no minētajām amatpersonām sastāvoša

institūcija ir tiesīgs izdot rīkojumus.

Likuma "Par likumu un citu

Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību" 6. panta ceturtajā un piektajā daļā minēti

Ministru kabineta rīkojumi. Tātad arī šajā likumā akceptētas

Ministru kabineta tiesības izdot rīkojumus.

Ministru kabineta iekārtas likuma

15.1 pants stājās spēkā 1996. gada

1. jūnijā. Vienlaikus, šajā pašā datumā, stājās spēkā

Ministru kabineta 1996. gada 30. aprīļa noteikumi

Nr. 160 "Ministru kabineta iekšējās kārtības un

darbības noteikumi", kas tika izdoti saskaņā ar Ministru

kabineta iekārtas likuma 24. pantu. Saskaņā ar šo noteikumu

6., 7. un 100. punktu Ministru kabinets izdod rīkojumus kā

administratīvus aktus.

Nav pamatots tiesas sēdē

izteiktais zvērināta advokāta Aleksandra Ogurcova viedoklis, ka

Ministru kabineta lēmumi par augstskolu reorganizāciju un

likvidāciju varot tikt pieņemti tikai Ministru kabineta lēmumu

veidā. Saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts

prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas,

publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību"

6. pantu, kā arī ievērojot Ministru kabineta iekšējās

kārtības un darbības noteikumus, Ministru kabineta lēmumi var

tikt pieņemti (noformēti) noteikumu, instrukciju, ieteikumu,

sēdes protokola izrakstu, kā arī rīkojumu veidā. Arī praksē kopš

1995. gada janvāra Ministru kabinets vairs nepieņem tiesību

aktus Ministru kabineta lēmumu veidā.

Lai Ministru kabinets realizētu

Augstskolu likumā noteikto kompetenci - lemt par augstskolu

likvidāciju un reorganizāciju, tam bija jāpieņem lēmums

atbilstošā formā. Tā kā šis lēmums ir individuāla rakstura

administratīvs akts, kurš attiecas tikai uz atsevišķām

ministrijām un uz Izglītības un zinātnes ministrijas un

Labklājības ministrijas pārziņā esošām valsts institūcijām

(Latvijas Medicīnas akadēmiju, Latvijas Universitāti un Rīgas

Aviācijas universitāti), tad tas pareizi, saskaņā ar likumu tika

pieņemts rīkojuma veidā.

Tādējādi

Ministru kabineta iekārtas likuma 15.1 pants

paredz Ministru kabinetam tiesības izdot rīkojumus likumos un

Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos.

3. Ministru kabinetam,

izdodot apstrīdētos rīkojumus, bija jāvadās no Augstskolu likuma

11. panta pirmās daļas, kura noteic, ka izglītības un

zinātnes ministra priekšlikumam par augstskolas reorganizāciju

vai likvidāciju pievienojams Augstākās izglītības padomes

atzinums, un bija jāievēro Ministru kabineta iekšējās kārtības un

darbības noteikumos reglamentētā Ministru kabineta tiesību aktu

pieņemšanas procedūra.

Izpētot lietā esošos apstrīdēto

rīkojumu projektiem pievienotos dokumentus, redzams, ka abu

apstrīdēto rīkojumu projektus Valsts kancelejai iesniegusi

izglītības un zinātnes ministre Silva Golde (Izglītības un

zinātnes ministrijas 1999. gada 26. jūlija vēstule

Nr. 1-5-304, lietas 79. un 80. lpp., un 1999. gada

6. augusta vēstule Nr. 1-5-337, lietas

56. lpp.).

Papildus vēstulei

Nr. 1-5-304, kurai bija pievienots Ministru kabineta

rīkojuma "Par Rīgas Aviācijas universitātes

likvidāciju" projekts, 1999. gada 6. augustā

izglītības un zinātnes ministre Silva Golde iesniedza Augstākās

izglītības padomes, kā arī Finansu ministrijas un Tieslietu

ministrijas atzinumus par Ministru kabineta rīkojuma projektu

(Izglītības un zinātnes ministrijas 1999. gada

6. augusta vēstule Nr. 1-5-336, lietas

71. lpp.).

Arī Augstākās izglītības padomes

atzinums par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas

akadēmijas reorganizāciju tika iesniegts Valsts kancelejai

papildus Izglītības un zinātnes ministrijas vēstulei

Nr. 1-5-337, kurai bija pievienots Ministru kabineta

rīkojuma "Par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas

akadēmijas reorganizāciju" projekts. Saskaņā ar Valsts

kancelejas 2000. gada 8. marta vēstuli

Nr. 90/833-k/1 (lietas 104. lpp.) Augstākās izglītības

padomes atzinums tika saņemts Ministru kabineta sēdes dienā, šajā

jautājumā izskatāmo dokumentu kopējās komplektēšanas laikā. Kaut

gan atzinums netika reģistrēts Valsts kancelejā, tas tika

iekļauts kopējā dokumentu paketē un Ministru kabineta locekļiem

pirms lēmuma pieņemšanas bija iespēja ar to iepazīties.

Nav pamatots pieteikumu

iesniedzēju viedoklis, ka Augstākās izglītības padomes atzinuma

iesniegšanas kārtība tika būtiski pārkāpta. Augstskolu likuma

11. panta pirmās daļas mērķis - dot Ministru kabineta

locekļiem pirms lēmuma pieņemšanas iespēju iepazīties ar

Augstākās izglītības padomes viedokli - tika sasniegts. Tas, ka,

iesniedzot Valsts kancelejai apstrīdēto rīkojumu projektus,

Augstākās izglītības padomes atzinumi nebija pievienoti

izglītības un zinātnes ministres vēstulēm, bet tika iesniegti

vēlāk, nevarēja ietekmēt Ministru kabineta locekļu lēmumu šajā

jautājumā.

Augstskolu likumā nav noteiktas

īpašas prasības attiecībā uz Augstākās izglītības padomes

atzinuma saturu un formu. Par Augstākās izglītības padomes

dokumentu noformēšanu (adresāts, parakstītājs, lēmuma numurs

utt.) ir atbildīga pati padome. Tāpēc tās 1999. gada

6. augusta dokumenti Nr. 75 (lietas 72. lpp.) un

Nr. 79 (lietas 58. lpp.) atzīstami par Augstākās

izglītības padomes atzinumiem Augstskolu likuma 11. panta

pirmās daļas izpratnē.

Tā kā Augstākās izglītības padomes

atzinums par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas

akadēmijas reorganizāciju nebija reģistrēts Valsts kancelejā, ir

pārkāpts Ministru kabineta 1996. gada 23. aprīļa

noteikumu Nr. 154 "Dokumentu izstrādāšanas un

noformēšanas noteikumi" 221. punkts, saskaņā ar kuru

"uz dokumenta, ko saņem organizācija, pirmās lapas apakšējās

malas labajā pusē jāizdara atzīme par dokumenta saņemšanu vai

atzīme par dokumenta saņemšanu un reģistrēšanu". Pārkāpts

arī Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumu

12. punkts, saskaņā ar kuru "Ministru kabinetā

izskatāmo tiesību aktu projektus reģistrē Valsts kancelejā".

Tomēr šo tiesību normu pārkāpums nevar būt pietiekams pamats, lai

Ministru kabineta 1999. gada 12. augusta rīkojums

Nr. 384 "Par Latvijas Universitātes un Latvijas

Medicīnas akadēmijas reorganizāciju" tiktu atzīts par spēkā

neesošu. Tas, ka dokuments nebija reģistrēts, neietekmēja

Ministru kabineta locekļu iespēju iepazīties ar minēto atzinumu

un pieņemt lēmumu par Latvijas Universitātes un Latvijas

Medicīnas akadēmijas reorganizāciju.

Saskaņā ar Ministru kabineta

iekšējās kārtības un darbības noteikumu 8. punktu

"adresātu apgrūtinošu Ministru kabineta rīkojumu, kura

saturā ir kāds aizliegums vai ierobežojums, var izdot tikai

saskaņā ar Satversmi, likumu vai Ministru kabineta noteikumiem.

Izdodot šādu rīkojumu, tajā jābūt norādei uz attiecīgo tiesību

normu." Ministru kabinets ir izdevis apstrīdētos rīkojumus,

pamatojoties uz Augstskolu likuma 11. panta pirmo daļu,

ietverot apstrīdēto rīkojumu tekstā precīzu norādi uz minēto

likuma pantu.

Apstrīdēto rīkojumu projektu

izskatīšanu Ministru prezidents bija pasludinājis par Ministru

kabineta lietām, par ko liecina Valsts kancelejas iesniegtajos

apstrīdēto rīkojumu sagatavošanas materiālos esošās Ministru

prezidenta Andra Šķēles 1999. gada 10. augusta

rezolūcijas Nr. 90/3186-k (lietas 68. lpp.) un

Nr. 90/3336-k (lietas 52. lpp.).

Ministru kabineta iekšējās

kārtības un darbības noteikumu 71. punkts noteic, ka

Ministru prezidents par Ministru kabineta lietu jebkurā laikā var

pasludināt jebkuru jautājumu. Šajos noteikumos dots arī termina

"Ministru kabineta lieta" skaidrojums: "Ministru

kabineta lieta - jautājums, kuru Ministru prezidents jebkurā

laikā, bet Ministru prezidenta biedrs, ministrs vai valsts

ministrs tikai pēc jautājuma apspriešanas Ministru kabineta

komitejas sēdē rakstiski pasludina par tādu jautājumu, kas pēc

būtības apspriežams un izlemjams Ministru kabineta sēdē."

Tātad Ministru prezidentam piešķirtas plašas pilnvaras - jebkurā

laikā pasludināt par Ministru kabineta lietu jebkuru jautājumu,

arī tādu jautājumu, kurš nav izskatīts valsts sekretāru sanāksmē

un Ministru kabineta komitejā.

Ministru kabineta iekšējās

kārtības un darbības noteikumu 23. punkta

1. apakšpunkts noteic, ka "atzinumi obligāti

nepieciešami no Finansu ministrijas un Tieslietu ministrijas, kā

arī no Eiropas integrācijas biroja (ja attiecīgais tiesību akts

ir saistīts ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā)".

Tomēr šo noteikumu 23. punkts attiecas tikai uz ministriju

valsts sekretāru sanāksmi. Ja tiesību aktu projekti tiek

izskatīti valsts sekretāru sanāksmē, tie obligāti jānosūta

saskaņošanai uz Tieslietu ministriju un Finansu ministriju.

Turpretim saskaņā ar spēkā esošo kārtību jautājumi, kuri tiek

skatīti kā Ministru kabineta lietas, var arī netikt izskatīti

valsts sekretāru sanāksmē un uz šādiem jautājumiem neattiecas

Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumu

23. punkta 1. apakšpunkts.

Tā kā apstrīdētie rīkojumi kā

Ministru kabineta lietas pēc būtības bija apspriežami Ministru

kabinetā, tad tas, vai tiem bijuši pievienoti ministriju atzinumi

vai ne un vai to saturs bijis pozitīvs vai negatīvs, nevar

ietekmēt apstrīdēto rīkojumu spēkā esamību. Ministriem bija

jāpieņem lēmums valstiski svarīgā jautājumā. Pirms lēmuma

pieņemšanas ministri varēja to vispusīgi apspriest, jo Ministru

kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumu 84. punkts

paredz, ka, izskatot tāda tiesību akta projektu, kurš pasludināts

par Ministru kabineta lietu, Ministru kabineta sēdē var notikt

debates par šā tiesību akta projektu.

Nav pamatots zvērināta advokāta

Aleksandra Ogurcova viedoklis, ka, iesniedzot Valsts kancelejai

apstrīdēto rīkojumu projektus, neesot ticis ievērots Ministru

kabineta iekšējās kārtības un darbības noteikumu 16. punkts,

kurš noteic, ka tiesību akta projekta oriģinālu vizē ministrijas

valsts sekretārs un juridiskā dienesta vadītājs. No lietai

pievienotajiem dokumentiem redzams, ka rīkojuma "Par

Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas akadēmijas

reorganizāciju" projektu vizējis Izglītības un zinātnes

ministrijas valsts sekretārs Guntis Tomsons un Administratīvā

departamenta direktora vietnieces vietas izpildītāja Sandra

Sidiki (lietas 53. lpp.), bet rīkojuma "Par Rīgas

Aviācijas universitātes kā valsts dibinātas augstskolas

likvidāciju" projektu - valsts sekretārs Guntis Tomsons un

Administratīvā departamenta direktora vietnieces vietas

izpildītājs Gatis Ozoliņš (lietas 69. un 70. lpp.).

Tātad Ministru

kabinets, izdodot apstrīdētos rīkojumus, ir ievērojis Augstskolu

likuma 11. panta pirmajā daļā noteikto lēmuma par valsts

augstskolas reorganizāciju vai likvidāciju pieņemšanas kārtību un

nav pieļāvis tik būtiskus Ministru kabineta 1996. gada

30. aprīļa noteikumos Nr. 160 "Ministru kabineta

iekšējās kārtības un darbības noteikumi" paredzētās

procesuālās kārtības pārkāpumus, lai apstrīdētos rīkojumus varētu

atzīt par spēkā neesošiem.

4. Augstākās padomes

1993. gada 23. februāra lēmums "Par Latvijas

Medicīnas akadēmijas Satversmes apstiprināšanu" un Augstākās

padomes 1992. gada 7. jūlija lēmums "Par Rīgas

Aviācijas universitātes Satversmes apstiprināšanu" ir

individuāla, nevis normatīva rakstura tiesību akti. Ar šiem

lēmumiem attiecīgi apstiprinātās Latvijas Medicīnas akadēmijas un

Rīgas Aviācijas universitātes satversmes ir iekšēji normatīvi

tiesību akti.

Saskaņā ar Satversmes tiesas

likuma 16. panta 4. punktu Satversmes tiesa izskata

lietas par Ministru kabineta aktu atbilstību Satversmei un citiem

likumiem. Satversmes tiesa neizskata lietas par Ministru kabineta

aktu atbilstību Augstākās padomes individuāla rakstura lēmumiem

un iekšējiem normatīviem tiesību aktiem, kuri apstiprināti ar

šādiem Augstākās padomes lēmumiem.

Satversmes

tiesai nav piekritīga lietas izskatīšana par apstrīdēto rīkojumu

atbilstību Augstākās padomes 1993. gada 23. februāra

lēmumam "Par Latvijas Medicīnas akadēmijas Satversmes

apstiprināšanu", Augstākās padomes 1992. gada

7. jūlija lēmumam "Par Rīgas Aviācijas universitātes

Satversmes apstiprināšanu" un ar šiem lēmumiem attiecīgi

apstiprinātajām Latvijas Medicīnas akadēmijas un Rīgas Aviācijas

universitātes satversmēm.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Ministru kabineta

1999. gada 12. augusta rīkojumu Nr. 384 "Par

Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas akadēmijas

reorganizāciju" un Ministru kabineta 1999. gada

12. augusta rīkojumu Nr. 383 "Par Rīgas Aviācijas

universitātes kā valsts dibinātas augstskolas likvidāciju"

par atbilstošiem Augstskolu likumam un Ministru kabineta iekārtas

likuma 15.1 pantam.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2000.gada 10.maijā.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs Romāns Apsītis

Satversmes tiesas tiesnese Anita

Ušacka

Satversmes tiesas tiesnese Ilma

Čepāne