5. pants

Saeimas deputāts Egils Levits pamatoti norādīja, ka tiesības

noregulēt kādu jautājumu ar normatīvu aktu var tikt deleģētas

Ministru kabinetam, taču tas var notikt tikai ar Saeimas

ziņu (ir nepieciešams Saeimas izdotā likuma pilnvarojums) un

Saeimas noteiktajā apmērā (sk. Latvijas Republikas 5.

Saeimas 1993. gada 14. jūlija sēdes stenogrammu // Latvijas

Vēstnesis, 1993. gada 15.jūlijs, Nr. 50, 1.lpp.).

Tiesību normai, ar kuru

likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē

noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru

kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties

no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu

nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā.

10.1. Ministru kabinets ir

noregulējis notiesāto minimālo darba samaksu, atsaucoties uz

Saeimas pilnvarojumu noteikt kārtību, kādā notiesātajiem maksā

par padarīto darbu. Ņemot vērā Ministru kabineta iekārtas likuma

14. panta pirmās daļas 2. punkta prasības attiecībā uz normu, kas

pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus, no Kodeksa 51. panta

piektās daļas neizriet, ka Ministru kabinets ir aicināts noteikt

minimālās darba samaksas apmēru notiesātajiem.

Pilnvarojums Ministru kabinetam

noteikt darba samaksas kārtību neparedz tiesības noteikt

darba samaksas minimālo apmēru.

10.2. Kodeksa 51. panta

piektajā daļā nav skaidri un precīzi formulēts Saeimas

pilnvarojums noteikt darba samaksu notiesātajiem, jo likumdevējs

citos gadījumos šāda satura pilnvarojumu tiesību normās formulē

daudz precīzāk. Tā tas, piemēram, ir izdarīts Darba likuma 61.

pantā, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt minimālo darba

samaksu valstī. Darba likuma 61.panta pirmajā daļā likumdevējs ir

atkārtojis Satversmes 107. panta priekšrakstu, ka minimālā darba

alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Darba

likuma 61. panta otrajā daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru

kabinetu noteikt minimālo mēneša darba algu normālā darba laika

ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi. Savukārt likuma

61. panta trešajā daļā Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt

minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas

kārtību.

10.3. Arī Kodeksa struktūra

liedz uzskatīt, ka šā normatīvā akta 51. panta piektā daļa

pilnvaro Ministru kabinetu noteikt notiesāto darba samaksu.

Kodeksa 51. pants, kā jau norāda

panta nosaukums, regulē ar brīvības atņemšanu notiesāto

iesaistīšanu darbā. Kodeksa struktūra paredz, ka ar brīvības

atņemšanu notiesāto darba samaksai jātiek regulētai Kodeksa 54.

pantā. Līdz 1998. gada 14. oktobra grozījumiem 54. panta pirmā

daļa noteica, ka "personām, kam atņemta brīvība, par darbu maksā

saskaņā ar tā daudzumu un kvalitāti pēc tautas saimniecībā spēkā

esošajām normām un likmēm. Aprēķinot notiesātajiem izpeļņu,

ievēro, ka viņiem daļēji jāatlīdzina izdevumi brīvības atņemšanas

iestāžu uzturēšanai". Savukārt 54. panta otrā daļa noteica, ka

"darba samaksas noteikumus un kārtību personām, kam atņemta

brīvība, nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome".

Kodeksa 54. pants ir saglabājis

savu nosaukumu, lai gan tā teksts izslēgts ar 1998. gada 14.

oktobra grozījumiem. Saeima 54. panta pirmo daļu izslēdza,

savukārt otro daļu, redakcionāli precizējot, pārcēla uz 51.

pantu. Pamatojoties uz šo pilnvarojumu, Ministru kabinets ir

izdevis apstrīdēto normu, lai gan pilnvarojošā norma neietver

pilnvarojumu noteikt minimālo darba samaksas apmēru

notiesātajiem.

10.4. Tiesību normas

pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

esamības priekšnoteikums. Tāpēc visupirms jāizvērtē, vai šī

kārtība ir ievērota. No lietā esošajiem materiāliem nav

konstatējams, ka Saeima likumdošanas ceļā būtu apsvērusi

jautājumu par to, vai notiesātajiem jānosaka citāda minimālā

darba samaksa nekā pārējiem nodarbinātajiem. Kodeksa 51. panta

piektā daļa nepilnvaro Ministru kabinetu izdot šāda satura

noteikumus.

10.5. Apstrīdētajā normā

paredzētais minimālās darba samaksas samazinājums notiesātajiem

nav noteikts, pamatojoties uz likumā ietverto pilnvarojumu.

Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets nav ievērojis likumā

noteiktās pilnvarojuma robežas, proti, Ministru kabinets

jautājumu par notiesāto minimālo darba samaksu ir izlēmis

ultra vires.

Līdz ar to apstrīdētā norma nav

uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un

neatbilst Satversmes 64. pantam.