Sākums › Likumi › Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 "Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 "Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam › 10. pants

Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 "Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 "Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam

10. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Nosacījums, ka likumā

jābūt tieši ietvertam pilnvarojumam izdot noteikumus un

norādītiem Ministru kabineta noteikumu galvenajiem virzieniem,

izriet no prasības, lai likumdevējs pats izšķirtu tikai

svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus. Ņemot vērā to, ka

pilnībā visus jautājumus likumdošanas ceļā regulēt nav

mērķtiecīgi, likumdevējam šie jautājumi ir vismaz jāapsver. Par

šādu apsvērumu izdarīšanu liecina pilnvarojums tādu vai citādu

jautājumu detalizētāk noregulēt Ministru kabineta noteikumos.

Likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā

Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt. Referējot par Ministru

kabineta iekārtas likuma 14. panta pirmās daļas 2. punkta saturu,