5. punkts

1Saeimas deputāts Egils Levits pamatoti norādīja, ka tiesības

2noregulēt kādu jautājumu ar normatīvu aktu var tikt deleģētas

3Ministru kabinetam, taču tas var notikt tikai ar Saeimas

4ziņu (ir nepieciešams Saeimas izdotā likuma pilnvarojums) un

5Saeimas noteiktajā apmērā (sk. Latvijas Republikas 5.

6Saeimas 1993. gada 14. jūlija sēdes stenogrammu // Latvijas

7Vēstnesis, 1993. gada 15.jūlijs, Nr. 50, 1.lpp.).

8Tiesību normai, ar kuru

9likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē

10noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

11ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

12precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

13atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.

14Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru

15kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties

16no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu

17nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā.

1810.1. Ministru kabinets ir

19noregulējis notiesāto minimālo darba samaksu, atsaucoties uz

20Saeimas pilnvarojumu noteikt kārtību, kādā notiesātajiem maksā

21par padarīto darbu. Ņemot vērā Ministru kabineta iekārtas likuma

2214. panta pirmās daļas 2. punkta prasības attiecībā uz normu, kas

23pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus, no Kodeksa 51. panta

24piektās daļas neizriet, ka Ministru kabinets ir aicināts noteikt

25minimālās darba samaksas apmēru notiesātajiem.

26Pilnvarojums Ministru kabinetam

27noteikt darba samaksas kārtību neparedz tiesības noteikt

28darba samaksas minimālo apmēru.

2910.2. Kodeksa 51. panta

30piektajā daļā nav skaidri un precīzi formulēts Saeimas

31pilnvarojums noteikt darba samaksu notiesātajiem, jo likumdevējs

32citos gadījumos šāda satura pilnvarojumu tiesību normās formulē

33daudz precīzāk. Tā tas, piemēram, ir izdarīts Darba likuma 61.

34pantā, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt minimālo darba

35samaksu valstī. Darba likuma 61.panta pirmajā daļā likumdevējs ir

36atkārtojis Satversmes 107. panta priekšrakstu, ka minimālā darba

37alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Darba

38likuma 61. panta otrajā daļā Saeima ir pilnvarojusi Ministru

39kabinetu noteikt minimālo mēneša darba algu normālā darba laika

40ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi. Savukārt likuma

4161. panta trešajā daļā Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt

42minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas

43kārtību.

4410.3. Arī Kodeksa struktūra

45liedz uzskatīt, ka šā normatīvā akta 51. panta piektā daļa

46pilnvaro Ministru kabinetu noteikt notiesāto darba samaksu.

47Kodeksa 51. pants, kā jau norāda

48panta nosaukums, regulē ar brīvības atņemšanu notiesāto

49iesaistīšanu darbā. Kodeksa struktūra paredz, ka ar brīvības

50atņemšanu notiesāto darba samaksai jātiek regulētai Kodeksa 54.

51pantā. Līdz 1998. gada 14. oktobra grozījumiem 54. panta pirmā

52daļa noteica, ka "personām, kam atņemta brīvība, par darbu maksā

53saskaņā ar tā daudzumu un kvalitāti pēc tautas saimniecībā spēkā

54esošajām normām un likmēm. Aprēķinot notiesātajiem izpeļņu,

55ievēro, ka viņiem daļēji jāatlīdzina izdevumi brīvības atņemšanas

56iestāžu uzturēšanai". Savukārt 54. panta otrā daļa noteica, ka

57"darba samaksas noteikumus un kārtību personām, kam atņemta

58brīvība, nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome".

59Kodeksa 54. pants ir saglabājis

60savu nosaukumu, lai gan tā teksts izslēgts ar 1998. gada 14.

61oktobra grozījumiem. Saeima 54. panta pirmo daļu izslēdza,

62savukārt otro daļu, redakcionāli precizējot, pārcēla uz 51.

63pantu. Pamatojoties uz šo pilnvarojumu, Ministru kabinets ir

64izdevis apstrīdēto normu, lai gan pilnvarojošā norma neietver

65pilnvarojumu noteikt minimālo darba samaksas apmēru

66notiesātajiem.

6710.4. Tiesību normas

68pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

69esamības priekšnoteikums. Tāpēc visupirms jāizvērtē, vai šī

70kārtība ir ievērota. No lietā esošajiem materiāliem nav

71konstatējams, ka Saeima likumdošanas ceļā būtu apsvērusi

72jautājumu par to, vai notiesātajiem jānosaka citāda minimālā

73darba samaksa nekā pārējiem nodarbinātajiem. Kodeksa 51. panta

74piektā daļa nepilnvaro Ministru kabinetu izdot šāda satura

75noteikumus.

7610.5. Apstrīdētajā normā

77paredzētais minimālās darba samaksas samazinājums notiesātajiem

78nav noteikts, pamatojoties uz likumā ietverto pilnvarojumu.

79Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets nav ievērojis likumā

80noteiktās pilnvarojuma robežas, proti, Ministru kabinets

81jautājumu par notiesāto minimālo darba samaksu ir izlēmis

82ultra vires.

83Līdz ar to apstrīdētā norma nav

84uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un

85neatbilst Satversmes 64. pantam.