5. pants

Ministru kabinets, izdodot

apstrīdēto normu, pamatojies uz Ministru kabineta iekārtas likuma

14. panta 3. punktu, kas noteic, ka Ministru kabinets var izdot

noteikumus, "ja attiecīgais jautājums ar likumu nav

noregulēts".

1925. gada 1. aprīlī pieņemtais

Ministru kabineta iekārtas likums šādu iespēju neparedzēja. 1993.

gada 14. jūlijā, apspriežot likumprojektu par šā likuma spēka

atjaunošanu, piektās Saeimas deputāts Egils Levits savā ziņojumā,

skaidrojot Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus, norādīja:

"Pēkšņi rodas jauna problēma, jauns jautājums, bet likuma nav.

Tad, protams, valdība var efektīvi un ātri reaģēt un uzreiz

pieņemt noteikumus. Tālāk, protams, Saeima var pieņemt savu

likumu un šos noteikumus atcelt. Tādā veidā mēs panāktu to, ka

Ministru kabinets darbotos tikai un vienīgi Saeimas noteiktajos

ietvaros.

Un Saeima šos ietvarus nosaka ar

likumu. Nevarētu būt tāda situācija, ka Ministru kabinets izdotu

savus noteikumus, kas būtu pretrunā ar likumu."

Kā norāda tiesībzinātnieks Dītrihs

Andrejs Lēbers, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. panta 3.

punkts ir "jauns, Satversmes praksē līdz šim neatzīts valdības

noteikumu izdošanas pamatojums… šis jauninājums rada šaubas, vai

Saeima ar vienkāršu likumu ir tiesīga mainīt pastāvošo

konstitucionālo iekārtu. Piešķirt Ministru kabinetam tiesības

likumdošanas jomā, kuras Satversmē nav paredzētas, nozīmē jaukt

likumdevēja un izpildvaras funkcijas."(Lēbers D.A. Ministru

kabinets: Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV nodaļai

"Ministru kabinets"/D.A.Lēbers, I.Bišers. Rīga: Tiesiskās

informācijas centrs, 1998, 150., 151. lpp.)

Ministru kabineta iekārtas likuma

14. panta 3. punkts nav interpretējams tikai vēsturiski un

gramatiski, proti, ka Ministru kabinets ir tiesīgs izdot

noteikumus par jebkuru jautājumu, ja tas ar likumu nav

noregulēts. Lietojot sistēmisko interpretācijas metodi, jāņem

vērā Satversmes 64. pants, kas noteic, ka "likumdošanas tiesības

pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un

apmēros", un Satversmes 81. pants, kas likumdošanas tiesības

Ministru kabinetam deleģē īpaši paredzētos gadījumos. Līdz ar to

Ministru kabinets, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas

likuma 14. panta 3. punktu, nevar izdot noteikumus par

jautājumiem, kas ietilpst likumdevēja kompetencē.

Pārvaldes kārtībā Ministru

kabinets var izdot vienīgi likumam pakārtotus normatīvus aktus,

tātad noteikumiem jāatbilst likumam. Noteikumus izdod, lai

palīdzētu dzīvē īstenot likumus. To panāk, noteikumos

konkretizējot (detalizējot) likuma normas. Līdz ar to vārdi "ar

likumu nav noregulēts" saprotami tā, ka jautājums ar likumu nav

noregulēts līdz galam un tas prasa detalizētāku reglamentāciju.

Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert

tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma

normas īstenošanā.

Par to, ka apstrīdētajā tiesību

normā regulētās tiesiskās attiecības ir likumdevēja kompetence,

liecina arī tas apstāklis, ka Saeima nav atcēlusi Augstākās

padomes 1993.gada 30.marta lēmumu "Par kārtību Latvijas

tirgos".

Ministru kabinets ar apstrīdēto

normu ir noteicis augļu, ogu un dārzeņu tirdzniecības

ierobežojumus tirgos, pirmkārt, atkarībā no uzņēmējdarbības

formas, otrkārt, atkarībā no atsevišķu juridisko personu,

individuālā darba veicēju un fizisko personu darījumu apjoma.

Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" mērķis nav bijis

noteikt ar pievienotās vērtības nodokli apliekamajām un

neapliekamajām personām atšķirīgus tirdzniecības nosacījumus

tirgos atkarībā no viņu uzņēmējdarbības formas vai darījumu

apjoma, tādā veidā diferencējot to tiesisko stāvokli tirgū.

Līdz ar to Ministru kabinets ir

ietiecies Saeimas darbības sfērā un pārkāpis savu kompetenci.