18. pants

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesa pārbauda, pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto

līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir

nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai

ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība,

ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 11. punktu).

18.1. Veselības ministrijas sniegtā informācija

liecina, ka no ārstniecības personām, kuru apmācība rezidentūrā

apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem, pēdējo gadu laikā tikai

dažas atteikušās strādāt noteiktajās ārstniecības iestādēs un

piekritušas atmaksāt to apmācībai izlietotos valsts budžeta

līdzekļus. Turklāt gandrīz visas ārstniecības personas, kuru

apmācība rezidentūrā apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem un

kuras piekritušas pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt

noteiktajās ārstniecības iestādēs, pēc šā perioda beigām

lielākoties turpina darbu tajās pašās iestādēs. Proti, no

ārstniecības personām, kurām trīs gadu periods beidzās 2009.

gadā, iepriekšējā darbavietā turpināja strādāt 92,5 procenti,

2010. gadā - 98 procenti, bet 2011. gadā - 93 procenti (sk.

lietas materiālu 68. lpp.).

Tātad ar Ministru kabineta izraudzīto līdzekli, proti,

apstrīdētajām normām, var sasniegt leģitīmo mērķi - nodrošināt

sabiedrībai nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus visā

valsts teritorijā, tādējādi aizsargājot citu cilvēku tiesības un

sabiedrības labklājību.

Savukārt tad, ja persona pēc rezidentūras beigšanas atsakās

pildīt pašas uzņemtās saistības un trīs gadus strādāt noteiktā

ārstniecības iestādē, apstrīdētajās normās paredzētie līdzekļi ir

piemēroti, lai valsts atgūtu šīs personas apmācībā ieguldītos

līdzekļus.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

paredzētie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai.

18.2. Pieteikuma iesniedzēja, līdzīgi kā LĀB un LJĀA,

uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar indivīda tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, nodrošinot ārstiem

konkurētspējīgu atalgojumu, dažāda veida atbalstu un

garantijas.

Satversmes tiesa piekrīt, ka pastāv arī citas iespējas, kā

valsts var nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību

visiem saviem iedzīvotājiem. Taču šajā gadījumā jāņem vērā tas,

ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir ne tikai nodrošināt

iedzīvotājiem veselības aprūpi, bet arī aizsargāt sabiedrības

labklājību jeb nodrošināt lietderīgu un saprātīgu valsts budžeta

līdzekļu izlietojumu. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu

tam, ka ar Pieteikuma iesniedzējas norādītajiem indivīda tiesības

mazāk ierobežojošajiem līdzekļiem būtu sasniedzams šis leģitīmais

mērķis, proti, atgūstami personas apmācībā rezidentūrā ieguldītie

valsts budžeta līdzekļi, ja šī persona pēc rezidentūras beigšanas

nolemj nepildīt savu ar līgumu noteikto pienākumu strādāt trīs

gadus noteiktā ārstniecības iestādē. Arī tas, ka valsts

nodrošinātu ārstiem, pēc viņu ieskata, konkurētspējīgas darba

algas, sadzīves un darba apstākļus, ne vienmēr viņus motivētu

izvēlēties darbu veselības aprūpes sistēmā ārpus Rīgas vai vispār

Latvijā.

Līdz ar to leģitīmos mērķus tādā

pašā kvalitātē nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

18.3. Izvērtējot to, vai labums, ko iegūst sabiedrība,

ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, Satversmes

tiesa secina, ka personām tika dota pietiekama izvēles

brīvība.

Pirmkārt, saskaņā ar Noteikumiem Nr. 120 un Noteikumiem Nr.

972 persona varēja izvēlēties, par kādiem līdzekļiem studēt

rezidentūrā. Satversmes tiesa uzsver, ka normatīvie akti neparedz

personai pienākumu, bet vienīgi tiesības slēgt publisko tiesību

līgumu par to, ka šīs personas apmācība rezidentūrā tiks

apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem. Persona var apmaksāt savu

apmācību rezidentūrā arī pati vai piesaistīt citu fizisko vai

juridisko personu līdzekļus, tādējādi neuzņemoties pienākumu pēc

rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt noteiktā ārstniecības

iestādē vai atmaksāt tās apmācībai izlietotos valsts budžeta

līdzekļus.

Otrkārt, ja persona izvēlējusies studēt rezidentūrā par valsts

budžeta līdzekļiem, tad pēc rezidentūras beigšanas tai tiek dota

iespēja izvēlēties, kurā no vairākām ārstniecības iestādēm

strādāt turpmākos trīs gadus.

Treškārt, ja persona vēlas strādāt citā ārstniecības iestādē

Latvijā vai izbraukt no Latvijas, tai ir iespēja atmaksāt

apmācībai rezidentūrā izlietotos valsts budžeta līdzekļus.

Turklāt šie līdzekļi jāatmaksā nevis uzreiz pilnā apmērā, bet

piecu gadu laikā, sadalot summu pa mēnešiem un nemaksājot soda

naudu.

Rezidentūrā uzņemtās personas, kuras, brīvi izsakot savu

gribu, izvēlas noslēgt līgumu par apmācības apmaksāšanu no valsts

budžeta līdzekļiem, vienlaikus uzņemas arī zināmas saistības pret

valsti. Šā publisko tiesību līguma noslēgšana ir abpusēji

izdevīga - no vienas puses, valsts apņemas apmaksāt personas

apmācību rezidentūrā, bet, no otras puses, persona apņemas pēc

rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt veselības aprūpes

sistēmā. Tādējādi apzīmējums "indivīda tiesībām nodarītais

kaitējums" šajā gadījumā lietojams tikai nosacīti. Valstij

ir tiesības prasīt, lai persona izpilda pašas uzņemtās saistības.

Savukārt visas sabiedrības ieguvums no šā personas tiesību

ierobežojuma ir iespēja saņemt saskaņā ar Satversmes 111. pantu

garantētos veselības aprūpes pakalpojumus vai atgūt valsts

budžeta līdzekļus, kas ieguldīti personas apmācībā.

Līdz ar to sabiedrības ieguvums ir

lielāks par apstrīdētajās normās ietverto personas pamattiesību

ierobežojumu, citiem vārdiem, šis ierobežojums ir samērīgs.