3. punktsnoteic, ka tiesības uz valsts sociālās

noteic, ka tiesības uz valsts sociālās

1apdrošināšanas pensiju ir personām, kas bijušas pakļautas valsts

2obligātajai pensiju apdrošināšanai. Ja šis vecums noteikts

3speciālajā likumā, tad vispārējā likumā tas neesot jāparedz.

4Tiesas sēdē Ministru kabineta

5pārstāvis paskaidroja, ka attiecīgais vecums nav noteikts nejauši

6un ir pamatots uz vairākiem apsvērumiem. Pirmkārt, tas esot

7pamatots uz pamatizglītības iegūšanas pienākumu, ko paredzot

8izglītību regulējošie normatīvie akti, kuri noteic, ka

9pamatizglītības ieguve ir obligāta, sākas no septiņu gadu vecuma

10un ilgst deviņus gadus, proti, pārsvarā gadījumu līdz 15 gadu

11vecumam. Otrkārt, pamats esot arī tie normatīvie akti, kuri

12regulē personu nodarbināšanu, tostarp Darba likums, kas noteic,

13ka pastāvīgā darbā personas var tikt nodarbinātas no 15 gadu

14vecuma.

15Tāpēc Ministru kabinets Noteikumos

16Nr. 165 esot paredzējis minēto vecumu kā vispārpieņemtu

17apdrošināšanas stāža atskaites punktu. Līdz ar to Ministru

18kabinets uzskata, ka likumdevēja piešķirto deleģējumu nav

19pārkāpis, jo darba periodā ieskaitāmais minimālais vecums

20(15 gadu) esot noteikts likumā "Par valsts apdrošināšanu".

21Tādējādi apstrīdētā norma atbilstot Satversmes 64. pantam.

22Ministru kabinets atbildes rakstā

23pauž viedokli, ka apstrīdētā norma atbilst arī Satversmes 109.

24pantam, jo tas negarantē visām personām vienādu vecuma pensiju.

25Šī Satversmes norma paredzot un pieļaujot zināmas atšķirības

26sociālā nodrošinājuma saņemšanā. Ministru kabinets uzskata, ka

27valsts ir izstrādājusi pensiju sistēmu un nodrošinājusi personu

28ar valsts sociālās apdrošināšanas pensiju, proti, vecuma pensiju.

29Tādējādi valsts esot īstenojusi Satversmē noteiktās personas

30tiesības uz sociālo nodrošinājumu un Satversmes 109. pants neesot

31pārkāpts.

32Ministru kabinets norāda, ka

33apstrīdētā norma neparedz atšķirīgu attieksmi un personas atrodas

34vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo tās visas ir sasniegušas

35vai sasniedz pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu pēc

361995. gada 2. novembra. Turklāt darba periodi visām šīm

37personām tiekot uzskaitīti no 15 gadu vecuma. Tātad apstrīdētā

38norma atbilstot Satversmes 91. pantam.

398. Saeima tika

40uzaicināta sniegt skaidrojumu par deleģējumu. Saeima norādīja, ka

41normās ietvertais vārds "kārtība" saprotams latviešu valodā

42vispārpieņemtajā nozīmē. Šis vārds neaizliedzot ietvert

43noteikumos zināmas normas, kas nosaka ierobežojumus, jo arī

44"kārtības norma", reglamentējot attiecīgo jautājumu, jebkurā

45gadījumā kaut ko ierobežo. Tomēr katrā konkrētā situācijā esot

46jāvērtē, vai attiecīgā tiesību norma neparedz patstāvīgu personas

47tiesību ierobežojumu, par ko faktiski atbilstoši Satversmes

4864. pantā noteiktajam varot lemt tikai likumdevējs.

49Vienlaikus esot jāņem vērā, ka Ministru kabinets, izstrādājot

50noteikumus, vadās arī no citu likumu normām. Tā, piemēram,

51personas nodarbinātība (Darba likuma 37. panta pirmā daļa)

52un pakļautība obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas

53pienākumam (likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

545. panta pirmā, otrā un trešā daļa) nav iespējama, ja

55persona ir jaunāka par 15 gadiem.

56Saeima uzskata, ka apstrīdētās

57normas prasības ir loģiskas un pamatotas. Turklāt šai normai esot

58vienīgi precizējošs raksturs. Ja apstrīdēto normu uztverot šādi,

59tad tā esot palīglīdzeklis citu likuma normu īstenošanai un

60ietilpstot Pensiju likuma pārejas noteikumu 2.1 punktā

61ietvertajā jēdzienā "aprēķināšanas kārtība".

62Tiesas sēdē Saeimas

63pārstāvis - Saeimas Juridiskā biroja vadītājs - Gunārs

64Kusiņš papildus norādīja, ka Saeima, deleģējot Ministru

65kabinetam darba periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites

66kārtības reglamentēšanu, vēlējās, lai Ministru kabinets to nosaka

67atbilstoši tam, kā jēdziens "darbs" tika izprasts padomju laikā.

68G. Kusiņš uzsvēra, ka vienīgais juridiskais pamats minētās

69kārtības noteikšanai varētu būt tālaika, respektīvi, padomju

70perioda darba tiesiskās attiecības reglamentējošie normatīvie

71akti.

72Turklāt Saeima pauž viedokli, ka

73jānoskaidro, vai attiecīgajā laika posmā saskaņā ar tālaika

74normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem līgumiem personu varēja

75likumīgi nodarbināt pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas. Pat ja tas

76bijis iespējams, apstrīdētā norma un citu likumu normas tomēr

77neesot tulkojamas gramatiski un mehāniski.

789. Labklājības

79ministrijas pārstāve - Sociālās apdrošināšanas

80departamenta Pensiju politikas nodaļas vadītāja vietniece

81Saulveiga Krastiņa tiesas sēdē norādīja, ka laika posmā no

821940. gada 26. novembra līdz 1972. gada

831. oktobrim darba tiesiskās attiecības Latvijā regulēja

84Krievijas PFSR Darba likumu kodekss. Un šajā Darba likumu kodeksā

85bijis noteikts, ka aizliegts pieņemt darbā personas, kas jaunākas

86par 16 gadiem. Tomēr bijuši arī izņēmumi un dažos gadījumos,

87pamatojoties uz speciālām instrukcijām, darbā varēja tikt

88pieņemtas arī nepilngadīgas personas, bet ne jaunākas par

8914 gadiem. Savukārt no 1972. gada 1. oktobra līdz

902002. gadam darba tiesiskās attiecības regulēja

911972. gada 14. aprīlī pieņemtais Latvijas PSR Darba

92likumu kodekss. Būtiskas izmaiņas attiecībā uz bērnu

93nodarbinātības vecumu šajā normatīvajā aktā neesot ieviestas.

94Šeit tāpat esot minēti 16 gadi, bet izņēmuma gadījumā - arī

95personas, kas sasniegušas 15 gadu vecumu.

96S. Krastiņa paskaidroja, ka

971992. gadā Latvijas PSR Darba likumu kodeksā tika izdarīti

98grozījumi. Ar šiem grozījumiem esot noteikts arī cits vecums.

99Personas pastāvīgā darbā varot pieņemt no 15 gadu vecuma, bet

100atsevišķos vieglos darbos - no 13 gadu vecuma.

10110. Izglītības un zinātnes

102ministrijas pārstāvis - Vispārējās izglītības departamenta

103direktors Artūrs Skrastiņš tiesas sēdē norādīja, ka

104Latvijā kopš 1919. gada novembra bija obligāta septiņgadīga

105izglītība, kas tika uzsākta septiņu gadu vecumā un pabeigta ne

106vēlāk kā 16 gadu vecumā.

107No 1934. gada bija noteikts,

108ka mācības jāuzsāk septiņu - astoņu gadu vecumā vai pat deviņu

109gadu vecumā atkarībā no veselības stāvokļa un parasti jābeidz 15

110gadu vecumā. Maksimālais vecums, kurā vēl drīkstēja mācīties,

111esot bijis 18 gadu. Obligātā izglītība tolaik esot bijusi tikai

112septiņus gadus ilga un sastāvējusi no šādiem periodiem: viens

113gads - pirmsskolas izglītība; seši gadi - pamatizglītība. To

114papildinājusi tā saucamā obligātā virsskola.

115Savukārt no 1940. gada atkal

116bijusi noteikta septiņgadīgā izglītība, bet pēc tam astoņgadīgā

117obligātā izglītība.

118A. Skrastiņš uzsvēra, ka visā

119šajā laika posmā mācības skolēni uzsāka vidēji septiņu - astoņu

120gadu vecumā, bet izņēmuma gadījumos - sešu vai deviņu gadu

121vecumā. Izglītība parasti iegūta 15, vēlākais, 18 gadu vecumā.

122Protams, varot būt atsevišķi gadījumi un atsevišķi bērni, kas

123izglītošanos beidza citā vecumā vai arī gluži vienkārši

124neapmeklēja skolu.

125Secinājumu

126daļa

12711. Ar apstrīdēto normu

128Ministru kabinets ir noteicis, ka apdrošināšanas stāžam

129pielīdzina tikai tādus darba periodus, kurus persona uzkrājusi no

130dienas, kad sasniegusi 15 gadu vecumu. Minētais vecuma

131ierobežojums nav attiecināts uz personām, kuras bijušas pakļautas

132politiskajām represijām vai piedalījušās nacionālajā pretošanās

133kustībā.

134Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

135apstrīdētā norma, kas izdota uz 1995. gada likuma "Par

136valsts pensijām" pārejas noteikumu 2.1 punkta pamata,

137neatbilst Satversmes 64. pantam. Minētais pārejas noteikumu

138punkts pilnvaro Ministru kabinetu reglamentēt Pensiju likuma

139pārejas noteikumu 1. un 2. punktā noteikto periodu

140aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību. Tā kā Ministru

141kabinets apdrošināšanas stāžā ieskaitāmos periodus apstrīdētajā

142normā noteicis bez likumdevēja pilnvarojuma, šāda rīcība esot

143vērtējama kā valsts varas dalīšanas principa pārkāpums.

14412. Tiesību normas

145pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības

146priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

14721. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4.

148punktu). Tāpēc visupirms ir jāizvērtē Pieteikuma iesniedzēja

149argumentācija par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 64.

150pantam.

151Satversmes 64. pants vērtējams

152kopsakarā ar Satversmes 1. pantu. Satversmes 1. pants

153noteic: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." No šā

154panta izriet vairāki tiesiskas valsts principi, tostarp arī

155valsts varas dalīšanas princips. Varas dalīšanas mērķis ir

156personas tiesību un brīvību nodrošināšana, lai nepieļautu

157demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa aizstāšanu ar autoritāru

158režīmu vai vienas personas patvaldību. Līdz ar to varas dalīšanas

159principa būtība ir politiskās ietekmes uz valsts un sabiedrības

160dzīvi sadalīšana un varas īstenošanas metožu mērenības

161nodrošināšana. Šis princips izpaužas valsts varas sadalījumā

162likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko īsteno neatkarīgas un

163autonomas institūcijas. Tas garantē līdzsvaru un savstarpēju

164kontroli un veicina varas mērenību [sk. Satversmes tiesas

1651999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99)

166secinājumu daļas 1. punktu].

167Valsts varas institūciju

168kompetenču sadalījums kā Satversmē noteiktā varas dalīšanas

169principa pamats, ir iedzīvināts Satversmes institucionālās daļas

170normās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra

171sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 6.2. punktu).

17213. Saskaņā ar

173Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī

174tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apjomā.

175Likumdošana ir likumu pieņemšana,

176t.i., tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu. Satversme,

177piešķirot likumdošanas tiesības Saeimai un Latvijas pilsoņu

178kopumam, līdz 2007. gada 31. maijam pieļāva arī izņēmumu no

179šā principa. Proti, Satversmes 81. pants piešķīra

180izpildvarai - Ministru kabinetam - ārkārtas pilnvaras izdot

181noteikumus ar likuma spēku, tostarp grozot arī spēkā esošos

182likumus. Tomēr šādas Ministru kabinetam piešķirtās tiesības bija

183izņēmums no Satversmes 64. pantā noteiktā likumdošanas

184tiesību sadalījuma un šī norma šobrīd vairs nav spēkā.

18514. Saskaņā ar

186Satversmi izpildvaras funkcija ietilpst Ministru kabineta

187kompetencē, lai gan atsevišķas izpildvaras darbības nolūkā

188nodrošināt varas dalīšanu ir piešķirtas arī citām

189konstitucionālajām institūcijām. Tāpēc iespējams secināt, ka tās

190izpildvaras darbības, kuras nav nodotas citām konstitucionālajām

191institūcijām, ietilpst Ministru kabineta kompetencē un tas ir

192atbildīgs par šo darbību īstenošanu (sk. Satversmes

193tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā

194Nr. 2006-05-01 10.4. punktu ).

195Viena no nozīmīgākajām pārvaldes

196darbībām ir ārējo normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad

197likumdevējs speciāli tam ir pilnvarojis izpildvaras institūciju.

198Šādā veidā izdotie Ministru kabineta normatīvie akti tiek

199uzskatīti par "pārvaldes kārtībā izdotajiem noteikumiem"

200(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - Rīga: A.

201Gulbis, 1930, 191. lpp.).

202Tā kā šādu normatīvo aktu izdošana

203ir pārvaldes darbība, Ministru kabinets vai cita institūcija

204detalizē likumos ietverto politisko gribu vai noteic likumu

205īstenošanas kārtību.

20615. Prasība, lai

207likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves

208jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos

209ir kļuvusi grūti īstenojama. Likumdevējam nav iespēju izsmeļoši

210likumdošanas ceļā izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams

211regulējums. Šāda likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo

212likumdošanas process ir smagnējs un laikietilpīgs. Lai

213nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama

214atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā

215jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam

216likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet

217detalizētāku tiesību normu izstrādāšanu deleģējot Ministru

218kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda kārtība ne vien

219padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, jo likumdevējam nav

220jānodarbojas ar tehnisku jautājumu risināšanu, bet arī ļauj ātrāk

221un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu

222nepieciešamību. Ministru kabinets vai citas pilnvarotās valsts

223institūcijas "tehnisko" normu izstrādē visbiežāk ir kompetentākas

224nekā likumdevējs, un lēmumu pieņemšanas process šajās

225institūcijās nav tik komplicēts (sk.: Sajó A. Limiting

226Government. An Introduction to Constitutionalism. - Budapest:

227Central European University Press, 1999, p.161).

22816. Latvijā Ministru

229kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot tādā gadījumā, ja

230likumdevējs likumā formulējis speciālu deleģējumu šāda akta

231izdošanai un noteicis izpildvaras kompetences robežas.

232Speciālā pilnvarojuma (deleģējuma)

233nosacījumi vispārīgi ir reglamentēti Ministru kabineta iekārtas

234likuma 14. pantā. Šā panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka

235Ministru kabinets var izdot normatīvos aktus - noteikumus, "ja

236likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro. Pilnvarojumā jābūt

237formulētiem noteikumu satura galvenajiem virzieniem".

238Nosacījums, ka likumā jābūt gan

239tieši ietvertam pilnvarojumam izdot noteikumus, gan norādītiem šo

240noteikumu galvenajiem virzieniem, izriet no prasības, lai

241likumdevējs pats izšķirtu tikai svarīgākos sabiedrības dzīves

242jautājumus. Ņemot vērā to, ka pilnībā visus jautājumus

243likumdošanas ceļā regulēt nav mērķtiecīgi, likumdevējam šie

244jautājumi ir vismaz jāapsver. Par šādu apsvērumu izdarīšanu

245liecina pilnvarojums tādu vai citādu jautājumu detalizētāk

246noregulēt Ministru kabineta noteikumos (sk. Satversmes

247tiesas 2005. gada 24. novembra sprieduma lietā

248Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

249Satversmes tiesa jau iepriekš ir

250norādījusi, ka "pārvaldes kārtībā Ministru kabinets var izdot

251vienīgi likumam pakārtotus normatīvus aktus, tātad noteikumiem

252jāatbilst likumam. Noteikumus izdod, lai palīdzētu īstenot dzīvē

253likumus. To panāk, noteikumos konkretizējot likuma normas. […]

254Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert

255tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma

256normas īstenošanai" (Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

257sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5.

258punkts).

259Tātad uz speciālā deleģējuma

260pamata izdoti Ministru kabineta noteikumi veido to normatīvo aktu

261daļu, kura radusies nevis likumu izstrādes, bet to izpildes ceļā.

262Šo noteikumu saturu galvenokārt veido procesuālās normas, kas

263darbojas kā iepriekš likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas

264instruments. Atsevišķos gadījumos Ministru kabineta noteikumu

265saturu varētu veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt

266pieņemtām, pamatojoties uz īpašu likumdevēja pilnvarojumu.

267Pārvaldes

268kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar ietvert tiesību

269normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās

270attiecības un ierobežotu pamattiesības.

27117. Izskatāmajā lietā

272ir jānoskaidro, vai Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu,

273rīkojies Saeimas piešķirtā pilnvarojuma robežās.

274Tāpēc visupirms jāizvērtē, vai

275likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noregulēt attiecīgo

276jautājumu. Ja likumā ir ietverta pilnvarojošā norma, ir

277jānoskaidro pilnvarojuma mērķis, saturs un apjoms.

278Deleģējošai

279normai ir jāidentificē likumdošanas deleģējuma mērķis, saturs un

280apjoms tik skaidri, lai būtu saprotams, kādus noteikumus valdība

281var izdot.

28218. Pensiju likuma pārejas

283noteikumu 2.1 punkts paredz Ministru kabineta

284tiesības izdot noteikumus, kas regulē darba un tam pielīdzināmo

285(apdrošināšanas) periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites

286kārtību.

287Tādējādi likumā

288ir ietverta norma, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot

289noteikumus.

29019. Ar pilnvarojuma

291mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot

292Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu.

293Pilnvarojuma mērķis ir

294reglamentēt kārtību, kādā aprēķināmi, pierādāmi un uzskaitāmi

295Pensiju likuma pārejas noteikumu 1. un 2. punktā

296noteiktie darba un tam pielīdzināmie periodi.

29720. Pilnvarojuma

298saturs atklāj tā būtību un jēgu. Saturam ir jābūt skaidram.

299Likumdevējs Pensiju likuma pārejas noteikumu 2.1

300punktā ir paredzējis, ka darba un tam pielīdzināmo periodu

301aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību noteiks Ministru

302kabinets, un tādējādi piešķīris tam tiesības noteiktu tiesisku

303situāciju atrisināt ar noteiktu kārtību.

304Arī Saeima norādījusi, ka

305pilnvarojumā lietotais jēdziens "kārtība" ir jāsaprot

306vispārpieņemtajā nozīmē.

307Jēdziens "kārtība" nozīmē norises

308īstenošanas veidu; darbības organizāciju (Latviešu valodas

309vārdnīca: 30 000 pamatvārdu un to skaidrojumu /

310Bāliņa R., Ēdelmane I., Grase I. u.c. -

311Rīga : Avots, 2006, 491. lpp.).

312Pilnvarojumā minētā vārda

313"kārtība" lietošana nepārprotami norāda uz Ministru kabineta

314noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras

315izstrādāšanu. Līdz ar to Noteikumos Nr. 165 nevar būt iekļautas

316materiālās normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas

317tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības.

318Tātad Ministru

319kabinets bija pilnvarots izstrādāt norises īstenošanas veidu

320(darbības organizāciju), tas ir, noteikt procesuālo kārtību, kādā

321valsts pensijas aprēķināšanā ir ņemami vērā Pensiju likuma

322pārejas noteikumu 1. un 2. punktā minētie periodi.

32321. Deleģējuma apjoms

324nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un

325izdodot tiesību normas.

326Apstrīdētā norma apdrošināšanas

327stāžam pielīdzina tikai tādus darba periodus, kurus persona

328uzkrājusi no dienas, kad sasniegusi 15 gadu vecumu.

329Pensiju likuma pārejas noteikumu

3301. punkts noteic, ka "līdz 1990. gada

33131. decembrim Latvijas pilsoņiem Latvijas teritorijā un

332bijušās PSRS teritorijā uzkrātie darba un tam pielīdzinātie

333periodi, kā arī šā punkta 10. apakšpunktā minētais ārpus

334Latvijas uzkrātais periods ir pielīdzināts apdrošināšanas

335stāžam." Tādējādi likumdevējs pats ir noteicis to, kas uzskatāms

336par apdrošināšanas stāžu. Savukārt Ministru kabinets noteicis, ka

337apdrošināšanas stāžam pielīdzina tikai tādus darba periodus,

338kurus persona uzkrājusi no dienas, kad sasniegusi 15 gadu

339vecumu.

340Lai izvērtētu apstrīdētās normas

341atbilstību Satversmes 64. pantam, jānoskaidro, vai

342apdrošināšanas perioda noteikšana no 15 gadu vecuma ietilpst

343pilnvarojuma apjomā. Proti, vai apstrīdētā norma ir procesuāla

344rakstura norma, kas tikai precizē likumdevēja piešķirtajā

345pilnvarojumā noteiktās tiesiskās attiecības (nosaka perioda

346aprēķināšanas kārtību), vai arī materiāla tiesību norma, kas rada

347jaunas tiesiskās attiecības un/vai ierobežo pamattiesības?

34821.1. Noteikumu Nr.

349165 struktūru veido piecas nodaļas: vispārīgie noteikumi;

350apdrošināšanas periodu apliecinoši dokumenti; atsevišķu

351apdrošināšanas periodu pierādīšana; apdrošināšanas periodu

352aprēķināšana un apdrošināšanas periodu uzskaite.

35321.2. Pieteikuma

354iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma ir materiāla, jo definē

355darba perioda sākumu, tas ir, nosaka tā skaitījuma sākumpunktu,

356un tādējādi darba periodā nav ieskaitāmi pirms 15 gadu

357vecuma nostrādātie periodi, proti, tiek ierobežotas arī

358pamattiesības.

359Savukārt Ministru kabinets uzsver,

360ka apstrīdētā norma tikai precizē citā likumā noteikto sociālās

361apdrošināšanas vecumu, jo, pielīdzinot darba periodu

362apdrošināšanas stāžam, pielīdzinātie periodi nevar sākties pirms

36315 gadu vecuma sasniegšanas (likums "Par valsts sociālo

364apdrošināšanu"). Tāpēc Ministru kabinets, nosakot 15 gadu vecumu,

365vadījies no likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteiktā

366minimālā sociālās apdrošināšanas uzsākšanas vecuma.

367Tādēļ

368jānoskaidro, vai darba perioda uzskaites sākumposma noteikšana ir

369uzskatāma par šādu periodu aprēķināšanas kārtību.

37022. Periods ir ilguma

371ziņā norobežots laikposms, kas būtiski atšķiras no citiem

372laikposmiem; laikposms, kurā (kas) notiek, pastāv (Latviešu

373valodas vārdnīca, 822.lpp.). Tātad darba un tam pielīdzināmie

374periodi ir laika posmi, kuros persona uzsākusi un pabeigusi darba

375tiesiskās attiecības. Savukārt perioda aprēķināšanas kārtība

376nozīmē metožu un paņēmienu kopumu, kas jāpiemēro, lai aprēķinātu

377šo periodu. No tā izriet, ka perioda aprēķināšanai ir

378nepieciešamas ziņas (dati) par perioda sākuma un beigu momentu.

379Uz to norāda arī Noteikumu Nr. 165 4. nodaļa "Apdrošināšanas

380periodu aprēķināšanas kārtība", kurā iekļautas noteiktas metodes

381un paņēmieni apdrošināšanas periodu aprēķināšanai. No noteikumu

382struktūras izriet, ka pats apdrošināšanas (darba) periods ir

383noteikts jau iepriekš.

38423. Apstrīdētā norma

385ir iekļauta Noteikumu Nr. 165 pirmajā nodaļā "Vispārīgie

386jautājumi" un definē apdrošināšanas periodu, proti, noteic, ka

387"darbu un tam pielīdzinātos periodus līdz 1991.gada 1.janvārim

388neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas (bet ne

389agrāk kā no dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu,

390izņemot šo noteikumu 40. punktā norādīto gadījumu)

391pielīdzina apdrošināšanas periodiem, kas balstīti uz sociālās

392apdrošināšanas iemaksām un veido apdrošināšanas stāžu (izņemot šo

393noteikumu 35.punktā norādīto gadījumu), lai noteiktu tiesības uz

394valsts pensiju, kuras radušās pēc šo noteikumu spēkā

395stāšanās".

39623.1. Ministru

397kabinets mūsdienu sociālās apdrošināšanas sistēmā iestrādāto

398minimālo apdrošināšanas vecumu (15 gadi), kas noteikts likumā

399"Par valsts sociālo apdrošināšanu", ir mehāniski pārcēlis uz tām

400darba tiesiskajām attiecībām, kas pastāvēja pirms

4011991. gada. Tātad Ministru kabinets ir pieņēmis materiālo

402tiesību normu, kas nosaka pašu apdrošināšanas periodu, nevis tā

403aprēķināšanas kārtību. Tādējādi, nosakot 15 gadu vecumu par

404perioda atskaites punktu, tiek noteikts pats periods (tā sākuma

405moments).

40623.2. Saeima, nosakot

407to, ka darba periods un tam pielīdzināmie periodi tiek uzskatīti

408par apdrošināšanas periodu, nenosaka robežu, no kuras tiek

409skaitīts attiecīgais periods. Likumdevējs likuma "Par valsts

410pensijām" pārejas noteikumu 1. un 2. punktā detalizēti nosaka

411visus darba un tam pielīdzināmos periodus, bet

4122.1 punktā deleģē Ministru kabinetu tikai

413izstrādāt šo periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites

414kārtību.

415Darba un tam pielīdzināmo periodu

416noteikšana ir paša likumdevēja kompetence. Ministru kabinets

417varēja rīkoties tikai pilnvarojuma robežās, proti, varēja

418izstrādāt noteiktu periodu (darba un tam pielīdzināmo periodu)

419aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību.

42024. No lietā esošajiem

421materiāliem nav konstatējams, ka Saeima būtu apsvērusi jautājumu

422par to, no kāda vecuma personas darba un tam pielīdzināmais

423periods būtu jāieskaita apdrošināšanas stāžā.

424Apstrīdētajā normā paredzētais

425minimālais apdrošināšanas (darba) perioda vecums nav noteikts,

426pamatojoties uz likumā ietverto pilnvarojumu. Pieņemot apstrīdēto

427normu, Ministru kabinets nav ievērojis likumā noteiktās

428pilnvarojuma robežas, proti, šo jautājumu ir izlēmis ultra

429vires.

430Līdz ar to

431apstrīdētā norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā un neatbilst

432Satversmes 64. pantam.

43325. Konstatējot

434apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 64. pantam,

435apstrīdētā norma atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu

436no tās pieņemšanas brīža. Līdz ar to nav nepieciešams

437papildus izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un

438109. pantam.

43926. Tomēr Satversmes tiesa

440vērš Saeimas uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma ierobežo

441Satversmes 109. pantā ietvertās pamattiesības uz sociālo

442nodrošinājumu, jo liedz apdrošināšanas periodā ieskaitīt faktisko

443(reālo) darba periodu, kurā persona bija nodarbināta pirms

44415 gadu vecuma sasniegšanas. Pamattiesību ierobežojumu

445var noteikt tikai ar likumu vai pamatojoties uz likumu, tam jābūt

446attaisnotam ar leģitīmu mērķi, kā arī jāatbilst samērīguma

447principam.

448Nav pieļaujama personas

449pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai

450pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

451Ja likumdevēja

452pilnvarojuma apjoms rada šaubas, Ministru kabinetam šis

453pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties no personas

454pamattiesību ierobežošanas, ja vien uz ierobežojumu

455nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā.

456Nolēmumu

457daļa

458Pamatojoties uz Satversmes tiesas

459likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

460nosprieda:

461Atzīt Ministru kabineta

4622002. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 165

463"Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites

464kārtība" 2. punkta vārdus un skaitļus "(bet ne agrāk kā no

465dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu, izņemot šo

466noteikumu 40. punktā norādīto gadījumu)" par neatbilstošiem

467Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam un spēkā neesošiem

468no to pieņemšanas brīža.

469Spriedums ir galīgs un

470nepārsūdzams.

471Spriedums pasludināts Rīgā

4722007. gada 9. oktobrī.

473Tiesas sēdes priekšsēdētājs

474G.Kūtris