16. pants

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai personas

tiesību ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu

vai pamatojoties uz to.

16.1. Noteikumi Nr. 120 un Noteikumi Nr. 972, kuros

ietvertas apstrīdētās normas, izdoti, pamatojoties uz

Ārstniecības likuma 57. pantu, kas paredz, ka rezidentu sadales

kārtību un rezidentūras finansēšanas kārtību nosaka Ministru

kabinets. Lietas sagatavošanas laikā tika izteiktas šaubas par

to, vai apstrīdētās normas izdotas saskaņā ar likumā Ministru

kabinetam doto pilnvarojumu. Tāpēc ir jānoskaidro Ārstniecības

likuma 57. panta saturs un mērķis, kā arī tas, vai Ministru

kabinets nav pārkāpis Saeimas piešķirtā pilnvarojuma apjomu

(sal. ar 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03

13. punktu).

Apstrīdētās normas galvenokārt saistītas ar Ārstniecības

likuma 57. pantā ietverto pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt

rezidentūras finansēšanas kārtību.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jēdziens "kārtība"

nozīmē norises īstenošanas veidu un darbības organizāciju, kā arī

pamatā piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikumos regulēt

attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt

noteiktu procedūru. Ministru kabineta noteikumos nevar būt

iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas veidotu no

pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 20. punktu un 2011. gada 6. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-57-03 13.3. punktu).

Savukārt jēdziens "finansēšana", kā tas pamatoti

norādīts Ministru kabineta atbildes rakstā, nenozīmē vienīgi

naudas līdzekļu piešķiršanu, bet arī ietver gan šo līdzekļu

izlietojuma kontroles, gan atbildības aspektus. Tas izriet no

Likuma par budžetu un finanšu vadību 2. panta pirmajā daļā

sniegtās jēdziena "finanšu vadība" definīcijas.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka par tādu svarīgu un

nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu reglamentāciju,

kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska

diskusija, jālemj likumdevējam pašam. Taču prasība, lai

likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus jautājumus,

mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi

grūti īstenojama. Iemesls atkāpei no prasības, ka likumdevējam

visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam, ir efektīvāka valsts varas

īstenošana, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot tikai

svarīgākos jautājumus, bet detalizētākai tiesību normu

izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts

institūciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15. punktu, 2010. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu un 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10. un 10.1.

punktu).

Satversmes tiesa secina, ka Saeima Ministru kabinetam devusi

plašu rīcības brīvību noteikt rezidentūras finansēšanas kārtību,

tostarp arī paredzēt iespēju slēgt līgumus ar personām par

apmācības rezidentūrā apmaksu no valsts budžeta līdzekļiem,

uzliekot tām par pienākumu pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus

strādāt noteiktās ārstniecības iestādēs. Apstrīdētajās normās

paredzētais regulējums neveido tiesiskās attiecības, kas atšķiras

no tām attiecībām, kādas tiek veidotas Ārstniecības likuma

ietvaros un saskaņā ar tā 2. pantā noteikto mērķi.

Turklāt, lai gan pats par sevi tas nenozīmē, ka apstrīdētās

normas atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, jāņem

vērā arī Saeimas komisijas viedoklis, ka, pēc likumdevēja

ieskata, Ministru kabinets apstrīdētās normas izdevis tam

piešķirtā pilnvarojuma ietvaros (sk. lietas materiālu 146. un

153. lpp.). To, ka Saeima piekrīt Ministru kabineta

noteiktajai rezidentūras finansēšanas kārtībai, apliecina arī

tas, ka tā nav grozījusi pilnvarojuma būtību (sk. 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.3. punktu) un

katru gadu, apstiprinot valsts budžetu, piešķīrusi finansējumu

rezidentūrai Ministru kabineta prasītajā apjomā.

Līdz ar to, izdodot apstrīdētās

normas, Ministru kabinets ir ievērojis Saeimas piešķirto

pilnvarojumu.

16.2. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību

normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt formulētai

pietiekami precīzi, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā

atbilstoši konsultējoties, varētu plānot savu rīcību. Turklāt

normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt

precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 13.1.

punktu).

Pieteikumā citastarp norādīts, ka apstrīdētās normas ir

neskaidras.

Pieteikuma iesniedzēja iebilst pret Noteikumu Nr. 120

3.15. apakšpunktā lietoto formulējumu "uz laiku,

kas nav mazāks par trim gadiem" attiecībā uz periodu, kurš

personai pēc rezidentūras beigšanas jānostrādā noteiktā

ārstniecības iestādē.

Administratīvā procesa likuma 5. pants noteic, ka

administratīvajā procesā iestāde un tiesa piemērojamo tiesību

normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko

interešu aizsardzību. Līdz ar to iestādei vai administratīvajai

tiesai apstrīdētā norma būtu jāiztulko tādējādi, ka personai

noteiktā ārstniecības iestādē jānostrādā ne vairāk un ne mazāk

par trim gadiem. Proti, no normas vārdiskās jēgas izriet tas, ka

periodam jābūt ne mazākam par trim gadiem, savukārt

privātpersonas tiesību ievērošanas princips nepieļauj noteikt

līgumā par trim gadiem garāku periodu.

No lietas materiāliem izriet, ka iestādes tieši tā arī ir

interpretējušas Noteikumu Nr. 120 3.15. apakšpunktu.

Veselības ministrijas sniegtā informācija par šīs apstrīdētās

normas piemērošanas praksi apliecina, ka rezidentūru beigušajām

personām nekad nav likts strādāt noteiktajās ārstniecības

iestādēs ilgāk par trim gadiem (sk. lietas materiālu 68.

lpp.). Arī 2003. gada 9. septembrī J. Vasiļjevas un VOAVA

noslēgtā līguma 5.2. punktā noteikts, ka J. Vasiļjeva apņemas

"pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt pamatdarbā

ārstniecības iestādē atbilstoši Latvijas Republikas Veselības

ministrijas sadalei" (sk. lietas materiālu 6. lpp.).

Turklāt no J. Vasiļjevas 2011. gada 25. maija iesnieguma

Administratīvajai rajona tiesai izriet, ka viņai nav bijis šaubu

par to, ka noteiktā ārstniecības iestādē nāksies strādāt trīs

gadus (sk. lietas materiālu 20. lpp.). Līdz ar to nav

pamata šaubām par periodu, kāds personām pēc rezidentūras

beigšanas jānostrādā noteiktās ārstniecības iestādēs.

Tāpat Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajās normās

nav skaidri norādīts, kādi izdevumi personai jāatmaksā, ja tā pēc

rezidentūras beigšanas nolemj nestrādāt noteiktajā ārstniecības

iestādē. Ministru kabinets uzskata, ka no apstrīdētajām normām

skaidri izriet secinājums, ka personai jāatmaksā visi ar tās

apmācību saistītie izdevumi, izņemot rezidentam izmaksāto

atalgojumu.

Noteikumu Nr. 120 11. punktā lietots formulējums "jāsedz

ar apmācību rezidentūrā saistītie izdevumi". Savukārt

Noteikumos Nr. 972 lietoti divi formulējumi: 5.4.2. apakšpunktā -

"sedz ar apmācību rezidentūrā saistītos izdevumus", bet

11. punktā - "pieņem lēmumu par rezidenta apmācībai

izlietoto valsts budžeta līdzekļu atmaksu". Satversmes tiesa

secina, ka lietotie formulējumi nav savstarpēji pretrunīgi un

persona, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, var

saprast, ka gadījumā, ja tā pēc rezidentūras beigšanas atteiksies

strādāt noteiktā ārstniecības iestādē, tai būs jāatmaksā visi tās

apmācībai rezidentūrā izlietotie valsts budžeta līdzekļi, pat ja

konkrēta summa līgumā nav noteikta.

2003. gada 9. septembrī J. Vasiļjevas un VOAVA noslēgtā līguma

7. punktā ir noteikta konkrēta summa, kas izlietota rezidenta

apmācībai 2003. gadā, taču līguma 8. punkts paredz, ka aģentūrai

ir tiesības saskaņā ar gadskārtējo likumu "Par valsts

budžetu" mainīt ar rezidenta apmācību saistīto izmaksu

lielumu (sk. lietas materiālu 6. lpp.). Satversmes tiesa

norāda, ka strīds par to, kādus līdzekļus var uzskatīt par

ieguldītiem personas apmācībā un kādā apmērā tie atmaksājami,

izšķirams administratīvajā tiesā. Tādējādi apstrīdētās normas ir

pietiekami skaidras, lai persona varētu saprast, kādi pienākumi

no tām izriet, un attiecīgi plānot savu rīcību.

Līdz ar to no apstrīdētajām normām

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts, pamatojoties

uz likumu.