23. pants

Šie noteikumi esot atcēluši likumā paredzēto kārtību, ka

koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas pārpalikums

iepērkams par divkāršu elektroenerģijas realizācijas tarifu.

Satversmes tiesa 1997. gada 7. maijā gan atzinusi šos noteikumus

par spēkā neesošiem, taču no sprieduma pasludināšanas, nevis no

noteikumu izdošanas brīža.

Šis apstāklis esot viens no tiem,

kādēļ "Latvenergo" apstrīd "WINDAU" viedokli par to, ka Bauskas

koģenerācijas stacijā saražotais elektroenerģijas pārpalikums

būtu iepērkams par divkāršu elektroenerģijas realizācijas

tarifu.

Likums "Par ārvalstu ieguldījumiem

Latvijas Republikā" paredzot, ka strīdi, kas saistīti ar ārvalstu

ieguldījumiem, tiek risināti tiesā, tāpēc apstrīdētā akta 1.

punkts ne vien nebalstoties uz minēto likumu, bet esot pat tieši

pretējs tam. Ministru kabinets neesot tiesīgs valsts akciju

sabiedrībām uzspiest konkrētu saimniecisku jautājumu

risinājumus.

Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

deputāts P. Salkazanovs tiesas sēdē norādīja uz Finansu un

Tieslietu ministriju atzinumiem par apstrīdētā akta projektu,

kuros norādīts, ka Enerģētikas likuma 41. pants deleģējot

Ministru kabinetam tiesības noteikt vienotu kārtību, kādā tiek

iepirkts elektroenerģijas pārpalikums, bet neparedzot noteikt

izņēmuma kārtību attiecībā uz kādu no uzņēmumiem.

Ministru

kabinets

atbildes rakstā norāda, ka iesniegtais pieteikums

esot nepamatots, jo, pieņemot apstrīdētā akta 1. punktu, tas esot

nevis iesaistījies iespējamā civiltiesiskā strīda risināšanā

starp "Latvenergo" un "WINDAU", bet esot realizējis izdarīto

ārvalstu ieguldījumu stabilitātes nodrošināšanas un jaunu

ārvalstu ieguldījumu veicināšanas politiku Latvijā.

Līdz ar to, apspriežot valsts

politikas jautājumus par ārvalstu ieguldījumu veicināšanu

Latvijā, Ministru kabinets esot rīkojies Satversmes 4. nodaļā un

Ministru kabineta iekārtas likumā noteiktās kompetences

ietvaros.

Ministru kabineta 1999. gada 30.

novembra sēdē, pieņemot apstrīdēto tiesību aktu, esot tikusi

ievērota normatīvajos aktos noteiktā protokollēmumu pieņemšanas

procesuālā kārtība.

Lēmumā esot precīzi norādīts, ka

tas pieņemts pamatojoties uz likuma "Par ārvalstu ieguldījumiem

Latvijas Republikā" 8. panta ceturto daļu, kas nosakot, ka

"gadījumos, kad vēlākie Latvijas Republikas likumdošanas akti

pasliktina ieguldījuma apstākļus, ārvalstu ieguldījumiem desmit

gadus tiek piemēroti tie likumdošanas akti, kas bija spēkā

ieguldījuma izdarīšanas brīdī". Šī norma esot uzskatāma par

speciālo tiesību normu attiecībā pret šā paša likuma 1. panta

pirmās daļas vispārējo tiesību normu, kurā noteikts, ka ārvalstu

ieguldījumiem Latvijas Republikā tiek garantēts nacionālais

režīms.

Līdz ar to, gadījumos, kad vēlākie

likumdošanas akti pasliktinot ārvalstu ieguldījuma apstākļus,

esot piemērojama likuma speciālā norma, kā norma, kas ir

apveltīta ar augstāku juridisko spēku. Enerģētikas likums esot

pasliktinājis iepriekšējā likuma "Par uzņēmējdarbības regulēšanu

enerģētikā" 27. pantā noteikto elektroenerģijas iepirkšanas cenu,

kas bijusi noteikta atbilstoši divkāršam elektroenerģijas

realizācijas tarifam.

Atbildes rakstā arī norādīts, ka

atbilstoši likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu

privatizāciju" 7. pantam Privatizācijas aģentūras dibinātājs esot

valsts Ministru kabineta personā. Saskaņā ar šā likuma 8. panta

pirmās daļas 17. punktu Privatizācijas aģentūra starp citiem tai

uzliktajiem pienākumiem pildot arī tās funkcijas, kas tai

uzticētas ar citiem likumiem un Ministru kabineta lēmumiem.

Likums šajā jomā nenosakot nekādus ierobežojumus Ministru

kabineta pieņemto lēmumu saturam.

Tā kā Privatizācijas aģentūra

likumā noteiktajā kārtībā esot pārņēmusi "Latvenergo" savā

valdījumā, tad, saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību

īpašuma objektu privatizāciju" 8. panta pirmās daļas 2. punktu,

Privatizācijas aģentūra esot tiesīga pārvaldīt un savas

kompetences ietvaros rīkoties ar valsts īpašuma objektu -

"Latvenergo" līdz tā privatizācijas pilnīgai pabeigšanai.

Saskaņā ar šā paša likuma 15.

panta otro daļu, pārvaldot privatizējamo valsts īpašumu,

Privatizācijas aģentūra attiecībā uz pārņemto valsts

statūtsabiedrību pildot arī tās pilnsapulces funkcijas, un

"Latvenergo" esot tiesīga slēgt darījumus tikai ar Privatizācijas

aģentūras atļauju vai tās noteiktajā kārtībā.

Līdz ar to, izdodot apstrīdēto

aktu, Ministru kabinets esot ievērojis visas likumu prasības.

Ministru kabineta pilnvarotā

pārstāve zvērināta advokāte A.Osmane tiesas sēdē uzturēja

Ministru kabineta atbildes rakstā pausto viedokli un papildus

paskaidroja, ka 1997. gada 11. jūnijā pieņemtā likuma "Grozījumi

likumā "Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā"" 27. panta

devītajā un desmitajā daļā esot bijis noteikts, ka no

koģenerācijas stacijām elektroenerģijas pārpalikumu iepērk pēc

divkārša elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa astoņus

gadus pēc attiecīgās elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā.

Saskaņā ar likumu šādai kārtībai

esot ticis piešķirts atpakaļejošs spēks, attiecinot to uz visām

fiziskajām un juridiskajām personām, kuru līgumi ar "Latvenergo"

par elektroenerģijas iepirkšanu kopējā valsts elektropārvades

tīklā no koģenerācijas stacijām ir stājušies spēkā līdz 1997.

gada 31. maijam.

1997. gada 26. martā noslēgtais

pamatlīgums starp "Latvenergo" un "WINDAU" par koģenerācijas

staciju celtniecību un elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanu

neesot apstrīdēts likumā noteiktajā kārtībā un tādēļ uzskatāms

par spēkā esošu.

Ārvalstu ieguldījums "WINDAU"

pamatkapitālā esot izdarīts 1997. gada 24. oktobrī, t. i. tajā

laikā, kad likumdevējs koģenerācijas stacijās saražotās

elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanai bija noteicis divkāršu

iepirkuma tarifu.

Ārvalstu ieguldījuma apstākļus

esot pasliktinājuši Enerģētikas likuma 41. pants un uz tā pamata

pieņemtie Ministru kabineta 1998. gada 31. oktobra noteikumi nr.

425 "Koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas

pārpalikuma iepirkšanas kārtība", kuros esot paredzēts iepirkt

koģenerācijas stacijās saražoto elektroenerģijas pārpalikumu

nevis par divkāršu tarifu, bet gan par cenu, kas atbilst 75% no

pamattarifa.

Likumā "Par ārvalstu ieguldījumu

aizsardzību Latvijas Republikā" esot paredzēts, ka gadījumos, kad

vēlākie Latvijas Republikas likumdošanas akti pasliktina

ieguldījuma apstākļus, ārvalstu ieguldījumiem tiek piemēroti tie

likumdošanas akti, kas bija spēkā ieguldījuma izdarīšanas

brīdī.

Pieņemot apstrīdētā akta 1.

punktu, Ministru kabinets neesot uzdevis Privatizācijas aģentūrai

nodrošināt jauna līguma noslēgšanu starp "Latvenergo" un

"WINDAU". Tā mērķis esot bijis nodrošināt papildlīguma noslēgšanu

par tiem nosacījumiem, par kuriem puses nebija vienojušās slēdzot

pamatlīgumu.

Ministru kabinets neesot izlēmis

jautājumu par elektroenerģijas iepirkuma cenu, bet veicis

enerģētikas pārvaldi saskaņā ar Enerģētikas likuma 76. pantu.

Satversmes

tiesa

, izvērtējot apstrīdētā akta atbilstību likumiem un

Satversmei,

secināja:

1.

Privatizācijas aģentūra ir nodibināta ar Ministru kabineta

1994. gada 29. marta rīkojumu nr. 149-r atbilstoši likumam "Par

valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju". Tās statūti

ir apstiprināti ar Ministru kabineta 1997. gada 25. marta

noteikumiem nr. 110. Šo statūtu 1. un 4. punkts nosaka, ka

Privatizācijas aģentūra, kuras dibinātājs ir valsts Ministru

kabineta personā, ir valsts akciju sabiedrība, kurā viss

pamatkapitāls un visas balsis pieder valstij.

Privatizācijas aģentūras

funkcijas, tiesības un pienākumus nosaka likuma "Par valsts un

pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" 8. pants.

Ministru kabineta atbildes rakstā

izteiktais apgalvojums, ka saskaņā ar likuma "Par valsts un

pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" 8. panta pirmās daļas

17. punktu Ministru kabinetam ir bijušas tiesības uzdot

Privatizācijas aģentūrai veikt jebkuras citas likumā neparedzētas

funkcijas, nav pamatots. Apstrīdētā akta pieņemšanas laikā šā

likuma 8. panta pirmās daļas 17. punkts neparedzēja Ministru

kabinetam tiesības izdot šādu aktu, nosakot, ka lēmumiem, kas

uztic Privatizācijas aģentūrai pildīt citus likumā neparedzētus

uzdevumus, ir jābūt saistītiem ar valsts īpašuma privatizācijas

nodrošināšanu. Tādējādi, arī Privatizācijas aģentūras statūtu 10.

punkts, kas nosaka, ka Privatizācijas aģentūra papildus tās

statūtos noteiktajiem darbības virzieniem veic arī citas darbības

un uzdevumus, kas tai paredzēti likumos vai citos normatīvajos

aktos vai ko tai uzdod Ministru kabinets, jāskata kopsakarā ar

likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju"

nosacījumiem, un to nevar tulkot paplašināti.

Līdz ar to Ministru kabinetam bija

tiesības dot saistošus uzdevumus Privatizācijas aģentūrai tikai

saistībā ar privatizāciju. Ministru kabinets ar apstrīdētā akta

1. punktu, uzdodot Privatizācijas aģentūrai veikt tai

neraksturīgas, ar privatizāciju nesaistītas funkcijas, pārkāpa

likumos noteikto kompetenci.

Ministru kabineta 1996. gada 30.

aprīļa noteikumu nr. 160 "Ministru kabineta iekšējās kārtības un

darbības noteikumi" 10. punkts paredz, ka Ministru kabineta sēdes

protokollēmums ir sēdē pieņemts lēmums, un tas ir iekšējs

administratīvs tiesību akts, kas attiecas uz Ministru kabineta

locekļiem, Valsts kanceleju vai citām valsts institūcijām un to

amatpersonām. Turklāt Ministru kabinetam bija jāievēro likuma

"Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru

kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā

stāšanās kārtību un spēkā esamību" 6. panta piektās daļas prasība

par to, ka Ministru kabineta lēmumi, kuri noformēti sēdes

protokola izraksta veidā, publicējami "Latvijas Vēstnesī",

izņemot tos lēmumus, kuros īpaši norādīts, ka tie nav

publicējami.

Tādējādi

Ministru kabinets varēja dot uzdevumu Privatizācijas aģentūrai

protokollēmuma veidā, taču tam bija jāatbilst tādiem principiem

kā likumība un pamatotība, kas tiesīgi un taisnīgi samērotu

konkrētā risinājuma nepieciešamību un lietderību.

2

.

Apstrīdētā akta 1. punktā doto uzdevumu Privatizācijas aģentūrai

nodrošināt līguma noslēgšanu starp "Latvenergo" un "WINDAU" par

Bauskas koģenerācijas stacijā saražotās elektroenerģijas

pārpalikuma iepirkšanu elektroenerģijas sadales tīklā par cenu,

kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam

tarifam, astoņus gadus pēc attiecīgās elektrostacijas nodošanas

ekspluatācijā, Ministru kabinets pamatojis ar likuma "Par

ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" 8. panta ceturto daļu,

kas nosaka, ka, ja vēlākie Latvijas Republikas likumdošanas akti

pasliktina ieguldījuma apstākļus, ārvalstu ieguldījumam desmit

gadus tiek piemēroti tie likumdošanas akti, kas bija spēkā

ieguldījuma izdarīšanas brīdī.

Lai varētu piemērot šo likuma

normu konkrētam gadījumam, Ministru kabinetam vajadzēja pamatot,

kuri vēlākie likumdošanas akti un kādā veidā ir pasliktinājuši

ārvalstu ieguldījumu apstākļus "WINDAU".

Saskaņā ar Uzņēmuma reģistra

sniegtajām ziņām, pirmie ārvalstu ieguldītāji "WINDAU" reģistrēti

1997. gada 24. oktobrī.

Šai brīdī likums "Par

uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā" bija spēkā 1997. gada 11.

jūnija redakcijā. Tā 27. panta devītā un desmitā daļa noteica, ka

no atjaunojamiem energoresursiem saražoto (mazās

hidroelektrostacijas ar jaudu līdz 2 megavatiem un vēja

ģeneratori), kā arī no mazas jaudas koģenerācijas stacijām (ar

jaudu līdz 12 megavatiem) elektroenerģijas pārpalikumu, kas

atbilst valstī noteiktajiem elektroenerģijas parametriem, iepērk

kopējā valsts elektropārvades tīklā pēc paaugstinātiem -

divkāršiem tarifiem.

Minētā norma attiecās uz visām

fiziskajām un juridiskajām personām, kuru līgumi ar "Latvenergo"

par elektroenerģijas iepirkšanu kopējā valsts elektropārvades

tīklā no koģenerācijas stacijām bija stājušies spēkā līdz 1997.

gada 31. maijam.

Tādējādi, svarīgs priekšnoteikums

arī attiecībā uz ārvalstu ieguldījuma apstākļiem bija, vai

uzņēmējsabiedrības, kurā tiek izdarīts ārvalstu ieguldījums,

noslēgtais līgums ar "Latvenergo" ir stājies spēkā līdz 1997.

gada 31. maijam.

Tā kā pirmie ārvalstu ieguldījumi

reģistrēti 1997. gada 24. oktobrī, tad likuma "Par ārvalstu

ieguldījumiem Latvijas Republikā" 8. panta ceturtā daļa šajā

konkrētajā gadījumā nav piemērojama. Ne "WINDAU", ne arī ārvalstu

ieguldītāju subjektīvās civilās tiesības laikā kopš ārvalstu

ieguldījuma izdarīšanas ar jaunāku normatīvo aktu nav aizskartas,

un vēlākie likumdošanas akti ārvalstu ieguldījuma apstākļus

nepasliktina.

Saskaņā ar Latvijas Republikas

Civillikuma 3. pantu, katra civiltiesiska attiecība apspriežama

pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies.

Neskartas paliek jau iegūtās tiesības.

Tā kā pastāv līgumslēdzēju pušu

domstarpības, vai "WINDAU" un "Latvenergo" 1997. gada 26. martā

noslēgtais līgums ir līgums likuma "Par uzņēmējdarbības

regulēšanu enerģētikā" 27. panta devītās daļas izpratnē,

jautājums par šā līguma spēkā esamību ir civiltiesiska rakstura

strīds, kas izšķirams vispārējās jurisdikcijas tiesā. Likums "Par

ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" negarantē ārvalstu

ieguldītājiem iespējamo civiltiesisko strīdu izlemšanu

administratīvā kārtībā.

Tādējādi,

pastāvot šaubām par strīda esamību attiecībā uz noslēgtā līguma

priekšmetu un līguma spēkā esamību, Ministru kabinets, ar

apstrīdēto aktu uzdodot Privatizācijas aģentūrai nodrošināt

līguma noslēgšanu starp "Latvenergo" un "WINDAU" par divkāršiem

iepirkšanas tarifiem, nav ievērojis likumību un kompetences

dalījumu starp izpildvaru un tiesu varu.

3

. Varas

līdzsvaru starp izpildvaras un tiesu varas funkciju un kompetenču

sadalījumu nosaka Satversme.

Saskaņā ar Ministru kabineta

iekārtas likuma 13. pantu, Ministru kabinets apspriež un izlemj

visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Satversmi

un likumiem. Ministru kabineta kompetencē neietilpst

civiltiesisku strīdu izšķiršana administratīvā kārtībā.

Pamatojoties uz Satversmes 86. pantu un likumu "Par tiesu varu"

civiltiesiskos strīdus izskata tikai tiesa.

Civilprocesa likuma 1. pants

nosaka, ka katrai fiziskajai vai juridiskajai personai ir

tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Taču Ministru

kabinets, pieņemot apstrīdēto aktu, ir izšķīris pēc būtības

civiltiesisku strīdu un atzinis "WINDAU" subjektīvo civilo

tiesību. Līdz ar to apstrīdētajam aktam šobrīd ir tieši tādas

pašas sekas kā tiesas spriedumam.

No Satversmes 1. pantā

ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena visām valsts

institūcijām izriet pienākums savā darbībā, it sevišķi izdodot

tiesību aktus, ievērot likumību, varas dalīšanu un veikt

savstarpēju uzraudzību, ievērojot publiskās varas pakļautību

likumam, t. i. likuma virsvadību un citus tiesiskas valsts

principus, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principus.

Demokrātiskas un tiesiskas valsts

principi balstās uz to, ka sabiedrībā pastāv līdzsvars starp

pamatvērtībām un tiesību realizāciju. Valdības pieņemtiem

lēmumiem jārada ticība, ka tie tiek pieņemti, ievērojot

taisnīguma principu, lai tādējādi samazinātu interešu konflikta

iespējamību. Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī

sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un

taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem. Varas dalīšanas

principa "līdzsvara un atsvara" sistēmas uzdevums ir novērst

varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām, lai

nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti un pašas

valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību.

Kā uzsvēris Š. L. Monteskjē,

brīvība var pastāvēt tikai tur, kur nav varas ļaunprātīgas

izmantošanas, un nevar pastāvēt, ja tiesu vara nav atdalīta no

likumdevējvaras un izpildvaras (skat. Montesquieu Ch. L'Esprit

des Lois. P., 1936. - Ch. XI. - P. 3- 6).

Arī tiesībzinātnieks R. Cipeliuss

norāda, ka tiesu varas tipisks uzdevums ir tiesību nodrošināšanas

funkcija. Turpretim pārvalde izmanto tiesības publisku uzdevumu

izpildei, kad tā pēc iespējas lietišķi mērķtiecīgi, pamatojoties

uz likumu un tā ietvaros, veido un regulē tiesiskās un faktiskās

attiecības (skat. Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. -

Rīga: AGB, 1998.- 242. lpp.).

Pārvaldes iestādēm uzdevumus var

dot dažādi, bet to īstenošana, izmantojot tiesiski atļautos

līdzekļus atbilstoši lietderības apsvērumiem, ir atstāta pašu

iestāžu izlemšanai. Taču fakts, ka šīm iestādēm ir iespēja

pielietot diskrēto varu, nedrīkst kalpot par attaisnojumu

patvaļīgai darbībai, kā arī vispārīgo tiesību principu

ignorēšanai. Leģitimitāte - tā ir likumības, lietderības un

saprātīguma principu savienojums. Tiem, kam dotas pilnvaras to

īstenot, jāņem vērā, ka, pieņemot lēmumus, jāpārbauda, vai

augšminētie principi ir ievēroti, nepārkāpjot Satversmē noteikto

varas dalīšanas principu.

Ministru

kabinets, pieņemot apstrīdētā akta 1. punktu, nav ievērojis varas

dalīšanas principu un ir ierobežojis "Latvenergo" tiesības savu

civilo tiesību aizsardzībai vērsties tiesā, kas ir Satversmes

normu pārkāpums.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu,

Satversmes

tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 1999. gada

30. novembra lēmuma "Par sabiedrības ar ierobežotu atbildību

"WINDAU" Bauskas koģenerācijas stacijā ieguldīto ārvalstu

investīciju aizsardzību" (protokols nr. 67, 38. paragrāfs) 1.

punktu par neatbilstošu Satversmes 1. un 86. pantam, kā arī

likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju"

8. panta pirmās daļas 17. punktam (redakcijā, kas bija spēkā līdz

1999. gada 14. decembrim) un spēkā neesošu no tā pieņemšanas

brīža.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2000.

gada 24. martā.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A. Endziņš

Satversmes tiesas tiesnesis A.

Lepse

Satversmes tiesas tiesnese I.

Skultāne