3. pants
noteic, ka tiesības uz valsts sociālās

apdrošināšanas pensiju ir personām, kas bijušas pakļautas valsts

obligātajai pensiju apdrošināšanai. Ja šis vecums noteikts

speciālajā likumā, tad vispārējā likumā tas neesot jāparedz.

Tiesas sēdē Ministru kabineta

pārstāvis paskaidroja, ka attiecīgais vecums nav noteikts nejauši

un ir pamatots uz vairākiem apsvērumiem. Pirmkārt, tas esot

pamatots uz pamatizglītības iegūšanas pienākumu, ko paredzot

izglītību regulējošie normatīvie akti, kuri noteic, ka

pamatizglītības ieguve ir obligāta, sākas no septiņu gadu vecuma

un ilgst deviņus gadus, proti, pārsvarā gadījumu līdz 15 gadu

vecumam. Otrkārt, pamats esot arī tie normatīvie akti, kuri

regulē personu nodarbināšanu, tostarp Darba likums, kas noteic,

ka pastāvīgā darbā personas var tikt nodarbinātas no 15 gadu

vecuma.

Tāpēc Ministru kabinets Noteikumos

Nr. 165 esot paredzējis minēto vecumu kā vispārpieņemtu

apdrošināšanas stāža atskaites punktu. Līdz ar to Ministru

kabinets uzskata, ka likumdevēja piešķirto deleģējumu nav

pārkāpis, jo darba periodā ieskaitāmais minimālais vecums

(15 gadu) esot noteikts likumā "Par valsts apdrošināšanu".

Tādējādi apstrīdētā norma atbilstot Satversmes 64. pantam.

Ministru kabinets atbildes rakstā

pauž viedokli, ka apstrīdētā norma atbilst arī Satversmes 109.

pantam, jo tas negarantē visām personām vienādu vecuma pensiju.

Šī Satversmes norma paredzot un pieļaujot zināmas atšķirības

sociālā nodrošinājuma saņemšanā. Ministru kabinets uzskata, ka

valsts ir izstrādājusi pensiju sistēmu un nodrošinājusi personu

ar valsts sociālās apdrošināšanas pensiju, proti, vecuma pensiju.

Tādējādi valsts esot īstenojusi Satversmē noteiktās personas

tiesības uz sociālo nodrošinājumu un Satversmes 109. pants neesot

pārkāpts.

Ministru kabinets norāda, ka

apstrīdētā norma neparedz atšķirīgu attieksmi un personas atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo tās visas ir sasniegušas

vai sasniedz pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu pēc

1995. gada 2. novembra. Turklāt darba periodi visām šīm

personām tiekot uzskaitīti no 15 gadu vecuma. Tātad apstrīdētā

norma atbilstot Satversmes 91. pantam.

8. Saeima tika

uzaicināta sniegt skaidrojumu par deleģējumu. Saeima norādīja, ka

normās ietvertais vārds "kārtība" saprotams latviešu valodā

vispārpieņemtajā nozīmē. Šis vārds neaizliedzot ietvert

noteikumos zināmas normas, kas nosaka ierobežojumus, jo arī

"kārtības norma", reglamentējot attiecīgo jautājumu, jebkurā

gadījumā kaut ko ierobežo. Tomēr katrā konkrētā situācijā esot

jāvērtē, vai attiecīgā tiesību norma neparedz patstāvīgu personas

tiesību ierobežojumu, par ko faktiski atbilstoši Satversmes

64. pantā noteiktajam varot lemt tikai likumdevējs.

Vienlaikus esot jāņem vērā, ka Ministru kabinets, izstrādājot

noteikumus, vadās arī no citu likumu normām. Tā, piemēram,

personas nodarbinātība (Darba likuma 37. panta pirmā daļa)

un pakļautība obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas

pienākumam (likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

5. panta pirmā, otrā un trešā daļa) nav iespējama, ja

persona ir jaunāka par 15 gadiem.

Saeima uzskata, ka apstrīdētās

normas prasības ir loģiskas un pamatotas. Turklāt šai normai esot

vienīgi precizējošs raksturs. Ja apstrīdēto normu uztverot šādi,

tad tā esot palīglīdzeklis citu likuma normu īstenošanai un

ietilpstot Pensiju likuma pārejas noteikumu 2.1 punktā

ietvertajā jēdzienā "aprēķināšanas kārtība".

Tiesas sēdē Saeimas

pārstāvis - Saeimas Juridiskā biroja vadītājs - Gunārs

Kusiņš papildus norādīja, ka Saeima, deleģējot Ministru

kabinetam darba periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites

kārtības reglamentēšanu, vēlējās, lai Ministru kabinets to nosaka

atbilstoši tam, kā jēdziens "darbs" tika izprasts padomju laikā.

G. Kusiņš uzsvēra, ka vienīgais juridiskais pamats minētās

kārtības noteikšanai varētu būt tālaika, respektīvi, padomju

perioda darba tiesiskās attiecības reglamentējošie normatīvie

akti.

Turklāt Saeima pauž viedokli, ka

jānoskaidro, vai attiecīgajā laika posmā saskaņā ar tālaika

normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem līgumiem personu varēja

likumīgi nodarbināt pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas. Pat ja tas

bijis iespējams, apstrīdētā norma un citu likumu normas tomēr

neesot tulkojamas gramatiski un mehāniski.

9. Labklājības

ministrijas pārstāve - Sociālās apdrošināšanas

departamenta Pensiju politikas nodaļas vadītāja vietniece

Saulveiga Krastiņa tiesas sēdē norādīja, ka laika posmā no

1940. gada 26. novembra līdz 1972. gada

1. oktobrim darba tiesiskās attiecības Latvijā regulēja

Krievijas PFSR Darba likumu kodekss. Un šajā Darba likumu kodeksā

bijis noteikts, ka aizliegts pieņemt darbā personas, kas jaunākas

par 16 gadiem. Tomēr bijuši arī izņēmumi un dažos gadījumos,

pamatojoties uz speciālām instrukcijām, darbā varēja tikt

pieņemtas arī nepilngadīgas personas, bet ne jaunākas par

14 gadiem. Savukārt no 1972. gada 1. oktobra līdz

2002. gadam darba tiesiskās attiecības regulēja

1972. gada 14. aprīlī pieņemtais Latvijas PSR Darba

likumu kodekss. Būtiskas izmaiņas attiecībā uz bērnu

nodarbinātības vecumu šajā normatīvajā aktā neesot ieviestas.

Šeit tāpat esot minēti 16 gadi, bet izņēmuma gadījumā - arī

personas, kas sasniegušas 15 gadu vecumu.

S. Krastiņa paskaidroja, ka

1992. gadā Latvijas PSR Darba likumu kodeksā tika izdarīti

grozījumi. Ar šiem grozījumiem esot noteikts arī cits vecums.

Personas pastāvīgā darbā varot pieņemt no 15 gadu vecuma, bet

atsevišķos vieglos darbos - no 13 gadu vecuma.

10. Izglītības un zinātnes

ministrijas pārstāvis - Vispārējās izglītības departamenta

direktors Artūrs Skrastiņš tiesas sēdē norādīja, ka

Latvijā kopš 1919. gada novembra bija obligāta septiņgadīga

izglītība, kas tika uzsākta septiņu gadu vecumā un pabeigta ne

vēlāk kā 16 gadu vecumā.

No 1934. gada bija noteikts,

ka mācības jāuzsāk septiņu - astoņu gadu vecumā vai pat deviņu

gadu vecumā atkarībā no veselības stāvokļa un parasti jābeidz 15

gadu vecumā. Maksimālais vecums, kurā vēl drīkstēja mācīties,

esot bijis 18 gadu. Obligātā izglītība tolaik esot bijusi tikai

septiņus gadus ilga un sastāvējusi no šādiem periodiem: viens

gads - pirmsskolas izglītība; seši gadi - pamatizglītība. To

papildinājusi tā saucamā obligātā virsskola.

Savukārt no 1940. gada atkal

bijusi noteikta septiņgadīgā izglītība, bet pēc tam astoņgadīgā

obligātā izglītība.

A. Skrastiņš uzsvēra, ka visā

šajā laika posmā mācības skolēni uzsāka vidēji septiņu - astoņu

gadu vecumā, bet izņēmuma gadījumos - sešu vai deviņu gadu

vecumā. Izglītība parasti iegūta 15, vēlākais, 18 gadu vecumā.

Protams, varot būt atsevišķi gadījumi un atsevišķi bērni, kas

izglītošanos beidza citā vecumā vai arī gluži vienkārši

neapmeklēja skolu.

Secinājumu

daļa

11. Ar apstrīdēto normu

Ministru kabinets ir noteicis, ka apdrošināšanas stāžam

pielīdzina tikai tādus darba periodus, kurus persona uzkrājusi no

dienas, kad sasniegusi 15 gadu vecumu. Minētais vecuma

ierobežojums nav attiecināts uz personām, kuras bijušas pakļautas

politiskajām represijām vai piedalījušās nacionālajā pretošanās

kustībā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētā norma, kas izdota uz 1995. gada likuma "Par

valsts pensijām" pārejas noteikumu 2.1 punkta pamata,

neatbilst Satversmes 64. pantam. Minētais pārejas noteikumu

punkts pilnvaro Ministru kabinetu reglamentēt Pensiju likuma

pārejas noteikumu 1. un 2. punktā noteikto periodu

aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību. Tā kā Ministru

kabinets apdrošināšanas stāžā ieskaitāmos periodus apstrīdētajā

normā noteicis bez likumdevēja pilnvarojuma, šāda rīcība esot

vērtējama kā valsts varas dalīšanas principa pārkāpums.

12. Tiesību normas

pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības

priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

21. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4.

punktu). Tāpēc visupirms ir jāizvērtē Pieteikuma iesniedzēja

argumentācija par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 64.

pantam.

Satversmes 64. pants vērtējams

kopsakarā ar Satversmes 1. pantu. Satversmes 1. pants

noteic: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." No šā

panta izriet vairāki tiesiskas valsts principi, tostarp arī

valsts varas dalīšanas princips. Varas dalīšanas mērķis ir

personas tiesību un brīvību nodrošināšana, lai nepieļautu

demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa aizstāšanu ar autoritāru

režīmu vai vienas personas patvaldību. Līdz ar to varas dalīšanas

principa būtība ir politiskās ietekmes uz valsts un sabiedrības

dzīvi sadalīšana un varas īstenošanas metožu mērenības

nodrošināšana. Šis princips izpaužas valsts varas sadalījumā

likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko īsteno neatkarīgas un

autonomas institūcijas. Tas garantē līdzsvaru un savstarpēju

kontroli un veicina varas mērenību [sk. Satversmes tiesas

1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99)

secinājumu daļas 1. punktu].

Valsts varas institūciju

kompetenču sadalījums kā Satversmē noteiktā varas dalīšanas

principa pamats, ir iedzīvināts Satversmes institucionālās daļas

normās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 6.2. punktu).

13. Saskaņā ar

Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī

tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apjomā.

Likumdošana ir likumu pieņemšana,

t.i., tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu. Satversme,

piešķirot likumdošanas tiesības Saeimai un Latvijas pilsoņu

kopumam, līdz 2007. gada 31. maijam pieļāva arī izņēmumu no

šā principa. Proti, Satversmes 81. pants piešķīra

izpildvarai - Ministru kabinetam - ārkārtas pilnvaras izdot

noteikumus ar likuma spēku, tostarp grozot arī spēkā esošos

likumus. Tomēr šādas Ministru kabinetam piešķirtās tiesības bija

izņēmums no Satversmes 64. pantā noteiktā likumdošanas

tiesību sadalījuma un šī norma šobrīd vairs nav spēkā.

14. Saskaņā ar

Satversmi izpildvaras funkcija ietilpst Ministru kabineta

kompetencē, lai gan atsevišķas izpildvaras darbības nolūkā

nodrošināt varas dalīšanu ir piešķirtas arī citām

konstitucionālajām institūcijām. Tāpēc iespējams secināt, ka tās

izpildvaras darbības, kuras nav nodotas citām konstitucionālajām

institūcijām, ietilpst Ministru kabineta kompetencē un tas ir

atbildīgs par šo darbību īstenošanu (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2006-05-01 10.4. punktu ).

Viena no nozīmīgākajām pārvaldes

darbībām ir ārējo normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad

likumdevējs speciāli tam ir pilnvarojis izpildvaras institūciju.

Šādā veidā izdotie Ministru kabineta normatīvie akti tiek

uzskatīti par "pārvaldes kārtībā izdotajiem noteikumiem"

(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - Rīga: A.

Gulbis, 1930, 191. lpp.).

Tā kā šādu normatīvo aktu izdošana

ir pārvaldes darbība, Ministru kabinets vai cita institūcija

detalizē likumos ietverto politisko gribu vai noteic likumu

īstenošanas kārtību.

15. Prasība, lai

likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves

jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos

ir kļuvusi grūti īstenojama. Likumdevējam nav iespēju izsmeļoši

likumdošanas ceļā izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams

regulējums. Šāda likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo

likumdošanas process ir smagnējs un laikietilpīgs. Lai

nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama

atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā

jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam

likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet

detalizētāku tiesību normu izstrādāšanu deleģējot Ministru

kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda kārtība ne vien

padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, jo likumdevējam nav

jānodarbojas ar tehnisku jautājumu risināšanu, bet arī ļauj ātrāk

un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu

nepieciešamību. Ministru kabinets vai citas pilnvarotās valsts

institūcijas "tehnisko" normu izstrādē visbiežāk ir kompetentākas

nekā likumdevējs, un lēmumu pieņemšanas process šajās

institūcijās nav tik komplicēts (sk.: Sajó A. Limiting

Government. An Introduction to Constitutionalism. - Budapest:

Central European University Press, 1999, p.161).

16. Latvijā Ministru

kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot tādā gadījumā, ja

likumdevējs likumā formulējis speciālu deleģējumu šāda akta

izdošanai un noteicis izpildvaras kompetences robežas.

Speciālā pilnvarojuma (deleģējuma)

nosacījumi vispārīgi ir reglamentēti Ministru kabineta iekārtas

likuma 14. pantā. Šā panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka

Ministru kabinets var izdot normatīvos aktus - noteikumus, "ja

likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro. Pilnvarojumā jābūt

formulētiem noteikumu satura galvenajiem virzieniem".

Nosacījums, ka likumā jābūt gan

tieši ietvertam pilnvarojumam izdot noteikumus, gan norādītiem šo

noteikumu galvenajiem virzieniem, izriet no prasības, lai

likumdevējs pats izšķirtu tikai svarīgākos sabiedrības dzīves

jautājumus. Ņemot vērā to, ka pilnībā visus jautājumus

likumdošanas ceļā regulēt nav mērķtiecīgi, likumdevējam šie

jautājumi ir vismaz jāapsver. Par šādu apsvērumu izdarīšanu

liecina pilnvarojums tādu vai citādu jautājumu detalizētāk

noregulēt Ministru kabineta noteikumos (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka "pārvaldes kārtībā Ministru kabinets var izdot

vienīgi likumam pakārtotus normatīvus aktus, tātad noteikumiem

jāatbilst likumam. Noteikumus izdod, lai palīdzētu īstenot dzīvē

likumus. To panāk, noteikumos konkretizējot likuma normas. […]

Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert

tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma

normas īstenošanai" (Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5.

punkts).

Tātad uz speciālā deleģējuma

pamata izdoti Ministru kabineta noteikumi veido to normatīvo aktu

daļu, kura radusies nevis likumu izstrādes, bet to izpildes ceļā.

Šo noteikumu saturu galvenokārt veido procesuālās normas, kas

darbojas kā iepriekš likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas

instruments. Atsevišķos gadījumos Ministru kabineta noteikumu

saturu varētu veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt

pieņemtām, pamatojoties uz īpašu likumdevēja pilnvarojumu.

Pārvaldes

kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar ietvert tiesību

normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās

attiecības un ierobežotu pamattiesības.

17. Izskatāmajā lietā

ir jānoskaidro, vai Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu,

rīkojies Saeimas piešķirtā pilnvarojuma robežās.

Tāpēc visupirms jāizvērtē, vai

likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noregulēt attiecīgo

jautājumu. Ja likumā ir ietverta pilnvarojošā norma, ir

jānoskaidro pilnvarojuma mērķis, saturs un apjoms.

Deleģējošai

normai ir jāidentificē likumdošanas deleģējuma mērķis, saturs un

apjoms tik skaidri, lai būtu saprotams, kādus noteikumus valdība

var izdot.

18. Pensiju likuma pārejas

noteikumu 2.1 punkts paredz Ministru kabineta

tiesības izdot noteikumus, kas regulē darba un tam pielīdzināmo

(apdrošināšanas) periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites

kārtību.

Tādējādi likumā

ir ietverta norma, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot

noteikumus.

19. Ar pilnvarojuma

mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot

Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu.

Pilnvarojuma mērķis ir

reglamentēt kārtību, kādā aprēķināmi, pierādāmi un uzskaitāmi

Pensiju likuma pārejas noteikumu 1. un 2. punktā

noteiktie darba un tam pielīdzināmie periodi.

20. Pilnvarojuma

saturs atklāj tā būtību un jēgu. Saturam ir jābūt skaidram.

Likumdevējs Pensiju likuma pārejas noteikumu 2.1

punktā ir paredzējis, ka darba un tam pielīdzināmo periodu

aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību noteiks Ministru

kabinets, un tādējādi piešķīris tam tiesības noteiktu tiesisku

situāciju atrisināt ar noteiktu kārtību.

Arī Saeima norādījusi, ka

pilnvarojumā lietotais jēdziens "kārtība" ir jāsaprot

vispārpieņemtajā nozīmē.

Jēdziens "kārtība" nozīmē norises

īstenošanas veidu; darbības organizāciju (Latviešu valodas

vārdnīca: 30 000 pamatvārdu un to skaidrojumu /

Bāliņa R., Ēdelmane I., Grase I. u.c. -

Rīga : Avots, 2006, 491. lpp.).

Pilnvarojumā minētā vārda

"kārtība" lietošana nepārprotami norāda uz Ministru kabineta

noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras

izstrādāšanu. Līdz ar to Noteikumos Nr. 165 nevar būt iekļautas

materiālās normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas

tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības.

Tātad Ministru

kabinets bija pilnvarots izstrādāt norises īstenošanas veidu

(darbības organizāciju), tas ir, noteikt procesuālo kārtību, kādā

valsts pensijas aprēķināšanā ir ņemami vērā Pensiju likuma

pārejas noteikumu 1. un 2. punktā minētie periodi.

21. Deleģējuma apjoms

nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un

izdodot tiesību normas.

Apstrīdētā norma apdrošināšanas

stāžam pielīdzina tikai tādus darba periodus, kurus persona

uzkrājusi no dienas, kad sasniegusi 15 gadu vecumu.

Pensiju likuma pārejas noteikumu

1. punkts noteic, ka "līdz 1990. gada

31. decembrim Latvijas pilsoņiem Latvijas teritorijā un

bijušās PSRS teritorijā uzkrātie darba un tam pielīdzinātie

periodi, kā arī šā punkta 10. apakšpunktā minētais ārpus

Latvijas uzkrātais periods ir pielīdzināts apdrošināšanas

stāžam." Tādējādi likumdevējs pats ir noteicis to, kas uzskatāms

par apdrošināšanas stāžu. Savukārt Ministru kabinets noteicis, ka

apdrošināšanas stāžam pielīdzina tikai tādus darba periodus,

kurus persona uzkrājusi no dienas, kad sasniegusi 15 gadu

vecumu.

Lai izvērtētu apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 64. pantam, jānoskaidro, vai

apdrošināšanas perioda noteikšana no 15 gadu vecuma ietilpst

pilnvarojuma apjomā. Proti, vai apstrīdētā norma ir procesuāla

rakstura norma, kas tikai precizē likumdevēja piešķirtajā

pilnvarojumā noteiktās tiesiskās attiecības (nosaka perioda

aprēķināšanas kārtību), vai arī materiāla tiesību norma, kas rada

jaunas tiesiskās attiecības un/vai ierobežo pamattiesības?

21.1. Noteikumu Nr.

165 struktūru veido piecas nodaļas: vispārīgie noteikumi;

apdrošināšanas periodu apliecinoši dokumenti; atsevišķu

apdrošināšanas periodu pierādīšana; apdrošināšanas periodu

aprēķināšana un apdrošināšanas periodu uzskaite.

21.2. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma ir materiāla, jo definē

darba perioda sākumu, tas ir, nosaka tā skaitījuma sākumpunktu,

un tādējādi darba periodā nav ieskaitāmi pirms 15 gadu

vecuma nostrādātie periodi, proti, tiek ierobežotas arī

pamattiesības.

Savukārt Ministru kabinets uzsver,

ka apstrīdētā norma tikai precizē citā likumā noteikto sociālās

apdrošināšanas vecumu, jo, pielīdzinot darba periodu

apdrošināšanas stāžam, pielīdzinātie periodi nevar sākties pirms

15 gadu vecuma sasniegšanas (likums "Par valsts sociālo

apdrošināšanu"). Tāpēc Ministru kabinets, nosakot 15 gadu vecumu,

vadījies no likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteiktā

minimālā sociālās apdrošināšanas uzsākšanas vecuma.

Tādēļ

jānoskaidro, vai darba perioda uzskaites sākumposma noteikšana ir

uzskatāma par šādu periodu aprēķināšanas kārtību.

22. Periods ir ilguma

ziņā norobežots laikposms, kas būtiski atšķiras no citiem

laikposmiem; laikposms, kurā (kas) notiek, pastāv (Latviešu

valodas vārdnīca, 822.lpp.). Tātad darba un tam pielīdzināmie

periodi ir laika posmi, kuros persona uzsākusi un pabeigusi darba

tiesiskās attiecības. Savukārt perioda aprēķināšanas kārtība

nozīmē metožu un paņēmienu kopumu, kas jāpiemēro, lai aprēķinātu

šo periodu. No tā izriet, ka perioda aprēķināšanai ir

nepieciešamas ziņas (dati) par perioda sākuma un beigu momentu.

Uz to norāda arī Noteikumu Nr. 165 4. nodaļa "Apdrošināšanas

periodu aprēķināšanas kārtība", kurā iekļautas noteiktas metodes

un paņēmieni apdrošināšanas periodu aprēķināšanai. No noteikumu

struktūras izriet, ka pats apdrošināšanas (darba) periods ir

noteikts jau iepriekš.

23. Apstrīdētā norma

ir iekļauta Noteikumu Nr. 165 pirmajā nodaļā "Vispārīgie

jautājumi" un definē apdrošināšanas periodu, proti, noteic, ka

"darbu un tam pielīdzinātos periodus līdz 1991.gada 1.janvārim

neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas (bet ne

agrāk kā no dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu,

izņemot šo noteikumu 40. punktā norādīto gadījumu)

pielīdzina apdrošināšanas periodiem, kas balstīti uz sociālās

apdrošināšanas iemaksām un veido apdrošināšanas stāžu (izņemot šo

noteikumu 35.punktā norādīto gadījumu), lai noteiktu tiesības uz

valsts pensiju, kuras radušās pēc šo noteikumu spēkā

stāšanās".

23.1. Ministru

kabinets mūsdienu sociālās apdrošināšanas sistēmā iestrādāto

minimālo apdrošināšanas vecumu (15 gadi), kas noteikts likumā

"Par valsts sociālo apdrošināšanu", ir mehāniski pārcēlis uz tām

darba tiesiskajām attiecībām, kas pastāvēja pirms

1991. gada. Tātad Ministru kabinets ir pieņēmis materiālo

tiesību normu, kas nosaka pašu apdrošināšanas periodu, nevis tā

aprēķināšanas kārtību. Tādējādi, nosakot 15 gadu vecumu par

perioda atskaites punktu, tiek noteikts pats periods (tā sākuma

moments).

23.2. Saeima, nosakot

to, ka darba periods un tam pielīdzināmie periodi tiek uzskatīti

par apdrošināšanas periodu, nenosaka robežu, no kuras tiek

skaitīts attiecīgais periods. Likumdevējs likuma "Par valsts

pensijām" pārejas noteikumu 1. un 2. punktā detalizēti nosaka

visus darba un tam pielīdzināmos periodus, bet

2.1 punktā deleģē Ministru kabinetu tikai

izstrādāt šo periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites

kārtību.

Darba un tam pielīdzināmo periodu

noteikšana ir paša likumdevēja kompetence. Ministru kabinets

varēja rīkoties tikai pilnvarojuma robežās, proti, varēja

izstrādāt noteiktu periodu (darba un tam pielīdzināmo periodu)

aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību.

24. No lietā esošajiem

materiāliem nav konstatējams, ka Saeima būtu apsvērusi jautājumu

par to, no kāda vecuma personas darba un tam pielīdzināmais

periods būtu jāieskaita apdrošināšanas stāžā.

Apstrīdētajā normā paredzētais

minimālais apdrošināšanas (darba) perioda vecums nav noteikts,

pamatojoties uz likumā ietverto pilnvarojumu. Pieņemot apstrīdēto

normu, Ministru kabinets nav ievērojis likumā noteiktās

pilnvarojuma robežas, proti, šo jautājumu ir izlēmis ultra

vires.

Līdz ar to

apstrīdētā norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā un neatbilst

Satversmes 64. pantam.

25. Konstatējot

apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 64. pantam,

apstrīdētā norma atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu

no tās pieņemšanas brīža. Līdz ar to nav nepieciešams

papildus izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un

109. pantam.

26. Tomēr Satversmes tiesa

vērš Saeimas uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma ierobežo

Satversmes 109. pantā ietvertās pamattiesības uz sociālo

nodrošinājumu, jo liedz apdrošināšanas periodā ieskaitīt faktisko

(reālo) darba periodu, kurā persona bija nodarbināta pirms

15 gadu vecuma sasniegšanas. Pamattiesību ierobežojumu

var noteikt tikai ar likumu vai pamatojoties uz likumu, tam jābūt

attaisnotam ar leģitīmu mērķi, kā arī jāatbilst samērīguma

principam.

Nav pieļaujama personas

pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai

pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

Ja likumdevēja

pilnvarojuma apjoms rada šaubas, Ministru kabinetam šis

pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties no personas

pamattiesību ierobežošanas, ja vien uz ierobežojumu

nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Ministru kabineta

2002. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 165

"Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites

kārtība" 2. punkta vārdus un skaitļus "(bet ne agrāk kā no

dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu, izņemot šo

noteikumu 40. punktā norādīto gadījumu)" par neatbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam un spēkā neesošiem

no to pieņemšanas brīža.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2007. gada 9. oktobrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris