17. pants

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdēto normu

leģitīmais mērķis ir nodrošināt sabiedrībai nepieciešamos

veselības aprūpes pakalpojumus visā valstī.

17.1. Ar Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra

rīkojumu Nr. 870 apstiprinātajā programmā "Cilvēkresursu

attīstība veselības aprūpē 2006.-2015. gadam" secināts, ka

ārstniecības personu nepietiekams skaits un nevienmērīgs

izvietojums mazina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību

iedzīvotājiem daudzos Latvijas reģionos un attālākos lauku

reģionos ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi

iedzīvotājiem ir mazāk pieejami (pieejama

phoebe.vm.gov.lv/misc_db/web.nsf/bf25ab0f47ba5dd785256499006b15a4/29c6909e8fc629c7c225731500298472/$FILE/VMprog_kops_130606.pdf,

aplūkota 2011. gada 3. aprīlī).

Ministru kabineta 2010. gada 24. augusta noteikumu projekta

"Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta

noteikumos Nr. 972 "Rezidentu sadales un rezidentūras

finansēšanas noteikumi"" sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojumā (anotācijā) skaidrots: "Šāda kārtība

noteikta, lai valsts spētu nodrošināt visiem iedzīvotājiem

Satversmē noteiktās tiesības uz veselības aprūpi. Minētās

tiesības valsts realizē, finansējot noteikta skaita ārstu

apmācību rezidentūrā specialitātēs, kas nepieciešamas valsts

apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, un norīkojot

jauno speciālistu darbā ārstniecības iestādē, kurā nepieciešams

attiecīgās specialitātes ārsts, tādējādi nodrošinot valsts

apmaksātu pakalpojumu pieejamību visā Latvijas Republikas

teritorijā" (pieejams

http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40185104&mode=mk&date=2010-08-24,

aplūkots 2012. gada 3. aprīlī).

17.2. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi:

"Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību

normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai

ir sava noteikta vieta Satversmes sistēmā [..] Lai pilnīgāk un

objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu,

tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām [..]

Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu konstitucionālo

normu iztulkot atrauti no citām Satversmes normām, jo Satversme

kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un

saturu" ( Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 30. punkts).

Ministru kabineta norādītais apstrīdēto normu leģitīmais

mērķis izriet no Satversmes 111. pantā valstij uzliktā

konstitucionālā pienākuma un no personas un sabiedrības tiesībām,

kas savukārt izriet no šā valsts pienākuma. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka atbilstoši Satversmes 111. pantam valstij ir

pienākums rūpēties par veselības aprūpes iestāžu un pakalpojumu

esamību un pieejamību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 29.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 11.2. punktu). Arī

doktrīnā norādīts, ka šo Satversmes normu veidojošā teikuma

pirmajā daļā ietverta gan sabiedrības veselības aizsardzība kā

kolektīva veselības aizsardzības forma, gan konkrēta cilvēka

veselības aizsardzība kā individuāla aizsargājama vērtība,

savukārt teikuma otrajā daļā ietvertas personas individuālās

tiesības saņemt medicīniskās palīdzības minimumu (sk.:

Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā

vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 612.-613.

lpp.).

17.3. Savukārt saskaņā ar Satversmes 112. pantu valstij

jānodrošina iespēja ikvienam bez maksas iegūt pamatizglītību un

vidējo izglītību, taču tas neparedz personai tiesības prasīt

bezmaksas augstākās izglītības nodrošināšanu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.2.

punktu).

Lai gan no Satversmes 112. panta neizriet valsts pienākums

nodrošināt bezmaksas pēcdiploma apmācību personām, kuras jau

ieguvušas augstāko izglītību, valsts, ņemot vērā tai Satversmes

111. pantā noteikto pienākumu, piedāvā daļai rezidentūrā uzņemto

personu apmācību par valsts budžeta līdzekļiem. Proti, tā kā

valstij ir pienākums nodrošināt iedzīvotājiem jebkurā tās reģionā

iespēju saņemt dažādus veselības aprūpes pakalpojumus, tai ir

jārūpējas arī par medicīniskās izglītības un kvalifikācijas

iegūšanas iespējām.

17.4. Ārstniecības likuma 3. panta pirmajā daļā

noteikts, ka veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība,

valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats,

bet veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju

īstenots pasākumu komplekss pacienta veselības nodrošināšanai,

uzturēšanai un atjaunošanai.

Tādējādi apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir gan citu

cilvēku tiesību, gan arī sabiedrības labklājības aizsardzība.

Satversmes tiesa uzskata, ka indivīda un sabiedrības veselība ir

vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības

nodrošināšanā, turklāt gan tās materiālajā, gan nemateriālajā

nozīmē. Šajā gadījumā vienlīdz svarīgi ir gan labklājības

materiālie aspekti, pie kuriem pieder dažādi pasākumi, kas vērsti

uz sabiedrības kopējo materiālo labumu palielināšanu vai

pārdalīšanu starp sabiedrības locekļiem, gan arī labklājības

nemateriālie aspekti, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākas

sabiedrības funkcionēšanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu).

Ar mērķi aizsargāt sabiedrības labklājību var saprast arī

nepieciešamību valsts rīcībā esošos finanšu līdzekļus izmantot

pēc iespējas lietderīgāk un saprātīgāk. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka valstij ir pienākums samērot sabiedrības labklājību

ar savām ekonomiskajām iespējām. Proti, valstij ir jārada uz tās

ilgtspējīgu attīstību vērsts tiesiskais regulējums un jāizraugās

sociāli atbildīgs risinājums, kura rezultātā atsevišķu personu

tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-44-01 22. punktu). Tādējādi Ministru kabinets ir

tiesīgs noteikt tādu regulējumu, kas paredz veidu, kā atgūt

personas apmācībā ieguldītos valsts budžeta līdzekļus, ja persona

nepilda savas pret valsti uzņemtās saistības.

Līdz ar to apstrīdētajām normām ir

divi leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība un

sabiedrības labklājības aizsardzība.